Latvija un Čehija: likteņu kopībā

Saeimā tika uzklausīta Čehijas Parlamenta Senāta priekšsēdētāja Libuše Benešova

Vakar, 8.jūnijā, Saeimas tribīnē — Čehijas Republikas Parlamenta Senāta priekšsēdētāja Libuše Benešova, Saeimas Prezidijā — Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Uzruna Saeimas deputātiem Rīgā 2000. gada 8. jūnijā

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs, cienījamās deputātu kundzes un godātie deputātu kungi, Jūsu ekselences vēstnieču kundzes un vēstnieku kungi, dāmas un kungi!

Man ir liels gods, ka varu sacīt dažus vārdus šai izcilajai auditorijai. Tālab vispirms atļaujiet man no sirds pateikties par šo ārkārtējo pagodinājumu.

Mana vizīte Latvijā notiek pēc Saeimas priekšsēdētāja Jāņa Straumes kunga uzaicinājuma un ir turpinājums ilglaicīgajām darba un draudzības attiecībām starp mūsu parlamentiem — starp Čehijas Republikas un Latvijas Republikas parlamentu. Pagājušā gada septembrī man bija tas gods, ka manu uzaicinājumu apciemot Prāgu un Čehijas Republikas Parlamenta Senātu bija pieņēmis Jānis Straumes kungs un līdz ar Latvijas parlamenta delegāciju pavadīja dažas dienas pie mums Prāgā. Mums tas sagādāja lielu prieku, un vēl šodien es gribētu par jauko vizīti pateikties. Mēs daudzkārt pārliecinājāmies, ka mums ir par ko kopīgi runāt, ka mums ir daudz kopīgu tematu sarunām, turklāt mums ir liela vēlme būt labiem draugiem.

Pašreizējās labās attiecības starp mūsu zemēm balstās uz draudzību un sadarbību, kas izveidojās starp abām mūsu valstīm pēc 1918.gada, tās turpina un tālāk attīsta šīs vēsturiskās saites. Vēsturē un mūsdienās abu mūsu valstu likteņos ir daudz kopīga, daudz radniecīga. Tas, ka mēs viegli izprotam otru, izriet tieši no šīs līdzības. Neraugoties uz ģeogrāfisko attālumu, mūsu centieni vienam otru iepazīt un savstarpēji palīdzēt allaž bijuši ļoti spēcīgi un izvijušies cauri visam 20. gadsimtam.

Ar šā gadsimta divu vislielāko karu iznākumu bijusi saistīta arī Čehijas un Latvijas valstiskās un nacionālās patstāvības dzimšana un bojāeja. 1918.gads mūsu tautām atnesa brīvību, mums izdevās atbrīvoties no lielvaru pakļautības, Otrais pasaules karš mūs iegrūda atpakaļ nebrīvē. Divas desmitgades pēc 1918.gada mums bija atvēlētas ciešiem politiskiem, saimnieciskiem, militāriem un kultūras sakariem. Tas, ka abas valstis juta apdraudējumu no lielajiem kaimiņiem, kalpoja kā motivācija sadarbībai ne vien saimnieciskajā un kultūras, bet arī militārajā jomā. Atļaujiet man atgādināt čehu palīdzību Latvijas armijas izveidē, mūsu galvaspilsētu Prāgas un Rīgas ciešo draudzību, kā arī to godu, ar kuru mūs apveltīja Latvijas puse, piešķirot prezidentam T.G.Masarikam visaugstāko Latvijas apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeni.

Ciešos sakarus pārtrauca mums uzspiestā svešā griba. Mūsu tautām nebija lemts brīvi attīstīties, brīvi izvēlēties savus partnerus un lemt par savu attīstību. Tikai gadsimta pēdējā desmitgade atnesusi mūsu valstīm brīvību un autentisku valstiskumu. Tikai gadsimta pēdējā desmitgade atnesusi jaunu iespēju turpināt vecās saiknes, atjaunot draudzību, turklāt radies arī kopīgs mērķis un kopīgs ceļš uz to.

