Arī iedzīvotāji dzīvo pāri saviem līdzekļiem

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Pēc 2002.gada mājsaimniecību budžetu pētījuma datiem, “20% trūcīgāko mājsaimniecību rīcībā bija 10,2% no rīcībā esošā ienākuma masas visās mājsaimniecībās, tajās dzīvoja 27% no kopējā mājsaimniecībām piederošo personu skaita valstī. Savukārt 20% turīgāko rīcībā bija 40% no visu mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma apjoma (18% personu)” (Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 2002.gadā.— R.:CSP, 2003).

Šāds secinājums ir matemātiski un statistiski pareizs, taču neatspoguļo sabiedrības patieso noslāņošanos pilnībā. Pēc mājsaimniecību materiālā stāvokļa pašnovērtējuma tikai 7,7% to vērtēja kā labu un niecīgi maz (0,1%) uzskatīja sevi par turīgām. Mazāk nekā puse no pirmajā rindkopā minētajiem 20%! Līdzīgi tikai 9% mājsaimniecību uzskatīja sevi par nabadzīgām (tas pats avots). Atkal nepilna puse, no vispārējā secinājumā minētajiem 20%.

Lielas vai mazas grupas

Lai ar vienkāršām un visiem saprotamām metodēm raksturotu mājsaimniecību noslāņošanos pēc materiālā dzīves līmeņa, mājsaimniecības jāsadala labklājības grupās. Pēc tam viegli izdarīt šo grupu labklājības salīdzinājumus, izmantojot dažādus rādītājus, vispirms — rīcībā esošo ienākumu un kopējo patēriņa izdevumu summu.

Cik un kā šādas grupas izdalīt? Lai nodrošinātu visu grupu pietiekamu un pēc iespējas vienādu pārstāvniecību, svešvārdā — reprezentativitāti, pēdējos gados statistikā visplašāk lieto tā sauktās vienāda blīvuma grupas, nodrošinot, lai visās grupās nonāktu vienāds novērojumu (mājsaimniecību) skaits.

Lai pētītu sabiedrības noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa, visas mājsaimniecības sakārto labklājības augošā secībā no visnabadzīgākās līdz visturīgākajai. Parasti sakārtošanu izdara pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, retāk — pēc patēriņa izdevumu kopsummas vai cita labklājības rādītāja.

Tālāk no šādi sakārtotas rindas secīgi katrā grupā ņem vienādu skaitu mājsaimniecību. Ja katrā grupā ņem 20%, — iegūst piecas t.s. kvintiļgrupas, ja ņem 10%, — iegūst desmit t.s. deciļgrupas. Principā grupu skaits var būt arī mazāks, piemēram, četras kvartiļgrupas, vai lielāks, piemēram, simts centiļgrupas.

Nosakot grupu skaitu, jāmeklē kompromiss starp divām vēlmēm. Liels grupu skaits nodrošinās augstu informācijas detalizācijas pakāpi, mūsu gadījumā atklājot noslāņošanās īpatnības īpaši sabiedrības pretpolos. Taču liels grupu skaits, piemēram, simts, pie reāli izdarītā izlases lieluma nenodrošina katras grupas pietiekamu reprezentativitāti, var rasties vajadzība šādu grupējumu izlīdzināt ar kādām matemātiskām metodēm. Savukārt mazs grupu skaits nodrošina augstu izdalīto grupu reprezentativitāti, bet notušē patieso sabiedrības noslāņošanos, īpaši sabiedrības pretpolos.

Iepriekšējo gadu publikācijās, kā to “Latvijas Vēstneša” lasītāji droši vien atceras, mēs kā saprātīgu kompromisu izmantojām deciļgrupas, atsevišķos gadījumos pirmo un pēdējo no tām sadalot vēlreiz desmit apakšgrupās (centiļgrupās skat. “Trūcīgie un turīgie”, “LV” 1997.gada 31.jūlijā Nr. 193 (908).). Centiļgrupas palīdzēja objektīvi apstiprināt, ka īsti turīgu mājsaimniecību īpatsvars Latvijā nepārsniedz 1—2% (pēc subjektīvā vērtējuma, kā to jau minējām, — procenta daļas). Taču centiļgrupējumu dažādi vidējie lielumi atklāj tikai pašas vispārējākās tendences, bet mazās reprezentativitātes dēļ nenodrošina šo skaitļu pietiekamu kvantitatīvu drošību.

