Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts vadības stūresvīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.09.2003., Nr. 124 (2889) https://vestnesis.lv/ta/id/78846

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Eiropas Savienība ir Latvijas lielā iespēja

Vēl šajā numurā

11.09.2003., Nr. 124 (2889)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “LV”

Jānis Pauļuks. Trešais Latvijas Ministru prezidents

Turpinājums. Sākums “LV” nr. 117, 27.08.2003.

Tūdaļ pēc abu iepriekš minēto ziņojumu nolasīšanas J.Pauļuks iepazīstināja deputātus ar valdības deklarāciju, vispirms norādot, ka tās pamatā likts analogs līdzšinējā kabineta dokuments. Viņš runāja galvenokārt par saimnieciskiem jautājumiem, uzsverot, ka valdība it īpaši veicinās “karā nopostītās dzīves atjaunošanu, piemērojot pēdējās prasībām arī valsts fiskālo politiku”. Tas prasa milzu līdzekļus, kurus kabinets centīsies iegūt, nepaaugstinot tā jau smago nodokļu nastu, bet gan samazinot neproduktīvos izdevumus, attīstot valsts ekonomikas nozares un monopolus, paātrinot izdevīgu tirdzniecības līgumu noslēgšanu un atvieglinot Latvijas ražojumu muitas robežas uz tuvākajām kaimiņvalstīm.

J.Pauļuks, nosaucis lauksaimniecību par valsts galveno saimniecības nozari, norādīja, ka tās attīstību valdība uzskata par vienu no svarīgākajiem saviem pienākumiem. Tā visiem spēkiem sekmēs ražošanas paplašināšanu laukos, zemkopības produkcijas ienesīgu realizēšanu, lauksaimnieciskās izglītības izvēršanu, nepieciešamības gadījumos piešķirot valsts kredītus uz labvēlīgiem noteikumiem jaunsaimniecību ierīkošanai, karā izpostīto zemnieku sētu atjaunošanai, šīs nozares biedrībām un kooperatīviem. Agrāro reformu konsekventi turpinās.

Sociālās likumdošanas laukā, ziņoja Ministru prezidents, kabinets uzskatīs par saviem pirmajiem uzdevumiem:

– tālāk paplašināt likumu par apdrošināšanu slimības gadījumos;

– ieviest darba laika normēšanu arī tām nozarēm, kas vēl nav ietvertas likumā;

– pārstrādāt un paplašināt strādnieku dzīvības, veselības nodrošināšanas un aizsardzības likumus un noteikumus, attiecinot tos arī uz laukstrādniekiem;

– ar intensīvu saimniecisku politiku samazināt bezdarbu un organizēt dīkā stāvošo vajadzībām sabiedriskus darbus;

– uzlabot valsts darbinieku materiālo stāvokli.

J.Pauļuks solīja darīt visu iespējamo, lai ātrāk pieņemtu likumus par presi, sapulcēm un biedrošanos. Valdība centīsies iedzīvināt pilsoņos likumības apziņu, cieņu pret valsts Satversmi un tiesiski demokrātisku iekārtu. Tā uzliks par pienākumu savām iestādēm un amatpersonām stingri turēties likumības robežās. Ministri grib strādāt ciešā kontaktā ar pašvaldībām. Viņi turpinās pārstrādāt sodu likumu un civillikumu.

Izglītības jomā valdība deva vārdu rūpēties, lai augtu tautas vispārējais zināšanu līmenis, sekmējot Latvijai piemērotu skolu likuma pieņemšanu, kvalificētu pedagogu un audzinātāju sagatavošanu, pievēršot sevišķu uzmanību Latgalei un izpostītajiem apgabaliem.

Ārpolitikā kabinets paredzēja uzturēt labas un draudzīgas attiecības ar visām valstīm, sekmēt miera uzturēšanu Austrumeiropā un vispārēju atbruņošanos. Tas veicinās Baltijas valstu savienības veidošanu, lai nodrošinātu to neatkarību, stabilitāti un mieru šajā reģionā.

Gan par, gan pret valdības deklarāciju izteicās 13 deputāti. Viņu balsojums tajā pašā dienā – 1923. gada 25. janvārī – bija augstajam namam neparasti vienprātīgs: par J.Pauļuka valdību balsoja 65 tautas kalpi, pret – neviens, atturējās – 19.

