Ministru prezidents:
— intervijā Latvijas televīzijā vakar, 8.jūnijā
Interviju Latvijas televīzijas 8.jūnija raidījumā "4. studija" pulksten 19.05 vada Mareks Gailītis
— Labvakar. Ja valdībai būs negatīva nostāja pret lauksaimnieku prasībām, tad zemnieki būs gatavi streikam, autoceļu un robežpunktu bloķēšanai. Ko tas dos? Tā ir agonija, bet varbūt pēdējā cerība. Pašvaldības nav apmierinātas ar iespējamo valsts finansējumu nākamajam gadam. Kā sadalīsies ieņēmumi par akcīzes nodokli naftas produktiem, kas notiks ar lauku skolām, kuras likvidēs, kuras ne? Par to visu šīvakara raidījumā, kurā bez Ministru prezidenta Andra Bērziņa piedalās Augusts Brigmanis, Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs, un Andris Jaunsleinis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs. Zemnieki valdībai un Saeimai iesnieguši konkrētas prasības par lauksaimniecības likuma izpildi, par nekavējošu antidempinga likuma iedarbināšanu, kā arī citas prasības. Ja atbilde būs negatīva, zemnieki streikos. Ir nodibināts lauku atbalsta rīcības štābs, lai koordinētu zemkopjus vienotā cīņā par savām prasībām. Ja jau pat štābs, tātad zemnieki neatkāpsies. Bērziņa kungs, vai valdība ir gatava izpildīt zemnieku prasības?
A.Bērziņš: — Valdība ļoti nopietni strādā pie tā, lai tik tiešām palīdzētu zemniekiem ieiet Eiropā, lai iedarbinātu tos mehānismus, kādus lieto Eiropas Savienībā. Piemēram, konference, kas nupat notika Latviešu biedrības namā, ir viens no šiem pasākumiem. Jāsaka, žēl, ka Zemnieku savienība, kurai savulaik bija veseli četri ministri dažādās valdībās, skrēja ārā, nenāca iekšā un nepiedāvāja nekādus konkrētus risinājumus. Ir nodibināta virkne darba grupu pie Zemkopības ministrijas, tās strādā un, es ceru, radīs risinājumu.
— Brigmaņa kungs, jūsu prasības, kā uzskata zemnieki, vajadzētu izpildīt līdz 1.jūlijam.
A.Brigmanis: — Es gribētu uzsvērt, ka tās nav Zemnieku savienības prasības, tās ir zemnieku prasības. Tās ir pašas neatliekamākās un sāpošākās. Ir ļoti bēdīgi, ja ir palicis pāris mēnešu līdz graudu ražas sākumam, un neviens nezina graudu intervences noteikumus, graudu intervences cenu. Es domāju, ka šie jautājumi bija jāzina jau gada sākumā. Ja mēs runājam par Eiropas Savienības valstīm, tad tur šie noteikumi ir zināmi jau gadu uz priekšu. Šīs konkrētās prasības ir tikai aisberga virsējā daļa, bet problēmas jau ir daudz dziļākas — ilglaicīgas lauksaimniecības programmas nepieciešamība, zemnieku un lauku cilvēku kopējā neziņa.
— Jaunsleiņa kungs, pašvaldības iet roku rokā ar zemniekiem, pašvaldībās dzīvo daudzi zemnieki un lauksaimnieki. Vai tiešām situācija laukos šobrīd ir tik kritiska?
A.Jaunsleinis: — Jā, tā tiešām ir ļoti kritiska. Pašvaldību budžeta samazināšanās, kas notikusi pēdējā gada laikā, protams, ir ietekmējusi arī lauku kopējo attīstību. Ja mēs paskatāmies šī gada budžetu, tad ir 112 pašvaldības, kuru šobrīdējais budžets ir mazāks par pagājušā gada. Pamatā tās ir lauku pašvaldības un pašvaldības, kurās atradās zivju pārstrādes uzņēmumi, kuri izputēja Krievijas krīzes rezultātā. Mēs visi šajā lokā esam cieši saistīti. Šodien lielākā problēma ir lauksaimniecības likums, mēs esam izstrādājuši programmu, atskaitījušies Pasaules bankai un citām starptautiskajām institūcijām. Taču, ja mēs aizbraucam uz laukiem, satiekam zemnieku un paprasām, ko viņš ir jutis no šīm programmām, tad ir diezgan liela atšķirība, kā tas izskatās kopumā, kā katram konkrētajam cilvēkam. Ja mēs ejam uz Eiropas Savienību un gribam pārstrukturēt savu tautsaimniecību, tad mums tiem cilvēkiem, kas dzīvo laukos, vajadzētu skaidri un gaiši pateikt, vai viņi tur paliks dzīvot, vai viņiem ir jāiet kaut kur citur; ja viņi nevar nodarboties ar lauksaimniecību, ko tad viņi var darīt un kā var valsts palīdzēt.
— Tā jau būtu tālejoša programma. Bet ir sasāpējuši jautājumi, kas ir jārisina šodien. Bērziņa kungs, kā tad īsti ir ar lauksaimniecības likumu?
A.Bērziņš: — Ja mēs runājam par lauksaimniecības likumu, tad šī gada budžetā ir paredzēta nauda kā līdzdalība SAPARD programmā, šobrīd nav atmestas cerības, ka SAPARD programmā paredzētais finansējums 13 000 000 latu apjomā būs, vismaz ministri Roberts Zīle un Atis Slakteris to apgalvo. Ja šo naudu saliek kopā ar budžetā paredzēto, tad šī gada budžetā lauksaimniecībai ir novirzīti 4,8% no iekšzemes kopprodukta. Brigmaņa kungs kā Kalvīša kunga padomnieks, kurš piedalījās visos procesos, to zina vislabāk.
A.Brigmanis: — Protams, šie cipari ir interesanti, bet kopumā finansējums, kas caur dažādiem kanāliem šogad plūst uz laukiem, ir mazāks nekā iepriekšējā gadā. Tas arī attiecas uz to, ko zemnieki iegūst no akcīzes nodokļa, ja agrāk mums bija 120 litri, tad tagad tikai 80 litri, kas faktiski ir ieguldīti un gaida rudeni. Fakts, ka šobrīd var tik ātri naudu no vienām subsīdijām pārsviest uz citām, nozīmē, ka šīs subsīdijas nav bijušas pietiekami izstrādātas. Ja ir pamatīga programma, tad liekus līdzekļus atrast ir ļoti grūti, ir subsīdiju likums, un nauda aiziet tur, kur tā aiziet. Jautājums ir par to, ka mēs gribētu, lai lauku atbalsta programma būtu piecus, vismaz trīs gadus nemainīga.
