Ar sava teātra stiprām saknēm un cerīgu nākotni

1.jūnijā Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē notika Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas un RLB Teātra komisijas rīkota saruna par aizvadīto teātra sezonu un Latvijas teātru attīstības tendencēm

Diskusijā piedalījās gan humanitāro, gan eksakto zinātņu nodaļu akadēmiķi, korespondētājlocekļi un goda locekļi, kā arī latviešu teātra entuziasti no Amerikas un Austrālijas.

Ievadot sarunu, ZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs akadēmiķis Viktors Hausmanis mudināja diskutēt par to, kas pašlaik notiek Latvijas teātros, kā to darbība atbilst vai neatbilst mūsdienu prasībām. Mazai atgādnei akadēmiķis citēja jūsmīgo atsauksmi par "Žūpu Bērtuļa" izrādi 1868.gada 2.jūlijā, kas visiem parādījusi, ka "latvieši ar saprot tos skunstes darbus strādāt un cienīt". Jautājums, kā protam "skunstes darbus" strādāt un kā protam tos cienīt, taču joprojām ir aktuāls. To, ka neesam vienaldzīgi pret tiem, kas mākslu rada, pierāda nevīstošais ziedu paklājs Edgara Liepiņa atdusas vietā Skultē, kur uzcelts piemineklis "Edžum, aktierim un ākstam". Savukārt "Teātra žurkas" lielie panākumi Nacionālajā teātrī rāda, cik svarīgi ir atrast īstos vārdus, kas spēj uzrunāt tūkstošus. Vārdus, kas ir kritiski, asi, bet labvēlīgi. Kā zināmā mērā cinisku Viktors Hausmanis raksturoja vairāku jauno režisoru attieksmi pret oriģināldramaturģiju: sak, ja luga nav Blaumaņa un Raiņa līmenī, mums to nevajag. Teātra komisijas rīkotajos lugu lasījumos, kas pulcina ļoti daudz klausītāju, atzinību izpelnījusies gan Māras Zālītes luga "Margarēta" un Paula Putniņa "Muldēšanas svētki", gan Raimonda Auškāpa, Jāņa Jurkāna un vairāku citu autoru darbi.

Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis un Zinātņu akadēmijas goda loceklis Jānis Streičs atgādināja, ka latviešu teātris radies dīvainā kārtā — tas nav izaudzis no kumēdiņu rādīšanas tirgus laukumā, bet no lielas vēlēšanās parādīt tos, kas tālāk tikuši, kas dzīvo labāk, pārticīgāk. Tam līdzi nākusi zināma mietpilsonības deva — rādīt, kā dzīvo smalkie ļaudis. Pašreizējo stāvokli Latvijas teātros režisors nosauca par aizkavējušos dekadenci, kas ir visai raksturīga postsociālisma iezīme. Par mietpilsonisko pusi var uzskatīt lielo cenšanos darīt visu "kā Eiropā", bet jo sevišķi — jauno režisoru egoistisko izrādīšanās tieksmi.

Teātra zinātniece, esejiste un ZA goda locekle Lilija Dzene brīdināja, ka būtu vīzdegunīgi nenovērtēt "Teātra žurkas" fenomenu: "Cilvēki šajā ārprāta plūdumā laiku pa laikam ienāk Žurkas teritorijā — viņu apziņā uzpeld pašu sadzīves nebūšanas, runātais vārds ir aizskāris kaut ko būtisku, tā ir kā tāda saliņa, kur var atsperties. Aktieri ar savu labo spēli veido šīs saliņas." Lilija Dzene izteica pārliecību, ka daudzas lietas nostātos savā vietā, ja teātros būtu stiprs režijas mugurkauls. Diemžēl pašlaik režisori dažkārt vairāk ļaujas savām iegribām, producēdami bezatbildīgas izrādes. Ļoti vērā ņemama ir aktieru iniciatīva. Katrā izrādē var vērot kādu spožu aktiera darbu. Izrāde uzdzirkstī, ja tie iet roku rokā — režijas veiksme apvienojas ar aktieru ansambļa veiksmi. Tā tas noticis Gogoļa "Precību" iestudējumā Dailes teātrī, kas kļuvusi par vienu no augstākajām sezonas virsotnēm. Tiek izteiktas pretenzijas pret Jauno Rīgas teātri. Bet tas ir teātris, uz kura izrādēm iet jaunatne un iet inteliģence. Jaunatne — tā ir nākotne, mūsu rītdienas sabiedrība. Savukārt inteliģence nāk ar savām elitārajām prasībām, ar zināmu tālredzību. Tādējādi teātris strauji attīstās. Tas ir dzīvs, pulsējošs teātris. Par šīs sezonas notikumu kļuvis arī Mirčas Eliades "Čūskas" iestudējums: "Mani aizkustina šo divu mīlošo cilvēku izraušanās no ikdienības apļa. Tas sasaucas ar kaut ko dziļāku manās izjūtās. Tieši tāda ir labas izrādes pazīme — tās piedāvātajā materiālā skatītājs spēj projicēt savas dzīves izpratnes daļu, padarīt to par savu. Un tas kļūst par viņa mantojumu. "

Par pašu lielāko šīs sezonas veiksmi Lilija Dzene uzskata Rūdolfa Plēpja izrādi "Dvēseles kumēdiņi" ar pārsteidzoši smalko Jāņa Poruka dzejas un personības izpratni: "Tas ir mūžīgais dievišķais klusums, ar kādu autors ienāk šai jezgā. Un klusā balss atmodina spēcīgas emocijas, liek sevī ieklausīties."