Kabineta pirmajā sēdē 26. janvārī ministrus uzrunāja Valsts prezidents J.Čakste, teikts protokolā,

“apsveic jauno kabinetu un izsaka pārliecību, ka tas ar sekmēm veiks visus savus plašos uzdevumus. Neskatoties uz to, ka jaunais kabinets sastādījies no dažādu grupu priekšstāvjiem, tomēr visus kabineta locekļus vieno kopējās valsts intereses, tādēļ arī kabineta darbs būs saskaņots. Novēl kabinetam ilgu mūžu, novēl baudīt parlamentā un zemē pilnu uzticību, kura nepieciešama, lai darbs būtu sekmīgs.

Līdzšinējais ministru kabinets, kura vadītājs (Z.Meierovics – R.T.) paliek arī jaunā kabinetā, ir paspējis veikt lielu darbu; šī kabineta laikā Latvija ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem. Par to savā šīs dienas vēstulē esmu jau izteicis ministru prezidentam Meierovica kungam un viņa kolēģiem savu pateicību. Jaunajam kabinetam tāpat nāksies pavirzīt valsti uz priekšu, veikt to, kas vēl nav padarīts, jo, kas stāv uz vietas – iet atpakaļ.

Lai gan jaunā kabineta sastādīšana prasīja daudz laika un daudz pūļu, tomēr Jūsu darbs nebūs grūts, tādēļ ka Jums ir parlamenta uzticība.

Šodien paiet divi gadi, kamēr lielvalstis ir atzinušas mūs de jure, ar to apliecinādamas mums savu uzticību un paļāvību tai valsts organizācijai, kuru esam radījuši. Mums jāpierāda, ka esam šīs uzticības cienīgi.

Apsveicu vēlreiz jauno kabinetu.” Sēdes protokolā tālāk teikts:

“Ministru prezidents J.Pauļuks savā un savu kolēģu vārdā pateicās Valsts Prezidentam par tiem sirsnīgiem vārdiem, kurus viņš veltījis jaunam kabinetam. Vakar Saeimā devu solījumu apzinīgi veikt visus valdības darbus. Šo solījumu dodu arī Jums, Prezidenta kungs. Apzinādamies, ka uzdevums, ko kabinets uzņēmies, ir liels, mēs tomēr centīsimies to godam izpildīt un godam attaisnot to uzticību, kura mums izteikta Saeimā. Mēs paliekam tai cerībā, ka arī Jūs, Prezidenta kungs, dāvāsat mums tādu pašu uzticību, sniegsat mums savu atbalstu un padomu. Ar šo cerību, savstarpēju uzticību un iecietību mēs ķeramies pie saviem svarīgiem un atbildīgiem pienākumiem.

Līdzšinējais ministru prezidents Z.A.Meierovics: Savā runā Jums, Prezidenta kungs, labpatika izteikt atzinību aizgājušam ministru kabinetam. Man būs tas patīkamais pienākums nodot Jūsu vārdus saviem kolēģiem; patīkamais pienākums tādēļ, ka Jūs, kā pirmais valsts pilsonis, esat atzinuši mūsu darbu par pateicības cienīgu, ko Jūs apliecinājāt savā runā un vēstulē, kuru šodien man bija tas gods saņemt.

Kā Satversmes Sapulces Prezidents Jūs jau izpildījāt valsts galvas un parlamenta vadītāja pienākumus, un es varu liecināt, ka visur tur, kur aizejošais kabinets rīkojās nesavtīgi un strādāja valsts labā, visur tur viņš ir baudījis valsts galvas atbalstu.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1370.f., 1.apr., 1336.l., 15.lp.)

Valdības otrās sanākšanas laikā – 30.janvārī – tika nolemts kārtējās sēdes noturēt tāpat kā līdz šim otrdienās un ceturtdienās pulksten 11. Priekšlikumu un likumprojektu iepriekšēju sagatavošanu uzdeva “mazajam kabinetam”, kurā ietilpa V.Holcmanis (priekšsēdētājs), J.Ducens, P.Berģis, attiecīgā resora vadītājs un Valsts kancelejas direktors (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1336.l., 16.lp.).

Jaunais kabinets bija spiests sākt darbu ar kāda nepopulāra jautājuma izlemšanu. Proti: lai gan situācija valstī pamazām stabilizējās, miera un drošības nostiprināšanā ne jau viss bija kārtībā. Tāpēc, turpinot iepriekšējās valdības politiku, J.Pauļuks un iekšlietu ministrs P.Berģis 1923.gada 1.februārī parakstīja kārtējo lēmumu pagarināt karastāvokli, kas izbeidzās 5.februārī, līdz 15.jūnijam 15 verstu garā pierobežas joslā, gar Latvijas un Igaunijas robežu no Rīgas-Pleskavas šosejas uz austrumiem līdz Latvijas robežai ar padomju Krieviju, gar visu Latvijas un Krievijas robežu un uz rietumiem no pēdējās gar Latvijas un Polijas un Latvijas un Lietuvas robežu līdz Svitenes upei. 12.jūnijā tika nolemts pagarināt karastāvokli šajās vietās vēl uz četriem mēnešiem, bet pārējās valsts daļās pagarināt pastiprinātas apsardzības stāvokli līdz tam pašam laikam, t.i., līdz 15.oktobrim.