— Bieži vien šīs izmaiņas ir saistītas ar valdības maiņām. Ja mēs runājam par cilvēkiem laukos, tad mums, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir ļoti liels lauksaimniecībā nodarbināto skaits. Ja mēs ejam uz Eiropas Savienību, skaidrs ir viens, šis skaits samazināsies. Ko darīs pārējie cilvēki, vai tiek strādāts pie lauksaimniecības politikas?
A.Bērziņš: — Tā jau vairs nav lauksaimniecības politika, tā jau ir reģionālā politika. Un jaunajam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram ir uzdots šo politiku izstrādāt, pie tā strādā arī īpašo uzdevumu ministrs sadarbībā ar starptautiskām institūcijām, izstrādājot gan reģionālās plānošanas modeļus, gan citas lietas. Ir skaidrs, ja lauksaimniecībā tehnoloģiskais līmenis celsies, arvien mazāk būs vajadzīgs konkrētais darbaspēks, lai saražotu to vai citu lauksaimniecības vienību, tad, bez šaubām, cilvēkiem būs jāpārkvalificējas, jāiegūst kāds cits amats. Pamatā tam vajadzētu būt mazajam biznesam vai kādai no pakalpojumu sektora jomām, kas laukos vēl nebūt nav tik attīstītas, cik tas būtu nepieciešams. Tas nodrošinātu to, ka lauku cilvēkam nebūtu jābrauc uz Rīgu, lai, piemēram, saremontētu apavus vai citas lietas, ko var izdarīt konkrētajā apdzīvotajā vietā. Taču šis ceļš ved caur izglītību. Tas nozīmē, ka izglītībai ir jābūt prioritātei numur viens, ir jārunā par vidusskolu datorizāciju un tā tālāk. Izglītība ir tā, kas nodrošina spēju domāt un pārkārtoties no vienas nodarbinātības sfēras uz citu.
A.Jaunsleinis: — Te mums ir nepieciešamas divas lietas: infrastruktūra un izglītība. Ja mēs runājam par SAPARD programmu, tad bažas izraisa tas, es speciāli par to runāju ar programmas vadītāju, ka ir paredzēts atbalsts un investīcijas tehnoloģijām. Taču tas pamatā skars lielos pārstrādes uzņēmumus, mazais bizness tai laikā iznīks. Es jautāju, vai ir paredzēta šo cilvēku pārprofilēšana? Diemžēl dotajā SAPARD programmas sadaļā tas nav paredzēts. Faktiski, attīstot jaunas tehnoloģijas, mēs laukos iegūsim daudz vairāk problēmu. Es domāju, ka vienpusīgi SAPARD programmu Latvijā realizēt nevar. Kas attiecas uz skolām, mēs nācām ar iniciatīvu, ka būtu nepieciešama lauku skolu attīstības programma. Jo šodien ir izveidojusies diezgan paradoksāla situācija — mazās pilsētiņās skolas ir pārslogotas, jo ģimenes migrē prom no laukiem. Piemēram, Ludzā skolas ir pārslogotas, bērni mācās trīs maiņās, bet apkārtējos pagastos skolas ir tukšas. Mums ir jārisina šie jautājumi, jo trijās maiņās sniegta izglītība nevar būt kvalitatīva.
A.Bērziņš: — Es negribētu piekrist Jaunsleiņa kungam, ka SAPARD paredzētie līdzekļi tiks novirzīti tikai lielajiem uzņēmumiem, šogad vairāk nekā miljons latu no SAPARD programmā iezīmētajiem līdzekļiem ir aizgājuši tieši mazajam un vidējam biznesam, tehnoloģijām dažādās zemnieku saimniecībās, kā arī mazos pārstrādes uzņēmumos. No lieliem uzņēmumiem nevajadzētu baidīties, jo tikai tādiem apkārt var izveidoties mazi uzņēmumi, jo lieli uzņēmumi paši par sevi nevar pastāvēt. Es piekrītu, ka tas ir divvirziena ceļš.
— Ja mēs runājam par lielajiem uzņēmumiem un ražošanu, tad Maskavas mērija ir paziņojusi, ka ir gatava iepirkt Latvijā ražoto lauksaimniecības produkciju. Bet ir liels bet — Latvija nespēj nodrošināt produkcijas piegādes apjomus, tas ir paradokss, bet tas ir fakts. Vai esošajā situācijā nevajadzētu būt kādam valstiskam impulsam?
A.Bērziņš: — Redziet, tādam impulsam ir nepieciešama ļoti skaidra un konkrēta nostāja par to, ko, cik un par kādu cenu pircējs ir gatavs pirkt. Mums šī informācija nav zināma. Es zinu, ka ar līdzīgām problēmām saskārās lietuvieši, kas ar Maskavu noslēdza savstarpējās sadarbības līgumu, un bija problēma, jo bija nepieciešami lieli apjomi. Lietuvieši pie savas Zemkopības ministrijas izveidoja konkrētu struktūru, kas nodarbojās ar šī pasākuma plānošanu. Acīmredzot mums būtu ejams tāds pats ceļš, bet to varēsim darīt tikai tad, kad zināsim konkrētos apjomus un konkrētās cenas. Tas arī varētu būt viens no ceļiem, kā noturēt cilvēkus laukos.
A.Brigmanis: — Mums nemaz nav jāpiemin Maskava, ar katru stundu un katru brīdi ceļas cūkgaļas cena Latvijas tirgū. Tās trūkst. Robežas ir attaisītas vaļā, ir spēkā brīvās tirdzniecības līgums, taču cūkgaļas trūkst. Tās ir sekas tam, ka cilvēki daudzās vietās ir pārtraukuši nodarboties ar cūkkopību. Viņiem vairs nav ticības tiem mērķiem un solījumiem, ko piedāvā valdība. Es uzskatu, ka šobrīd cilvēkiem ir iespēja arī šeit uz vietas realizēt savu produkciju. Tāpat ir ar rudziem, valstij trūkst rudzu. Bet no otras puses, cilvēkiem vairs nav motivācijas nodarboties ar lauksaimniecisko ražošanu.
