Dati: LZA Ekonomikas institūta pētījums "Kultūras sektora tautsaimnieciskā nozīmīguma novērtējums", Rīga, 1998, 14.lpp.

Kultūras netiešo ieguldījumu parasti analizē vairākos aspektos: ekonomiskās attīstības palielināšanās citās nozarēs, nodarbinātība, darba spēka kvalitāte, reģionālā attīstība.

Visa kultūrai izlietotā nauda galu galā atgriežas atpakaļ tautsaimniecībā. Atrodoties kultūras nozares rīcībā, tā dod iespēju radīt specifisko kultūras produktu ar spēcīgu ilglaicīgu netiešu nemateriālu ietekmi tautsaimniecībā. Kultūras nozarē iesaistītās finanses atgriežas tautsaimniecībā pa diviem ceļiem. Daļa nonāk valsts un pašvaldību budžetos kā nodokļu maksājumi, daļa tiek iztērēta materiālo vērtību iegādei (iestādes un personīgām vajadzībām). Tā kā kultūras aktivitātes ir saistītas ar apmeklētājiem, tās rosina apmeklētājus papildus tērēt, iegādāties preces, un arī šī nauda nonāk tautsaimniecībā. Pēc LZA Ekonomikas institūta pētījumiem, katrs kultūrā ieguldītais lats ierosina tautsaimniecības apritei 1.4 latus. Vislielāko ieguldījumu tautsaimniecībā dod tradicionālā kultūra (1.7. zīmējums) - katrs ieguldītais lats ierosina apritei 2.14 latus.

1.7. zīmējums

Kultūras nozares finansu ieguldījums

Latvijas tautsaimniecībā

(aprēķina, tūkst. Ls)

Dati: LZA Ekonomikas institūta pētījums "Kultūras sektora tautsaimnieciskā nozīmīguma novērtējums", Rīga, 1998, 20.lpp.

Kultūras nozares multiplikatīvais efekts visvairāk skar pakalpojumu un pārtikas ražošanas nozares (1.8. zīmējums).

1.8. zīmējums

Kultūras nozarē strādājošo kopējā patēriņa izdevumi

un kultūras iestāžu apmeklētāju papildu izdevumi

sadalījumā pa tautsaimniecības nozarēm

(aprēķina, tūkst. Ls)

Dati: LZA Ekonomikas institūta pētījums "Kultūras sektora tautsaimnieciskā nozīmīguma novērtējums", Rīga, 1998, 23.,25.lpp.

Kultūras sektoram ir raksturīga daudzveidīga savstarpēja saistība starp kultūras dzīvi (kultūras iestādēm: teātriem, muzejiem, mākslas centriem, bibliotēkām, vēsturiskām vietām pilsētās un laukos, mākslas un mūzikas skolām utt.) un kultūras ekonomiku (mūzikas, mākslas, literatūras un mākslas tirgiem; mūzikas, filmu, video producēšanu, televīziju; fotogrāfiju, dizainu, vizuālo un sarīkojumu mākslu, arhitektūru, amatniecību, kultūras pieminekļu aizsardzību, tūrismu).

Šādā kontekstā kultūra var nozīmīgi ietekmēt nodarbinātību. Pati kultūra nav tikai sabiedriska nodarbošanās, kas rada papildu vērtības. Tā aizvien vairāk kļūst par privātu uzņēmējdarbību ar ievērojami augošu potenciālu. Bez tam tā piesaista uzņēmējdarbību sev apkārt, tā radot jaunas kvalitatīvas darba vietas, sekmējot reģionālās un vietējās ekonomikas radošu, novatorisku, efektīvu attīstību.

Kultūras ieguldījums bezdarba samazināšanā tiek uzskatīts par galveno tās attīstības blakusefektu. Otrs ne mazāk svarīgs blakusefekts ir darba spēka kvalitātes uzlabojums. Kultūra, kas integrēta dziļi sabiedrībā un ir plaši pieejama, attīsta indivīdā vairākas pozitīvas īpašības: gatavību pārmaiņām, tieksmi pēc inovācijas, iniciatīvu, enerģiju un prasmi to lietderīgi izmantot, neatkarību, pašpārliecību un rīcības noteiktību, pašpaļāvību, vēlēšanos riskēt un uzņemties atbildību.

Latvijā, it īpaši laukos, pašlaik ir svarīgi panākt, lai veidotos vairāk kvalitatīvu uzņēmēju - potenciālo mazo un vidējo uzņēmumu vadītāju. Nodarbinātības un citi aspekti (sociāli- ekonomiskās vides sakārtošana, vietu tēla veidošana, kvalitatīvas un radošas brīvā laika pavadīšanas iespēju radīšana) nosaka kultūras nozīmi reģionālās attīstības veicināšanā.

Latvijā kultūras tautsaimnieciskā nozīme daļēji tiek ņemta vērā. Tautsaimniecības attīstības stratēģiskajos dokumentos ir liktas lielas cerības uz tādām nozarēm, kuru attīstība nav iedomājama bez kultūras (tūrisms, zinātņietilpīgās nozares). Kultūra ir pieminēta arī Latvijas Lauku attīstības programmā.

Tomēr pašas kultūras nozares attīstības stratēģijas jautājumi palikuši novārtā. Šī nepilnība jālabo, jo arī kultūra, tāpat kā citas nozares, pārdzīvo pārkārtošanās grūtības. Bez vadības un speciālas valsts politikas kultūras jomā tirgus ekonomikas, globalizācijas un internacionalizācijas negatīvā ietekme var pārspēt pozitīvo, draudot ar nacionālās kultūras elementu izzušanu, un citām neatgriezeniskām sekām.

Latvijā vēl tikai veidojas līdzsvarota kultūrsituācija, to iespaido gan tautsaimniecības attīstības līmenis, gan valsts kultūrpolitika un tās realizācija, gan atsevišķu kultūras nozaru attīstības nosacījumu maiņa. Vērojamas gan pozitīvas, gan negatīvas iezīmes. Neskatoties uz grūtajiem laikiem, kopš 1990. gada tiek īstenoti jauni, vērienīgi kultūras projekti - veidojas privāti apgādi, kas izdod vērtīgu literatūru, pieaudzis mākslas izstāžu skaits, veikta daļēja Operas nama rekonstrukcija, ieskicēts projekts Nacionālās bibliotēkas kompleksa celtniecībai, attīstās pašvaldību tautas bibliotēku tīkls, tiek atjaunotas Rīgas un citu pilsētu vēsturiskās celtnes, un kultūras pieminekļi, strauji attīstās mūzikas industrija.

Kultūra ir nacionāla vērtība, kas mazām valstīm palīdz saglabāt identitāti. Bet, no otras puses, tieši mazām valstīm to ierobežotā tirgus dēļ nepieciešama iekļaušanās globālos kultūras procesos. Latvija šajā ziņā guvusi labus panākumus. Vairāki latviešu mākslinieki darbojas ārvalstīs un ir kļuvuši par pasaules un Eiropas mēroga zvaigznēm, savukārt izcili citu valstu mākslinieki viesojas Latvijā. Kultūras nozaru iespējas iekļauties globālajos kultūras procesos nav vienādas, vissekmīgāk tas izdodas mūzikā un vizuālajā mākslā. Arī bibliotēku attīstība ir jāvērtē ne tikai nacionālā, bet arī pārnacionālā, globālā aspektā.

Pozitīvas pārmaiņas notikušas kultūrizglītības jomā. Augstskolās ir padziļinātas humanitāro zinātņu programmas, nodibinātas jaunas augstskolas, tostarp Latvijas Kultūras akadēmija (1990. gadā). Pētniecības darbs humanitārajās zinātnēs tiek veikts augstskolās.

Arvien drošāk kultūrā sevi piesaka jaunā paaudze. Daudzi kultūras darbinieki ir izglītojušies Rietumeiropas un Ziemeļvalstu izglītības centros, notiek jaunu eiropeiskās un nacionālās identitātes apliecinājumu meklējumi. Iezīmējas jaunas iespējas kultūras finansēšanā - tajā iesaistās nevalstiski veidojumi - Latvijas Kultūras fonds, Jaunā akadēmija, atjaunotā Rīgas Latviešu biedrība u.c. - un starptautiskas institūcijas - Sorosa fonds, Gētes institūts, Lielbritānijas padome, Dānijas Kultūras institūts, Ziemeļvalstu Informācijas birojs u.c.

No otras puses, deviņdesmito gadu politiskie un ekonomiskie satricinājumi negatīvi ietekmējuši sociālo vidi, kas traucē kultūras attīstību. Raksturīgākās iezīmes ir sabiedrības sociālā noslāņošanās, nabadzības paplašināšanās un padziļināšanās. Abi procesi veicina kultūras produkta patērētāja un kultūras ietekmes objekta izzušanu, vispārcilvēcisko un morāles vērtību nozīmes samazināšanos. Sabiedrībā vērojama politiskās un sabiedriskās aktivitātes pazemināšanās, kas apdraud amatiermākslas pastāvēšanu. Kultūras attīstību ietekmē Latvijas sarežģītā etniskā un konfesionālā struktūra. Multinacionālās kultūras vides attīstība prasa lielākus līdzekļus nekā mononacionālās kultūras attīstība.

