Ar “pret” balsojumiem mūsu problēmas netiks atrisinātas

Latvijas Zinātņu akadēmija aicina

Pēc gadu simteņiem lolotām cerībām un gadu desmitiem īstenotiem pūliņiem Eiropa apvienojusies ekonomiski un strauji attīsta arī savu politisko vienotību. Sagaidāms, ka jau drīzā nākotnē Eiropas Savienība ar saviem 450 miljoniem iedzīvotāju, kopīgo tirgu un ievērojamiem finansiālajiem un intelektuālajiem resursiem varētu kļūt par vienu no pasaules ietekmīgākajiem ekonomiskajiem un politiskajiem spēkiem.

Latvija atrodas izvēles priekšā: vai nu palikt vienai pasaules caurvējos, vai arī pievienoties Eiropas attīstīto valstu saimei, no kuras savulaik tā vardarbīgi tika izrauta. Pievienoties tai Eiropai, kuras Kopiena nekad netika atzinusi Baltijas valstu aneksiju un kuras Parlaments jau 1983.gada 13.janvārī nosodīja padomju koloniālisma politiku Baltijā. Nav daudz tādu reižu mūsu vēsturē, kad tauta pati var izvēlēties, pa kuru ceļu iet – uz priekšu, turp, kur gaida labklājība un drošība, vai palikt uz vietas, lai mīņātos savā pašlepnumā un neaizskaramībā, tīksminoties par atgūto suverenitāti.

Lai padomājam ikviens, bez acumirkļa emocijām, sarūgtinājuma, aizvainojuma, par ko īsti visi mēs izšķiramies 20.septembrī!

Mēs aicinām balsot par Latviju Eiropas Savienībā, par mūsu nākotnes labklājību un drošību, par labāku izglītību un laika garam atbilstošu zinātni, par kultūras saglabāšanu un tālākattīstību!

Šo aicinājumu vakar, 9. septembrī, parakstīja 21 LZA Senāta loceklis, kas mudina tam pievienoties visus citus.

Parakstīja: Jānis Stradiņš, Juris Ekmanis, Andrejs Siliņš, Raimonds Valters, Tālis Millers, Vija Kluša, Elmārs Grēns, Mārtiņš Beķers, Ivars Kalviņš, Dace Markus, Jānis Bērziņš, Ivars Lācis, Juris Jansons, Mārcis Auziņš, Valentīna Skujiņa, Ivars Biļinskis, Edvīns Bērziņš, Viktors Hausmanis, Tālavs Jundzis, Maija Kūle, Jānis Kristapsons.

Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Mūsu intervija top tūdaļ pēc jūsu vasaras atvaļinājuma, kura laikā ar kundzi mašīnā apceļojāt Latviju.

— Jā, iznāca ļoti daudz pabraukāt, īpaši pa Ziemeļvidzemi. Izbraukājām Alūksnes apkaimi, Gulbenes apkaimi. Izbraukājām arī Sēliju, kas ir mana dzimtā puse. Bijām Pāvilostā... Satikām dažādus cilvēkus un runājām ar viņiem. Mums jau gan nav nekāds greznais auto, bet parasts “Golfs”.

— Ļoti praktiska mašīna.

— Jā, ļoti izturīga, bet tieši šo modeli kādā prestižā žurnālā viens vīrs bija nosaucis par “lūzeru mašīnu”.

— Jūs nu gan nepiederat to cilvēku kategorijai, kam sava vērtība jādemonstrē automašīnas cenā.