A.Jaunsleinis: — Mēs esam pazaudējuši ticību. Cilvēki ir tikuši vairākas reizes piemānīti. Es gribēju piebilst pie premjera teiktā, ka neesmu pret to, ka mēs ar SAPARD programmas palīdzību investējam līdzekļus lielos uzņēmumos, mani uztrauc tas, ka mēs nerisinām jautājumu par to, kur paliks tie cilvēki, kas šobrīd ir nodarbināti mazā un vidējā biznesā, kas lielo uzņēmumu attīstības rezultātā neglābjami iznīks. Mums ir jāpalīdz šiem cilvēkiem pārprofilēties un aizpildīt citu nišu darba tirgū. Mēs nevaram šos cilvēkus pamest likteņa varā, jo mazais un vidējais bizness ir pašvaldību galvenais atbalsts. Mēs zinām, kā lieliem uzņēmumiem klājas krīzes situācijā, jo, lai tie pārprofilētos, ir vajadzīgs ilgs laiks, mazie uzņēmēji spēj daudz ātrāk pielāgoties situācijai. Līdz ar to tie ir stabilāks balsts ekonomikai nekā daži šobrīd spēcīgie lielie uzņēmumi.
A.Bērziņš: — Runājot par pārprofilēšanos, es negribētu teikt, ka valstij šobrīd nav sistēmas. Valstij ir divas pārprofilēšanās sistēmas. Viena ir pastāvīga, tā notiek, sadarbojoties ar Valsts nodarbinātības dienestu. Šogad vairāk nekā četrus miljonus latu no sociālās apdrošināšanas budžeta Valsts nodarbinātības dienests iztērē bezdarbnieku mācībai un pārkvalificēšanai. Tā ir pamatbāze, un jebkurš cilvēks, kurš kļūst par bezdarbnieku, var iet un mācīties. Cita lieta ir par īpašu atbalstu īpašās situācijās, lai cilvēks varētu realizēt kādu savu ideju, te mums būtu jārunā par valsts atbalstītiem kredītiem un daļēji valsts subsidētiem kredīta interešu procentiem. Piemēram, Hipotēku un zemes banka, kura pēdējo trīs gadu laikā savu kapitālu ir palielinājusi 51 reizi, šodien nodarbojas ar tā saukto mikrokreditēšanu. Cilvēki ņem kredītu, piemēram, 1000 latu un sāk savu mazo biznesu. Nebūs tā, ka valsts kaut ko kāda vietā darīs un teiks: mēs tagad esam sagatavojuši tev darba augsni, nāc un strādā. Aijas Počas vadītās budžeta komisijas darba grupa pašlaik strādā pie krājaizdevu sabiedrību likumprojekta, daudzām bankām varbūt tas īsti nepatīk, ka kāds laužas iekšā to tirgū, bet krājaizdevu sabiedrības tam ir domātas, lai lauku apvidos un pilsētās cilvēki, kas līdzīgi domā, savstarpēji aizdodot naudu kā mikrokredītu, varētu risināt savas problēmas. Acīmredzot tās ir lietas, par kurām valdībai šobrīd ir jādomā. Lai gan tā viena pati neko nevar izdarīt, ir vajadzīgs Saeimas politisko partiju atbalsts. Ne velti es esmu teicis, ka ir lietas, kurām vajadzētu dot vispārnacionālu statusu, par kurām būtu jārunā, neņemot vērā partijisko piederību. Piemēram, lauku politikā būtu nepieciešama ilglaicīga pastāvība un konkrēts risinājums.
— Kā jūs jau minējāt, lai attīstītos kāds no reģioniem, ir svarīga infrastruktūra. Šobrīd nevienam nav noslēpums, ka Latvijas autoceļi ir diezgan katastrofālā stāvoklī, un vienīgie reālie ieņēmumi, lai tos uzturētu un labotu, ir akcīzes nodoklis naftas produktiem. Šie ieņēmumi sadalās kā 50% valsts budžetam un 50% autoceļiem. Bērziņa kungs, vai nav plānots palielināt ieņēmumu sadali par labu autoceļiem?
A.Bērziņš: — Valdība mēneša laikā jau divas reizes ir skatījusi šo jautājumu, kas pierāda, ka mēs tam pievēršam lielu vērību. Būtība nav tajā, kā šī nauda tiek sadalīta, cik valstij, cik autoceļiem, problēma ir tā, ka pēc statistikas datiem benzīna patēriņš ir krities par 38 procentiem, lai gan mašīnu skaits nemitīgi pieaug. Finansu ministrs ir izveidojis darba grupu, kas mēģina noskaidrot iemeslus, kā arī apzināt kompānijas, kas pēkšņi par veselu trešdaļu ir samazinājušas benzīna tirgošanu. Otra lieta ir tā, ka šobrīd tādu vai citādu darbību rezultātā ir radusies liela disproporcija starp akcīzes nodokļiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Smagās mašīnas, piemēram, uzpildās Lietuvā vai Krievijā, jo tur ir lētāk, un tad brauc cauri Latvijai, neiegriežoties benzīntankos. Tādējādi mēs zaudējam ne tikai akcīzes nodokli, bet arī darbavietas. Valdībai ir jādomā par akcīzes nodokļa harmonizēšanu, un tad lai katrs pelna, kā viņš var. Mēs meklējam veidu, kā nodrošināt ar līdzekļiem ceļu būvētājus, piemēram, attīrot autoceļu fondu no tam neraksturīgiem izdevumiem. Jo šobrīd līdzekļi, kas ir paredzēti autoceļu būvēšanai, aiziet autobusu un dzelzceļa subsidēšanai, tiek finansēti atvieglojumi autopārvadātājiem. Šīs lietas ir jāsakārto, un es esmu pārliecināts, ka mēs to izdarīsim.
— Jūs minējāt, ka šis procentuālais sadalījums nav svarīgs, taču tas vismaz bija garantēts ienākums. Jaunsleiņa kungs, pēc jūsu domām, kādam vajadzētu būt šim sadalījumam?
A.Jaunsleinis: — Kad šis sadalījums bija 60:40 un 10 procenti bija paredzēti lauku ceļiem, tad Latvijas iedzīvotāji pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas redzēja, ka valsts dara kaut ko tādu, kas ir katram cilvēkam redzams. Brīdī, kad mēs šīs lietas objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ apturējām, tas bija gan morāls, gan materiāls trieciens lauku iedzīvotājiem, jo laukos viss sākas ar ceļiem. Nākamais nozīmīgākais ir sakari. Diemžēl ar telefonizāciju arī mums negāja, jo jumta līgumā ar "Lattelekom" paredzētā sadaļa par laukiem netika realizēta. Te, protams, atkal var diskutēt, kā vainas dēļ tas notika, valsts vai "Lattelekom". Paldies Dievam, mums ir divi mobilie operatori, kas mēģina šo nišu aizpildīt. Trešā nozīmīgā lieta ir enerģētika. Pagājušonedēļ es aizbraucu uz pagastu, kurā strādā kāds dāņu uzņēmējs, kurš saka, ka nevar jau gadu dabūt elektrības patēriņa palielinājuma atļauju, jo viņam pieprasa uzbūvēt līniju, uzlikt transformatoru, bet viņš varētu pagastam dot papildus 20 darba vietas. Es domāju, ka šie piemēri liecina, ka daudzās jomās mūsu domāšana ir palikusi iepriekšējos laikos, kad piegādātāji piespieda uzņēmējiem vai pašvaldībām pašiem visu uzbūvēt. Tā ir milzīga mūsu domāšanas problēma.