Akadēmijas goda loceklis profesors Ilmārs Lazovskis atgādināja, ka vārdam "profesors" ir viena cilme ar "profānu" un tūlīt atzina, ka skatuves mākslas vērtēšanā viņš katrā ziņā pieskaitāms tiem otrajiem. Tomēr — kā ārsta uzgaidāmajā telpā visi pacienti gudri spriež par medicīnu, arī visi skatītāji ir gatavi apspriest teātra lietas.

Patīk — nepatīk. Tas būtu visprimitīvākais vērtējums. Ir ļoti svarīgi, lai izrādē būtu kāda stīga, kas spētu skatītāju aizkustināt, uzjundīt, raisīt rezonansi. Attiecībā uz aktieriem profesors sacīja tā: "Ir daudz talantu. Spoža jaunatne! Bet jauno aktieru veidošanās var notikt tikai patiesā, sīvā konkurencē. Pašlaik viņu profesionālā izglītība ir zem katras kritikas. Aktieri neprot latviešu valodu. Daudzi aktieri nesaprot, par ko luga īsti ir (to jūt pēc akcentiem dialogā). Mums būtu jādomā ne tikai par to, kurp ejam, bet arī par to, no kurienes nākam. Un nākam mēs no ļoti laba teātra."

Visai bargi par režijas neveiksmēm un aktieru skatuves valodu izteicās arhitektūras profesors, akadēmiķis Jānis Krastiņš: "Pašlaik latviešu vidusmēra režisors ir sevī iekapsulējies īpatnis, kas sevi uzskata par ģēniju un nespēj saskatīt sava redzesloka šaurību. Bet daudzu aktieru dikcijas noslīdējumi ir tik lieli, valoda tik neskaidra, ka jādomā — vai viņi tur priecājas par sevi, vai ņirgājas par skatītāju. Mums šajā sanāksmē vajadzētu parakstīt tādu prasību, ka aktieriem jāiemācās runāt skaidri saprotamā latviešu valodā."

Zinātņu akadēmijas viceprezidents Juris Ekmanis kā eksakto zinātņu pārstāvis izteica racionālu priekšlikumu izmantot internetu pārdomātai un profesionālai skatītāju orientēšanai: "Mūsu teātris varbūt nav radies tirgus laukumā, bet tagad tas neapšaubāmi ir nonācis tirgus situācijā. Izrāžu ir ļoti daudz. Cīņa par skatītāju liela. Un piedāvājums nāk ne tikai no teātra. Kā varēja klausīties televīzijas sižetā sakarā ar priekšlikumiem atjaunot dzeršanas priekus Valmierā, izvēle nav viegla — pirkt trīs pudeles sīvā vai vienu teātra biļeti (pēc tām trim pudelēm ne tādu vien teātri redzēsi!). Tiem, kas tomēr gribētu izšķirties par teātri, atrast viņu interesēm visvairāk piemērotās izrādes varētu palīdzēt internets. Laikrakstos, protams, parādās recenzijas un speciālistu vērtējumi, bet tos ne vienmēr ir laiks izlasīt. Arī jaunatne aizvien vairāk orientējas uz informāciju, ko var sniegt dators."

Dramaturgs un politiķis Pauls Putniņš runāja par teātru atbildību sava repertuāra veidošanā: "Dzīve pašlaik ir tik grūta, nesakārtota, pārvērtību pilna. Liela daļa cilvēku nespēj tikt līdzi šīm pārvērtībām. Teātris ar savu repertuāru varētu būt glābiņš. Mūsu sociāli politiskā situācija prasa demokrātisku teātri, kas spētu uzrunāt lielu cilvēku daudzumu. Šis ir atbilžu meklēšanas laiks. Un teātrim te jābūt palīgam."

Par runātā vārda nezūdošo spēku runāja akadēmijas goda loceklis tēlnieks Indulis Ranka: "Piecdesmito gadu sākumā, kad mācījos Rozentāla mākslas skolā, mums, dažiem audzēkņiem, radās iespēja mazliet pastrādāt pie dekorācijām Dailes teātrī. Toreiz tur bija Eduards Smiļģis, bija Ģirts Vilks, bija Lilita Bērziņa un daudzi lieli aktieri, uz kuriem mēs skatījāmies kā uz neaizsniedzamām zvaigznēm. Un tajā laikā rādīja Raiņa "Uguni un nakti". Emīls Mačs runāja Prologu. "Pāri upei mēness meta..." — Neko lielāku, neko dziļāku es teātrī neesmu pieredzējis! Tas pārdzīvojums ir neaizmirstams. Vārds baro ārkārtīgi. Ar vārdu aktieris uzbur vispilnīgāko ainu. Tā manī sastingst, paliek atmiņā, iztēlē kā ar āmuru iekalta. Kad es Dainu kalnam veidoju Spīdolas tēlu, man palīdzēja Alma Ābele, Lilita Bērziņa, Zigrīda Stungure, Ausma Kantāne, Indra Briķe , visas mūsu apbrīnojamās Spīdolas."

Teātra zinātniece Guna Zeltiņa atzinīgi vērtēja Lilijas Dzenes, Ievas Zoles un vairāku citu kritiķu spilgtās publikācijas un cerīgi izteicās par Ingmāra Čaklā pūliņiem oriģināldramaturģijas kopšanā. Par satricinošu kolektīvo grēksūdzi viņa nosauca Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna mūzikla "Kaupēn, mans mīļais!" iestudējumu Liepājas teātrī.

Atzinīgus vārdus par latviešu teātri Latvijā teica Sidnejas Latviešu biedrības vadītājs Jānis Ronis un pazīstamā lugu rakstniece Erna Lēmane no Melburnas.(Pašlaik Latvijas amatierteātru repertuārā ir viņas luga "Solterra".) Vispamatīgāk Latvijas teātra dzīvē šajā dzimtenes apmeklējuma reizē paguvusi iedziļināties literatūras kritiķe Skaidrīte Rubene no Kalifornijas. Dažādos teātros noskatījusies vairāk nekā desmit izrādes, tālā viešņa nākusi pie secinājuma, ka saturiski un mākslinieciski vērtīgu, tiešām labu izrāžu īpatsvars mazajā Latvijā ir lielāks nekā bagātajā Amerikā: "Tiekšanās pēc garīguma dziļi skar tādās izrādēs kā jau pieminētie "Dvēseles kumēdiņi", Dostojevska "Idiots" un Vampilova "Vecākais dēls". Ļoti labi iestudētas man šķiet jau minētās izrādes — "Precības" un "Čūska", arī "Sūnu ciema zēni" un vairākkārt pieminētā "Teātra žurka", ko es uztvēru kā dzīvu politisko teātri."

Jāpiebilst, ka ar Skaidrīti Rubeni vēl iznāca tikties pēc dažām dienām un pārliecināties, ka šai sarunai Māmuļā bijusi arī tīri praktiska pozitīva nozīme. Viņa ar patiesu sajūsmu runāja par tikko redzēto "Ilgu tramvaja" izrādi Dailes teātrī: "Tas gudrais fiziķis (Akadēmiķis Juris Ekmanis — A.R. ) tik pārliecinoši runāja par savām šaubām un patīkamo pārsteigumu, ko viņš izrādē piedzīvojis! Es nebiju noskatījusies to lielisko agrāko gadu iestudējumu, ko viņš pieminēja, jo toreiz vēl uz Latviju nevarēju tikt, bet biju redzējusi ļoti labas izrādes ārzemēs ar vairāku slavenu aktieru piedalīšanos. Arī es baidījos vilties. Bet izrāde mani pilnīgi paņēma savā varā. Indra Briķe apbūra ar savu mirdzošo gaišumu. Tāds trausls garīgums, starojoša dvēseles gaisma. Kā būtne no citas pasaules! Un tikpat spēcīgi, bet pilnīgi citādās krāsās uz skatuves savā tēlā dzīvo Rēzija Kalniņa, iekarodama simpātijas ar savu sievišķīgo pievilcību."

Pilnīgi pievienojoties diskusijas dalībnieku vēlmei redzēt Latvijas teātros vairāk labu dramaturgu un arī latviešu autoru lugu iestudējumu, just spēcīgāku režijas mugurkaulu un dzirdēt no skatuves skaidrāku un pareizāku latviešu valodu, tomēr sarunas koptoni gribētos raksturot ar to cerīgo apgalvojumu, ko izteica rakstniece Erna Lēmane: "Latvieši jau vienmēr teātri ir spēlējuši un spēlēs. Ja vien globalizācijas vilnis neaizskalos latviešu valodu, mūsu teātris dzīvos!"

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Diskusijā: Viktors Hausmanis…

… Jānis Streičs…

…Pauls Putniņš, Pēteris Pizičs…

…Skaidrīte Rubene, Lilija Dzene…

…Andrejs Siliņš, Juris Ekmanis…

…Guna Zeltiņa…

…Ilmārs Lazovskis.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"