Mēs esam guvuši mācību par to, cik viegli brīvību var pazaudēt, cik trausla ir demokrātija, un tāpēc savām valstīm meklējam risinājumus, kuri garantētu, ka neatkārtosies mūsu bēdīgā pieredze, ko guvām, zaudēdami neatkarību. Abas mūsu valstis saista vēlme kļūt par vēl ciešākām partnerēm, par tādām partnerēm, kuras sastapsies lielā valstu saimē. Tās locekles ar savu ilglaicīgo attīstību pierādījušas, ka jēdzieni "brīvība", "demokrātija", "cilvēka tiesības" nav tukši vārdi.

Čehijas Republika jau vairāk nekā gadu ir Ziemeļatlantijas alianses locekle, Latvijas Republika cenšas par tādu kļūt. Pieņemiet, lūdzu, manu apliecinājumu, ka šajos centienos Čehijas Republika būs jūsu balsts un sabiedrotais un ka mēs ļoti augsti vērtējam visus pasākumus, kurus jūs jau esat veikuši, lai šo mērķi sasniegtu.

Nākamā kopējā mērķa piepildījums vēl stāv priekšā abām mūsu valstīm. Abas valstis izteikušas vēlmi kļūt par pilnvērtīgām Eiropas Savienības loceklēm un to iekšpolitiskā attīstība ievērojamā mērā pakļauta ieinteresētībai šās vēlmes piepildīšanā.

Transformācijas periods, kurā mēs atrodamies, izvirza mums specifiskus uzdevumus, kuriem piemīt specifiskas problēmas un sarežģījumi. Pāreja no vienas politiskās sistēmas uz otru ir sarežģīta ne vien politiskajai pārstāvniecībai, kura nodrošina šo pāreju, bet ar savām daudzkārt ļoti būtiskajām pārmaiņām smagi atsaucas arī uz iedzīvotājiem. Centieni integrēties Eiropas Savienībā ienes šinī grūtajā laika posmā vajadzību pēc citām pārmaiņām, kuras izraisa tieši šie centieni, turklāt viss jāizdara ļoti ātri.

Mūsu iedzīvotājiem smaga nasta ir orientēšanās šajās izmaiņās, kas nav viegli saprotamas, un arī straujais laikmets, kurā dzīvojam. Neviena no Eiropas Savienības dalībvalstīm pirms iestājas ES neizgāja tik komplicētu un grūtu posmu, kas turklāt notika ļoti īsā laikā. Es gribētu cildināt mūsu zemju iedzīvotājus par veidu, kādā viņi tiek galā ar šo laiku un pārvar savu dabisko un saprotamo nogurumu no lielā vienlaikus notiekošā pārmaiņu daudzuma.

Pirmsiestāšanās posma grūtības noteikti būtu vieglāk pārvaramas, ja acu priekšā mums būtu konkrēts datums, kad tiks sasniegts mūsu mērķis un mēs kļūsim par ES locekļiem. Diemžēl konkrētu iestāšanās datumu mēs nezinām, kā nosacījumu tā iespējamai paziņošanai ES min virkni pasākumu, kuri jāveic ES iekšējos mehānismos, pieņemot virkni komplicētu lēmumu, kuru rezultātu mēs nekādi nevaram ietekmēt un kurš ir ārpus mūsu ietekmes jomas. Turklāt — man atkal jāizmanto vārds "diemžēl" —, no visdažādākajiem ES dalībvalstu un Eiropas Komisijas pārstāvjiem mēs dzirdam absolūti atšķirīgus viedokļus par tās paplašināšanās iespējām. Šī daudzveidība, viedokļu sajaukums tālab sarežģī mūsu galveno iekšējo uzdevumu, un tas ir iegūt iedzīvotāju vairākuma piekrišanu iestājai Eiropas Savienībā. Jo vairāk mūsu iedzīvotāju vidū būs pārliecinātu Eiropas Savienības idejas piekritēju, jo vieglāk mēs pārvarēsim sarežģīto pirmsiestāšanās posmu.