A.Bērziņš: — Tas ir labs piemērs tam, kāpēc obligāti ir vismaz jārestrukturizē "Latvenergo". Tas ir jāpārvērš par sistēmu, kas kalpotu cilvēkam.
— Brigmaņa kungs, tā mēs arī neguvām atbildi uz būtisku jautājumu — būs streiks vai nebūs?
A.Brigmanis: — Kā saka lauku avīzes redaktors Krustiņa kungs, bumba ir valdības laukuma pusē.
— Ko valdība ar šo bumbu darīs?
A.Bērziņš: — Es atturēšos no vispārinājumiem, katra problēma ir jārisina atsevišķi. Ja runājam par intervenci, tad tas jādara konsekventi. Tagad runā par intervenci tikai tad, ja pirms nākamās sezonas paliek kaut kas pāri. Mums ir jārunā par konkrētiem principiem. Ir darba grupas, kas pie tā strādā. Samīcīt visas problēmas vienā lielā bumbā un teikt, tagad mēs to bumbu esam iespēruši jūsu pusē, manuprāt, nav īsti konstruktīvi, tas nedaudz smaržo pēc priekšvēlēšanu kampaņas. Zemkopība un lauksaimniecība ir tās lietas, par kurām vajadzētu runāt strikti, konkrēti, pēc būtības un nevajadzētu maisīt klāt politiku.
— Jūs teicāt — jārunā, bet tad runāsim.
A.Bērziņš: — Mēs to arī darām. Konferencē zemkopības ministrs aicināja visus nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, taču liela daļa cilvēku, kuriem būtu ko teikt, stāvēja ārā piketā un iekšā nenāca.
— Varbūt tas ir principa jautājums — mēs jums neticam.
A.Bērziņš: — Ja kāds atsakās runāt, ir divas iespējas, vai nu viņam nav ko teikt vai viņš to negrib.
— Paldies par sarunu!
Rūta Kesnere,
"LV" informācijas redaktore
Pēc ieraksta "LV" diktofonā
— intervijā Latvijas radio vakar, 8. jūnijā
Interviju Latvijas radio 8.jūnija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08 vada žurnālists Aidis Tomsons
— Tātad labdien visiem klausītājiem! Paldies visiem, kas zvanījuši, uzdevuši jautājumus premjerministram. Man ir prieks teikt, ka studijā šobrīd ir Ministru prezidents Andris Bērziņš. Labdien!
A.Bērziņš : — Labdien!
— Faktiski pirmais jautājums saistīts ar mūsu iepriekšējā raidījuma tematu — vakar pie Prezidentes tika spriests par iespējamām izmaiņām Satversmē un to, kā Latvijai vajadzētu gatavoties iestājai Eiropas Savienībā. Šodien arī mums "Aktuālajā intervijā" tika runāts par to, ka visticamāk tieši premjeram būs jāveido darba grupa. Jūs jau redzat sevi tur? Darbalauku?
A.Bērziņš : — Jā. Es gribētu teikt tā, ka faktiski šī diskusija ir sākusies ļoti savlaicīgi. Jāsaka gan, ka man vakar Prezidente ne ar vienu pušplēstu vārdiņu neminēja šo problēmu kā tādu, bet es domāju, ka tiešām — šeit vajadzētu uzaicināt ļoti autoritatīvus juristus un jāsāk ļoti uzmanīgi izvērtēt. Šeit ir tas gadījums, kad nekādi nedrīkst steigties, vajag ļoti, ļoti prātīgi izvērtēt, jo, kā jau visi juristi ir teikuši, mūsu Satversme ir ļoti lakoniska, no vienas puses, bet tai pašā laikā ir ārkārtīgi, ārkārtīgi ietilpīga, un tādēļ acīmredzot viņai būtu jāsaglabājas. Bet šīs tiesības, teiksim, tautai referendumā izlemt, cik lielu daļu suverēnās valsts varas tā ir gatava atdot kādam citam, — tas būtu jāieskicē, jo pašlaik tik tiešām Satversme šādas te tiesības neparedz.
— Droši vien, ka vispirms atbildēsim uz tiem četriem jautājumiem, kas palika no pagājušās reizes un kas skāra sertifikātus, un arī pēc tam vēl tiem, kas šodien ir nākuši par sertifikātiem, jo tas cilvēkus ir interesējis. Un sāksim visu pēc kārtas. Varbūt vispirms — pirmais jautājums man ir šāds: tātad, ja ir represētie, kuri saņems kompensācijas par saviem kompensācijas sertifikātiem, bet ne pensionāri, bet pirmās grupas invalīdi — vai arī viņiem ir cerības?
A.Bērziņš: — Katrā gadījumā invaliditāte no likuma viedokļa nav pamats tam, lai saņemtu šos kompensācijas sertifikātus. Likums nosaka citas pazīmes. Un tur ir teikts, ka bijušajiem zemes īpašniekiem, bijušo zemes īpašnieku..., represētajiem pirmās kategorijas mantiniekiem un neapmierinātajiem zemes pieprasījumiem. Tad pamatā šis likums diezgan precīzi pasaka..., protams, tur vēl ir klāt pateikts, ka tiem, kuri pensijas vecumu sasnieguši līdz 1999.gada 31.decembrim un tā tālāk, — tiek izmaksāts par tiem, par citiem gadiem, bet katrā gadījumā invaliditāte pati par sevi nedod nekādas tiesības uz sertifikātu saņemšanu.
— Viena represētā saka tā: tātad viņai brālis bijis represētais savulaik, ja, bet viņš ir miris. Vai sieva šobrīd dabūs naudā?