— Bet ziniet, šoreiz mūsu ceļojums neiztika arī bez piedzīvojumiem. Mašīnai pie Viesītes pārplīsa riepa. Bet rezerves ritenis tam “Golfiņam” ir nevis parasts, bet tāds šauriņš, lai tik vien varētu kā aizbraukt līdz tuvākajam servisa punktam un pa labu ceļu. Bet mums tas notika nedēļas nogalē, kad visi servisa punkti slēgti. Un ceļš — kādi jau nu ir mūsu lauku ceļi, nemitīgam lietum līstot. Bet mana sieva Laima tomēr varonīgi nobrauca ar to pašu šauro ritenīti 150 kilometrus līdz Rīgai, un tad nācās gaidīt pirmdienu, kad strādās serviss... Lūk, te nu atkal jāpadomā, kas notiks ar Latvijas ceļiem, ja mēs pilnīgi atteiksimies no šīm Eiropas Savienības programmām. Var droši teikt, ka pašu spēkiem vien mēs ceļus Latvijā sakārtot nevarēsim. Mēs braucām arī pa Vidzemes šoseju, un tur nu redzams, ka viss pamazām iet uz priekšu. Daudzās vietās, līdz Siguldai un arī tālāk, šoseju labo. Rekonstruē arī “Via Baltica”, un viss tas ir par Eiropas Savienības naudu. Gan izglītības lietas, gan pensiju lietas, gan ceļu problēmas ātrāk sakārtosies, ja kļūsim turīgi, un turīgi mēs ātrāk kļūsim Eiropas Savienībā. Šī iestāšanās ir ilgtermiņa lēmums, un stratēģiski Latvija Eiropas Savienībā noteikti vinnēs - ar daudz plašākām attīstības iespējām nākotnē. Nu labi, pieņemsim, ka atliksim iestāšanos uz trim gadiem. Tad mēs būsim atkal vienā līmenī ar Bulgāriju, Rumāniju un Horvātiju. Un tad par mūsu uzņemšanu lems arī Lietuva un Igaunija, jo Lietuva jau ir nobalsojusi par iestāšanos Eiropas Savienībā, un esmu pārliecināts, ka “par” nobalsos arī Igaunija. Bet mēs savā attīstībā nenovēršami atpaliksim gan no Igaunijas un Lietuvas, gan daudzām citām valstīm, un uz Igauniju varēsim raudzīties tā, kā Igaunija pašlaik raugās uz Somiju. Bet neaizmirsīsim, ka Latvija trīsdesmitajos gados bija augstāk attīstīta nekā Somija, Igaunija un Lietuva.

— Pati attīstītākā starp Baltijas valstīm.

— Jā, visspožākā Baltijas valsts, apmēram līdz 1960. gadam, līdz nacionālkomunistu sagrāvei.

— Jūs uzskatāt, ka Latvija vēl arī okupācijas laikā bija visattīstītākā starp Baltijas valstīm?

— Jā, neapšaubāmi, daudzās jomās! Igaunija pēc tam saņēmās septiņdesmitajos gados, un Igaunijai daudz arī tajā laikā nozīmēja Somijas tuvums. Bet Latvija pēc tam citu pēc citas zaudēja savas pozīcijas pasaulē.

— Atceros, kā okupācijas laikos mēs apbrīnojām lietuviešu prasmi un uzņēmību prasīt no PSRS budžeta naudu dažādiem lieliem projektiem, vispirms jau ceļiem. Lietuvā jau tolaik tika uzbūvēta starptautiskajiem standartiem atbilstoša autostrāde.

— Jā, es jums pilnīgi piekrītu. Man liekas, ka viena no galvenajām problēmām Latvijā arī pašlaik ir politiskās elites pārāk mazais patriotisms. Tāpēc ļoti svarīgi, vai un kā mēs pēc iestāšanās Eiropas Savienībā pratīsim aizstāvēt Latvijas intereses.

— Bet perspektīvā taču tā būs mūsu jaunās paaudzes misija. Un tie, kas pašlaik studē augstskolu pēdējos kursos un raksta disertācijas, ir ļoti pašapzinīgi un enerģiski cilvēki.

— Jā, es jums atkal gribu piekrist. Bet mani šajā kontekstā satrauc zemais dzimstības līmenis un draudošā demogrāfiskā situācija. Šogad atkal Latvijā bija jāslēdz vairākas skolas mazā audzēkņu skaita dēļ.

— Taču arī šis bažu moments runā par labu eirointegrācijai. Jo praktiski visās Eiropas Savienības dalībvalstīs pēc iestāšanās ir krasi uzlabojusies sociālā nodrošināšana un arī demogrāfiskā situācija.

