Par Lietuvas vēsturisko ieinteresētību

Lietuvas Seima vicespīkers, Apvienotās sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētāja vietnieks Česlovs Juršēns:

Lietuvas pilsoņi izteicās par iestāšanos Eiropas Savienībā. Kā jūs vērtējat maija referenduma labvēlīgo iznākumu?

Protams, ka bijām uztraukušies. It īpaši pirmajā dienā, kad likās, ka nāk pārāk maz cilvēku. Nākamajā dienā pēc svētdienas dievkalpojuma cilvēki steidzās pie urnām un kļuva skaidrs, ka referendums ir noticis. Ja atgriežamies pie tām dienām, tad kļūst skaidrs, ka tauta principā bija sapratusi, ka izvēlēties ES tomēr ir labāk, nekā palikt malā. Uzskatu, ka tieši šis apstāklis visvairāk izšķīra referenduma pozitīvo iznākumu. Otrs apstāklis - tas bija visu līmeņu un rangu varas pārstāvju kopējais darbs. Un, visbeidzot, tas, ka kā parlamentā, tā sabiedrībā nebija kaut cik ietekmīgu pretintegrācijas spēku.

ES labā darbojās visi Lietuvas prezidenti (saskaņā ar Lietuvas likumdošanu prezidenta titulu līdz mūža beigām saglabā visi valsts augstāko posteni ieņēmušie cilvēki - “LV”): gan pirmais prezidents un pašreizējais premjerministrs Aļģirds Brazausks, gan otrais prezidents Valds Adamkus, gan pašreizējais prezidents Rolands Pakss. ES labā darbojās visas politiskās partijas - gan kreisās, gan labējās. Var teikt, ka Seimā pārstāvēto partiju starpā valdīja pilnīgs konsenss.

Kādas pārmaiņas, jūsuprāt, Lietuvu sagaida tuvākajos trīs četros gados?

Gan mūsu palīgs, gan paraugs bija Polija. Tur bija ļoti daudz eiroskeptiķu - divas lielas Seimā pārstāvētas partijas. Neraugoties uz to, poļi nobalsoja par. No otras puses, mēs redzējām, kā Polija iestājās NATO un no tā tikai ieguva. Uzskatām, ka kopā ar Poliju mums jāiet uz priekšu kā stratēģiskajiem partneriem.

Kas attiecas uz Kaļiņingradas faktoru, tad tieši gatavošanās periods mums palīdzēja šo problēmu atrisināt un vispār paplašināt mūsu kaimiņattiecības ar Krieviju. Robežlīgumu Brazausks ar Jeļcinu parakstīja jau 1997. gadā. 1999. gadā to ratificēja mūsu Seims, bet Krievija - tikai tagad. Maskavas ieinteresētība nekonfliktēt Kaļiņingradas sakarā lika tai ātri izstrādāt kā pašu koncepciju, tā arī līgumu, parakstīt un ratificēt to. Mēs pie viena - ar Eiropas ceļavēju - spējām atrisināt veselu virkni papildproblēmu. Lietuva ir vienīgā no Baltijas valstīm, kam tagad ir robežlīgums ar Krieviju. Tas jau ir stājies spēkā. Eiropas faktors palīdzēja mums atrisināt šos lielos starptautiskos jautājumus. Tas nav mūsu nopelns vien, Krievija bija spiesta rēķināties ar Eiropas politiķu viedokli.

Bet Lietuvas lauksaimniecība...

Pieņemsim, ka mūsu lauksaimniekiem ir bail no Eiropas ražotāju konkurences. Labi, nestāsimies ES! Taču tad mēs paliksim bez Eiropas fondiem un kaimiņvalstis ar lielāko prieku mūsu daļu sadalīs savā starpā. Ja mēs ar savu mazo saimniecību paliksim maliņā, tad mums būs vēl sliktāk. ES sastāvā mums būs daudz vieglāk iegūt plašu tirgu.

Cilvēki to apzinājās un saprata, ka laucinieki vairāk nekā jebkurš cits iegūs no iestāšanās Eiropas Savienībā. Protams, arī mums pašiem vajadzēs censties. Tas ir kā sportā: ja gribi saņemt balvu, tad jācenšas pēc jauniem sasniegumiem. Vai tad mēs esam sliktāki, dumjāki? Nē taču!