Iekšlietu ministrijas pārziņā atradās arī visi Latvijā pastāvošie kulti un konfesijas. Kā zināms, Satversmes sapulce 1922.gada jūlijā pieņēma likumu par konkordātu ar Vatikānu. Pēc šā dokumenta publiskošanas Rīgas Jēkaba baznīcas nodošana katoļiem radīja diezgan asu spriedzi starp evanģēliski luteriskajām un katoļu draudzēm. Domstarpībām punktu pielika J.Pauļuka valdības laikā pieņemtais likums par katedrāļu piešķiršanu Latvijas evaņģēliski luteriskajam bīskapam un katoļu bīskapam Rīgā (līdz tam viņš atradās Aglonā), kuru J.Čakste izsludināja 1923.gada 23.aprīlī. Šajā aktā bija sacīts: “Piešķirt Latvijas ev.-lut. Bīskapam lietošanas tiesības uz Rīgas Doma baznīcu līdz ar pie tās piederošām ēkām un laukumiem. Nodot katoļu bīskapa rīcībā Rīgas Jēkaba baznīcu kā katoļu bīskapa katedrāli.”

Parlaments 1923.gada 26.martā pieņēma valdības izstrādāto likumu par naudas maiņas un ārzemju valūtas operācijām. Tā 1.pantā bija teikts: “Bez finansu ministra sevišķas atļaujas aizliegts profesionāli nodarboties ar naudas maiņu un ārzemes valūtas pirkšanu-pārdošanu. Sevišķa atļauja nav vajadzīga bankām un kredītiestādēm, kurām šīs tiesības paredzētas statūtos, un ja tās ar naudas un ārzemes valūtas operācijām nodarbojas savās pastāvīgās telpās vai biržās.”

Ja šis normatīvais akts tomēr skāra samērā šauru cilvēku loku, tad pretējais ir sakāms attiecībā uz likumu par biržām, kuru sagatavoja kabinets un Saeima akceptēja 1923.gada 17.aprīlī. Citēsim arī tā ievadpantu: “Birža ir tirgotāju, rūpnieku, kā arī citu ar tirdzniecību, rūpniecību un kuģniecību nodarbojošos iestāžu un personu savstarpējās informācijas un dažādu tirdzniecisku darījumu noslēgšanas vieta.” 2.pants noteica, ka “biržu pārzina biržas sabiedrība, kura bauda juridiskas personas tiesības”.

J.Pauļuka valdības laikā Saeima pieņēma divus nozīmīgus normatīvos aktus par kuģniecību, kurus kā prasti bija izstrādājis kabinets. Pirmo no tiem – likumu par kuģošanas tiesībām – Valsts prezidents izsludināja 1923.gada 16.martā. Tas noteica, ka nodarboties ar preču un pasažieru pārvadāšanu ar jūras kuģiem atļauts visiem Latvijas, kā arī ārvalstu pilsoņiem. Turpretim Latvijas piekrastes un iekšējos ūdeņos kuģošana bija atļauta tikai tiem kuģiem, kuri piederēja Latvijas pilsoņiem vai viņu sabiedrībām.

1923.gada 17.martā J.Čakste izsludināja parlamentā pieņemto likumu “Par kuģu reģistrāciju un flagas patentu izdošanu”. Tā 1.pantā bija teikts: “Zem Latvijas flagas atļauts braukt kā Latvijas, tā arī ārzemju pilsoņiem, sabiedrībām un vispār juridiskām personām piederošiem kuģiem, ja tie ir reģistrēti Latvijas ostās vai arī izdarīta to iepriekšēja reģistrācija pie mūsu konsulāriem priekšstāvjiem ārzemēs un ja šo kuģu galveno rīkotāju pastāvīgā dzīves vieta vai kuģniecības valžu atrašanās vieta ir Latvija. Ne mazāk kā 1/3 no kuģniecības valžu locekļiem jābūt Latvijas pilsoņiem.”