— Eiropas Savienības sakarā es gribu arī minēt bānīša svētkus, kas būs 6. septembrī. Tas ir pēdējais šaursliežu bānītis Latvijā, kas iet no Gulbenes uz Alūksni. Ziniet, vietējiem iedzīvotājiem tas ir ieguvis gandrīz vai sakrālu nozīmi. Kopā ar mums brauca arī vācu organizācijas “Hofnungs Kraft” (“Cerību spēks”) dalībnieki, bērni un invalīdi, un redzētais uz viņiem atstāja lielu iespaidu. Viņi speciāli bija braukuši, lai redzētu mūsu bānīti, kurš tagad ir pasaules industriālā mantojuma objekts un kura uzturēšanai un restaurēšanai piešķirti 190 tūkstoši eiro, no kuriem 60 procenti ir Eiropas Savienības finansējums un 40 procenti — vietējais līdzfinansējums. Šādu industriālā mantojuma objektu ļoti daudz ir Rīgā - vecās fabriku ēkas ir Eiropas nozīmes kultūras mantojums, un šim mērķim Eiropā ir asignēti pašlaik 1,5 miljoni eiro. Tā ka mēs varētu atjaunot arī dažas vecas fabriku ēkas, kas tāpat bagātinātu Rīgu. Viss atkarīgs no mums, vai pratīsim šo Eiropas Savienības finansējumu apgūt. Mēs bieži runājam par Īrijas paraugu, kas apgūst 90 procentus no Eiropas Savienības finansējuma avotiem, kamēr Grieķija apgūst 10 procentus. Šajā ziņā ļoti daudz ir atkarīgs no valsts pašas iekšējās attīstības, un to mums jāveicina visiem spēkiem.

Ceļojot pa Latvijas laukiem, redzēju, ka daudzās vietās cilvēki ir nospiesti un deprimēti, lauki daudzviet ir aizauguši. Bet visur ir arī tādas progresa saliņas. Piemēram, Ates dzirnavu komplekss. Lielisks brīvdabas muzejs ar teicami funkcionējošu vidi. Šis objekts, neapšaubāmi, būs ļoti interesants arī ārzemniekiem. Tas noteikti ir labs Eiropas līmenis. Vai zemnieku saimniecības viesu nams “Mūrnieki” Annas pagastā, kur mēs apmetāmies. Latvijā jau ir ļoti daudz cilvēku, kas rosās, dara, paši prot sastādīt projektus un pretendē uz Eiropas Savienības finansējumu.

— Klausoties jūsu stāstījumu, pārņem skaudība, cik daudz esat redzējis.

— Jā, man liekas, pa Latviju braucot, var redzēt reizēm pat vairāk interesanta, nekā braucot pa Rietumeiropu. Ja tik māk skatīties un ieraudzīt.

— Īpaši zīmīga jūsu maršrutā bija Litene, 1941. gadā okupantu noslepkavoto latviešu virsnieku brāļu kapi.

— Jā, tā taču ir mūsu vēsture. Ļoti zīmīga šīs vēstures lappuse, kas liek arī šodien domāt par Latvijas nākotnes perspektīvu, īpaši drošības aspektā. Mēs daudz runājam par Molotova—Ribentropa paktu, kura rezultātā agresīvās lielvalstis — Padomju Savienība un Vācija — aprija Latviju, jo mūsu valsts bija palikusi izolēta. Un kādēļ gan Latvija tolaik palika izolēta? Tādēļ, ka Eiropa nebija vienota. Eiropa bija sašķelta, un mazās valstis, kuras garantēja Versaļas 1919. gada līgums, tika aprītas.

Mēs Latvijas vēsturi, manuprāt, interpretējam mazliet vienpusīgi. Kā tad radās Latvijas valsts? Radās, sabrūkot Krievijas impērijai. Bet mēs vairāk runājam, ka Latvijas valsts radās mūsu Brīvības cīņu rezultātā. Tas ir pilnīgi pareizi, un mēs mūžam nolieksim galvas Brāļu kapos un pie Brīvības pieminekļa mūsu brīvības cīnītāju piemiņas priekšā. Bet, ja 1919. gadā Latvijas karavīri tomēr nebūtu cīnījušies pret komunistiem kopā ar Baltijas vāciešiem un pat ar Dzelzs divīziju, tad diez vai sarkanais karaspēks būtu izdzīts no Latvijas. Savukārt, ja mums Bermontiādes laikā nebūtu bijis ļoti spēcīgs atbalsts no Sabiedroto (Antantes), pirmkārt no Francijas un Lielbritānijas puses, ne vien ar karakuģu artilēriju, bet arī ar sankcijām pret vācu - krievu apvienotā monarhistu karaspēka palikšanu Latvijā, tad nez vai šis brīvības cīņu posms mums būtu vainagojies ar uzvaru. Es domāju, ir ļoti zīmīgi, ka 1919. gada 11. novembris reizē ir sabiedroto uzvaras diena, kad parakstīja mieru ar uzvarēto Vāciju, un reizē tā ir arī Latvijas izšķirīgās uzvaras izcīnīšanas diena pār Bermontu. Kad mēs patiešām bijām būt vai nebūt priekšā.