A.Bērziņš: — Jā, nu, ja šī represētā persona ir piederējusi pie likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" tātad noteiktā personu loka, kurām ir bijusi īpašumā zeme un par kuru ir piešķirti kompensācijas sertifikāti dzēšanai, izmantojot naudu; un ja viņš pirms savas nāves ir paspējis iesniegt pašvaldībā pieteikumu par kompensācijas izmaksu naudā, tad faktiski, pierādot savas īpašumtiesības tiesā, mantojuma tiesības, — jūs varat mantot arī tiesības saņemt kompensāciju naudā. Ja tas tā nav, tad var mantot tikai un vienīgi sertifikātus, nevis naudu. Tāda diezgan sarežģīta likumdošanas konstrukcija, bet, nu, jārēķinās, ka naudu saņemt vienmēr ir sarežģīti.
— Te no Tukuma arī zvanīja un jautāja: viņa esot dzirdējusi, ka jūs, uzstājoties televīzijā 18.maijā, esot teicis, ka privatizācijas nauda tiks izlietota kompensācijas sertifikātiem; viņa ir sapratusi, ka visiem, ne tikai represētajiem.
A.Bērziņš: — Nu, uz šo brīdi, kā jau es teicu, ir likums..., pasaka skaidri un gaiši, kam konkrēti tiks izmaksāti šie līdzekļi, un faktiski šogad tiks izmaksāti 15 miljoni latu. Es gribētu teikt, ka 9,54 miljoni latu jau pašlaik atrodas bankās izmaksām, un tātad tur ir iekļauts attiecīgs skaits personu, teiksim, 3455 personām tiks izmaksāti 7,2 miljoni latu, un vēl tiek iekļautas 4500 personas, kurām izmaksās 9,54 miljonus latu, un šis cilvēku skaits paplašināsies. Tā ka šīs izmaksas notiks.
— Un līdz ar to varbūt saistīts jautājums ir: šodien klausītāji zvanīja, vai tiešām ir cerības viņiem saņemt. Viņš ir kā tās pirmās kārtas mantinieks, pirmās grupas invalīds, 65 gadi, bet šobrīd nav skaidrs — tā nauda būs, nebūs?
A.Bērziņš: — Uz viņu attiecas tas jautājums, ko es atbildēju pirmajam jautātājam — tātad viņam ir jānoskaidro visas šīs likumdošanas procedūras: vai viņam ir novēlēts tas, vai cilvēks ir iesniedzis pašvaldībā pieteikumu saņemt naudā un vai viņš ir likumīgs mantinieks.
— Ja runājam vispār par šiem te kompensācijas sertifikātiem, viens klausītājs saka: tie nav tomēr parastie sertifikāti, tie kādreiz ir doti kā kompensācija par kaut ko, ko viņi ir zaudējuši. Vai tas nozīmē, ka kaut kāda daļa tomēr, nu, kā saka, uz nagliņas būs jāuzliek?
— Ja runājam vispār par šiem te kompensācijas sertifikātiem, viens klausītājs saka: tie nav tomēr parastie sertifikāti, tie kādreiz ir doti kā kompensācija par kaut ko, ko viņi ir zaudējuši. Vai tas nozīmē, ka kaut kāda daļa tomēr, nu, kā saka, uz nagliņas būs jāuzliek?
A.Bērziņš: — Ziniet, es ieteiktu visiem tomēr ņemt un mēģināt ar šiem te kompensācijas sertifikātiem, kuri kā atsevišķs sertifikātu veids tiek izdalīts tomēr kopējā sertifikātu masā, piedalīties privatizācijā un mēģināt viņus tērēt. Jāsaka, šī summa ir salīdzinoši liela, tur ir apmēram 90 miljoni latu nepieciešami vēl. Man neizskatās, ka šī gada laikā mēs kaut kur varētu 90 miljonus latu — valdība — savākt. Tā ka principā attiecībā uz represētajiem likumdevējs šo lēmumu ir pieņēmis, pārējiem būtu vienkārši iesakāms viņus realizēt. Es domāju, ka sertifikātu cena kāps sakarā ar to, ka aizies lielie uzņēmumi uz privatizāciju, un tur noteikti kaut kāda daļa būs sertifikātos. Un otrs — tāpēc ka, teiksim, vēl vesela virkne dzīvojamās platības nav privatizēta, ieteiktu visiem izmantot savus sertifikātus.
— Citu variantu nav. Te viena pensionāre zvanīja, viņa teica: viņa nesaprot nekā no tās privatizācijas; viņai tur kaut kādā veidā mēģināt piedalīties privatizācijā?
A.Bērziņš: — Varbūt viņai pašai nevajag to darīt, varbūt vajag atrast kādus, kas to saprot, vai kādu uzņēmumu, caur kuru mēģināt to darīt. Ir tādas konsultējošās kompānijas, kas arī ar šādiem pasākumiem nodarbojas. Jāskatās, lai cilvēku neapkrāptu, jāskatās tādi, kuriem var uzticēties.
— Jālūdz acīmredzot saviem radiem, draugiem, paziņām. Viena Ineses kundze gan jautā: vai taisnība, ka Eiropas Savienība nepiekrīt, ka sertifikāti tiek atprečoti naudā, runājot gan par represētajiem tieši šoreiz.
A.Bērziņš: — Katrā gadījumā tā nav Eiropas Savienība, tas ir Starptautiskais valūtas fonds, kuram ir principiāli iebildumi, ka, teiksim, to naudu, ko mēs iegūstam no privatizācijas, mēs viņu neliekam atpakaļ investīcijās, teiksim, lielās, valstij vajadzīgās lietās. Bet nu, šeit viņi neko nevar darīt — Latvijā valsts vara ir suverēna, un mums var tikai ieteikt kaut ko, mēs faktiski lemjam paši...
— Šai gadījumā mēs viņus neklausām?
A.Bērziņš: — Tieši tā!
— Citi jautājumi, kas mums arī ir nākuši. Varbūt es arī minēšu vēstules, kas ir nākušas. Šoreiz viena konkrēta vēstule: pensionēta skolotāja, kura uztraucas par šīm te pensiju izmaksām, kuras, nu jau var teikt, nebūs vairs "Latvijas pastam", bet šobrīd bankām, un šobrīd te ir runa par "Baltijas Tranzītbanku". Viņa baidās, ka tās lietas..., ka neiznāk līdzīgi kā "Baltijas bankā" vai ka vispār būs šīs procedūras tik sarežģītas.