Šobrīd Baltijas valstu nacionālajās interesēs ir sasniegt šo konkrēto mērķi vienlaikus. Ja kāds “noies no distances”, tad tas būs trieciens visu trīs valstu interesēm...

Mūsu ieinteresētībai visai Baltijai iestāties ir gan vēsturisks, gan politisks raksturs. Mēs visi bijām vienā maisā. Kopā pārdzīvojām gan grūtības, gan neatkarības atjaunošanas sajūsmu. Kopā mums jāiet arī par gaišākas nākotnes ceļu. Mums ir viens liktenis.

Pirms vairākiem gadiem bija tāda teorija, kura tika apspriesta Baltijas Asamblejā, ka vienas Baltijas valsts panākumi ir visu trīs panākumi. Tad latvieši pret šo teoriju izturējās piesardzīgi, tādēļ, ka Igaunija bija priekšā eirointegrācijas ziņā, Lietuva - pa NATO līniju, bet Latvijai palika vienīgi morālisks apmierinājums par kaimiņu panākumiem. Patiesībā mūsu ieinteresētība gūt kopīgus panākumus ir absolūti patiesa. Mēs esam ieinteresēti, lai neviens neatpaliktu. Vēl vairāk, ja kāds no mums tagad neiestāsies Eiropas Savienībā, tad radīsies absolūti nevajadzīgas grūtības. Mēs taču esam jau pietiekami integrēti, un ja šajā virzienā dosimies tālāk, mums būs vieglāk.

Lietuva Eiropas Savienības spiediena ietekmē gatavojas pakāpeniski slēgt Ignalinas atomelektrostaciju. Noteikti termiņi, izstrādāti grafiki. Un tomēr prezidents Rolands Pakss nāk klajā ar iniciatīvu saglabāt Lietuvas kā atomenerģētikas valsts statusu. Kā saprast šo prezidenta iniciatīvu?

Mūsu AES slēgšanas jautājums ir cilāts ne vienu reizi vien, tostarp arī strīdos ar eiroskeptiķiem. Viņuprāt, slēgdami staciju, likvidējam atomenerģētikas valsts statusu, taču tas ir liels sasniegums. Kad mūsu Seims apstiprināja Lietuvas ilgtermiņa enerģētikas stratēģiju, tad lēmumā ierakstījām, ka centīsimies saglabāt šo statusu. Ko mēs ar to domājam?

Patiesi, abi Ignalinas bloki jāslēdz. Apgalvo, ka šie “Černobiļas tipa” reaktori ir bīstami. Lai gan tie ir uzlaboti, mēs nestrādājam ar pilnu jaudu. Uzskatām, ka stacija strādā kā pulkstenis, taču tomēr ir nodoms reaktorus slēgt. Staciju slēgt vajadzēs tik vai tā, jo energobloku tehniskie resursi būs beigušies, taču - ja darām to pirms termiņa, tad mums vajadzīga ES palīdzība. Te nu paveras plašs darbalauks mūsu diplomātiem. Vienlaikus cenšamies pārliecināt ES, ka Lietuva principā grib saglabāt savu statusu. Protams, ka vajadzēs piesaistīt Eiropas investorus, piemēram, franču firmas, kuras tajā pat vietā, izmantojot mūsu speciālistu potenciālu, uzceltu faktiski pilnīgi jaunu atomelektrostaciju.

Bet tādā gadījumā Lietuvas enerģētika atradīsies privātās rokās?

Neko darīt. Jāatceras, ka Eiropas Savienība ir savā ziņā starptautisks uzņēmums, kura uzplaukuma vārdā nacionālajiem subjektiem jāatsakās no kādas savu prerogatīvu daļas. Un otrs - es pārstāvu kreisas orientācijas partiju, un ja jau Eiropas kreisie var panest tādu kārtību un nepārdzīvo, tad arī mums nav ko baidīties.

Krievijā tiek izteikts viedoklis, ka Kaļiņingradas anklāvs varētu kļūt par “pilotreģionu” Krievijas Federācijas integrācijai Eiropas Savienībā. Vai, jūsuprāt, ir reāli integrēt daļu suverēnas valsts ES saimnieciskajā, kultūras un politiskajā dzīvē?

Uzskatu, ka principā tas ir iespējams. Jāņem vērā tas apstāklis, ka arī pašai Krievijai nav citu izvēles iespēju kā vien tuvināties Eiropas Savienībai un NATO.

Pēc “ROSBALT”