Un vēl viens moments: mēs runājam par vāciešiem, bet piemirstam par demokrātisko Veimāras republiku un piemirstam, ka pirmais Latvijas sūtnis Vācijā Vilhelms Šreiners, latviešiem simpatizējošs baltvācietis, 1919. gada vasarā brauca uz Veimāras Satversmes sapulci un pārliecināja sociāldemokrātiskos vāciešus par Baltijas valstu pastāvēšanas nepieciešamību. Tas ir ļoti zīmīgs moments! Tikai tad, 1921. gada 26. janvārī, Latvijas de jure atzīmēšanas dienā, Sabiedroto augstākā padome, kurā ietilpa Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija un Japāna, atzina Latvijas pastāvēšanu, un faktiski tas arī ir Latvijas starptautiskās atzīšanas sākums. Jā, to lielā mērā panāca Zigfrīda Meierovica diplomāta talants. Bet, ja nebūtu bijis šīs starptautiskās atzīšanas, Latvija pēc tam varēja tikt anektēta. Tāpat kā tika anektētas Gruzijas Republika un Armēnijas Republika.

Paraudzīsimies arī, kāpēc Latvija varēja uzplaukt starpkaru posmā. Pirms tam taču uzskatīja, ka Latvija nevar pastāvēt bez Krievijas izejvielu avotiem un Krievijas tirgus. Nu Padomju Krievijas tirgus bija slēgts. Bet Latvijai izdevās veiksmīgi pārslēgties, vispirms divdesmitajos gados ar kokmateriāliem un liniem, trīsdesmitajos — ar bekonu un sviestu, kas gāja uz Lielbritāniju, uz Vāciju un ļāva pacelt Latviju pietiekami augstā attīstības pakāpē ar pietiekami augstu turības līmeni.

— Interesanti, ko Jānis Čakste un Kārlis Ulmanis domātu par Latvijas pašreizējo situāciju, kad esam 20. septembra referenduma priekšā.

— Par Čaksti un Zemgalu es esmu pārliecināts, ka viņi viennozīmīgi būtu par Eiropas Savienību. Ulmanim bija mazliet izolacionistiski uzskati, taču Ulmanis bija labs tautsaimnieks un reālists. Tiesa, tolaik nebija tik izteiktas globalizācijas tendences, tomēr es domāju, arī Ulmanis būtu sapratis, ka mums jāiesaistās ekonomiskā savienībā. Un Eiropas Savienība taču pirmkārt ir ekonomiska savienība.

— Es šajā dižo vīru plejādē gribētu minēt arī Zigfrīdu Meierovicu. Ko viņš teiktu par Eiropas Savienību?

— Es domāju, Zigfrīds Meierovics būtu viens no Eiropas Savienības faniem! Diemžēl viņš pāragri, jau 1925. gadā, aizgāja mūžībā. Es domāju, šodienas Eiropas Savienība būtu Zigfrīda Meierovica mūža sapnis. Kārlim Ulmanim bija dziļas patriarhālas saknes, un tās dažkārt traucē saskatīt lielās starptautiskās kopsakarības. Jo būtībā jau katram latvietim, ja pakasi, parādās zemnieka saknes. Ļoti daudzi latvieši nākuši no zemnieku sētas, kur visu sev ražoja paši. Īru valodā tas ir “šin fein” (“mēs paši”). Tagad tā saucas strāva, kas cīnās par Īrijas un Ziemeļīrijas apvienošanu. Bet interesantākais, ka robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju Apvienotās Karalistes sastāvā, šīm valstīm iestājoties Eiropas Savienībā, lielā mērā ir izzudušas!