Tādēļ reālā izvēle ir starp kvintiļu un deciļu grupām. Pēdējos gados CSP galvenokārt ir izmantojusi un publicējusi kvintiļgrupu datus, norādot, ka arī deciļgrupu dati nav pietiekami reprezentatīvi. Dažos gadījumos CSP tos ir aprēķinājusi kā papildu informāciju.

Spriedums, ka deciļgrupu rādītāji nav pietiekami reprezentatīvi, pēc mūsu domām, ir maz pamatots. To apstiprina arī Signes Bāliņas kvantitatīvie aprēķini, kas apkopoti viņas doktora disertācijā (“Latvijas mājsaimniecību budžetu pētījuma datu reprezentativitātes novērtēšana un paaugstināšana”. Promocijas darba kopsavilkums. R.:LU, 2001.—68 lpp.; plašāk pašā promocijas darbā). Deciļgrupu rādītāji var saturēt pat mazāku izlases kļūdu nekā visas valsts vidējie rādītāji, kaut arī tie aprēķināti pēc desmit reižu mazāka novērojumu skaita.

Šķietamo paradoksu izskaidro tas, ka deciļgrupas neveido, izmantojot gadījumizlasi, bet veido mērķtiecīgi, katrā deciļgrupā savācot radniecīgas, līdzīgas labklājības mājsaimniecības. Teiktais kļūst saprotamāks, izmantojot analoģiju. Pieņemsim, ka mūs neinteresē visu Latvijas mājsaimniecību labklājība, bet tikai to, kuru galvenais pelnītājs ir pamatskolas skolotājs. Tā kā šādu mājsaimniecību materiālais stāvoklis ir samērā līdzīgs, lai sasniegtu tādu pašu izlases kļūdu, ar kādu rēķinās vispārējais CSP mājsaimniecību budžetu pētījums, izmantojot 3—4 tūkstošus izlases mājsaimniecību datus, pēc mūsu ekspertīzes vērtējuma, pietiktu ar kādu 300 skolotāju mājsaimniecību izlasi.

Otrs apsvērums, kas runā par labu kvintiļgrupējumiem, ir mazākas tabulas, kas ietaupa papīru statistikas izdevumos.

Ja grib iegūt šādu vietas ekonomiju, ir iespējams kompromiss. 3.—8.deciļgrupas patiešām, neko daudz nezaudējot, var apvienot 3 kvintiļgrupās. Kā redzēsim, izskatot skaitlisko materiālu, šajā apgabalā blakus esošo deciļgrupu labklājība neatšķiras pārāk būtiski. Taču pirmā un pēdējā kvintiļgrupa, pēc mūsu domām, ir kvalitatīvi neviendabīga, un tās obligāti sadalāmas katra vismaz divās apakšgrupās — deciļgrupās.

Ienākumu deciļgrupas

Mūsu pētījumā visas Latvijas mājsaimniecības ir sadalītas desmit labklājības deciļgrupās pēc to rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Pirmajā, vistrūcīgāko mājsaimniecību deciļgrupā, šis ienākums ir tikai Ls 24,07 mēnesī, bet pēdējā, kuru varētu nosaukt par relatīvi turīgāko grupu, — Ls 235,38 mēnesī jeb aptuveni desmit reizes vairāk.

Sakarā ar iepriekšējā iedaļā teikto ir lietderīgi atzīmēt, ka otrās deciļgrupas ienākumi pārsniedz pirmās deciļgrupas ienākumus par 62%, bet trešās — otrās grupas ienākumus vairs tikai par 30%. Katras nākamās deciļgrupas ienākumi no ceturtās līdz astotai, salīdzinot ar iepriekšējo grupu, ir tikai par 10—20% augstāki. Arī devītās deciļgrupas ienākumi tikai par 28% pārsniedz astotās grupas ienākumus. Toties desmitās, pēdējās deciļgrupas ienākumi pārsniedz devītās grupas ienākumus gandrīz divkārt — par 83%.

Devītās deciļgrupas ienākumi ir daudz tuvāki astotās deciļgrupas ienākumiem nekā desmitās. Ja gribētu veidot kādas apvienotas, kvalitatīvi aptuveni vienveidīgas labklājības grupas, tad būtu daudz loģiskāk apvienot devīto deciļgrupu ar astoto, nevis ar desmito.

Kā liecina iepriekšējo gadu pētījumi, no kuriem vienu jau minējām, arī desmitās deciļgrupas mājsaimniecības ir ar ļoti atšķirīgu labklājības līmeni. Aptuveni 7—8% no tām kvalitatīvi varētu tikt pieskaitītas devītai deciļgrupai, un tikai 2—3 vai pat 1,5% ir īsti turīgas, ar specifisku ienākumu līmeni un patēriņa izdevumu struktūru.

