Par sevis noliedzējiem amerikāņiem

Acīmredzami amerikāņu pārvaldītajai Irākai labi neveicas. Pēc naftas vada, kas savienots ar Turciju, uzspridzināšanas - tagad uzbrukums ANO mītnei Bagdādē, “soft target” (viegli ievainojams, vārīgs mērķis) visaugstākajā mērā, norāda, ka valsts ir kļuvusi par priviliģētu terorisma mērķi.

Nepaiet ne diena, kad kāda amerikāņu patruļa nesaskartos ar pretestību. Iedzīvotāji nebeidz sūdzēties par drošības un valsts dienestu trūkumu. Tomēr tie nav ne līdzekļi, ne labā griba, kas trūkst. Vašingtona pašreiz Irākā iztērē vairāk kā vienu miljardu dolāru nedēļā.

Sadāma Huseina apcietināšana neko neatrisinās, jo antiamerikāniskais naidīgums ir daudz lielākā mērā atrodams islamismā, kam ir daudz bīstamāks spēks nekā panarābiskajam nacionālismam, nevis agrāko baasistu vadošo darboņu vidū. Uzbrukumu ANO mītnei iespējams ir veikusi “Al Qaida”, kuraļoti nesen ir pamanījusies iefiltrēties Irākā, pateicoties valdošajai anarhijai.

Rietumos visi cer - vai vajadzētu cerēt - ka amerikāņu prokonsulāts nebeigsies neveiksmīgi, bet neviens pat ASV tam īsti vairs netic. Kas līdz tam ir novedis? Prezidents Bušs pieņēma lēmumu iebrukt Irākā spēcīgā ideoloģisko aģitatoru ietekmē, ko sauc par neokonservatīvistiem. Šie inteliģentie vīri ir dedzīgi ģeopolitikas piekritēji. Viņi uzskata, ka vislabākā pasaule ir tā, kurā Amerika izmanto savu spēku, lai uzspiestu savu viedokli un savu sabiedrības organizācijas modeli, lai kā arī domātu citas nācijas.

Tā rīkojoties, viņi ir pieļāvuši trīs kļūdas, kas pēc kāda laika viņus novedīs pretrunā sevis sludinātajai ideoloģijai. Pirmā kļūda ir maldinošu mērķu labprātīga uzturēšana. Cīņa pret islamistu terorismu un masu iznīcināšanas ieroču vairošanu pati par sevi ir slavējama. Taču tas, kas notika 2003. gada Irākā, ir blēdība, ko Rietumu sabiedriskā doma vēl ilgi nepiedos. Neokonservatīvisti nelabprāt samazināja Vašingtonas manevru iespējas, lai tiktu galā ar reālajiem draudiem - Irānas un Ziemeļkorejas kodolieročiem.

Nepieciešamība “demokratizēt” Irāku bija trešais neokonservatīvistu arguments. Labāks mērķis nevar būt. Taču problēma ir tā, ka demokrātija nekad nav bijusi pārstādāms orgāns, ko viegli implantēt. Amerikāņi sāk saprast, ka politiskā ķirurģija svešā ķermenī ir daudz grūtāka māksla nekā viņi to bija iedomājušies.

Trešā kļūda saucas unilaterālisms: es esmu stiprāks, tātad man nav jāklausās citu padomos. Pat ja tie nāk no dažādām pasaules daļām kā Vecā Eiropa, Krievija, Indija, Ķīna, Latīņamerika. Noliedzot ANO dibinātāja Rūzvelta ideoloģiju, amerikāņi ir nolieguši paši sevi.

Pēc “LE FIGARO”