Taču vēl liela personība, kas domājusi ne tikai Latvijas, bet pasaules un Eiropas kategorijās, ir Rainis. Raini pat varētu uzskatīt par mūsu Pirmo eiropieti – ar viņa Gētes “Fausta” tulkojumiem un rakstiem “Dienas Lapā”, bet vēl vairāk – kā Eiropas vienotības idejas pārliecinātu piekritēju, kurš Pirmā pasaules kara laikā stingri iestājās par Eiropas Savienotajām Valstīm, kas varētu izbeigt šo civilizācijas slaktiņu. Par to viņš divdesmitajos gados daudz runāja ar slaveno beļģu politiķi, vienu no Otrās Internacionāles vadītājiem Heismancu, kas bija ļoti dedzīgs Eiropas vienotības aizstāvis un aktīvi iestājās par Latvijas neatkarību. Latvijas vēsturē atskatoties, skaidri redzams, cik izšķiroša nozīme tajā bijusi labām attiecībām ar citām Eiropas valstīm.

Bet, ja mēs nestājamies Eiropas Savienībā, tad, galu galā, kādu alternatīvu varam piedāvāt? Apsverot visas tā saukto eirioskeptiķu tēzes pret Eiropas Savienību, es tajās neatrodu pietiekami daudz racionālu argumentu. Šādu argumentu būtībā nav. Pieņemsim, ka mēs paliksim ārpus Eiropas Savienības. Kā tad mēs attīstīsimies? Norvēģija attīstās, pateicoties saviem lielajiem naftas, dabas gāzes, zivju krājumiem. Un Norvēģija attīstās arī, pateicoties saviem līgumiem ar Eiropas Savienību, jo visi Eiropas Savienības standarti Norvēģijā stingri tiek ievēroti. Un Norvēģija ir ļoti bagāta valsts. Veiksmīgi ārpus Eiropas Savienības attīstās arī Šveice. Arī ļoti bagāta valsts ar septiņsimt gadus ilgu demokrātijas vēsturi, ar slaveno banku stabilitāti. Valsts, kurā šo īpašo apstākļu dēļ neviens neiebruka arī Otrā pasaules kara laikā. Taču arī Šveicē tiek ievēroti Eiropas Savienības standarti.

Latvija jau ir Eiropas Padomē, piedalās Eiropas Cilvēktiesību tiesā un citās Eiropas institūcijās. Latvija jau ir EDSO, Pasaules tirdzniecības organizācijas un, protams, ANO locekle. Arī dalība šajās organizācijās, protams, mums uzliek definētas uzvedības normas. ES mums jau ir nodiktējusi savas normas, un mēs tām esam pievienojušies. Kas gan mēs pēc tā visa būsim, ja 20. septembrī nolemsim palikt ārpus Eiropas Savienības? Kandidātvalsts mēs tad vairs nebūsim. Vai varbūt labāk teikt “vēl nebūsim”. Pašreizējais kandidātvalsts statuss mums jau dod zināmas Eiropas Savienības subsīdijas. Tad mēs tās zaudēsim, un viss riņķis būs jāsāk no jauna.

— Bet vai ir pamats pārliecībai, ka, nobalsojot pret iestāšanos Eiropas Savienībā, Latvijā saglabāsies pašreizējais attīstības līmenis un dzīves standarts? Daudzi ārvalstu investori taču savu izvēli par Latviju līdz šim motivējuši ar Latvijas perspektīvu Eiropas Savienībā.

— Jā, liekas, ka tad investoru attieksme mainīsies. Interesants ir arī “Nord” bankas speciālistu brīdinošais pētījums par kredītu procentu izmaiņām negatīva 20. septembra balsojuma gadījumā.

— Izskanēja gan mūsu speciālistu viedoklis, ka šie skaitļi ir pārāk dramatizēti.