Pēdējās un pirmās labklājības deciļgrupas ienākumu atšķirības apmēram 10 reizes bija raksturīgas arī 1999.—2000.gada periodam, vienā no gadiem sasniedzot pat 12 reizes. Zināms, varbūt ar izlases kļūdu izskaidrojams, noslāņošanās samazinājums vēl ir izskaidrojams ar straujāku ienākumu pieaugumu pirmajā, vistrūcīgāko deciļgrupā. To savukārt varēja ietekmēt pašvaldību pabalsti tām mājsaimniecībām, kuru ienākumi, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, nepārsniedz aptuveni 30 latus (katrā pašvaldībā šī robeža var nedaudz atšķirties).

Augstākajās labklājības deciļgrupās, salīdzinot ar zemākajām, ienākumu pieaugums ir panākts gandrīz tikai uz naudas ienākumu pieaugumu rēķina. Ienākumi natūrā visās deciļgrupās absolūtā izteiksmē ir apmēram vienādi — 6—7 lati uz mājsaimniecības locekli; relatīvi to īpatsvars no grupas uz grupu strauji samazinās.

Ienākumu struktūra deciļgrupās ļauj aptuveni spriest par to, kādas sociālekonomiskās grupas dominē katrā labklājības deciļgrupā. Protams, to var aprēķināt arī tieši, iegūstot precīzākus datus. Domājam, ka laika gaitā tas tiks izdarīts.

Algotā darba samaksa veido ienākumu lielāko daļu astoņās deciļgrupās no desmit. Algas īpatsvars sistemātiski pieaug no pirmās līdz trešai deciļgrupai un jo īpaši no sestās līdz desmitai deciļgrupai.

Savukārt sociālie un citi pārskaitījumi, starp kuriem lielākais īpatsvars ir vecuma pensijām, dominē ceturtajā un piektajā deciļgrupā. Tās ir raksturīgas pensionāru vietas vispārējās labklājības kāpnēs jau ilgākā laika periodā. Varētu jau domāt, ka atrasties sadalījuma vidū nemaz nav tik slikti. Taču jāņem vērā, ka kāpņu lejasdaļā pakāpieni ir zemi. Arī ceturtais un piektais pakāpiens turpat pie zemes vien vēl ir. Tālāku apvārsni var pārredzēt, sākot no devītā pakāpiena, bet īsti drošu nākotni — tikai no augstākā, desmitā pakāpiena otrās puses.

Interesanti, ka ienākumiem no uzņēmējdarbības un pašnodarbinātības lielākie īpatsvari ir pirmajā un pēdējā deciļgrupā. Ir pamats domāt, ka pirmajā koncentrējas zemnieki, kuriem nereti ir jāstrādā ar zaudējumiem, bet pēdējā — citu nozaru uzņēmēji, kuru darbības nosacījumi ir daudz labvēlīgāki.

Ienākumi no īpašuma un rentes 2% no kopējiem ienākumiem dod vienīgi pēdējā augstākajā labklājības deciļgrupā. Citās deciļgrupās to īpatsvars nepārsniedz 0,4%, un nelielas svārstības no grupas uz grupu pilnīgi var izskaidrot ar izlases kļūdām. Tātad kaut cik ievērīgus īpašumus vai akcijas spēj iegādāties vienīgi sabiedrības turīgākā desmitdaļa, pēc mūsu vērtējuma, tikai 1—3% mājsaimniecību.

Saimniekošanas īpatnības labklājības deciļgrupās

Ar saimniekošanas īpatnībām saprotam rīcībā esošā ienākuma sadalīšanu dažādiem mērķiem: personīgajam patēriņam un uzkrājumu veidošanai. Kas attiecas uz personīgo patēriņu, tad mūsdienu tirgus te paver gandrīz vai neierobežotas iespējas. CSP vienkāršības labā visas preces un pakalpojumus, kuru iegūšanai vajadzīgi līdzekļi, iedala 12 nosacītās apvienotās grupās (2.tabula).

Jāievēro, ka 2.tabulas dati izstrādāti pēc tā paša mājsaimniecību grupējuma, kas bija izmantots 1.tabulā — pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli. 2.tabulā ir parādīti patēriņa izdevumu lielumi un to struktūra, kas ir raksturīgi dažādām ienākumu grupām.

