“Vienkārši — visiem ir aktīvi jāstrādā”

— EM Enerģētikas departamenta direktors Uģis Sarma:

Intervija Latvijas Radio 8. septembra raidījumā “Aktuālā intervija” plkst. 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Pirms kāda laika Vienotais regulators atļāva palielināt “Latvijas gāzei” cenu par gāzi, tādēļ daudzas pašvaldības gluži vai automātiski pacēla arī maksu par apkuri. Tagad atbilstoši Eiropas Savienības pievienošanās līgumam Latvija uzņēmusies izpildīt prasības, ka, sākot ar nākamā gada maiju, neizmantos apkurē mazutu, kurā sēra saturs pārsniedz vienu procentu. Šis tīrākais mazuts, atšķirībā no mūsu šobrīd lietotā, maksā aptuveni par 25 procentiem dārgāk. Eiropa šo prasību skaidro ar vēlmi aizsargāt vidi. Vairākas pašvaldības, valsts institūcijas un Siltumuzņēmumu asociācija brīdina, ka tādēļ pašvaldībās, kur izmanto šo mazutu un kuras nespēs laikus nomainīt kurināmā veidu, siltumenerģijas tarifi var pieaugt pat par 20 procentiem, turklāt pieaugs arī ražošanas cenas tajos uzņēmumos, kas izmanto šādu mazutu. Kas notiks Latvijā pēc 1.maija, un vai valsts spēs pietiekami atbalstīt pašvaldības, lai neciestu iedzīvotāji, par to šodien “Aktuālajā intervijā” saruna ar Uģi Sarmu, Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktoru. Sākumā noskaidrosim dažas lietas par sēra saturu. Eiropas prasība — ne vairāk kā 1 procents, bet pašlaik mēs lietojam mazutu ar sēra saturu 2,3 līdz 2,5 procenti. Man kā iedzīvotājam viens procentus uz priekšu vai atpakaļ neko nenozīmē. Ko tas reāli dod?

Uģis Sarma: — Vispirms jāpasaka, ka sērs kā sastāvdaļa atrodas jebkurā naftas produktā — gan mazutā, gan dīzeļdegvielā. Jautājums ir — lielākā vai mazākā mērā. Rezultātā, lietojot šo naftas produktu, rodas sēra savienojumi, dažādi sēra oksīdi, kas, protams, ar dūmgāzēm izplūst atmosfērā. Un, jo augstāks sēra saturs ir kurināmajā, jo vairāk, izmantojot šo kurināmo, atmosfērā ieplūst sēra oksīdu. Tātad smagākās sekas no šī procesa ir tad, kad šie sēra savienojumi savukārt savienojas ar atmosfērā esošo ūdeni un ūdens tvaikiem, varbūt sabiedrībai plašāk pazīstams ir tāds jēdziens kā skābie lieti.

— It kā mēs te strīdamies par vienu procentu uz priekšu un atpakaļ, bet tajā pašā laikā mēs varam Rīgā nostāties uz ielas pie dzeltenā “Ikarusa” un dabūt tādu kaitīgo vielu buķeti, ka pusgadam pietiks.

U.Sarma: — Acīmredzami “Ikarusu” skaits samazinās Rīgas ielās, un ir informācija, ka tie pazudīs pavisam.

— Vai šobrīd iespējams pateikt, tieši kāda naudas summa nākamā gada valsts budžetā būs atvēlēta šo siltumapgādes sistēmu sakārtošanai un pārveidošanai?

U.Sarma: — Es varu pateikt tikai to summu, kādu Ekonomikas ministrija rekomendē nākamā gada budžeta kontekstā valdībai šīs problēmas risinājumam. Neapšaubāmi Ekonomikas ministrija nevar garantēt un pateikt — jā, tādi līdzekļi būs. Un šīs problēmas risinājumam mēs esam izstrādājuši koncepciju ar vairākiem variantiem, kas arī pēc diezgan ilgas saskaņošanas pagājušonedēļ ir iesniegti valdībā.