— Varbūt tā arī ir. Taču skaidrs, ka kredītu procenti tad mainīsies ne jau mūsu labā. Un runāsim atklāti — Latvija vēl nav pārāk plaši starptautiski pazīstama. Ne jau gadījuma pēc gan festivālā “Jaunais vilnis”, gan pirms tam pat Norvēģijā atradās cilvēki, kas Latviju jauc ar Krieviju. Esmu pārliecināts, ka negatīva balsojuma rezultātā mazināsies Latvijas starptautiskais prestižs. Balsot tagad pret Eiropas Savienību — tā būtu tāda “maza cilvēka” iespītēšanās, sak, gan iztiks arī bez manis, man tāpat ir labi! Bet kāds norvēģis vai soms, uz to raugoties, vaicās: “Bet kas tad īsti ir tie latvieši? Izrādās, ka viņi ir tāda maza, tiepīga tauta”. Diemžēl latvieša tēls kļūs tāds kā malēnisks...

— Varbūt mūs arī sauks ar bezatbildīgiem, jo Latvijas ārpolitikas stratēģiskais kurss kopš deviņdesmito gadu vidus konsekventi bijis uz eirointegrāciju.

— Te gan ir vēl viens būtisks aspekts. Mums politiskā un ekonomiskā elite ir ļoti šķirta no tautas. Un politiķu runāšana par Eiropas Savienību ir radījusi arī zināmu pretdarbību. Ir pārāk stipra noslāņošanās.

— Jūs sakāt, “gan politiskā, gan ekonomikā elite”?

— Jā, un es teiktu, ka psiholoģiskā elite arī.

— Es gan nepiekritīšu, ka akadēmiķis Stradiņš būtu tālu no tautas. Vai gan citādi tauta jūs būtu savā laikā ievēlējusi Sirdsapziņas parlamentā, bet cilvēki būtu rosinājuši jūsu nomināciju Valsts prezidenta vēlēšanām?

— Es cenšos iet un runāt ar cilvēkiem, neatšķirties no viņiem, vismaz saprast sāpi, kas ir tautā.

— Litenes brāļu kapi ir arī sāpīgs atgādinājums par pirmskara Latvijas valsts vadītāja ilūziju, ka varam palikt neitrāli. “Latvijas Vēstneša” sarunu sērijā “Ejot uz 20. septembra referendumu” viens no visbiežāk paustajiem viedokļiem bijusi pārliecība, ka referendums būs izvēle starp rietumu un austrumu orientāciju.

— Ja atceraties, mēs jau 1988. gadā 14. jūnija manifestācijā, tūdaļ pēc Rakstnieku savienības valdes paplašinātā plēnuma, gājām ar lozungu par atgriešanos Eiropā, kas bija Atmodas laika lielais ideāls. Un būtu vienkārši nenopietni tagad, kad esam jau lielāko ceļa daļu līdz Eiropas Savienībai nogājuši, pēkšņi pateikt: “Es esmu piekusis” vai “Es izdomāju, ka man tā Eiropa nepavisam nepatīk”. Mēs jau arī jaucam dažādas lietas. Mēs Eiropas Savienību saistām ar globalizāciju, kaut patiesībā Eiropas Savienība savā ziņā ir tieši aizsargs pret globalizāciju, kas lielā mērā nāk no Amerikas un no vispārējām tendencēm pasaulē. Eiropas Savienība tomēr balstās uz nacionālajām valstīm. Un Eiropas Savienība ir ļoti nozīmīga arī mūsu drošībai. Ja, nedod Dievs! kas notiktu, eiropiešu simpātijas tomēr būtu mūsu pusē. Bet padomājiet, kas šajā drošības aspektā notiks, ja mēs atteiksimies no iespējas iestāties Eiropas Savienībā. Ja deviņas valstis iestāsies, un viena neiestāsies, tad visi to noteikti pamanīs un izdarīs dziļus un tālejošus secinājumus.

Starp citu, Igaunijā tagad, kad pēc “Centra partijas” kongresa aktualizējušās diskusijas par Eiropas Savienību, radies lozungs: “Ja mēs tagad neiestāsimies Eiropā, tad vēlāk par mūsu uzņemšanu lems Latvija un Lietuva”. Un allaž perfektajam igaunim tas nu būtu neizsakāms apvainojums!

