Vīri, kas nelido tikai uz sapņu spārniem

Sarunas Latvijas aviācijas dzimšanas gadskārtā

Gaisa spēku štāba operatīvās daļas priekšnieks pulkvedis Uldis Fīlipsons; "Air Baltic" lidojumu daļas vecākais viceprezidents Pauls Cālītis

Foto: Andris Kļaviņš

1919.gada 7.jūnijā Pirmajā latviešu atsevišķajā brigādē nodibināja aviācijas grupu, no kuras 1926.gadā izveidojās aviācijas pulks. Šajā jūnija dienā Latvijas lidotāji veterāni kopā ar militārās aviācijas karavīriem, kā arī ar civilās aviācijas atjaunotājiem atzīmē šos nelielos svētkus, noliekot ziedus Brāļu kapos un pakavējoties atmiņās. Vecajiem lidotājiem ir ko atcerēties, jo no latviešu zemnieku zēniem laikos, kad lidaparāts bija kā brīnums, izauga slaveni piloti un aviācijas organizatori. Pašu mājās tika konstruētas lidmašīnas, darbojās Lidotāju skola, veidojās kara aviācijas parks, attīstījās mazā aviācija un aviācijas sporta klubi. 1938.gadā Spilvē notika lieli aviācijas svētki, kuros piedalījās 66 lidmašīnas. Militārā aviācija auga un veidojās ciešā kopdarbībā ar civilo aviāciju. Tās viena otru papildina. Svētku reizē divas sarunas, kas sniedz nelielu ieskatu, kā veicas mūsu aviatoriem.

Veido pretgaisa aizsardzību

Ar Gaisa spēku štāba operatīvās daļas priekšnieku pulkvedi Uldi Fīlipsonu tikāmies Lielvārdes lidlaukā, militārās aviācijas demonstrējumu laikā. Helikoptera MI–8 apkalpe, par spīti sliktamiem laika apstākļiem, sekmīgi tika galā ar cilvēku glābšanas demonstrējumu. U.Fīlipsons pastāstīja, kā nesen tika izglābts briesmās nokļuvušais zvejnieks. Diemžēl pagaidām mums ir tikai viens lidaparāts, bet vajadzētu divus trīs. Ja mašīnai jāveic tehniskā apkope, vai tā aizlido komandējumā, tad aizstājēja nav. Nepietiekams ir arī transporta lidmašīnu skaits, jo L–410 var uzņemt 10–12 karavīrus ar ekipējumu.

— Jauno kara lidotāju sagatavošana notiek, izraugot tos konkursa kārtībā no Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem pēc veselības un speciālo testu pārbaudes. Tad instruktoru vadībā kadeti sāk apgūt lidotprasmi. Vismaz Baltijā nepieciešama viena pilotu skola. Svarīgi, lai mūsu gaisa spēku tehnika, kaut nelielā skaitā, un personāls būtu tādā līmenī, ka var piedalīties starptautiskajās mācībās, dažādos vingrinājumos saskaņā ar integrēšanās programmu NATO. MI–8 tām prasībām atbilst. Jaunie lidotāji mācību pamatus varēs apgūt arī mazās aviācijas aeroklubos, kurus no Zemessardzes pārņēma Gaisa spēki. To attīstīšanai daudz problēmu.

Ar zināmu lepnumu gaisa spēku komandiera vietas izpildītājs Vitālijs Viesiņš un Uldis Fīlipsons, klātesot zviedru lidotājiem, demonstrēja skandināvu dāvināto pretgaisa aizsardzības sistēmu. Latvijā tiek izveidots pretgaisa aizsardzības divizions, kurā ietilpst divi L–70 40mm lielgabali, ugunsvadības sistēma un radars. Ar tālās darbības radaru novēro gaisa telpu līdz 40 km. No 12 km attāluma radars jau dod precīzus datus ugunsvadības sistēmai, un no šī brīža lielgabala stobrs automātiski seko mērķim, bet šāviņš var sasniegt lidojošo objektu 3–4 km attālumā. Jāatzīmē, ka zviedri savu pretgaisa sistēmu modernizē, bet mums un lietuviešiem šī dāvana būs vēl noderīga.

Rietumu pieredze

Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas Latvijā atgriezās bijušais kara lidotājs un pieredzējis aviācijas organizators Andris Zalmanis. Viņa vadībā izveidota Rietumu standartiem atbilstoša Civilās aviācijas administrācija. Tagad Andris Zalmanis ir šīs administrācijas ģenerāldirektors un viņa organizācijas rūpē ir lidojumu drošība. Būdams savas zemes patriots, A.Zalmanis saskata Latvijas aviācijas tradīcijas atjaunošanu, sākot no mazās aviācijas, uzturot sadarbību starp militāro un civilo aviāciju, attīstīt augstākās klases aviācijas standartus atbilstošus Eiropas un pasaules prasībām.

Kāds ceļš ejams jaunam censonim, kas par savas dzīves aicinājumu izvēlējies aviāciju? Par to saruna ar "Air Baltic" lidojumu daļas vecāko viceprezidentu Paulu Cālīti.

— Kā jūs, nācis no mācītāja ģimenes, izvēlējāties tik tehnisku specialitāti?