— It kā bija noteikts, ka tas jāizdara divos mēnešos, bet tas izdevās pusgadā. Kāpēc tik ilgi?

U.Sarma: — Izdevās pusgadā, jāatzīstas, ka jautājums bija pietiekami komplicēts, jo pat pirmo versiju radīt — tas jau aizņem vairāk laika nekā atvēlētais termiņš, jo darbā iesaistījās gan Pašvaldību savienība, gan Siltumapgādes uzņēmumu asociācija, un faktiski tad, kad bija gatava mūsu iekšējā redakcija, par ko mēs vienojāmies, tad sākās diezgan ilgstošs saskaņošanas process ar citām ministrijām.

Kopējais investīciju apjoms, pēc mūsu darba grupas vērtējuma, lai šo problēmu atrisinātu ne tikai siltumapgādes uzņēmumos, bet arī dažos rūpniecības uzņēmumos, kurus skar šī problēma, ir aptuveni 37 miljoni latu. Un, vērtējot no pieredzes, kā enerģētikā, konkrēti siltumapgādes sektorā, tiek optimāli finansēti investīciju projekti, nekad jau nav tā — ja siltumapgādes uzņēmumam ir jārisina kāda problēma un tas gatavo investīciju projektu, ka simtprocentīgi šo naudu viņš saņems neatmaksājamā veidā vai nu no valsts investīciju programmas, vai kāda ārvalstu fonda.

— Šis jūsu piedāvātais scenārijs nozīmē, ka būs pilnīga atteikšanās no šķidrā kurināmā vispār un pāreja uz dabasgāzi vai kādu citu kurināmo.

U.Sarma: — Koncepcijā ir paredzēti divi varianti, bet patiesībā šie varianti īsti neatrisina problēmu vienā gadījumā, otrā gadījumā investīciju apjoms ir vēl ievērojami lielāks, līdz ar to piedāvājums ir — kurināmā maiņa visos gadījumos, tikai kurināmā veidi ir atšķirīgi atšķirīgās vietās.

— Kā manai kolēģei Gintai Bartkevičai teica Ventspils mērs Aivars Lembergs, Ventspils gaida valsts atbalstu, ja šīs izmaiņas būs spēkā no nākamā gada, citādi pasliktināsies maksa par apkuri, un tas gaidāms arī citās pašvaldībās. Paklausīsimies, ko teica Lembergs: “Tātad, ja no 1.maija nākošgad ir jāievēro, šai laikā jau TEC neuzbūvēs. Tātad vajag sadārdzinājumu kompensēt no valsts budžeta. Tas ir apmēram ap 800 tūkstoši latu gadā. Nu, un vajag uzbūvēt ar attiecīgu atbalstu jaunu termoelektrocentrāli uz citu kurināmo, un vajag savienot abus pilsētas krastus, lai būtu vienota siltumapgādes sistēma, citādi koģenerācijas stacija nevar strādāt.” Tātad kas notiks Ventspils gadījumā?

U.Sarma: — Ventspils gadījumā risinājumam vajadzētu būt aptuveni šādam, turklāt ne tikai Ventspils, bet arī citos gadījumos, ja runājam par iespējamo valsts atbalstu 2004. gadā.

— Rēzeknei nepieciešami 5 miljoni investīcijās, Tukumam — pusotrs miljons, Limbažiem, Krāslavai, Daugavpilij, citām mazākām pašvaldībām...