Tā kā 2002.gada mājsaimniecību budžetu pētījumā valstī vidēji izdevumi par 14% pārsniedza ienākumus, vispirms ir interesanti salīdzināt, kurās labklājības grupās tas vērojams spilgtāk un kuras visumā saimniekoja ienākumu robežās. Šajā nolūkā var aprēķināt 2. un 1.tabulas pirmo rindu skaitļu starpības vai attiecības, pēdējās izsakot procentos.

Atkal iznāk sava veida paradokss. Pirmā visnabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupa ir pamanījusies izdot par 72% vairāk nekā ieņemt. No kādiem avotiem? Nākamajās deciļgrupās šis “pārtēriņa” procents sistemātiski samazinās: 39; 26; 19; tālākajās stabilizējoties 14% robežās (neliels izņēmums no vispārējās tendences ir 7.deciļgrupa, ko var izskaidrot ar izlases kļūdu).

Devītajā deciļgrupā patēriņa izdevumi pārsniedz ienākumus vairs tikai par 5%, bet pēdējā, desmitajā tikai par 1,7%. Jo turīgāka mājsaimniecība, jo tā vairāk cenšas saimniekot savu ieņēmumu robežās, pēdējā gadījumā sasniedzot gandrīz vai ideālu.

Vai nabadzīgo un trūcīgo grupas tik plaši izmanto banku un tirdzniecības organizāciju kredītus? Domājam, ka ne. Lai iegūtu kaut cik lielāku kredītu, tā prasītājam ir jāiesniedz izziņa par saviem ienākumu avotiem. Tādas izziņas var uzrādīt tikai turīgākie un daļa vidēji pārtikušo. Izteikti trūcīgajiem pie patēriņa kredīta vispār nav iespējams tikt.

Varētu būt, ka turīgākie vienkārši akurātāk pieraksta savus ienākumus un izdevumus un par tiem precīzāk spēj informēt statistiķus.

Zināma ienākumu slēpšana, kas arī tiek minēta kā šī paradoksa cēlonis, atkal varētu būt raksturīga augstākajām labklājības grupām. Par nabadzīgajiem (lai viņi neapvainojas!) to var izteikt ar “melno humoru”. Vai saubagotās naudas daudzums būtu “komercnoslēpums”? Vai par šo darbību ir jāreģistrējas kā pašnodarbinātajam un jāmaksā ienākuma nodoklis? Līdz šim tādu prasību neesmu dzirdējis…

Tātad ienākumu un izdevumu nesabalansētības cēloņi laikam būs jāmeklē citos faktoros un apstākļos, par kuriem pašreiz var izteikt tikai hipotēzes un arī mājsaimniecību budžetu pētīšanas metodikā — aptaujas veidlapu un dienasgrāmatu uzbūvē.

Vairāk pelna, vairāk tērē. Bet citādi

Augstākās labklājības grupās, kas izdalītas pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, ir reģistrēti arī lielāki patēriņa izdevumi visās izdevumu grupās. Taču izdevumu struktūra, pieņemot katras labklājības deciļgrupas patēriņa izdevumu kopsummu par 100, ir ievērojami atšķirīga no vispārējā labklājības līmeņa, veidojot noteiktas laika gaitā samērā stabilas likumsakarības.

Visās desmit labklājības deciļgrupās pagaidām vislielākais izdevumu postenis ir izdevumi pārtikas produktu iegādei. Taču, augot labklājības līmenim, izdevumu īpatsvars uztura iegādei sistemātiski samazinās. Pirmajā, trūcīgāko deciļgrupā izdevumi pārtikas iegādei veido turpat pusi (49%) no visiem patēriņa izdevumiem, bet jau septītajā deciļgrupā tas samazinās zem 40%. Un pēdējā, augstākajā labklājības deciļgrupā, par kuru jau minējām, ka tā viskrasāk atšķiras no pārējām, izdevumi pārtikai veido vairs tikai 21% (piekto daļu) no patēriņa izdevumu kopsummas. Šeit jau ir vērojams zināms pārtikas produktu pieprasījuma piesātinājums.

Otrs svarīgākais iedzīvotāju patēriņa izdevumu postenis valstī kopumā un arī visās pirmajās deviņās labklājības deciļgrupās ir izdevumi par mājokli un tā uzturēšanas izdevumi; vairumam tie ir tā sauktie komunālie maksājumi: par ūdeni, gāzi, elektroenerģiju. Dzīvokļos, kuros ir centrālā apkure, sevišķi lieli ir maksājumi par šo labierīcību.

