Kādēļ es esmu par Eiropas Savienību

Dr. habil. sc. ing. Uldis Viesturs, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

1. Būs būtiski lielākas cerības, ka Krievija ratificēs robežlīgumu, jo tā būs Eiropas Savienības (ES) robeža. Šaubos, vai viena Latvija (Igaunija) to vispār kādreiz panāks.

2. Robeža kļūs drošāka, jo tā būs ES robeža (piemēram, maz ticams, ka zagtie auto “ceļo” uz rietumiem).

3. Viena Latvija globalizācijas apstākļos neizdzīvos, tātad ir alternatīva: ES vai Neatkarīgo Valstu Savienība (NVS) (Krievija). Mana izvēle – ES liekas pašsaprotama (mentalitāte, tradīcijas, ekonomiskā sistēma utt.).

4. Ir lielāka iespējamība, ka nebūsim iesaistīti karos (2 kari pagājušajā gadsimtā). Jo maz ticams, ka ES valstis savā starpā militāri konfliktēs.

5. Ekoloģija. Ir tiesa, ka uzņēmumiem u.c. ES vides prasības sadārdzina produkciju un “sarežģī dzīvi”. Bet tas taču ir mūsu – iedzīvotāju — labā! Piemēram, tas pats dāņu cūkkopis Dānijā tā “cūkoties” nevar, “cūkojas” Latvijā. Bet Latvijā adaptēti ES noteikumi automātiski šādas situācijas izslēgs. Tādu piemēru ir daudz...

Neturpināšu par ieguvumiem. Tādu tiešām ir daudz. Kaut vai ceļi. Jau šobrīd mēs redzam reālus remontus par ES naudu; jau vietām braucam pa lielisku asfaltu. Patlaban notiekošā diskusija un tendence izrēķināt, ko ekonomiski iegūsim, ko zaudēsim, manuprāt, ir provinciāla. Skaidrs, ka kādas nozares, sabiedrības daļa iegūs, kāda arī ekonomiski kaut ko zaudēs. Kā visās norisēs, rezultāti nav tikai absolūti, balti vai melni. Tomēr ilgtermiņā ieguvumi ir acīmredzami. Es atļaujos apgalvot: ja pat būtu krietni jāpiemaksā, tikšana ārā no pelēkās zonas ir tā vērta. ES + NATO patiešām nodrošinās mūsu nākotni! Ir reālas cerības, ka turpmāk mūs naktī vairs neielādēs lopu vagonos Torņakalna stacijā. Diemžēl šī pieredze mūsu jauniešiem liekas tikpat neticama kā vairumam Latvijas iedzīvotāju, piemēram, 1939. gadā.

Pretargumenti eiroskeptiķiem

Latvija vēl nav gatava

Mēs taču cenšamies savus bērnus izglītot pēc iespējas labākajās skolās. Jā — mūsu iekšzemes kopprodukts (IKP) ir zemākais. Bet, ja mūs ņem pretī attīstītāko, bagātāko valstu apvienība, kāpēc necensties nokļūt labāko sabiedrībā. Mūs pamācīs, paskubinās, palīdzēs. Kādēļ tad neviena valsts pat nedomā izstāties no ES!

Turklāt, tad, kad, pēc eiroskeptiķu domām, Latvija būs gatava, visticamāk, ES neviens tikai mūsu dēļ nepaplašinās. Tātad — tagad vai, visticamāk, nekad.

Mēs zaudēsim identitāti

Uzskatu, ka bez teritorijas, valodas, kultūras, arī IKP (stipra ekonomika) ir identitātes saglabāšanas kritērijs. Esot ES, īpatnējais (uz iedzīvotāju) IKP neapšaubāmi pieaugs.

Valoda — līdzvērtīga pārējo ES dalībvalstu valodām.

Teritorija — Latvijas zeme nekur nepaliks (tā paliek valsts un privātīpašumā).

Kultūra — nav ierobežojumu.

Nav piemēru, ka kāda ES valsts būtu zaudējusi savu identitāti.

Augs cenas

Cenas augs tik un tā. Jau šobrīd neatkarīgi no ES vairums resursu (gāze, ūdens/kanalizācija, siltumenerģija, drīzumā elektroenerģija, atkritumi utt.) ir kļuvuši dārgāki. Esot ES, ir lielākas iespējas, ka straujāk augs arī algas.

Zemniekiem būs sliktāk

Iespējams, uz laiku, bet, paliekot ārpus ES, mēs nekad nevarēsim tik lielā mērā kā ES subsidēt lauksaimniecības izejvielas pārtikas produktu ieguvei. Atliek NVS, bet arī tur ES subsidētā pārtika mūs izkonkurēs.

Vai tad mēs veidosim PSRS vai Baltkrievijas tipa slēgtu pašapgādājošu ekonomiku!?

Cenas augs, pensijas ne

Tieši un tūlīt neaugs. Bet augs līdz ar kopējo attīstību, kura būs straujāka. Pensionāriem tiešām tas ir galvenokārt balsojums par bērnu un mazbērnu nākotni. Turklāt cenas, kā minēts, jau aug bez ES.

Ja bērni būs pārtikuši, normālās ģimenēs tie palīdzēs vecākiem un vecvecākiem.

Nobeigumā vēlreiz — notiekošā diskusija/informācijas kampaņa man liekas naivi provinciāla. Mēs esam “ieķīlējušies” uz ekonomisko labumu īstermiņā rēķināšanu. Bet ir taču jāskatās arī uz ES dalībvalstu nodokļu maksātājiem. Mēs gribam, lai viņi tik maksā mums nabadziņiem, nevarīgajiem, apspiestajiem. Nevar būt tā, ka šī bilance būtu mums finansiāli krasi labvēlīga. Kādēļ gan lai viņi daudz maksātu tikai idejas — vienotas Eiropas — vārdā? Mums ir jādod savs pienesums, t.sk. ekonomikā, ieejot ES.

Neapšaubāmi, ka ES mainīsies — arī mēs (kandidātvalstis) to mainīsim, piemēram, ar savu būtiski lielāko gada IKP pieaugumu.

Tātad tas ir balsojums mūsu nākotnei ilgtermiņā. Jautājums ir viens — vai mēs vēlamies atgriezties civilizētā, pārtikušā, demokrātiskā pasaulē vai ne? Beigu beigās, kam tad bija vajadzīgs pēdējo 13 gadu darbs, ja mēs aizietu atpakaļ pa noslēgtu pašnodrošināšanas, lēnas attīstības (iespējams), politiskas nedrošības ceļu.

Ja vēlamies straujāku progresu nākotnē un drošību, stabilitāti, tad rēķini par ieguvumiem/zaudējumiem īstermiņā ir otršķirīgi.