A.Bērziņš: — Jā, nu, šeit gan faktiski vajadzētu uzdot ļoti konkrētu jautājumu labklājības ministram. Es vienkārši mēģināšu atbildēt tā principiāli. Pensijas piegāde mājās caur "Latvijas pastu" — tas nav bezmaksas pakalpojums. Šis pakalpojums kopumā Latvijā maksā samērā dārgi. Un to naudu paņem no tās pašas pensiju naudas; citiem vārdiem: ja mēs gribam ietaupīt to pensiju naudu un samaksāt to pensionāriem indeksācijā vai vienkārši sagatavot augsni, lai varētu palielināt pensijas vai lai varētu samazināt deficītu visā pensiju budžetā, tad jāizvēlas lētāks pakalpojums, kas būtu vienlīdz drošs un vienlīdz labi pieejams visiem cilvēkiem; un tātad ir caur banku sistēmu — piegāde. Nu visā drīzumā būs arī tāds vai ir jau tāds pakalpojums atsevišķās bankās, kur var piezvanīt pa telefonu un pa telefonu nodot rīkojumus izdarīt tās vai citas transakcijas, nemaz nevajag tāpēc speciāli iet uz banku. Tā ka no šāda viedokļa, protams, tā koncepcija savulaik tiešām tika akceptēta, un acīmredzot Labklājības ministrija tajā virzienā dodas. Kas attiecas uz bankām, tad es gribētu visus nomierināt, ka mums banku sistēma pašlaik ir ļoti stabila, banku pašu kapitāls ir stipri pieaudzis. Mēs faktiski esam izpildījuši visas Eiropas Savienības prasības attiecībā uz banku sektoru, kas ir diezgan pārsteidzoši visā, nu, bijušajā, teiksim, postkomunistiskajā teritorijā. Tikai ļoti retām valstīm ir izdevies to izdarīt, un to saka nevis kāds cits, bet mūsu starptautiskās institūcijas.
— Un kas attiecas uz tiem cilvēkiem, kas faktiski nespēj iziet no mājas ārā vai aiziet uz banku?
A.Bērziņš: — Nu, viņi var dot pilnvarojumu kādam citam, un, ja viņi nespēj iziet no mājas ārā uz banku, tad viņi nespēj iziet arī uz veikalu acīmredzot. Tātad šeit vienkārši ir jārunā par pilnvarojumu saņemt tādu vai citu naudu, bet jāsaprot ir tas, ka tādējādi mēs ietaupām naudu, lai tos līdzekļus izlietotu konkrētās pensijās konkrētiem cilvēkiem, un šis pakalpojums maksā apmēram trīs četras reizes lētāk.
— Reiz jau mēs minējām šīs te pensijas, tad viens klausītājs jautā: vai ir domāts arī pacelt minimālās pensijas? Mēs te runājam par minimālo algu pacelšanu, bet kā būs ar minimālajām pensijām?
A.Bērziņš: — Nu, tās faktiski ir saistītas lietas, un tas ir atkarīgs no tā, cik daudz būs naudas un kā attīstīsies ekonomika. Ja ekonomika attīstīsies, darba vietas pieaugs, maksājumi pieaugs, tad arī, protams, celsies ne tikai minimālās pensijas, bet arī visas pensijas — tās tiks regulāri indeksētas. Šobrīd ir tādas cerības, ka, iespējams, uz gada beigām tas tā varētu notikt.
— Runājot vēl par pensijām, viens cilvēks saka tā: nu, pensionāriem šobrīd no pirmā lata atvelk uzreiz nodokļus. Viņaprāt, tas ir netaisnīgi; vai šī sistēma varētu tikt kādreiz mainīta?
A.Bērziņš: — Gribētu teikt tā, ka faktiski, nu tā tīri konceptuāli, nodokļu likumdošana ir tā, kuru nedrīkst ļoti bieži mainīt. Pirmkārt, tas ir kaitīgi, tas neveicina uzticību valstij, tas neveicina uzticību valsts varai, un faktiski katru reizi pēc tam, kad tiek mainīta nodokļu likumdošana, uz kādu brīdi nodokļu ieņēmumu bāze samazinās. Un tāpēc es gribētu teikt, ka mēs pašlaik neesam runājuši par šo tēmu. Iespējams, ka tad, kad mēs runāsim, diskutēsim par iespējamiem grozījumiem likumā "Par iedzīvotāju ienākumu nodokli", mēs varētu varbūt skatīties arī šo jautājumu. Katrā gadījumā speciāli mēs viņu neskatīsim.
— Un visbeidzot, vēl ja runājam par pensionāriem, tad kāds cilvēks ierosina: varbūt ģimenē, kur ir divi pensionāri, varētu izmantot vienu veselības polisi. Viņi saka: viņi nespēj samaksāt, būdami veci cilvēki.
A.Bērziņš: — Jā, nu tas tāds jautājums, kas, protams, ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā. Mans priekšlikums būtu tāds: ja tik tiešām šai ģimenei ir tāda lieta, ka nav iespējams samaksāt divas polises, tad ir vienkārši tīri objektīvi jāiet uz savu pašvaldību un jālūdz, lai pašvaldība palīdz šajā jomā. Un tur absolūti nav ko kautrēties — tas ir tīri objektīvi, ja divi veci cilvēki, viņiem vairāk nepieciešama ārsta palīdzība nekā diviem jauniem cilvēkiem.
— Runājot vēl..., es nezinu, cik tas īsti jums jautājums ir — šobrīd notiek dzīvokļu privatizācija, un situācija ir tāda, ka daļa ir paātrināti privatizējuši, un daļa tagad iet pēc šīs te plānveida privatizācijas. Tie, kas ir privatizējuši paātrināti, viņiem atkal ir jāiet cauri diezgan lielai birokrātijai — šī situācija, kad ir pastāvīgi jāstaigā uz Vāgnera ielu, uz to ielu atkal, uz to un atkal uz to ielu. Veci cilvēki saka: viņi nevar to gandrīz vai visu izstaigāt.
A.Bērziņš: — Jā es gribētu teikt tā, ka nevienam, ja viņš ir paātrinātā privatizācijā kaut ko privatizējis, nekur tas viņam nepaliks, viņš paliek tāpat viņam. Viņam vienkārši kaut kad visas tās procedūras būs jānokārto, un tās procedūras faktiski ir saistītas ar to, ka pilsētās ir ļoti daudz dažādi, nu, sarežģīti jautājumi ar zemes īpašniekiem. Lai varētu māju pilsētas pašvaldība nodot privatizācijai, viņai tā māja ir jāsakārto. Pirmkārt, jāsakārto zeme zem mājas; otrkārt, jānorobežo zeme, kas ir piekritīga tai mājai, un jāieraksta šī māja kopā ar zemi zemesgrāmatā. Lielās pilsētās tas ir saistīts ar to, ka jāmaina sarkanās līnijas; tur ir ceļi jāieplāno, kuri dažkārt nav ieplānoti, jo izrādās, ka padomju laikā tās mājas bija būvētas bez šīm sarkanajām līnijām, bez konkrētas zemes piesaistes mājām — vienkārši laukā arhitekts sazīmē, kā tām mājām tur jāstāv, un tā tās mājas arī tur būvē. Tātad šīs problēmas vai šīs procedūras kādreiz visiem būs jāiziet, bet tas nekādi nenozīmē, ka cilvēki, kuri ir ātrā privatizācijā privatizējuši dzīvokli, var kaut ko zaudēt.