Vispārējās liberalizācijas apstākļos Latvijā pieaugusi Rietumu un Austrumu komerciālās masu kultūras ietekme. Mākslas izstādes un literārie darbi liecina par elitārisma tendenču pastiprināšanos Latvijā. Vairākiem sociāliem grupējumiem, piemēram, jaunatnei, pensionāriem un lauku iedzīvotājiem, kultūras vērtības kļūst grūti pieejamas.

Latvija var lepoties ar savas kultūras bagātību, bet tai arī jārūpējas, lai to nepazaudētu. Kultūras attīstībai nepieciešami savi garīgie un materiālie nosacījumi, un pēdējie ietekmē pirmos līdz ar tautsaimniecības attīstību kultūras finansēšanas iespējas uzlabosies, bet tirgus saimniecības apstākļos tās nekad nebūs tik viegli īstenojamas kā sociālistiskā valstī ar slēgtu tautsaimniecību. Pieaugot globālajai konkurencei, kultūras pastāvēšanas nosacījumi saasināsies, savukārt, apzinoties kultūras nozīmi, pieaugs nepieciešamība atvēlēt tai vairāk līdzekļu, tas ir, efektīvāk pārdalīt līdzekļus starp materiālās ražošanas nozarēm un sabiedrisko pakalpojumu nozarēm. Sakarā ar to radīsies nepieciešamība mainīt kultūras finansēšanas kārtību, ieviešot jaunas, uz tirgus attiecībām balstītas finansēšanas shēmas un daudzkanālu finansēšanu, paaugstinot finansu izlietojuma efektivitāti un mainot nozares struktūru un darbības formas.

Nacionālās programmas "Kultūra" izveide ir likumsakarīgs un nepieciešams posms Kultūras ministrijas stratēģijā, kuras īstenošanas gaitā jau veikti vairāki nozīmīgi pasākumi.

Pirmkārt, izstrādātas "Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes", kas 1995. gada 28. septembrī tika akceptētas Saeimā kā konceptuāls dokuments un kultūrpolitikas teorētiskā bāze.

Otrkārt, Eiropas Padomes projekta ietvaros sagatavots un 1998. gada 7. aprīlī Strasbūrā aizstāvēts "Ziņojums par kultūrpolitiku Latvijā", kas ietver situācijas raksturojumu un analīzi, problēmu uzstādījumu. Paralēli Latvijas ziņojumam savu Latvijas kultūrpolitikas un kultūras situācijas vērtējumu snieguši Eiropas Padomes eksperti. Viņi iesaka saskaņā ar Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm izveidot realitātei pietuvinātu ilgtermiņa programmu, kas kalpotu par pamatu prioritāšu izvēlei un konkrētai rīcībai.

Pašlaik ir izveidojusies neatbilstība starp valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs formulētajiem Latvijas kultūrpolitikas principiem un to īstenošanu. Tam ir vairāki iemesli:

• kultūras pārvaldei Latvijā ir pa apakšnozarēm dalīta struktūra un nepārtraukti mazumā ejošo resursu apstākļos katra apakšnozare cenšas patstāvīgi risināt savas problēmas, tāpēc kultūrpolitikas prioritātes, kas pārsniedz sektoru robežas, netiek ievērotas un apzinātas,

• kultūrpolitikas pamatnostādnes īsteno galvenokārt kultūras nozares valsts pārvaldības struktūras un valsts un pašvaldības kultūras institūcijas ar savu darbību, procesā nav iesaistītas nevalstiskās kultūras institūcijas, tās ir nepilnīgi apzinātas,

• tas nozīmē, ka kultūrpolitikas īstenošanas galvenais finansu avots ir valsts un pašvaldību budžets, dominē institūciju, nevis sniegtā pakalpojuma finansēšanas shēma, kultūrpolitikas īstenotājiem ir jāievēro valsts iestāžu finansu disciplīna,

• tas savukārt nozīmē, ka kultūrpolitikas īstenošanā nepamatoti liela ietekme (dažkārt negatīva) ir valsts un pašvaldību budžetu uzraudzības institūcijām,

• darbošanās valsts iestāžu formā un ar to saistītā finansu disciplīna kavē iniciatīvas un jaunrades attīstību pašās kultūras institūcijās, neveicina brīvo finansu uzkrāšanu lieliem projektiem un ierobežo investīciju iespējas,

• Latvijā nav izveidojies racionāls valsts, pašvaldību un nevalstisko institūciju kompetences un atbildības sadalījums, un tas ierobežo jaunu dalībnieku iekļaušanos un papildu iespēju (ieskaitot finansiālu) veidošanos kultūras jomā,

• kultūras izglītība vēl nav pielāgojusies jaunajām prasībām, ko izvirza tirgus ietekmes paplašināšanās kultūras nozarē, tā nespēj nodrošināt jaunu specialitāšu apguvi.

Ar Latvijas neatkarības atgūšanu saistīts lielo pārmaiņu procesā un pārejā uz tirgus saimniecību daudzas pārmaiņas kultūras jomā notikušas haotiski, veiktas nepārdomāti, bez kopsakara izvērtējuma vai arī atstātas pašplūsmai. Tas negatīvi ietekmējis tādas kultūras nozares kā literatūra un grāmatniecība, filmu nozare un kultūras periodika.

Kultūras apakšnozarēs ir uzkrājušās problēmas, kas saistītas ar likumdošanu, izglītību, informācijas apriti, sociālo aizsardzību, infrastruktūru, finansēšanu u.c. (skat. apakšnozaru programmas). To risinājumam jābūt kompleksam un plānveidīgam, ar stratēģiski pamatotu ievirzi un iespējamo seku novērtējumu.

Pamatojoties uz konkrētu stāvokļa analīzi, ir svarīgi izvirzīt mērķus un noteikt prioritātes, lai ierobežoto finansu resursu apstākļos nodrošinātu kultūrai ne tikai izdzīvošanas, bet arī attīstības iespējas.

1.3. Nacionālās programmas "Kultūra" nozīmīgums

Nacionālā programma "Kultūra" ir Latvijas valsts kultūrpolitikas plānošanas un īstenošanas mehānisms.

Nacionālā programma "Kultūra" ir ne tikai atsevišķās kultūras sfēras plānošanas un attīstības instruments. Tās īstenošana ir būtiski nepieciešama Latvijas sabiedrības un visas tautsaimniecības attīstībai, un Latvijas virzībai uz ES:

1) kultūra ir viens no svarīgākajiem dzīves kvalitātes rādītājiem (kritērijiem) attiecībā uz sabiedrību kopumā, uz atsevišķu indivīdu un vidi. Kultūras faktors ir neatsverams daudzu sociālu, morālu un politisku problēmu risināšanā. Kultūras labvēlīgā ietekme izpaužas ilgstoša, mērķtiecīgi veidota procesa rezultātā, tas nav panākams ar atsevišķiem kampaņas pasākumiem. Kultūras nekopšana un ignorēšana ātri rada negatīvas, grūti likvidējamas sekas,

2) kultūrai ir izšķiroša loma nacionālās identitātes, jo īpaši latviešu valodas saglabāšanā, bet vienlaicīgi kultūra ir tā pārnacionālā valoda, ko vislabāk saprot un novērtē pasaulē. Tāpēc kultūra ir neatsverams līdzeklis Latvijas tēla radīšanā un starpvalstu sakaru veidošanā un nostiprināšanā arī ar kultūru tieši nesaistītās sfērās - ekonomikā, politikā, finansēs utt.,

3) novērtējot kultūru, jāņem vērā tās tiešā un netiešā, garīgā un arī tautsaimnieciskā atdeve - darba vietas un ienākumi, augstāka darbaspēka kvalitāte, kultūras tūrisma un reģionālās attīstības bāze,

4) kultūra ir sabiedrību saliedējošs spēks, kas sekmē pilsoniskās sabiedrības veidošanos un nostiprināšanos, tā kalpo par sabiedrības integrācijas programmu pamatu.

2. Nacionālas programmas "Kultūra"

mērķi un uzdevumi

Nacionālā programma "Kultūra" attīsta un konkretizē "Latvijas Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs" formulētos kultūrpolitikas uzdevumus:

1. Garantēt tiesiskos, ekonomiskos un sociālos apstākļus radošai brīvībai; nodrošināt materiālo un finansiālo pamatu, kas dos iespēju katram indivīdam atbilstoši viņa spējām un vēlmei piedalīties gan kultūras vērību apguvē, gan to radīšanā.