U.Sarma: — Tieši tā, un, faktiski, pat ja viss šis nepieciešamais investīciju apjoms tiktu iekļauts arī nākamā gada budžetā, labi saprotams, ka arī šī nauda nav apgūstama gada laikā un tāpat šie projekti nav gada laikā īstenojami. Rīcībai vajadzētu būt šādai — ir mūsu tiesību akti, kas reglamentē visus šos vides jautājumus, saskaņā ar kuriem uzņēmumi, kas emitē kaitīgas vielas, saņem noteiktas izmešu atļaujas savās attiecīgajās reģionālajās vides pārvaldēs. Un, saņemot šādu atļauju, mūsu tiesību akti atļauj zināmas atkāpes no spēkā esošām prasībām, ja vienlaikus tiek iesniegts plāns, kādi pasākumi tiks īstenoti, cik ilgos gados, tas būtu tā saucamais labās prakses pasākumu īstenošanas plāns, un līdz ar to tiek saņemta izņēmuma kārtā atļauja turpināt emitēt šīs vielas vairāk, nekā noteikts jaunās normās.

— Tad Ventspilij būs vai nebūs jāmaksā dārgāk par apkuri?

U.Sarma: — Pat ja stājas spēkā šie jaunie noteikumi 1.maijā, tad 2004.gadā vēl nebūs, ja uzņēmumi saņem izmešu atļaujas vēl 2004., 2005.gadam, vienlaikus, protams, reāli strādājot — konkrēti Ventspils gadījumā — pie termoelektrocentrāles projekta.

— Vai ir kādas ministrijas prognozes, kāds varētu būt lielākais palielinājums, ko Latvijas iedzīvotāji var sagaidīt?

U.Sarma: — Lielākais palielinājums pēc vissliktākā scenārija, kad neizdodas kaut kādu apsvērumu dēļ īstenot šos kurināmā maiņas projektus un attiecīgā vietā tiešām uzsāk lietot kurināmo, kurš ir par 25 procentiem dārgāks nekā pašreizējais, tad…

— Kurās vietās ļoti iespējams, ka tā varētu notikt?

U.Sarma: — Es negribētu teikt, ka tas varētu, ļoti iespējams, notikt, jo vienkārši visiem ir aktīvi jāstrādā. Tātad valdībai jāpieņem koncepcija, jāparedz šis līdzfinansējums, Ekonomikas ministrijai jāturpina darbs. Pašlaik mēs jau gatavojam valsts atbalsta programmu, kas būs viens no instrumentiem Eiropas fondu piesaistīšanai, savukārt pašiem uzņēmumiem un pašvaldībām arī jāstrādā pie sava plāna, kādus pasākumus un cik ilgā laikā īstenos. Tātad gadījumā, ja netiek darīts nekas no tā, ko es tagad nosaucu, tad pēc diviem trim gadiem var rasties šī kritiskā situācija.

— Pie mums jau daudzviet ir kritiska situācija. Daugavpils, piemēram, ir 2 miljonus parādā “Latvijas gāzei”.

U.Sarma: — Attiecībā uz Daugavpili mans komentārs ir tāds: šeit ir divi civiltiesiski subjekti — akciju sabiedrība “Latvijas gāze” un akciju sabiedrība “Daugavpils siltumtīkli”.

— Un pa vidu ir iedzīvotāji.

U.Sarma: — Iedzīvotāji ir aiz siltumtīkliem, es tā gribētu teikt, bet viens no šiem subjektiem nav ievērojis līguma nosacījumus, tātad saņēmis produktu, nav nomaksājis, un tā ir radusies šī problēma.

— Nākamā gada valsts budžeta veidošanā, kurā dotācijām visām Latvijas pašvaldībām tiek paredzēti aptuveni septiņarpus miljoni latu, jau šogad dotācijās pašvaldībām bija uz pusi mazāk, nekā bija solīts. Vai valsts, jūsuprāt, atvēl pietiekami lielu finansējumu, kaut vai skatoties arī uz šo Daugavpils variantu un visiem citiem? Lai nebūtu Krievijas situācija, kur katru ziemu veseli apgabali paliek bez siltuma, jo visas sistēmas gluži vienkārši brūk kopā, nav naudas, par ko atjaunot.