Pēdējā, augstākajā labklājības deciļgrupā arī ar mājokli saistītie izdevumi ir sasnieguši zināmu piesātinājumu. To īpatsvars ir zemāks nekā visās iepriekšējās deciļgrupās. Šos izdevumus jau būtiski apsteidz transporta izdevumi, kas acīmredzot saistīti ar personiskā autotransporta iegādi un lielajiem tā ekspluatācijas izdevumiem.

Izdevumi, kas saistīti ar mājokli, vissmagāko slogu veido 4.—5.deciļgrupas mājsaimniecībām, sasniedzot 16 un vairāk procentus no visiem patēriņa izdevumiem. Kā jau minējām, šajās grupās ir ļoti daudz pensionāru, un tieši viņiem dzīvokļa rēķinu samaksa sagādā vislielākās grūtības. Lietojot aizgājušo laiku terminoloģiju, pensionāriem sakarā ar ģimenes samazināšanos visbiežāk rodas “liekā” dzīvojamā platība, kas saistīta ar lielām izmaksām. Pēc tā laika “normatīviem”, pie kuriem gan vairs negribam atgriezties, arī vienistabas standarta dzīvoklis vientuļam pensionāram iznāk “par lielu”. Bet mazāku jau vienkārši nav.

Vēl 4.—5. pensionāru deciļgrupā ir uzkrītoši liels īpatsvars izdevumiem par veselības aprūpi, no kuriem, pēc mūsu vērtējuma, lielāko daļu veido izdevumi zāļu iegādei. Minētajās deciļgrupās izdevumi veselībai ir 5% no patēriņa izdevumu kopsummas. 9.—10. deciļgrupā šis īpatsvars ir divas reizes mazāks, kaut arī ir zināms, ka ārsti izraksta zāles ne vien novērtējot slimību, bet arī slimnieka maksātspēju. Pensionāriem parasti jāsamierinās ar lētākajām un mazāk efektīvajām zālēm.

Tādi vispārējo labklājību raksturojoši patēriņa izdevumi kā izdevumi apģērbu un apavu iegādei, atpūtas un kultūras pasākumiem, restorāniem un viesnīcām, mājokļa iekārtojumam un tādu preču un pakalpojumu iegādei, kas neietilpst pamatgrupās, visaugstākos īpatsvarus sasniedz pēdējā, desmitajā labklājības deciļgrupā. Arī ar šo iezīmi desmitā deciļgrupa redzami atšķiras no blakus esošās devītās. Sasniedzot pārtikas izdevumu piesātinājumu, paveras daudz plašākas iespējas iegādāties daudz ko citu, kas redzami uzlabo vispārējo dzīves standartu.

Trešdaļa sasniedz iztikas minimumu. Ja vien tas stāv uz vietas…

Statistiķu un ekonomistu vidū nav īstas vienprātības, cik liela nozīme dzīves līmeņa pētījumos ir tā sauktajam iedzīvotāju iztikas minimumam. Taču to aprēķina un atjauno katru mēnesi CSP izdotajos “Latvijas statistikas ikmēneša biļetenos”. Piemēram, biļetenā 5(108) (2003.—R.:CSP, 2003.gada jūnijs, 14.lpp., atrodam, ka pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība vidēji 2002.gada 12 mēnešos bija Ls 88,76. Ko nozīmē šis “grozs”?

“Pilnu iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozs ir preču un pakalpojumu apjoms, kas nodrošina cilvēkam sabiedrībā pieņemto minimālo iztikas līmeni. Tā lietišķais saturs apstiprināts ar Ministru Padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu Nr.95., bet groza vērtību faktiskajās cenās katru mēnesi aprēķina Centrālā statistikas pārvalde” (Latvijas statistikas gadagrāmata 2002.—R.:CSP,2002.—66.lpp.). Par patēriņa “groza” sastāvu plašāk rakstījām “LV”1997.gada 17.aprīlī, Nr.98 (813).—1.,3.lpp.

Tātad cenu dimensijā patēriņa “grozs”, sekojot dzīves dārdzības pieaugumam, pārvietojas, sadārdzinās, un iedzīvotājiem jācenšas to noķert. Turpretī materiālā sastāva ziņā “grozs” ir sastindzis 1991.gada līmenī, kad tas bija orientēts īslaicīgas krīzes pārvarēšanai, nevis desmit un vairāk gadu periodam. Daudzējādā ziņā, šodien to sasniedzot, nevar teikt, ka tas “…nodrošina cilvēkam sabiedrībā pieņemto minimālo iztikas līmeni”.