Es tiešām nezinu citu izeju, kā balsot par iestāšanos Eiropas Savienībā. Es arī domāju, ka pretstats starp Latviju un Eiropas Savienību ir dramatizēts. Nekas krasi jau tūlīt pēc iestāšanās Eiropas Savienībā nemainīsies, un no Eiropas Savienības jau var arī izstāties. Jā, paredzēts gan divu gadu pārejas periods, bet tas nav domāts kā sankcija. Tas ir laiks, kad varat pārdomāt savu lēmumu un, galvenais, laiks ekonomisko attiecību sakārtošanai jaunajiem apstākļiem. Rietumeiropa un Viduseiropa ir veiksmīgu vienotas mentalitātes valstu klubs, kurā iekļūt ir zināma privilēģija. Klubs, kurā visiem nebūt nepiedāvā iestāties. Un kas tad ir Rietumeiropa? Maza pussala milzīgajā Eirāzijas kontinentā.

Paliekot ārpus Eiropas Savienības, mēs varbūt arī varēsim kādu laiku vilkt savu pastāvēšanu, bet nekāda labā mūsu dzīve nebūs. Un jāapzinās, ka arī pirms Otrā pasaules kara Latvija bija ļoti dziļi integrēta Eiropā. Bez sava sviesta, bekona un linu eksportēšanas mēs nebūtu spējuši radīt savu labklājību. Taču, protams, ļoti svarīgi, kāda ES dalībvalsts mēs būsim: kā Īrija vai kā Grieķija. Eiropa pašlaik nozīmē arī sakārtotu vidi, un mēs būtu muļķi, ja atteiktos no šīs lieliskās iespējas sakārtot savu zemi.

— Man, jūsos klausoties, nāca prātā Džona Steinbeka “Ceļojums ar Čārliju, Ameriku meklējot”. Jums šis bija “ceļojums ar “Golfu”, Latviju Eiropā meklējot”. Kāds tad, jūsu iespaidā, ir cilvēku noskaņojums pirms referenduma?

— Jaunie cilvēki un tie, kas grib dzīvē ko sasniegt, viennozīmīgi nolēmuši balsot par. Ir arī zemnieki, kuri skatās skeptiski, jo neprot sastādīt savas saimniecības attīstības projektus, kurus baida konkurence. Starp vecajiem cilvēkiem daudzi noskaņoti skeptiski: “Ko nu manam mūžam vairs daudz vajag? Ko es tajā Eiropā darīšu?” Daudzi ir neapmierināti ar stāvokli veselības aprūpē. Ja cilvēki nāks uz referendumu ar domu protestēt pret šiem trūkumiem... To nu gan nedrīkstētu sajaukt, šī nav reize protesta balsojumam. Savā laikā pavisam elementāras lietas tā sajauca īri referendumā par Nicas līgumu, gluži emocionāli, izmantojot protesta balsojumam par pavisam citām problēmām.

— Vai tiešām arī mums, latviešiem, būtu tik grūti atšķirt šīs tik dažādās lietas! Valdības darbam, lai kā katrs to vērtētu, nav nekāda sakara ar 20. septembra referendumu, kad balsosim par savas valsts nākotnes attīstību. Par pavisam jaunu situāciju, kurā jau visai drīz mūsu valsti vadīs cita paaudze. Arī šī referenduma dalībnieku bērni un mazbērni. Vēlētāji varēs politiķiem paust savas prasības, bet to izpildīšanas iespējas, gan tuvākā, gan tālākā nākotnē būs ļoti atkarīgas arī no mūsu 20. septembra balsojuma.

— Ziniet, ir tāds jēdziens “reductio ad absurdum” — teorēmu pierādīšanas veids no pretējā. Vadoties pēc šī principa, mums vajadzētu jautāt: “Bet kas būtu, ja Latvija neiestātos Eiropas Savienībā?”. Un te nu viss kļūst skaidrs. Pavisam droši var teikt, ka nebūtu labāk. Ar “pret” balsojumu nevienu problēmu šajā valstī nevar atrisināt! Mums ir milzums problēmu. Un, ja mēs uzskatām, ka mums ir slikta politiska un ekonomiska elite, tad, balsojot pret iestāšanos, mēs viņus tikai nostiprināsim. Nē, tas patiešām jāieraksta ar ļoti trekniem burtiem:

“Ar “pret” balsojumiem mūsu problēmas netiks atrisinātas!”

Jānis Ūdris,  “LV” ārlietu redaktors