2. Nodrošināt nacionālā mantojuma saglabāšanu, izpēti un laikmetīgu iekļaušanu aktīvā kultūras apritē.

3. Aizsargāt Latviju kā mazu kultūras un valodas areālu no lielāku valodas un kultūras areālu ekspansijas; stiprināt latviešu un lībiešu nacionālās identitātes apziņu un pašcieņu, dzīvojot atvērtā pasaules kultūras telpā.

4. Veicināt decentralizāciju kultūras pārvaldē, kultūras institūciju darbībā un finansēšanā; noteikt kultūratbildību visos līmeņos - valstiskajā, pašvaldību, sabiedriskajā un individuālajā.

5. Sekmēt novadu kultūras tālāku attīstību, kultūras centru veidošanos ārpus Rīgas; nodrošināt pilnvērtīgu kultūrvidi visā Latvijā.

6. Mazināt brīvā tirgus ekonomikas un komercializācijas negatīvo ietekmi uz kultūru un sabiedrisko vērtību orientāciju, tai pašā laikā veicinot tirgus principu ieviešanu kultūrā - privātās iniciatīvas (uzņēmējdarbības) paplašināšanos, nevalstisko organizāciju iesaistīšana u.c.

7. Stiprināt integrāciju starp kultūru un izglītību, īpaši veicinot bērnu un jauniešu vērtīborientāciju veidošanos, viņu radošo iesaistīšanos kultūras procesā.

8. Sekmēt latviešu un cittautu kultūras savstarpēju bagātināšanos, veicinot ideju un pieredzes auglīgu apriti daudzveidīgā kultūras saskarsmē.

Nacionālās programmas "Kultūra" mērķis ir veicināt kultūras attīstību un tās iekļaušanos valsts sociāli ekonomiskajā sistēmā:

• veidojot jaunu attieksmi pret kultūru kā valsts nacionālās bagātības vairotāju un nozīmīgu tautsaimniecības attīstības faktoru,

• uzlabojot kultūras attīstības ekonomiskos un finansu nosacījumus,

• pilnveidojot nozares sistēmu,

• pārskatot un atrisinot apakšnozaru attīstības problēmas, nodrošinot racionālu kultūras nozares struktūru un jaunrades daudzveidību, panākot visu kultūras apakšnozaru un dažādu darbības formu līdzāspastāvēšanu un sadarbību,

• līdzsvarojot kultūras attīstību,

• veicinot kultūras industrijas attīstību,

• ieviešot jaunus risinājumus kultūras fiziskās infrastruktūras jomā, tai skaitā attīstot vienotus pakalpojumu un koordinācijas dienestus,

• attīstot izglītības un zinātnes sistēmas kultūras vajadzībām,

• apzinoties kultūras lomu un izmantojot tās spēku dzīves kvalitātes uzlabošanā, Latvijas tēla veidošanā, bērnu un jaunatnes audzināšanā, sabiedrības integrācijas procesu veicināšanā,

• nodrošinot kultūras pieejamību,

• saskaņojot kultūras komerciālos un nekomerciālos aspektus,

• veidojot laikmetīgu kultūras menedžmenta sistēmu.

Programmas uzdevums ir stiprināt kultūras pozitīvo ietekmi un novērst kultūras izmantošanu nacionālisma un šovinisma ideju popularizēšanai, nacionālā naida kurināšanai un etnisko konfliktu izraisīšanai. Programma ievēro sabiedrības etnisko, rasu un reliģisko grupu kultūras prasības, dažādu kultūru brīvību un savstarpējas bagātināšanās nepieciešamību.

Programma paredz pasākumus kultūras un kultūrindustrijas - mūzikas, izdevējdarbības, filmindustrijas un cita veida uz kultūras pamata radītas industriālas ražošanas - savstarpējo attiecību veidošanā. Kultūrindustrijas veidošanās pagaidām notiek stihiski, šis process netiek pētīts un analizēts, nav noteiktas kultūras nozares attieksme pret kultūrindustrijas attīstību. Programma risina kultūrindustrijas attīstības stratēģijas jautājumus, kuros ietilpst arī starptautiskā sadarbība kultūras industrijas jomā, jo globalizācijas ietekmē tikai dažām valstīm varēs būt spēcīga kultūras industrija.

3. Nacionālās programmas "Kultūra"

darbības galvenie virzieni

Nacionālajā programmā "Kultūra" ievēroti "Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs" ietvertie kultūrpolitikas īstenošanas mehānisma pamatprincipi:

• Kultūras finansēšanas politikā valsts tiecas optimāli līdzsvarot kultūras mantojuma saglabāšanas vajadzības un jaunradei, radošam eksperimentam nepieciešamo finansiālo atbalstu, kā arī sekmēt jaunu, nevalstisku kultūras finansējuma avotu veidošanos.

• Atbildība par valsts iekšējās un ārējās kultūrpolitikas veidošanu un īstenošanu ir sadalīta starp dažādu līmeņu valsts likumdošanas un izpildvaras institūcijām un nevalstisko sektoru.

• Valsts veido saskaņotu kultūras un izglītības politiku, jo tām ir kopīgs mērķis - garīgi brīva un radoša personība. Valsts kultūrpolitikas uzdevums izglītības jomā ir panākt, lai ik cilvēks visu mūžu justu vajadzību garīgi pilnveidoties.

• Kultūrpolitika var labvēlīgi ietekmēt kultūras procesu tikai tad, ja tā pamatojas uz objektīvas informācijas analīzi.

• Kultūras process saista vienotā, dzīvā apritē kultūras mantojumu un vērtību jaunradi, vieno pagātni un tagadni, nodrošinot kultūras nepārtrauktību un attīstību nākotnē.

Nacionālās programmas "Kultūra" darbības virzienus nosaka tās mērķi un uzdevumi.

Programmas darbībai jāsekmē visas kultūras nozares un tās apakšnozaru mērķu sasniegšana, kultūras pastāvēšanas nosacījumu uzlabošana un efektivitātes paaugstināšana.

Nacionālā programma "Kultūra" paredz darbību šādos virzienos:

1. Nozares institucionālās bāzes veidošana.

1.1. Nozares politikas formulēšana un aktualizēšana.

1.2. Nozares struktūras pilnīgošana (pilnveidošana).

1.2.1. Pārvaldības pilnīgošana;

1.2.2. Profesionālā līmeņa un kvalitātes uzturēšanas sistēmu izveidošana;

1.2.3. Informācijas sistēmu veidošana;

1.2.4. Izglītības pielāgošana nozares jaunajām vajadzībām;

1.2.5. Ar kultūru saistītā zinātne un pētījumi;

1.2.6. Jaunu kultūras iestāžu izveidošana;

1.3. Likumdošanas pilnīgošana, sociālā aizsardzība.

1.4. Finansēšanas pilnīgošana.

2. Kultūras produkta izmantošanas efektivitātes paaugstināšana.

2.1. Bērni un jaunatne.

2.2. Valoda.

2.3. Sabiedrības integrācija.

2.4. Kultūras popularizācija un tās nozīmes palielināšana Latvijas tēla veidošanā.

3. Kultūras infrastruktūras attīstība un izmantošanas efektivitātes paaugstināšana.

4. Kultūras decentralizācija, novadu kultūras attīstība, reģionālās attīstības veicināšana un aktivitātes paaugstināšana citās tautsaimniecības nozarēs.

 

1. Nozares institucionālās bāzes veidošana ietver pasākumus kultūras un tās apakšnozaru politikas, struktūras un likumdošanas pilnīgošanai, finansēšanas mehānisma uzlabošanai .

1.1. Nozares politikas formulēšana un aktualizēšana

Kultūras institucionālās bāzes pamats ir nozares politika līdz ar atbilstošu likumdošanu un realizācijas mehānismu. Nozares politikas pamats ir kultūrpolitikas pamatnostādnes, kas attīstītas un pilnveidotas atbilstoši laikam, valdības deklarācijas rīcības programma un konkrēti normatīvie dokumenti.

Programma nosaka šādas vispārējas kultūras nozares attīstības prioritātes:

• kultūras mantojuma saglabāšana un iesaiste mūsdienu apritē,

• radošā un inovāciju procesa uzturēšana (profesionālā un pašdarbības līmenī),

• kultūrizglītība,

• kultūras infrastruktūras izmantošanas uzlabošana,

• kultūras iekļaušana tautsaimniecībā (nepieciešama, lai nodrošinātu kultūras pastāvēšanu un attīstību),

• nozares tehniskā modernizācija.

1.2. Nozares struktūras pilnīgošana (pilnveidošana)

Latvijas kultūras politikai jāiekļaujas valsts ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā sistēmā tā, lai kultūras vērtības tiktu apzināti un mērķtiecīgi izmantotas valsts attīstībā. Kultūras politikai jākļūst vērienīgākai, tā jāveido ne tikai ar savas nozares, bet arī nacionālo, reģionālo un globālu perspektīvu.

Lai neradītu pārāk detalizētas un neelastīgas likuma normas, Nacionālā programma "Kultūra" akcentē kultūrpolitikas ieviešanas mehānisma nozīmi. Šī mehānisma pamats ir piemērota nozares struktūra.

Galvenie jaunievedumi nozares struktūrā:

I. Valdības (Kultūras ministrijas) līmenī:

• pāreja no nozaru pieejas uz kompleksu pieeju kultūras nozares pārvaldībā, izveidojot vai nostiprinot atbilstošas institūcijas (konkrēti: Stratēģijas departamenta izveidošana pašreizējā Kultūrpolitikas departamenta vietā),

• par kultūru atbildīgu struktūru izveide valsts attīstības institūcijās (Latvijas Attīstības aģentūrā, reģionālās attīstības padomēs, nozaru stratēģisko dokumentu izstrādāšanas darba grupās), it īpaši tādās, kas gādā par valsts inovāciju sistēmas izveidošanu un izglītības, pakalpojumu un zinātņietilpīgās rūpniecības attīstību,

• padomdevēju un starpnieku institūciju (Nacionālā kultūras padome, Kultūrkapitāla fonds, citas padomes) darbības pilnīgošana,

• statistiskās uzskaites un nozares analīzes uzlabošanu veicinošu institūtu nostiprināšana, piedalīšanās starptautiski saskaņotas kultūras statistiskās uzskaites un analīzes sistēmas veidošanā, kultūras nozares attīstības novērošanas (monitoringa) un analīzes pilnīgošana,

• vienotu informācijas sistēmu veidošana,

• kultūrizglītības pielāgošana nozares jaunājām vajadzībām, īpašu uzmanību pievēršot starpnozaru disciplīnām un prasībām, ko izglītības sistēmai izvirza inovācijas procesi.

No nozaru pieejas jāpāriet uz vispārīgu pieeju kultūras nozares pārvaldībā, lai ierobežotu resursu apstākļos sekmīgāk realizētu nozares prioritātes, piemēram, izdarot korekcijas atsevišķu nozaru attīstībā, apvienojot spēkus un sadarbojoties ar citām nozarēm (izglītību, tautsaimniecību), pašvaldībām un ārvalstīm. Šo uzdevumu veikšana ir jaunizveidotā Kultūras ministrijas Stratēģijas departamenta kompetence.

Lai veicinātu kultūras integrāciju valsts tautsaimniecības sistēmā un nodrošinātu pastāvīgu kultūras klātbūtni valsts lietu kārtošanā, ieteicams iedibināt speciālistu dienestus (nodaļas, padomes, atsevišķus speciālistus utt.) Ārlietu ministrijas struktūrvienībās un citās institūcijās, kas plāno un lemj valsts attīstības jautājumus (Latvijas Attīstības aģentūrā, reģionālās attīstības padomēs u.c.)

Padomdevēju un starpnieku institūciju (Nacionālā kultūras padome, Kultūrkapitāla fonds, citu padomju) darbība nepārtraukti jāpilnveido, lai nodrošinātu kultūras mērķu sasniegšanu. Apakšnozaru struktūras aspektā galvenie pilnīgošanas virzieni ir:

• padomdevēju un starpnieku institūciju koordinācijas uzlabošana - Nacionālās kultūras padomes tiesību un pienākumu precizēšana (pret sevi un citām padomēm),

• padomju lēmējvaras un izpildvaras funkciju saskaņošana -tiesību un pienākumu pilnīgošana,

• subjektīvās ietekmes un priekšrocību novēršana lēmumu pieņemšanā profesionālos, organizatoriskos un finansu jautājumos.

Statistiskās uzskaites un nozares attīstības analīzes uzlabošana, piedalīšanās starptautiski saskaņotas kultūras statistiskās uzskaites un analīzes sistēmas veidošanā nepieciešama, lai nodrošinātu kultūras nozares attīstības novērošanu un analīzi. Programma paredz kultūras kā tautsaimniecības nozares identificēšanu un nozares analīzei nepieciešamo statistikas datu noteikšanu.

Kopš 1995. gada Kultūras ministrijas Informācijas un analīzes nodaļā tiek veidota informatīvā datu bāze par Latvijas kultūrā notiekošajiem procesiem, kas dod iespēju saskatīt tendences šo procesu virzībā un līdz ar to veido objektīvu pamatu kultūras tālākās attīstības prognozēšanai un plānošanai. Programma paredz nostiprināt un attīstīt šo struktūru un izveidot uz tās bāzes kultūras nozares informācijas, novērošanas un analīzes sistēmu, kas ietver šādus blokus (EP ekspertu ieteikums):

• kultūras finansējums dažādos pārvaldības līmeņos un nozaru aspektos,

• kultūras institūcijas un pasākumi, to finansēšana,

• jauni elektroniskie saziņas līdzekļi, jaunas tehnoloģijas un masu saziņas līdzekļi,

• kultūras aktivitātes, kas notiek ārpus Kultūras ministrijas uzraudzības,

• reformu procesu novērošana.

II. Reģionālā un pašvaldību līmenī:

• reģionālo pašvaldību funkciju precizēšana kultūras jomā,

• valsts reģionālā kultūras dienesta (pašreizējais kultūras inspektoru dienests) pilnveide un pielāgošana nosacījumiem, ko izvirza administratīvā reforma,

• reģionālo un pašvaldību kultūras dienestu izveidošana,

• informācijas, starpnozaru pakalpojumu un koordinācijas dienestu izveidošana,

• reģionālo nevalstisko organizāciju darbības veicināšana.

Reģionālās reformas gaitā Latvijā paredzēts izveidot spēcīgas reģionu pašvaldības, kas spēs pilnībā pārņemt daļu pašreizējo valsts funkciju kultūras jomā. Tās ir:

- reģiona kultūrpolitikas izstrādāšana un īstenošana,

- profesionālās mākslas attīstības un pieejamības veicināšana,

- kultūras mantojuma pieejamības veicināšana,

- muzeju darba reģionālās politikas izstrādāšana, reģionālo programmu īstenošanas nodrošināšana,

- bibliotēku darba reģionālās politikas izstrādāšana un realizācija, bibliotekāro pakalpojumu pieejamības nodrošināšana,

- reģionālo kultūras norišu organizēšana,

- tautas mākslas un kultūras iestāžu speciālistu metodiskā vadība un tālākizglītības nodrošināšana,

- profesionālo reģionālo teātru uzturēšana,

- profesionālu mūzikas kolektīvu dibināšana un uzturēšana,

- reģionu nozīmes kultūrvēsturisku objektu reģistra izveidošana un to uzturēšana,

- reģionālās kultūrizglītības stratēģijas izstrādāšana un īstenošana,

- reģiona kultūras pieminekļu izpētes, konservācijas, remonta un restaurācijas darbu nodrošināšana.

Funkciju pārņemšana jānostiprina likumā "Par pašvaldībām" un turpmāk jāparedz atbilstošs finansējums.

Valsts reģionālā kultūras dienesta uzdevums ir uzraudzīt un veicināt valsts kultūrpolitikas īstenošanu un nodrošināt saikni starp Kultūras ministriju un pašvaldībām. Valsts kultūras inspektoru dienesta pārveide ir saistīta ar pārmaiņām pašvaldību sistēmā administratīvās reformas un pašvaldību sadarbības ietekmē. Programmas sagatavošanas laikā nebija zināmi reformas rezultāti un sakarā ar tiem nepieciešamie pārveidojumi valsts kultūras dienesta struktūrā. Neatkarīgi no reformas rezultātiem ir nepieciešams veidot (lielākas par rajonu) reģionālās struktūras, kas varētu pārstāvēt kultūru starptautiskās sadarbības valsts mēroga projektos, piemēram, reģionālās kultūras padomes, kas ietver kultūras institūciju un pašvaldību pārstāvjus (Madonas piemērs).

Valsts interesēs ir reformu gaitā kontrolēt reģionālo un pašvaldību kultūras dienestu veidošanos un to darba apstākļus un nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzību. Šīs darbības ietilpst KM Reģionālās attīstības departamenta kompetencē.

Starpnozaru pakalpojumu un koordinācijas dienestu izveidošanas mērķis ir atvieglot kultūras darbu un uzlabot infrastruktūras izmantošanu, sniedzot pakalpojumus un nodrošinot tādu institūciju pastāvēšanu, kuru uzturēšana nav vienas teritorijas, nozares vai institūcijas spēkos, koordinēt un kooperēt kultūras norises nozaru un teritoriālajā aspektā. Programma paredz, ka starpnozaru pakalpojumu un koordinācijas dienesti būs privātās uzņēmējdarbības sfēra, bet programmas pirmajos gados nepieciešami pasākumi šādu uzņēmumu veidošanās procesa uzsākšanai.

Nevalstiskās organizācijas ir lēts un efektīvs līdzeklis kultūras demokrātijas principu nostiprināšanai. Izmantojot līdzdalības un personiskās ieinteresētības mehānismu un pamatojoties uz to, ka nevalstiskām organizācijām ir iespējas piesaistīt papildu līdzekļus, tās var ievirzīt darbībā tādās jomās, kuras nav pa spēkam valdībai un pašvaldībām. Tādas ir rūpes par kultūras pieejamību, mazāk privileģēto sociālo grupu interešu aizsardzība utt. Pašlaik ir aktīvāka Rīgā nevalstisko organizāciju darbība kultūras jomā, bet lauku teritorijās tā gandrīz nav jūtama. Lai sekmētu nevalstisko organizāciju veidošanos un aktivizētu to darbību laukos un mazpilsētā, Kultūras ministrijā tuvāko trīs gadu laikā jāieceļ par to atbildīgs darbinieks, šobrīd to nevar izdarīt, jo tikai pēc reģionu administratīvi teritoriālās reformas būs zināmas reģionu funkcijas un to īstenošanas mehānismi.

III. Kultūras apakšnozaru struktūrā:

• koordinējošo un citu pārvaldības institūciju izveidošana,

• profesionālā līmeņa un kvalitātes nodrošināšanas mehānisma institūciju izveidošana un nostiprināšana visās kultūras apakšnozarēs,

• informācijas sistēmu veidošana,

• izglītības sistēmas nostiprināšana, arī speciālu, nozarei atbilstošu uzņēmējdarbības iemaņu iegūšanas un jauno tehnoloģiju apguves iespēju paplašināšana,

• zinātnes un pētniecības sistēmas izveidošana un nostiprināšana,

• jaunu apkalpojošo un pakalpojumu institūciju izveidošana,

• sabiedrisko un nevalstisko institūciju lomas palielināšana kultūras nozares un apakšnozaru pārvaldībā un darbības nodrošināšanā,

• neatkarīgu kultūras institūciju veidošanās (neatkarīgie teātri, muzeji, koncerttrupas),

• kultūras institūciju darbības formas piemērošana jauniem ekonomiskiem apstākļiem.

Koordinējošo institūciju uzdevums ir saskaņot pasākumus, kas pārsniedz vienas nozares, pakšnozares, teritorijas vai kultūras iestādes ietvarus. Koordinējošo institūciju ieviešana dažādos līmeņos ir nepieciešama, lai novērstu kultūras apakšnozaru un kultūras institūciju norobežošanos, veicinātu nacionālo kultūru savstarpēju bagātināšanos, resursu mobilizāciju un labāku izlietošanu izmantojot lielu ekonomisko veidojumu priekšrocības.

Sabiedrības integrācijas aspektā ir svarīgi izveidot koordinējošas institūcijas, kas veicina nacionālo kultūru (vadītāju) savstarpējo sapratni, sadarbību un saskaņu.

Koordinējošām institūcijām nav obligāti jābūt valsts vai pašvaldību institūcijām, bet valstij un pašvaldībām ir jārūpējas, lai šādas institūcijas tiktu izveidotas un varētu pastāvēt.

Profesionālā līmeņa uzturēšanā palielinās padomdevēju un starpnieku institūciju loma. Nozares mērķu īstenošanas aspektā ir svarīgi novērst subjektīvisma un priekšrocību ietekmi. To izdarīt mazā valstī ir īpaši grūti, jo speciālistu loks ir neliels, un speciālisti tieši vai netieši nonāk interešu konfliktā. Tāpēc ieteicams ieviest ārvalstu ekspertu dienestu, nodrošinot tā darba kontroli.

Kvalitātes nodrošināšanas mehānisma un institūciju izveidošana un nostiprināšana visās kultūras apakšnozarēs ir nepieciešama, lai uzturētu kultūras procesa profesionalitāti, ierobežotu brīvā tirgus negatīvo ietekmi uz kultūras kvalitāti, nodrošinātu kultūras institūciju iedalījumu pēc nozīmības un noteiktu tām atbilstošu finansēšanas kārtību, rūpētos par nekomerciālu kultūras projektu atbalstīšanu un ierobežoto finansu resursu efektīvu sadali.

Kultūras ministrijai jāuzrauga un jāveicina inovāciju process kultūrā - jāparedz, ka jaunievedumu (jaunas tehnoloģijas, jauns izpildījuma veids, netradicionālas interpretācijas) atbalstam tiek izlietota noteikta daļa no kultūrai atvēlēto valsts līdzekļu finansu iespējām, un jāveicina pašvaldību interese par inovāciju projektiem kultūrā.

Likumības uzraudzības (nodrošināšanas) institūciju pārziņā ir autortiesību aizstāvības, pirātisma novēršanas un citi ar kultūras produkta kvalitātes uzturēšanu saistīti jautājumi.

Programmās noteikti izglītības kā institucionālās bāzes nostiprināšanas pasākumi, paredzot arī speciālu nozarei atbilstošas uzņēmējdarbības iemaņu un jaunu tehnoloģiju apgūšanas iespējas, kā arī turpināt kultūrmenedžmenta mācīšanu, un veicināt citu pieprasītu specialitāšu apguvi.

Zinātnes un pētniecības sistēmas izveidošana un nostiprināšana ir nepieciešama, lai vispusīgi novērtētu esošo kultūrsituāciju, veicinātu kultūras attīstību un sekmētu inovācijas procesu kā arī novērstu sekas, kas var rasties ārējo procesu iespaidā (vienkāršošana, internacionalizācija, multikulturālisms, talantu migrācija, globālā tirgus un resursu pieejamība, starpvalstu sakaru nostiprināšanās). Programmā noteikti galvenie pētījumu virzieni katrā kultūras apakšnozarē.

Jaunu apkalpojošo un pakalpojumu institūciju izveidošanas mērķis ir efektīvāk un lētāk organizēt kultūras procesu vairākos virzienos: kultūras "produkta" tirgus veidošana, infrastruktūras uzturēšana, nodarbinātība un resursu sagāde. Programmas mērķis ir nodrošināt mehānismu, lai panāktu privātuzņēmumu veidošanos šajā jomā.

Programma paredz pasākumus sabiedrisko un nevalstisko institūciju (neatkarīgā sektora) lomas palielināšanai kultūras nozares un apakšnozaru pārvaldībā un attīstībā. Latvijā darbojas vienpadsmit radošās savienības, tās visas apvieno Radošo savienību padome. Izveidoti vairāki fondi, un paredzēts, ka, pārejot uz kultūras vairākkanālu finansēšanas kārtību, mērķa fondu veidošanās varētu paplašināties. Programma paredz ar kultūru saistīto bezpeļņas sabiedrisko un nevalstisko organizāciju darbības atvieglošanai palielināt sabiedrisko un nevalstisko institūciju tiesības uz valsts finansējumu profesionālu jautājumu risināšanai,

Nevalstisku kultūras institūciju veidošanās (neatkarīgie teātri, muzeji, koncerttrupas, koncertapvienības utt.) ir jauns process, kas pagaidām netiek pietiekoši vadīts un atbalstīts. Nacionālā programma paredz, ka neatkarīgās kultūras institūcijas ir pilnvērtīgas valsts institūciju partneres, kas bauda vienādas tiesības visās ar kultūras darbu saistītajās jomās. Tās var pretendēt uz valsts finansējumu, saņemt ziedojumus un nodokļu atvieglojumus un nodrošināt māksliniekiem sociālās garantijas.

Lai uzlabotu kultūras institūciju darbības apstākļus, programma pieļauj kultūras iestāžu pārveidošanu valsts vai privātajos uzņēmumos. Tas var uzlabot valsts un privātā sektora sadarbību kultūras finansēšanā un nodrošināt kultūras iestādēm tiesības rīkoties ar to rīcībā nodotiem un pašu iniciatīvas rezultātā iegūtiem līdzekļiem, elastīgāk piemēroties mainīgiem ekonomiskajiem apstākļiem, veidot uzkrājumus investīcijām un lielu projektu īstenošanai.

Kultūras institūciju darbības formas paredzēts pārveidot pakāpeniski un ļoti uzmanīgi, vairākos posmos, ievērojot visas kultūras nozares un katras kultūras institūcijas īpatnības, nepieciešamību mainīt darbības formu un iespējas darboties jaunajā formā.

Paredzēts pie Kultūras ministrijas izveidot darba grupas kultūras institūciju pārveidošanai piemērotākā formā (2000.g.).

Principiālie kultūras institūciju darbības formas pārveidošanas posmi ir:

• kultūras institūciju pārveidošana no valsts iestādes par valsts bezpeļņas uzņēmumu,

• kultūras pakalpojumu privatizācija, izveidojot bezpeļņas uzņēmumus,

• kur tas ir lietderīgi - infrastruktūras privatizācija, izveidojot bezpeļņas uzņēmumus.

Izšķiroties par kultūras iestāžu darbības formas maiņu, jāievēro divi obligāti nosacījumi:

• darbības formas maiņa nedrīkst pasliktināt kultūrprocesa norisi, lai to kontrolētu (jāpastiprina kultūrprocesa uzraudzība),

• valsts visos gadījumos saglabā galvenā kultūras patrona lomu, un galvenais kultūras finansēšanas avots joprojām paliek valsts un pašvaldību budžets.