Daži piemēri. No kultūrprecēm grozā ietilpst pulkstenis, burtnīcas, pildspalvas, zīmuļi. Nav minēts kalkulators, par datoru un mobilo telefonu nemaz nerunājot. No transporta līdzekļiem atrodam slēpes un slidas, bet nav velosipēdu, motociklu, par automašīnām nemaz nerunājot.

Ir paredzēta zīdaiņu veļa, bet kas ir pamperi jeb autiņbiksītes, to mums televīzija ar pretīgu uzbāzību sāka borēt galvās krietni vēlāk. Bet pamēģiniet tagad kādai mātei teikt, ka bērnu var izaudzināt bez pamperiem! Mēs tā izaugām. Tūliņ sekos uzbrukums, kā nesen televīzijā kādam ministram: viņš pats nevienu bērnu neesot izaudzinājis!

Taisnības labā gan jāsaka, ka minimālajā patēriņa grozā katras izdevumu grupas ietvaros ir paredzēti t.s. “pārējie izdevumi” procentu veidā no attiecīgās grupas patēriņa. No tiem daļēji var segt jauno, tolaik nebijušo preču iegādi.

Tomēr patēriņa groza lietiskais sastāvs būtu pārskatāms atbilstoši mūsdienu apstākļiem un sastādāms ar lielāku rūpību. 1991.gadā jaunās valsts apstākļos, saprotams, tas notika steigā.

Ņemot vērā izdarītās atrunas un izvirzītās problēmas, pašreiz 2002.gadam noteikto pilno iztikas minimumu Ls 88,76 varam salīdzināt ar labklājības deciļgrupu vidējiem rīcībā esošiem ienākumiem (1.tabula) un patēriņa izdevumu kopsummu (2.tabula).

Izmantojot rīcībā esošo ienākumu, iztikas minimums atrodas apmēram vidū starp 7.deciļgrupas vidējiem ienākumiem (Ls 83,39) un 8.deciļgrupas vidējiem ienākumiem (Ls 100,54). Neizdarot precīzāku matemātisku interpolāciju, tuvināti var teikt, ka iztikas minimumu pārsniedza 8.—10.deciļgrupu mājsaimniecības. Tas ir 30% no mājsaimniecību skaita, bet mazāk no tajās dzīvojošo iedzīvotāju skaita, jo zemākajās deciļgrupās caurmērā nonāk skaitliski lielākās mājsaimniecības.

Tā kā patēriņa izdevumu kopsumma pēc 2002.gada mājsaimniecību budžetu statistikas datiem pārsniedz rīcībā esošos ienākumus, salīdzinot iztikas minimumu ar deciļgrupu patēriņa izdevumiem, stāvoklis ir labvēlīgāks. Iztikas minimums (Ls 88,76) atrodas apmēram vidū starp 6.deciļgrupas patēriņa izdevumiem (Ls 81,55) un 7.deciļgrupas patēriņa izdevumiem (Ls 92,62), nedaudz tuvāk pēdējam skaitlim. Tātad iztikas minimumu, izmantojot kredītus, iepriekšējo gadu uzkrājumus u.c., par ko runājām iepriekš, ir segušas 7.—10.deciļgrupu mājsaimniecības, jau tuvu 40% no mājsaimniecībām, mazāk — no iedzīvotāju skaita.

Nozīmīga pētījuma daļa būs noskaidrot, kādas sociālās, izglītības, demogrāfiskās, teritoriālās un citas mājsaimniecību grupas koncentrējas atsevišķās labklājības deciļgrupās, kāda ir katras grupas raksturīgā vieta uz labklājības kāpnēm. Pēc 2000.gada datiem tas ir izdarīts (O.Krastiņš. Noslāņošanās — deviņdesmito gadu sasniegums vai posts. — Sociālekonomiskā procesa trajektorija Latvijā laikā no 1985. līdz 2002.gadam. Kur tā ved Latviju? — Ventspils: Ventspils augstskola, 2002., 46.—68.lpp.).

1.tabula

Rīcībā esošais ienākums Latvijas mājsaimniecību labklājības deciļgrupās 2002.gadā

Datu avots: CSP papildizstrāde pēc autora lūguma.

2.tabula

Patēriņa izdevumi un to struktūra Latvijas mājsaimniecību labklājības deciļgrupās 2002.gadā

Datu avots: CSP papildizstrāde pēc autora lūguma.