— Uzaugu Toronto. Nevar sacīt, ka sapņoju tikai par lidošanu. Bet man tā interesēja, un pēc vidusskolas iestājos koledžā. Par akadēmisko izglītību bija jāmaksā, bet paralēli par valsts naudu varēja iegūt pilota specialitāti. Pēc rūpīgas pārbaudes, kad no 45 pretendentiem palikām 12, sākām mācības, lai iegūtu pirmo — privātā lidotāja licenci. Pēc nolidotām apmēram 350 stundām, varēja sasniegt nākamo pakāpi — komerclidotāja licenci. Kad beidzu augstskolu, grūti nācās atrast darbu, jo Kanādā tad bija lidotāju vairāk nekā nepieciešams. Tāpēc gadu strādāju tālu ziemeļos, ar hidroplānu pārvadājot medniekus, makšķerniekus, indiāņus uz viņu mājām. Dzīvoju mazā ciematiņā. Tas bija "pasaules gals", tālāk varēja tikt tikai ar lidmašīnu. Piedzīvojumu un pieredzes bagāta sezona. Dažreiz vedu tūristus, viņu laivas piesējām zem lidmašīnas. Kādā norunātā vietā man vajadzēja viņus uzņemt. Viņi parasti kaut kur bija aizķērušies, tomēr visus esmu atradis un atvedis.

— Kā jūs no indiāņiem nokļuvāt pie latviešiem?

— Beidzās sezona. Atbraucu uz Latviju un 1993.gadā iesaistījos tās aviācijā. Strādāju administrācijas lidojumu daļā. Šeit sastapās divas sistēmas "Aeroflot" un Rietumu. Domāju, ka manas zināšanas arī var palīdzēt. Mācījos un ieguvu augstāko lidotāju licenci — kapteinis, aviolīniju transporta pilots. Aviokompānijas cīnījās par savu vietu, radās un izputēja. Tagad "Air Baltic" ir zināma stabilitāte. Mans uzdevums departamentā nodrošināt lidojumus — lidotāju apkalpes, lidojumu izpildi, stjuartes utt., izņemot tehniku. Turpinu arī lidot, jo katram lidotājam kvalifikācijas saglabāšanai jānolido noteikts stundu skaits.

— Ko darīt latviešu zēnam, kas par spārniem vien sapņo?

— Vispirms uz aviāciju vajag nākt tiem, kam tā ir sirdslieta, jo prasības ļoti augstas. Īsi sakot, ir jābūt:

• pietiekamai akadēmiskai izglītībai un spējām mācīties;

• labai veselībai;

• spējām apgūt lidošanas prasmi;

• motivācijai, rakstura stingrībai un speciālām īpašībām: loģiski ātri domāt, konsekventi rīkoties, saglabāt vēsu prātu stresa apstākļos utt.

Mana pārliecība: ja ir vēlēšanās kļūt par pilotu — iespējas var atrast. Pie mums lido puiši, kas sākuši ar mazo aviāciju, planierismu, militāro aviāciju. Daudz pilotu ir no "Aeroflot". Pārmācām pilotus vadīt citas mūsdienīgas lidmašīnas SAS akadēmijā Stokholmā un citur. Tas maksā dārgi. Aviokompānija maksās šos izdevumus pilotu mācīšanā ar nosacījumiem nodomu, ka viņi ilgi kalpos mūsu aviosabiedrībai. Aviācijā jābūt līdzīgai piramīdai tāpat kā sportā. Apakšā — plaša mazās aviācijas pilotu saime, kas nodarbojas klubos, sporta komandās, organizācijās, piemēram, skauti. Mums Latvijā šī piramīda pirms dažiem gadiem stāvēja "uz galvas". Augšā bija daudz no "Aeroflot" nākušo pilotu, bet mazā aviācija vēl neattīstījās. Tas saistīts ar valsts ekonomisko stāvokli. Tas ietekmē arī lielo aviāciju.

— Piloti arī noveco..., jaunie būs nepieciešami.

— Lidošanas lietas regulē Civilās aviācijas administrācijas uzraudzībā esošā likumdošana. Prasības ir augstas. Piloti pēc četrdesmit gadu sasniegšanas divreiz gadā iziet medicīniskās pārbaudes komisiju sertifikāta apstiprināšanai, parasti — reizi gadā.

Lidotāji būs vajadzīgi. Mūsu aviācijā ir vairāki piemēri, kā jaunie pašu spēkiem gājuši grūto ceļu, veidojuši sevi, savu raksturu, cīnījušies šajos grūtajos apstākļos un sasnieguši savu mērķi!

Divdesmitajos gados, kad aviācija tikko sāka strauji attīstīties, kad no lidotājiem tā prasīja drosmi un daudz upuru, Latvijā atradās un izauga gan izcili piloti, gan aviācijas organizatori.

Un vērojot tagadējās aviācijas otrreizējos celmlaužus, kas kā bērni priecājās par vienīgā helikoptera manevriem, redzot, kā lidosta "Rīga" kļūst arvien skaistāka, kā latviešu zēni pārliecinoši vada "Air Baltic" un citu aviokompāniju lielos pasažieru lainerus, rodas pārliecība — būs, mums arī būs aviācijas svētki.

"Visi pieaugušie reiz ir bijuši bērni," tā sacījis lielais lidotājs un sapņotājs Antuāns de Sent–Ekziperī.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"