1.3. Likumdošanas pilnīgošana, sociālā aizsardzība

Galvenie likumdošanas pilnīgošanas pasākumi:

• sakārtot likumdošanu un radīt tiesisko regulējumu kultūras atbalstītājiem - ziedotājiem, un reglamentēt nodokļu atvieglojumu saņemšanas nosacījumus (Labdarības likums),

• radīt labvēlīgu vidi sabiedrisko organizāciju (asociāciju, fondu) darbībai,

• radīt labvēlīgu vidi nevalstiskā sektora uzņēmējdarbībai kultūrā,

• pilnveidot kultūras darbiniekiem (māksliniekiem) paredzēto sociālās nodrošināšanas normu sistēmu

1.4. Finansēšanas pilnīgošana

Kultūras finansēšanā paredzēti šādi jaunievedumi:

• vairāk izmantot programmu principu iepretī līdzšinējiem kultūras institucionālās struktūras finansēšanas principam, tomēr paturot nepārtrauktā kontrolē nozares attīstību kopsakarā,

• ieviest konkurences elementus valsts finansējuma sadalē, radoši izmantojot valsts pasūtījuma mehānismu,

• dažādot un saskanīgi izmantot finansēšanas avotus, valsts, pašvaldību un privātos (pilsoniskās sabiedrības) līdzekļus, ievērojot nosacījumu, ka ekonomisku apsvērumu dēļ nedrīkst ciest mākslinieciskie un jaunrades mērķi,

• atsevišķiem projektiem paredzēt kopīgu valsts un privāto finansējumu nosakot, ka valsts finansējuma daļa ir noteicošā, lai saņemtu papildu finansējumu no citiem avotiem,

• līdzsvarot un palielināt tiešo un netiešo finansēšanu, paplašināt netiešās finansēšanas iespējas (vispārīgi nodokļu atvieglojumi utt.), kas varētu radīt multiplikatīvu efektu kultūras finansēšanā (palielinot uzņēmumu iespējas attīstīties, tie var vairāk ziedot kultūrai),

• panākt, ka kultūrai atvēlētie valsts līdzekļi tiek izlietoti galvenokārt kultūras mērķiem,

• noteikt skaidru valsts kultūras finansējuma principus un kritērijus atbilstoši valsts kultūrpolitikas nostādnēm un prioritātēm un nodrošināt caurspīdīgumu,

• pielāgot kultūras institūciju darbības formas efektīvas finansu vadības prasībām, noteikt valsts kultūras institūciju statusu un veicināt valsts un cita veida kultūras institūciju sadarbību atbilstoši valsts kultūrpolitikas mērķiem,

• paplašināt finansu vadības speciālistu sagatavošanu darbam kultūras jomā.

Nacionālā programma "Kultūra" nosaka, ka kultūras finansējuma apjoms attiecībā pret IKP nedrīkst samazināties, un paredz dažādot finansējuma tehnoloģiju.

Programmu princips kultūras finansu vajadzības noteikšanā ļauj labāk pamatot līdzekļu nepieciešamību un precīzāk atbalstīt prioritātes, bet tajā slēpjas briesmas pazaudēt nozares kopsakaru.

Paredzēts palielināt citu finansēšanas avotu līdzdalību kultūras finansēšanā, veicināt finansēšanas avotu un tehnoloģiju (tiešais un netiešais finansējums, finansējums konkursa kārtībā u.c.) dažādošanu. Šajā nolūkā ieteikts pastiprināt Kultūrkapitāla fonda darbību papildu līdzekļu piesaistīšanā, neaizliegt, bet veicināt speciālu mērķu (projektu) atbalsta fondu izveidošanu un sakārtot likumdošanu, lai atvieglotu ziedojumu kārtību. Kultūras integrācija tautsaimniecībā veicinās kultūras projektu pastarpinātu finansēšanu citu projektu ietvaros, bet, lai to panāktu, kultūras darba organizatoriem aktīvāk jāsadarbojas ar pašvaldībām. Citu finansēšanas avotu lielāka līdzdalība nekādā ziņā nenozīmē valsts un pašvaldību finansējuma samazināšanu, bet gan valsts, pašvaldību un privāto līdzekļu saskanīgu izmantošanu.

Finansēšanas sistēmas pamatā jāliek tiešās un netiešās finansēšanas līdzsvarošana. Valsts un pašvaldību tieši piešķirtie līdzekļi pēc iespējas būtu izmantojami kultūrprocesa vajadzībām, bet infrastruktūras uzturēšanai, atbilstoši valsts kultūrpolitikas nostādnēm atkarībā no konkrētās situācijas un objektīvajām iespējām var piesaistīt citus līdzekļus. Šajā sakarā paredzēts:

• panākt efektīvāku kultūras infrastruktūras izmantošanu visās apakšnozarēs,

• piesaistīt infrastruktūras uzturēšanai citus līdzekļus.

Konkurences elementu ieviešana valsts finansējuma sadalē ir nepieciešama, lai efektīvāk izmantotu trūcīgos resursus un nodrošinātu kultūras produkta kvalitāti.

Jaunās kultūras finansēšanas shēmas būtība ir:

• valsts un pašvaldību finansējums sadalās bāzes un mainīgā daļā,

• bāzes daļa tiek izmantota kultūras infrastruktūras daļējai finansēšanai,

• mainīgā daļa tiek sadalīta kultūras institūcijām pēc grantu (projektu) sistēmas.

Programma paredz palielināt Kultūrkapitāla fonda lomu kultūras finansēšanā un vienlaicīgi veikt pasākumus Kultūrkapitāla fonda darbības efektivitātes paaugstināšanai trīs virzienos:

1) pastiprināt fonda darbības stratēģiskos aspektus, nosakot, ka fondam katru gadu jāizstrādā un Kultūras ministrijā jāapstiprina stratēģiskais plāns,

2) ņemot vērā, ka KKF veido valsts līdzekļi, pastiprināt valsts lomu fonda līdzekļu izlietojuma stratēģijas noteikšanā, fondam atstājot tiesības stratēģiskā plānā paredzētā finansu sadalījuma ietvaros brīvi izvēlēties projektus konkursa kārtībā,

3) veidojot KKF stratēģiju tuvākajiem gadiem, uzsvērt novadu kultūras pasākumu izlīdzinātas finansēšanas nepieciešamību.

Finansu vadības speciālistu sagatavošanas paplašināšana ir saistīta ar programmu un projektu finansēšanas principu ieviešanu kultūrā. Finansu vadības speciālisti nepieciešami visos līmeņos. Paredzams, ka katrai kultūras iestādei būs grūti uzturēt savu finansu vadības speciālistu, tāpēc šajā jomā savlaicīgi jāveido konsultāciju un pakalpojumu dienesti (sākumā valsts vai pašvaldību, vēlāk privāti), kas apkalpotu vairākas kultūras iestādes.

2. Kultūras produkta izmantošanas efektivitātes paaugstināšana

2.1. Bērni un jaunatne

Programmas mērķis ir iesaistīt bērnus un jaunatni kultūras dzīvē, lai viņos veidotos kultūridentitātes apziņa, pašlepnums un pašcieņa, kas sakņojas kopējā darbībā un vietējās kultūras tradīcijās, un lai tādējādi audzinātu nākotnes kultūras produkta patērētāju un līdz ar to - pilnvērtīgu sabiedrības locekli.

Bērnu un jaunatnes iesaistīšana visās kultūras apakšprogrammās. Paredzēts dažādot un modernizēt kultūras piedāvājuma paņēmienus, padarīt to bērniem un jaunatnei saprotamu un pieņemamu dažādo piedāvājumu klāstā, ieviest kultūras mācību priekšmetu vispārizglītojošo skolu programmās, izdot bērnu un jauniešu preses izdevumus par kultūras tēmu, paplašināt bērnu un jauniešu jaunrades iespējas.

2.2. Valoda

Programmas mērķis ir aktivizēt kultūras resursus nacionālās valodas saglabāšanai, attīstībai, funkcionālās pilnvērtības nodrošināšanai un valodas kultūras nostiprināšanai. Visā programmā, bet īpaši apakšprogrammās "Teātris", "Literatūra" un "Bibliotēkas" paredzēti pasākumi latviešu valodas popularizēšanai, attīstībai un izkopšanai, sabiedrības integrācijai uz latviešu valodas bāzes.

Vienlaicīgi programma atzīst citu Latvijā dzīvojošo tautu un etnisko grupu valodas vides pastāvēšanu, kas nodrošina to attīstību, neaizliedz, bet veicina lietošanu un izkopšanu, paredz pasākumus izzūdošo valodu (piemēram, lībiešu valodas) vides uzlabošanai.