U.Sarma: — Domāju, ka mūs visnotaļ nevar salīdzināt ar Krievijas situāciju, jo desmit gados diezgan daudz ir izdarīts sistēmu atjaunošanā un faktiski valsts investīciju programmā, lai arī tā vienmēr ir bijusi ierobežota, katru gadu tomēr 2 — 3 miljoni kā valsts mērķdotācija šiem projektiem ir virzīti, un tādas ļoti kritiskas siltumapgādes sistēmas pat varbūt ir grūti nosaukt, vismaz rajonu centru pilsētās.

— Bet, runājot par šo valsts atbalstu pašvaldībām, jūsuprāt, vai tas ir adekvāts, tā summa, lai pašvaldības varētu uzturēt visas sistēmas, kas nepieciešamas?

U.Sarma: — Valsts atbalsts — uzreiz atgriežamies pie šīs pamatidejas — tas ir investīciju projekta atvieglošanai, tātad šī valsts mērķdotācija nekad nesegs simtprocentīgi visu investīciju projektu, un tāds arī nav šīs dotācijas mērķis, tās mērķis ir atvieglot šo investīciju, izkustināt no nāves punkta. Tā cik nu katru gadu budžetā ir atvēlēts, tik ir. Runājot par investīciju programmu 2004.gadam, Ekonomikas ministrija kopā izvērtē vairāk nekā 70 projektus siltumapgādes jautājumos, par prioritāriem un atbilstošiem projektu sagatavošanas prasībām mēs atzinām vairāk nekā 30, esam šos projektus iesnieguši Finanšu ministrijā. Un, ņemot vērā šo sēra problēmu, tātad papildus to apdzīvoto vietu un pilsētu projektus, kuri tagad saskaras ar šo sēra programmu, faktiski saņem vēl papildu punktu, vērtējot šīs prioritātes.

— Kas tie ir par papildu punktiem?

U.Sarma: — Mums ir punktu sistēma, pēc kuras mēs izvērtējam siltumapgādes uzņēmumu sagatavotos investīciju projektus, kas tiek sniegti uz šo valsts investīciju programmu.

— Runājot par mazuta attīrīšanu, vai Latvijā ir iespējams uzbūvēt kādu mazuta attīrīšanas rūpnīcu, lai šeit uz vietas mēs varētu iepirkt to lētāko un pēc tam šeit attīrīt un kurināt tālāk?

U.Sarma: — Tas ir ne tikai teorētiski, bet arī tehniski iespējams, tikai uzreiz varu teikt, ka līdzīgs variants izvērtēts koncepcijā, tas ekonomiski noteikti nav izdevīgi. Jo būtībā Latvijā patēriņš nav liels, tādēļ produkts būtu dārgāks nekā, ja mēs uzreiz pirktu jau šo dārgāko mazutu. Tas noteikti nav risinājums.

— Tad pašās beigās skaidri un gaiši pasakiet — kam kas no 1.maija palielināsies un kas būs dārgāks?

U.Sarma: — No 1.maija siltumenerģijai nevajadzētu kļūt dārgākai tādā gadījumā, ja arī pašvaldību uzņēmumi aktīvi iesaistīsies šo jauno vides prasību stāšanās spēkā mīkstināšanas procesā. Siltumapgādes uzņēmumiem arī ir jāsagatavo savi tehnoloģiju rekonstrukcijas plāni un jārunā ar savām konkrētajām reģionālajām vides aizsardzības institūcijām par šīm īpašajām izmešu atļaujām, kas ļaus vēl uz to termiņu, kādā uzņēmums apsolās ievērot šīs prasības, turpināt izmantot pašreizējo kurināmo.

— Tātad apkure nebūs dārgāka?

U.Sarma: — Nevajadzētu būt, es nevaru atbildēt visu siltumapgādes uzņēmumu vārdā, es varu atbildēt to, kas bija Ekonomikas ministrijas kompetencē.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā