Pie sāpju gleznas sliekšņa

Gleznotāja Laine Kainaize, 19.08.2003. Foto: Valija Eize

Savas jubilejas izstādes atklāšanā Latvijas Mākslinieku savienības galerijā Laine Kainaize atgādināja viņai sacītos Borisa Bērziņa vārdus: “Kur ir tava sāpju un izmisuma glezna?” Tos var saprast dažādi. Sāpēs dzimst ne tikai cilvēkbērni, bet arī mākslinieki.

Vai Laine Kainaize ir uzgleznojusi savu sāpju un izmisuma darbu, tas vislabāk zināms viņai pašai — glezna top vienatnē, divsarunā ar sevi, un savu radošo elli jau citiem neatklāsi. Un sāpes vispār nav šīs mākslinieces tēma. Ja sirdī daudz ciests, turpināt mākslā šo tēmu nudien negribas, vismaz viņai. Tāpēc Laine vēlas paildzināt prieka stundas. “Man gribētos darbos dziļumu, spēku, prieku,” tā gleznotāja raksta izstādes anotācijā.

Viņai ir vairākas tēmas mākslā, kuras tomēr var apvienot vienā — mīlestībā, labsirdībā, sapratnē, varbūt piedošanā. Vērojot Laines Kainaizes gleznas, rodas sajūta, ka dzīves sāls, viņasprāt, meklējama šķietami maznozīmīgā dienas plūdumā, kurā ievērības cienīgs ir viss — bērna auklēšana, braukšana ar divriteni, malkas skaldīšana, mājas celšana, ugunskura kuršana. No tā sastāv dzīve. Un māksliniece it kā neko vairāk arī neprasa. Viņa, kā liekas, pēc daudzkā vairāk netiecas. Vienīgi — lai viss būtu piepildīts ar mieru un harmoniju, kas ir stabilas, radīgas dzīves un mākslas pamatā. Savu pasauli viņa atrod mazpilsētas rāmajā dienu ritumā, nomales seno māju dzīves savdabīgajā mistikā, visu to ietērpjot poētiskā formā. Mēs mākslinieces gleznās vērojam reālo pasauli, kādu sastopam šepat Latvijā, bet viņas tulkojumā tā kļūst kaut kas līdzīgs teiksmai. No sadzīviskuma un gleznā neiederīgu detaļu attīrītā un ar ieturētu krāsu prieku apveltītā vide, kurā notiek gleznotājas tēlu darbība, paceļas virs ikdienišķās sīkumainības un iegūst dzejisku apgarotību.

Tiek meklēts arī vispārinošāks skatījums. Tādās reizēs Laines Kainaizes darbos parādās simboli, nereti ļoti tieši un bieži redzēti. Tamdēļ tie ne katrreiz paceļas līdz viņas labāko līmenim.

Izstādē, manuprāt, ievērības cienīga ir ne viena vien ainava. Viena no tām — “Vidzemē” — radusies jau pasen, 1986. gadā. Bet “Ābeļdārzs Klintainē” un “Ceļš Sēlijā” ir šīgada darbi. No paaugstināta skatupunkta un nedaudz attālināti tiek attēloti Latvijas pakalni ar ļoti minimālām detaļām — ceļu, koku, govi, žogu, baznīcu. Ir it kā patukšs viss, vien ziedošs lauks, saule, vasara un dejojoša meitene visa vidū. Taču Laine Kainaize ainavā atradusi iespēju panākt klusu apgarotību, vārdos grūti formulējamu burvību, kas saistāms ar mūsu dzimtenes tēlu un liek jūtīgākam skatītājam sevī iegavilēties.

Varbūt šajās gleznās atrodama Laines Kainaizes būtība, varbūt tajās atklājas viņas pasaules uztveres un attēlojuma savdabība, kas citur nav tik pilnīga? Māksliniecei, bez šaubām, ir ārkārtīgi grūti atrast savu izteiksmi, savu tēmu, savu atainojuma veidu, ja ir tik spēcīga personība līdzās, kāda ir viņas māte Biruta Baumane. Tad gribot negribot tuvojas arī līdzīgas tēmas, koloriskais risinājums. Jā, var arī ārēju līdzību samanīt, vienīgi Laine Kainaize savos darbos ir ar savu pašas būtību — iekšēju ieturētību, atturīgumu, savaldību, un tajā pašā laikā – ar liriskumu, maigumu, sievišķīgumu.

Līdz savai sāpju un izmisuma gleznai katrs nonāk citādi un katrs savā laikā. Liekas, jubilāre pie sliekšņa jau piestājusi.

Māris Brancis — “LV”