Lībiešu valodai ir īpaša vērtība, jo tā ir viena no senākām somu ugru valodu grupā. Lībiešu valoda ir nepelnīti noniecināta, kaut arī tā ir neatņemama Latvijas kultūras mantojuma sastāvdaļa. Tādēļ nepieciešams atjaunot un attīstīt lībiešu valodu. Lai to izdarītu, valoda jāiemācās, tajā jāraksta, jārunā un jālasa. Nacionālā programma "Kultūra" var dot priekšlikumus vispārējās izglītības sistēmai par 1ībiešu valodas jautājumiem un veicināt tās atdzimšanu un attīstību kultūrizglītības sistēmā:

• uzsākt ilgtermiņa projektu lībiešu valodas saglabāšanai un attīstībai,

• iekļaut un izdalīt atsevišķi nacionālo mācību priekšmetu programmās informāciju par lībiešu vēsturi un kultūru, valodu, folkloru un literatūru un šo nozaru saistību un ietekmi uz Latvijas vēsturi, kultūru, valodu u.c.

2.3. Sabiedrības integrācija

Sabiedrības integrācijas aspektā Nacionālās programmas uzdevums ir veicināt visu Latvijā dzīvojošo tautu iespējami pilnvērtīgas kultūrvides veidošanos. Kultūras ministrija piedalās piecu ministriju darba grupā, kas strādā pie sabiedrības integrācijas jautājumiem.

Nacionālā programma "Kultūra" atbalsta un papildina Kultūras ministrijas uzdevumus, kas formulēti Sabiedrības integrācijas programmā.

Papildus jau realizētajiem pasākumiem Nacionālā programma paredz:

• nacionālo kultūras biedrību darbības atbalstīšanu,

• nacionālo kultūras biedrību sadarbības veicināšanu,

• multikulturālas sabiedrības koncepcijas izstrādi (multikulturālas sabiedrības izveidošanas iespējamības, neizbēgamības un seku analīze, multikulturālisma idejas izskaidrošana sabiedrībā un citi).

Nacionālās programmas "Kultūra" uzdevums ir saglabāt kultūru daudzveidību un ievērot visu Latvijā dzīvojošo tautu un etnisko grupu kultūras intereses. Šajā aspektā īpaša vieta ir lībiešu kultūrai. Latvijai ir jāatzīst unikālā situācija, ka mazā valstī pastāv divas atšķirīgas, bet līdzvērtīgas tautas ar dažādu valodas bāzi, no kurām viena ir attīstījusies, bet otras attīstība tikusi vardarbīgi liegta. Pareizi vadīts, lībiešu tautas atdzimšanas process veicinātu labskaņu un apmierinātību sabiedrībā, sekmētu patiesāku Latvijas vēstures izpratni un sabiedrības integrāciju.

Nacionālā programma "Kultūra" var papildināt mērķprogrammu "Lībieši Latvijā", kuras mērķis ir atjaunot lībiešu kultūru, apzināties lībiešu kultūras nozīmi latviešu kultūras mantojumā, rūpēties par labvēlīgas kultūras vides veidošanu. Atbilstoši pasākumi paredzēti gandrīz visās apakšprogrammās, kas ietver:

• lībiešu kultūras apzināšanu un integrāciju vienotā kultūras kopā - izveidot lībiešu literārā un mākslas mantojuma krātuvi (ietver bibliotēku un arhīvu), kas apkopo lībiešu materiālu kopijas, jo oriģināli atrodas ārzemēs un tos atgūt nav iespējams, uzlabot lībiešu kultūras un vēstures atspoguļojumu Latvijas muzejos,

• sociālās saskarsmes, tautu savstarpējās bagātināšanās veicināšanu.

2.4. Kultūras popularizēšana un tās nozīmes palielināšana Latvijas tēla veidošanā

Nacionālā programma paredz plašus pasākumus kultūras popularizēšanai Latvijā un ārvalstīs, bet šo pasākumu īstenošana prasa ievērojamus finansu līdzekļus un augstāku kultūras infrastruktūras tehnisko līmeni. Latvijas kultūras institūcijām jau izveidojusies laba sadarbība ar ārvalstu kultūras institūcijām un sabiedriskajām organizācijām. Galvenā problēma ir līdzekļu trūkums tās uzturēšanai, līdzdalības maksājumu un dalības maksu segšanai.

Programma paredz aktivizēt kultūras institūciju, Latvijas Ārlietu ministrijas, Latvijas institūta un Latvijas Tūrisma attīstības aģentūras sadarbību Latvijas tēla veidošanā.

Kultūras nozīmes paaugstināšanai Latvijas tēla veidošanā ir būtiski šādi nosacījumi:

• piemērotu apstākļu radīšana kultūras apmaiņai (muita, vienādi izteiksmes līdzekļi, vienāds materiālais līmenis, līdzdalības finansējuma iespējas),

• līdzdalība starptautiskās institūcijās:

• Eiropas kultūras un sabiedriskās institūcijās,

• Baltijas valstu kultūras un sabiedriskās institūcijās,

• Ziemeļvalstu kultūras un sabiedriskās institūcijās.

3. Kultūras infrastruktūras attīstība un izmantošanas efektivitātes paaugstināšana

Kultūras infrastruktūra ir objektu, nosacījumu un sistēmu kopums, kas nodrošina kultūras procesu (1.9.zīmējums).

Plašākā nozīmē kultūras procesu iespaido arī tautsaimniecības infrastruktūras stāvoklis - ceļi, transporta tīkli, sakaru sistēmas, komunālie dienesti, speciālie informācijas un sakaru tīkli, ēkas, būves, iekārtas u.c. Piemēram, labiem ceļiem ir liela nozīme iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanā, tradicionālās Latvijas kultūrvides saglabāšanā un vispār valsts tālākā attīstībā. Kultūras nozares attīstību ietekmē telekomunikāciju izmantošanas iespējas un cenas.

Kultūras infrastruktūru nosacīti var sagrupēt 3 daļās: institucionālā, funkcionālā un procesu nodrošinošā infrastruktūra.

I. Institucionālā infrastruktūra

Institucionālā infrastruktūra pilda kultūras kā tautsaimniecības nozares vadības un pārvaldes funkcijas, vada un virza kultūras procesu. To veido:

1. Tiesību akti, kas regulē kultūras darbību (vispārējo un specifisko) - likumi, MK noteikumi, pašvaldību saistošie noteikumi, citas reglamentējošas tiesību normas.

2. Valsts kultūras pārvaldības institūcijas:

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, Ministru kabinets,

Kultūras ministrija, Nacionālā kultūras padome,

KM Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija,

Muzeju valsts pārvalde, KM Valsts kultūrizglītības centrs,

KM E. Melngaiļa Tautas mākslas centrs, Latvijas Nacionālais kinematogrāfijas centrs,

Bibliotēku pārvalde (Bibliotēku likums nosaka tās izveidi ar 2000. gada 1. janvāri),

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības rajonu un pilsētu inspektori,

Valsts galveno rajonu un pilsētu kultūras inspektoru dienests.

3. Pašvaldību kultūras pārvaldības institūcijas: Reģionālās kultūras padomes, Kultūras nodaļas, Kultūras pārvaldes, pašvaldību Kultūras komisijas, u.c.

 

1.9. zīmējums

Kultūras procesu vadība, pārraudzība un sadarbības struktūra Latvijā

4. Nevalstiskās organizācijas: apmēram 64 nacionālās kultūras un draudzības biedrības, apmēram 50 profesionālās kultūras un mākslas organizācijas, savienības, asociācijas (Latvijas Mākslinieku savienība, Latvijas Komponistu savienība, Latvijas Rakstnieku savienība, Latvijas Aktieru asociācija, Teātra darbinieku savienība u.c.).

Problēmas un institucionālās infrastruktūras uzlabošanas pasākumi ir uzrādīti apakšprogrammās un iepriekšējā izklāstā.

II. Funkcionālā infrastruktūra

Funkcionālā infrastruktūra tieši nodrošina kultūras funkciju. To veido:

1. Valsts kultūras institūcijas:

kultūrizglītības iestādes (3 augstskolas, 15 mākslas un mūzikas skolas un koledžas, 8 koledžu sastāvā ir arī mūzikas un mākslas skolas no1-7 klasei),

teātrus (7 valsts teātri un LNO),

muzejus (39 valsts muzeji, 27 no tiem KM pārziņā)

koncertzāles (Lielā Ģilde, Vāgnera zāle),

bibliotēkas (LNB, LAB un Latvijas Neredzīgo bibliotēka u.c. zinātniskās, speciālās un publiskās bibliotēkas).

2. Pašvaldību kultūras institūcijas: 133 mākslas un mūzikas skolas, 3 vidējās kultūrizglītības mācību iestādes, 83 muzeji, 937 bibliotēkas, 595 tautas/kultūras nami, kultūras centri, brīvdabas estrādes, koncertzāles, teātri, izstāžu zāles, galerijas, u.c.