Tas ir temats, par kuru mums vajadzētu kopīgi runāt, tiekoties ar ES loceklēm, ar to pārstāvjiem un ar Eiropas Parlamenta locekļiem. Šeit vienotā balsī vajadzētu skanēt mūsu kopīgajai prasībai: lūdzu, paziņojiet, kāda ir jūsu patiesā griba, pēc kāda laika jūs rēķināties ar Eiropas Savienības paplašināšanos un kādi priekšnoteikumi tam vajadzīgi. Un paziņojiet mums arī to, kā varam jums palīdzēt, lai jūsu veiktā jūsu valstu pilsoņu pārliecināšana par Eiropas Savienības paplašināšanu būtu tikpat iedarbīga kā tā, kuru veicam mēs. Mūsu pilsoņi jau ir sapratuši — un par šo pieredzi ir bijis dārgi jāmaksā —, ka, vienīgi balstoties uz stingru un plašu sabiedroto saimi, būs stingra un uzticama arī visa Eiropa. Eiropa, kura būs spējīga garantēt savu locekļu valstisko neatkarību. Ja Eiropa būs egoistiska, ja tā pakļausies sajūtai, ka uz to vairs tik lielā mērā neattiecas tas, kas atrodas tālāk uz austrumiem vai uz dienvidiem — kā Eiropa jau reiz izdarīja —, tad tā vienlaikus būs sevi nolēmusi vājumam un ievainojamībai. Un šie ir vārdi, kurus mums vajadzētu paust kopīgi un kurus no mums vajadzētu dzirdēt arī mūsu pilsoņiem.

Godātais priekšsēdētāja kungs, cienījamās deputātu kundzes un godātie deputātu kungi, paldies par iespēju uzrunāt jūs un par to, ka mani uzklausījāt. Lai gan mūsu valstīm ir arī citi partneri, kuri izriet no mūsu ģeogrāfiskās situācijas, mūsu attiecību ciešums ir sevišķs un gandrīz neatkārtojams. Un man ir prieks to šinī vietā konstatēt.

Paldies par uzmanību un priecāšos par mūsu tālāko sadarbību!

Čehijas Parlamenta Senāta priekšsēdētājas un Latvijas Saeimas priekšsēdētāja preses konferencē

Beidzoties Čehijas Republikas parlamenta delegācijas četru dienu ilgajai oficiālajai vizītei Latvijā, vakar, 8.jūnijā, Saeimas namā notika preses konference, kurā Čehijas senāta priekšsēdētāja Libuše Benešova un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume deva novērtējumu šai vizītei un abu valstu savstarpējām attiecībām.

Vispirms runāja Jānis Straume:

— Jāteic, ka Libušes Benešovas vadītā Čehijas Senāta oficiālā delegācija bija ieradusies Latvijā abām valstīm ļoti nozīmīgā laikā. Tas ir laiks, kad ļoti aktīvi norisinās sarunas par abu mūsu valstu iestāšanos Eiropas Savienībā. Domāju, ka šis mūsu kopīgais ārpolitiskais mērķis — iestāšanās Eiropas Savienībā — lielā mērā ir kļuvis par pamatu tam, ka attiecības starp Čehiju un Latviju gan parlamentu, gan valdību, gan dažādu resoru līmenī, gan arī gluži cilvēciskās izpausmēs ir ļoti labas. Manuprāt, Latvijai ļoti nozīmīgas šīs divpusējās attiecības ir arī tāpēc, ka Čehija ir viena no tām valstīm, kas nupat pēdējā NATO paplašināšanas kārtā kļuva par šīs organizācijas dalībnieci. Jautājumi, kas skar militāro sfēru, ir gan parlamentārās, gan mūsu aizsardzības resoru ciešas sadarbības pamatā. Šīs vizītes laikā notika Benešovas kundzes vadītās delegācijas tikšanās arī ar Saeimas Ārlietu un Eiropas lietu komisijas locekļiem un jāteic, ka šīs abpusējās komisiju saites, kas ir izveidojušās jau pirms laba laika, šobrīd kļūst arvien ciešākas.