Visi Latvijas jūras tirdzniecības kuģi, kas bija lielāki par 20 bruto reģistra tonnām, bija jāieraksta ostu valžu kuģu reģistros. Pēc tam tie saņēma reģistrācijas sertifikātu un karoga patentu. Reģistrācijas pieteikumā bija jāuzrāda kuģa nosaukums, uzdevums un šķira (tvaikonis, burukuģis vai motorkuģis), takelāža un dzinējs, kuģa izmēri, lielums reģistra tonnās vai kubikmetros, mašīnas jauda zirgspēkos, katlu izmēri, kur un kad kuģis būvēts. Saprotams, ka reģistrā vajadzēja fiksēt īpašnieka vārdu, uzvārdu un tēva vārdu, viņa pavalstniecību un pastāvīgo dzīvesvietu. Par kuģa patentu bija noteikts īpašs nodoklis.

Strauji attīstoties radiosakariem, valdība izstrādāja, Saeima pieņēma un J.Čakste 1923.gada 4.jūnijā izsludināja likumu par radiostaciju ierīkošanu un lietošanu. Šā dokumenta 1.pantā bija sacīts: “Visas radiostacijas Latvijas teritorijā, kā arī uz kuģim un lidmašīnām zem Latvijas flagas atrodas valsts pārziņā vai padotas valsts uzraudzībai un kontrolei.” “Otrais pants noteica, ka “nevienai privātpersonai, organizācijai vai valdības iestādei Latvijā, vai uz Latvijas kuģiem un lidmašīnām, izņemot Satiksmes un Apsardzības ministrijas, nav tiesību bez iepriekšējas Pasta un telegrāfa virsvaldes atļaujas izgatavot, iegādāt, glabāt, uzstādīt un lietot radiotelegrāfa vai radiotelefona stacijas, atsevišķus radioaparātus vai to piederumus”.

Plūdi Latvijā ir bijuši visos laikos un pie visām valdībām. Taču J.Pauļuka kabinets bija pirmais, kas 1923.gada 6.martā pieņēma noteikumus par plūdu briesmu novēršanu un aizsardzības darbu organizēšanu plūdu laikā. Jūrniecības departamentam bija vispirms jāievāc ziņas un dati par ledus un ūdens stāvokli lielākajās upēs – Daugavā, Gaujā, Ventā, Lielupē, Aiviekstē un Mēmelē. Uz ievākto datu pamata departaments uzdod vietējiem ūdensceļu rajona pārziņiem kopīgi ar valsts un pašvaldības iestādēm izstrādāt darbības plānu varbūtēju briesmu novēršanai. Rajonos, kur var sagaidīt ledus iešanu, organizē posteņus ūdens un ledus stāvokļa novērošanai. Ja paredzami draudoši ledus sastrēgumi, vietējais ūdensceļu pārzinis nekavējoties ziņo attiecīgās karaspēka daļas priekšniecībai, kura izsūta uz apdraudētām vietām spridzinātājus. Viņiem vajadzīgos palīgspēkus nodrošina vietējā policija vai pašvaldības iestādes.

Pats nozīmīgākais normatīvais akts J.Pauļuka laikā, kuru tautas labklājības vārdā 1923.gada 1.martā pieņēma Ministru kabinets, bija noteikumi par civilresora darbinieku atalgojumu. I kategorijas darbiniekiem tika paredzēta alga 360 latu mēnesī, 2.kategorijas – 350 latu, 3. – 340 latu, 4. – 300 latu, 5. – 270 latu, 6. – 250 latu, 7. – 230 latu, 8. – 194 lati, 9. – 172 lati, 10. – 146 lati, 11. – 130 latu, 12. – 112 latu, 13. – 102 lati, 14. – 94 lati, 15. – 87 lati, 16. – 80 latu, 17. – 74 lati, 18. – 69 lati, 19. – 64 lati un 20. – 60 latu.

Ģimenes piemaksa bija noteikta 8 procentu apmērā no mēneša algas, bet ne mazāka par 8 latiem un ne lielāka par 16 latiem mēnesī uz katru ģimenes locekli: sievu, ja viņa nestrādā algotu darbu, un bērnu līdz 16 gadiem, bet, ja viņš apmeklē skolu, līdz 18 gadiem.

Noteikumos bija paredzēts, ka resora vadītājs var prasīt virsstundu darbu, kad to nosaka ārkārtēji apstākļi un darba steidzamība. Atlīdzība par virsstundām pieļaujama valsts darbiniekiem no 10.līdz 20.kategorijai un aprēķināma par pirmajām 2 stundām par 50 procentiem, turpmākajām – par 100 procentiem, bet svētdienas darbam – par 75% augstāk nekā par kārtējām darba stundām. Atsevišķiem slimnīcu un patversmju darbiniekiem, kurus pienākumi saista pie dienesta vietas ārpus darba laika, resora vadītājs varēja piešķirt kā atlīdzību uzturu par brīvu.

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!