— Ligita Banga no Jūrmalas saka, ka šobrīd Jūrmalas pilsētas dome ir pieņēmusi lēmumu piecas reizes palielināt zemes nodokli, kas attiecas starp jūru un tur to vienu galveno ielu. Viņa saka: šobrīd ar šo lēmumu faktiski vecie cilvēki šobrīd tiek izlikti būtībā no savām mājām ārā. Kā jūs to vērtējat?
A.Bērziņš: — Ziniet, godīgi jāsaka tā, ka Jūrmalā zemes nekustamā īpašuma nodoklis tiešām bija par zemu, vidēji lūkojoties, bet, man negribētos ticēt, ka Jūrmalas dome ir tik nesaprātīga, ka saviem vecajiem cilvēkiem, it īpaši tiem, kas ir pastāvīgie jūrmalnieki, nu, liktu augšā..., un kuriem, teiksim, ir ierobežotas iespējas samaksāt, liktu augšā tādus nodokļus piecas sešas reizes. Katrā gadījumā pilsētas rokās jeb — konkrēti — Jūrmalas pilsētas rokās ir tiesības atbrīvot no 90 procentiem no nekustamā īpašuma nodokļa nomaksas. Katrā gadījumā tiem cilvēkiem, kuri tagad ir saņēmuši tās lielās nekustamā īpašuma nodokļa maksas, ir jāgriežas savā domē, Jūrmalas domē, finansu komitejā ar lūgumu samazināt viņiem nekustamā īpašuma nodokļa maksu līdz pat 90 procentiem no tā nekustamā īpašuma vērtības.
— Jautājums ir: viens cilvēks, kuram pieder — es saprotu — individuālā, laukos kaut kur degvielas uzpildes stacija. Viņš saka: degvielas aprites noteikumu 72.pants saka, ka tie cilvēki, kas ir ievilkuši elektronisko kases sistēmu, viņiem tas ir bijis jāizdara līdz 2000.gada 1.janvārim, saņems kompensācijas. Šobrīd jautājums par šīm kompensācijām galu galā nav skaidrs.
A.Bērziņš: — Es nevaru atbildēt uz šo konkrēto jautājumu; tātad vai nu rakstiski man, lūdzu, vēstules formā, un tad es atbildēšu; vai kā citādāk. Mēs tūlīt pieņemsim jaunus noteikumus par degvielas apriti, bet tur, cik es pareizi atceros, šāds jautājums nav atrunāts.
— Tātad, klausītāji, rakstiet vienkārši kaut vai uz Doma laukumu 8, šeit, premjeram; mēs arī šīs vēstules, neapšaubāmi, iziesim cauri un arī nodosim tālāk. Kāds klausītājs saka: šīsdienas avīzē atkal jālasa: "policijai trūkst līdzekļu, trūkst tam, tam, tam..." Cik ilgi tā situācija tā turpināsies, kad policijai būs vairāk naudas?
A.Bērziņš: — Jā, ir nepieciešami līdzekļi policijai, ir nepieciešami līdzekļi cietumiem — tur ļoti daudz naudas jāliek iekšā infrastruktūrā un sakārtojot kopumā valsti. Nu, naudas būs daudz tad, kad ekonomikā ies labi, kad visi maksās nodokļus. Un es gribētu teikt, ka ir zināms optimisms pašlaik. Pēc pirmā ceturkšņa rezultātiem mums izskatās, ka kopprodukta pieaugums varētu būt pat 4 procenti. Kopējā pasaules tendence rāda, ka ekonomika visā pasaulē iziet ārā no tās krīzes, kas ir bijusi. Arī mūsu kaimiņvalstīs, piemēram, Krievijas ekonomika rāda, ka tur ir vērojams zināms atkopšanās process. Un ja mēs palūkojamies uz to, kas notiek, pieņemsim, mūsu ostās, ja mēs vērtējam tranzītu kā tādu indikatoru ekonomiskajai attīstībai, tad jāsaka, ka izskatās, ka mēs ejam ārā no krīzes un ka šis gads varētu būt salīdzinoši labs. Viņš varbūt nebūs tik labs, kāds bija 1997. un 1998.gada pirmā puse, bet viņš būs samērā labs.
— Kāda klausītāja no Vecpiebalgas interesējas, kāpēc Ministru kabinets tagad atrodas Tiesu mājā, kur tad viņi sapulcējās Ulmaņa laikos? Viņa patiešām to grib noskaidrot — kur viņi sapulcējās un kāpēc ir vajadzīga tik liela māja, kāpēc to nevar atstāt šobrīd?
A.Bērziņš: — Jā, vispār tā ir ļoti liela problēma, un tiešām — tiesām pašlaik trūkst telpu, sevišķi apgabaltiesām. Un sakarā ar to, ka nav pietiekami daudz sēžu zāļu, daudzas lietas iekavējas. Un arī telpas ir ļoti sarežģīta problēma. Jāteic, ka pirms kara Ulmaņa vadītā valdība sēdēja jeb sēdes noturēja tagadējā Rīgas domes ēkā, kas tolaik bija Ārlietu ministrijas māja, un turpat augšā, ceturtajā stāva stūrītī Kārlim Ulmanim bija viņa kabinets. Bet jau toreiz, piemēram, arī Kārlis Ulmanis domāja par to, ka viņam jābūvē milzīgs, moderns valdības komplekss, administratīvo ēku komplekss. Finansu ministriju viņš uzbūvēja, Tiesu pili viņš uzbūvēja, Doma laukumā viņš atpirka gruntsgabalus un izveidoja Doma laukumu tādu, kāds viņš ir pašlaik. Un arī, teiksim, tur, kur pašlaik ir Okupācijas muzejs un Latviešu sarkano strēlnieku muzejs un piemineklis latviešu sarkanajiem strēlniekiem, tur Kārlis Ulmanis savā laikā atpirka visus zemesgabalus, nojauca māju, izveidoja jau būvbedri, aplika apkārt šai būvbedrei sētu, un pat jau bija izstrādātas vairākas skices, kā uzbūvēt tur tādu lielu administratīvu kompleksu, kurš, no upes puses skatoties, nedaudz atgādina, teiksim, to lielo arku, kas ir Pēterburgā pie Ziemas pils — man vismaz viņa tā simboliski izskatās. Un cilvēki visi, rīdzinieki, teiksim, un viesi varēja iepazīties ar visiem šiem dokumentiem Pēterbaznīcā tad, kad tur bija speciāla izstāde sarīkota tieši par šī laukuma apbūvi un par tām metamorfozēm, kādas..., kuras ir skārušas šo laukumu dažādos laika posmos.