3. Privātās kultūras institūcijas: kultūrizglītības iestādes, muzeji, bibliotēkas, kultūras centri, kultūras nami, filmu studijas, u.c.

Esošā kultūras funkcionālā infrastruktūra ir veidojusies pakāpeniski ilgā laika posmā (skat.1.10.zīm.). Kopš deviņdesmito gadu sākuma ir mainījusies atbildība par infrastruktūras uzturēšanu, palielinājusies pašu kultūras institūciju iniciatīvas nozīme, mainījušies finansēšanas apstākļi.

Problēmas infrastruktūras sakārtošanā rada īpašumtiesību dažādība. Pašlaik kultūras iestādes darbojas:

- valstij piederošā īpašumā;

- pašvaldībām piederošā īpašumā;

- privātīpašumā.

Nepieciešama kultūras infrastruktūras modernizācija, gādājot arī par to, lai infrastruktūra būtu piemērota indivīdiem ar kustību traucējumiem. Kultūras infrastruktūras tehniskais stāvoklis ir slikts, vispār kultūras procesā trūkst moderno tehnoloģiju.

Latvijā ir samērā augstas kultūras infrastruktūras izmaksas. Sakarā ar kultūras iestāžu slikto inženiertehnisko stāvokli lielus līdzekļus prasa maksa par telpu apkuri. Vērojama dažādu kultūras nozaru un to infrastruktūru savstarpēja nošķirtība: tās pastāv un attīstās katra par sevi, ar savu materiālo bāzi.

Kultūras iestāžu izvietojumu turpmākajos gados ietekmēs administratīvi teritoriālā reforma. Šie pārkārtojumi palielinās katras pašvaldības atbildību kultūras iestāžu tīkla pilnveidē, kultūras infrastruktūras saglabāšanā un attīstīšanā. Tādēļ prognozējama esošo kultūras iestāžu pārprofilēšana un to funkciju dažādošana.

Konkrētas problēmas un funkcionālās infrastruktūras sakārtošanas pasākumi ir uzrādīti apakšprogrammās.

III. Kultūras procesu nodrošinošā infrastruktūra

Kultūras procesu nodrošinošo infrastruktūru veido valsts, pašvaldību un nevalstiski uzņēmumi un iestādes, kas nodrošina, veicina un atvieglo kultūras procesa norisi (konsultāciju un apmācības iespējas, informācijas pakalpojumi, finansu pakalpojumi, tirgus, reklāmas pakalpojumi kultūrai u.c.). To veido:

• tālākizglītības centri,

• kultūras un tūrisma informācijas centri un mārketinga centri (nodrošina informācijas apmaiņu, sekmē kultūras produkta pārdošanu),

• kultūras konsultāciju un metodiskās palīdzības centri

• (piemēram, Limbažu pilsētas galvenā bibliotēka sniedz metodisku palīdzību visām rajona publiskajām bibliotēkām),

• interneta centri (uz publisko bibliotēku bāzes),

• datortehnikas apkalpošanas un pakalpojumu centri,

• koncertaģentūras,

• koncertorganizācijas,

• filmu izplatītāji,

• citas izrāžu organizācijas,

• masu mediji,

• izdevniecības,

• grāmatu izplatītāji,

• dažādi fondi,

• projektēšanas, plānošanas un izpētes biroji,

• restaurēšanas, amatniecības un remonta firmas,

• producenti, u.c.

Kultūras funkcionālā infrastruktūra un kultūras procesu nodrošinošā infrastruktūra kopā veido kultūras fizisko infrastruktūru.

Kultūra nevar pastāvēt bez fiziskās infrastruktūras, bet kultūras infrastruktūras optimālais izmantošanas režīms parasti pārsniedz kultūras vajadzības. Tas noved pie kultūras fiziskās infrastruktūras nepilnīga noslogojuma, kas ir galvenais zemas izmantošanas efektivitātes un dārdzības iemesls.

Kultūras fiziskās infrastruktūras izmantošanas efektivitātes paaugstināšanas galvenie ceļi:

• kultūras infrastruktūras un kultūras procesa nodalīšana infrastruktūras izmantošanā, kur tas ir iespējams,

• kultūras iestāžu darbības formas pielāgošana jauniem ekonomiskiem apstākļiem,

• kultūras infrastruktūras tīkla optimizācija, apvienojot kultūras iestādes,

• papildu līdzekļu piesaistīšana infrastruktūras uzturēšanā, paplašinot tās izmantošanu ar kultūru tieši nesaistītiem, bet kultūru nediskriminējošiem mērķiem,

• kopējas lietošanas infrastruktūras objektu veidošana pēc tehnoloģisko parku (kultūras centru) principa,

• sadarbība kultūras fiziskās infrastruktūras izmantošanā.

Kultūras infrastruktūras izmantošanas uzlabošanai nepieciešami labi speciālisti, tāpēc kultūrizglītības iestādēs līdztekus mākslinieciskajām specialitātēm mērķtiecīgi un labā kvalitātē jāgatavo kultūras administratori un mākslas menedžeri. Programma paredz īstenot starpsektoru kultūrizglītības programmu, kas ietver:

• jaunu mācību nodaļu atvēršanu Kultūras akadēmijā un citās kultūrizglītības iestādēs,

• ārvalstu speciālistu (pasniedzēju) nodarbināšanu,

• iespēju paplašināšanu studijām ārvalstīs.

Programmā paredzēts sekmēt konsultāciju un pakalpojumu uzņēmumu veidošanos kultūras infrastruktūras apkalpošanai, sākumā organizējot šādus uzņēmumus pilotprojektu veidā.

4. Kultūras decentralizācija, novadu kultūras attīstība, reģionālās attīstības veicināšana un aktivitātes paaugstināšana citās tautsaimniecības nozarēs

Programmas mērķis ir veicināt kultūras decentralizāciju un novadu kultūras attīstību.

Kultūras decentralizācija nozīmē kultūras pārvaldības un finansēšanas decentralizāciju un kultūras iestāžu izvietojuma decentralizāciju. Kultūras pārvaldības decentralizācijas principus paredzēts izstrādāt un īstenot programmas izpildes gaitā, bet jau tagad ir skaidrs, ka kultūras decentralizācija prasīs modernākas kultūras pārvaldības metodes un lielāka uzmanība būs jāpievērš sertifikācijas un profesionalitātes jautājumiem, uzskaites, analīzes un informācijas sistēmām.

Latvijā izveidojies samērā vienmērīgs kultūras iestāžu teritoriālais izvietojums (1.10.zīmējums), tomēr to attīstība un pieejamība nav visur vienāda un ir atkarīga no pašvaldību attieksmes pret kultūru un to finansu iespējām. Pēdējā laikā gan galvaspilsētā, gan ārpus tās intensīvi veidojas jaunas kultūras institūcijas (privātas un pašvaldību), bet vērojams arī kultūras iestāžu slēgšana. Tas nozīmē, ka decentralizēto kultūras institūciju pastāvēšanā ir problēmas, kuras jārisina šīs programmas ietvaros.

Kultūras decentralizācija un novadu kultūras attīstība ir būtiski reģionālas attīstības veicināšanas faktori. Lai sekmētu novadu kultūras attīstību, jāapzina kultūras tradīcijas, mērķtiecīgi jāapgūst un jāizmanto novadu kultūras mantojums.

4. Nacionālās programmas "Kultūra"

struktūras pamatojums

Nacionālo programmu "Kultūra" veido 10 apakšprogrammas:

• Kultūras mantojums,

• Muzeji,

• Bibliotēkas,

• Vizuālā māksla,

• Tradicionālā kultūra un amatiermāksla,

• Literatūra,

• Mūzika un deja,

• Teātris,

• Filmu nozare,

• Kultūrizglītība.

Programmas struktūru pamats ir veidojies kultūras jomu sadalījums vēsturiski kas tiek atpazīts sabiedrībā. Pēc šādas struktūras būvēta arī Kultūras ministrijas pārziņā un pārraudzībā esošā kultūras procesu administrēšanas sistēma.

Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs uzsvērta nepieciešamība atbalstīt kultūras infrastruktūras pastāvēšanu un atbildības sadalījumu starp valsti, pašvaldībām un privāto sektoru kultūras sfērā. Tam jāgarantē Latvijas iedzīvotāju tiesības uz kultūru un jānodrošina kultūras dzīves daudzveidība - gan profesionālās un amatieru jaunrades procesi, gan kultūras mantojuma saglabāšana un iesaiste mūsdienu apritē, gan kultūrizglītības uzturēšana visā Latvijas teritorijā.

Nacionālās programmas struktūra aptver arī atsevišķas tās kultūras jomas, par kurām saskaņā ar valsts kultūrpolitiku atbild (pamatojoties uz likumdošanu, finansēšanas struktūru) arī citas ministrijas vai vietējās pašvaldības.

Kultūras iestāžu infrastruktūra Latvijā 1999.g.

1.10.zīmējums