Īpaši gribētu minēt mūsu attiecības kultūras jomā. Arī šīs vizītes laikā norisinājās, manuprāt, ļoti būtiski notikumi šajā ziņā. Piemēram, Rundāles pils apmeklējuma laikā notika čehu autores Helēnas Sobkovas romāna "Sagānas Katrīna" prezentācija, kā arī čehu mūziķu klavierkoncerts.

Gribētu pateikties gan Čehijas vēstniecībai Latvijā, gan Latvijas vēstniecībai Čehijā par lielo ieguldījumu šīs vizītes rīkošanā un arī abu valstu sakaru veicināšanā gan kultūras jomā, gan strādājot pie konkrētiem projektiem vairākās tautsaimniecības nozarēs.

Pēc tam runāja Libuše Benešova:

— Vispirms gribētu pateikties Saeimas priekšsēdētājam par to ārkārtīgi lielo rūpību, ar kādu tika sagatavota vizītes programma, kas bija ļoti daudzveidīga un tajā viss bija ļoti nozīmīgs. Gribu arī uzsvērt, ka mūsu savstarpējo sakaru savijums ir daudz biezāks, nekā tas bieži vien tiek uzskatīts gan Latvijā, gan Čehijā. Mēs par to nepārtraukti pārliecinājāmies uz katra soļa. Mēs gluži nejauši atklājām tādas lietas, par ko agrāk nezinājam. Piemēram, čehu restauratori gan ar padomiem, gan ar praktisko darbu piedalās Bauskas pils un cietokšņa restaurēšanā.

Attiecības starp mūsu valstīm ir ārkārtīgi labā līmenī, neraugoties uz visai lielo ģeogrāfisko attālumu starp tām, un līdz ar to šis fakts ir jo augstāk vērtējams. Taču nekas netraucē, lai mūsu sakari būtu vēl plašāki un dziļāki. Ir vērts izcelt mūsu līdzšinējo sadarbību militārajā jomā. Ir vērts uzsvērt arī to sadarbību, kas aizvien paplašinās saimnieciskajā un tirdznieciskajā jomā. Lieliska ir sadarbība kultūras un izglītības laukā. Ļoti labā līmenī ir sadarbība politiskajos jautājumos.

Nupat es ierados no mūsu vēstniecības, kur bija sarīkota tikšanās ar Latvijas pilsētu pašvaldību vadītājiem. Es un citi Senāta deputāti, kas man devušies līdzi, domājam, ka sadarbību, kas izveidojās starp Rīgu un Prāgu jau divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, būtu vēlams attīstīt arī starp citām Latvijas un Čehijas pilsētām, nodibinot labas partnerattiecības. Biežāki personiskie sakari būtu labs pamats, lai mūsu savstarpējās attiecības kļūtu arvien auglīgākas un lietderīgākas.

Pamattēma mūsu politiskajās sarunās, protams, bija abu valstu centieni iestāties Eiropas Savienībā un arī iespējas Latvijai, tāpat kā Čehijai, kļūt par NATO dalībvalsti. Čehijas Republika atbalsta tālāku NATO paplašināšanu un atbalsta arī Lavijas kļūšanu par nākamo NATO dalībvalsti. Ceļā uz Eiropas Savienību mēs katrs atrodamies mazliet citā vietā, taču ir jānovērtē tas progress, ko Latvija ir sasniegusi, un jāuzteic, kā tā veltī savus politiskos centienus tieši šī mērķa sasniegšanai.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas lietu redaktors