— Bet nekas nesanāca. Kā šobrīd ir ar to atstāšanu, tās mājas atstāšanu?
A.Bērziņš: — Vispār Rīgas domei ir parakstīts līgums ar Ārlietu ministriju — līdz 2003.gada 1.janvārim Rīgas domei no turienes ir jāaiziet prom, un tāpēc jau ir arī tās aktivitātes par to, ka ir jāatjauno Rātsnams, un pilsētas vadībai jāpāriet uz viņas vēsturiskajām telpām tieši tai vietā, kur pilsētas vadība vienmēr ir bijusi.
— Tā ka Jurģi vien priekšā ir gaidāmi!
A.Bērziņš: — Novēlu Ārgaļa kungam, lai viņam izdodas šo projektu realizēt!
— Viena klausītāja vienkārši aicina jūs biežāk izmantot vārdu godīgi. Viņa saka: viņa esot dzirdējusi, kā tikko Šrēders esot teicis, ka bailes varot noņemt godīga rīcība; viņa saka: vajadzētu visu laiku atkārtot runās, lai visi zinātu, ka Latvijas rīcība ir godīga rīcība.
A.Bērziņš: — Jā pagaidām man nav iemesla teikt, ka kāda no manām rīcībām būtu bijusi negodīga. Bet es ņemšu to vērā.
— Greiškalns — fizkultūras skolotājs, klausītājs domā: vai ar to pietiek, viņaprāt, ja viņš arī zinātnes ministrs, tad vai nevajadzētu vismaz būt zinātņu doktoram?
A.Bērziņš: — Es domāju, lai nu kas, bet Kārlis Greiškalns manā valdībā ir viens no pieredzējušākajiem cilvēkiem, viņam ir ļoti plaša pieredze pašvaldības darbā. Viņš tieši ir bijis saistīts gan ar rajona, gan ar pilsētas vadību; viņš ir risinājis ļoti daudzas izglītības problēmas, kopumā globāli lūkojies. Viņš zina šo procesu no iekšpuses. Es gribētu teikt, ka tie, kas nāk no pašvaldībām, viņi zina šos procesus no iekšpuses. Un es pieņemu, ka viņam būs pietiekami daudz padomnieku, droši vien ne tikai ar grādiem, bet arī ar ļoti plašu citāda veida pieredzi izglītības jomā; profesori, iespējams. Domāju, ka viņš pratīs pieņemt ļoti izsvērtus, normālus un pragmatiski pareizus lēmumus.
— Un visbeidzot pēdējais jautājums: jūs šodien esat uzstājies un runājis par dzelzceļa tālāko nākotni, kurā ir minēta kaut kādā veidā arī dzelzceļa daļēja privatizācija. Ko tas nozīmē?
A.Bērziņš: — Mēs vienkārši iezīmējām..., šodien tiešām sanākusi šeit, Rīgā, ir 28. konference dzelzceļa ministru vai dzelzceļa pārvalžu konference. Tātad šeit ir visi dzelzceļi — sākot no Ķīnas dzelzceļa, Mongolijas dzelzceļa, Irānas dzelzceļa, Vācijas dzelzceļa, plus vēl visa tā sauktā postkomunistiskā telpa, iekļaujot tur, teiksim, Poliju, Ungāriju un tā tālāk. Un šādās sanāksmēs regulāri tiek runāts par dzelzceļa tālāku attīstību, par dzelzceļa attīstības perspektīvām. Un es gribētu pateikt, ka dzelzceļā norit tieši tas process, ka dzelzceļš tiek restrukturizēts, tiek nodalīts nost dzelzceļš kā infrastruktūra — sliedes vadības sistēma, tur visi luksofori, viss nost no vilcieniem, kuri ir ļoti dažādi, — ir kravu vilcieni, ir pasažieru vilcieni, ir tālsatiksmes pasažieru vilcieni, ir vietējās satiksmes vilcieni, un katram ir savs uzdevums un sava ekonomika, tā es gribētu teikt. Un, protams, ka ilgākā laika posmā droši vien kāda no šīm sadaļām varētu tikt arī privatizēta.
— Kura, jūsuprāt, varētu būt no tām?
A.Bērziņš: — Es domāju, ka varētu būt daudzi operatori, kur varētu būt klāt privātais kapitāls. Nu, teiksim, varētu būt tāda kompānija, kas pārvadā pasažierus, teiksim, maršrutā Rīga–Jūrmala, kura paņem bankā kredītu, nopērk, teiksim, četrus elektrovilcienus, kurai pieder 50 procenti šinī te kompānijā; valstij ir tiesības caur saviem 50 procentiem to kontrolēt, bet privātkompānija nodrošina, lai vilcienos būtu kārtība, lai tur vienmēr smaržotu, lai tur kāds vestu limonādi pārdot brauciena laikā, teiksim, vilcienā iekšā; un norēķinātos par šiem braucieniem. Savukārt dzelzceļa tarifu regulācija — tā būtu, pēc manām domām, jāatdod centralizētam tarifu regulatoram, lai tātad šīs te kompānijas, kuras hipotētiski varētu ienākt kā operatori iekšā, — operatorkompānijas būs šā vai tā — bet, vai tur būs kāda privāta līdzdalība, tas ir cits jautājums. Bet lai tātad šis regulētājs noteiktu tādu tarifu, lai šīs te kompānijas nevarētu, sākt sacensties par kaut kādu īpašu monopolpeļņu, un nevarētu diktēt savus noteikumus cilvēkiem, kuriem vienkārši ir jāizmanto šis transporta līdzeklis kā ikdienas transportlīdzeklis.
— Par kādiem gadu termiņiem mēs runājam?
A.Bērziņš: — Es atturētos saukt kādus gadu skaitļus, tā vienkārši varētu būt, nu, vispārpieņemta teorētiska prakse, kura faktiski ļoti daudzās pasaules valstīs šodien jau ir.
— Nu ko, paldies Ministru prezidentam Andrim Bērziņam! Tātad rakstiet, zvaniet, jautājiet, meklēsim atkal! Nākošceturtdien gaidīsim jūs studijā!
A.Bērziņš: — Uz redzēšanos!