Par brašo Šveiku jaunajos ierakumos

Pirmajā Čehoslovākijas Republikā gandrīz viena trešā daļa pilsoņu bija vācieši. Šodien Čehijā ir apmēram 40 tūkstoši vācu izcelsmes pilsoņu. Tiem, kas pēc Otrā pasaules kara, neraugoties uz bēgšanu un padzīšanu, palika valstī, klājās grūti, jo nereti pret savu gribu viņi tika atstāti laukos, kamēr ģimenes piederīgie tika izsūtīti pāri robežai. Viņu nometināšana lauku rajonos tika uzskatīta par nepieciešamu. Vienlaikus pret viņiem tika veikti dažādi diskriminācijas pasākumi. Šodien daudzi no vāciešiem dzīvo sabiedrības perifērijā.

Lai panāktu zināma līmeņa samierināšanos, aprīlī Čehijas ministru prezidenta vietnieks un liberālās Brīvības ūnijas priekšsēdētājs Petrs Marešs piedāvāja kādu priekšlikumu. Saskaņā ar to nāktos izmaksāt 1,5 miljonus eiro kā kompensāciju apmēram 1500 cietušajiem. Līdzekļus varētu iegūt no 1997. gadā izveidotā vācu un čehu Nākotnes fonda. Ārlietu ministrs Sirils Svoboda piesardzīgi piebilda, ka vācu padzīto organizācijām šajā lietās nevajadzētu būt nekādai teikšanai. Viņaprāt, Morāvijā (viens no Čehijas novadiem - “LV”) šajā lietā ir jāvalda dzelžainam karantīnas principam. Kamēr Vācijā aiz kulisēm notiek sarunas starp Edmundu Štoiberu un Jošku Fišeru par humanitārajiem palīdzības projektiem Sudetijas vāciešiem, Prāga uzsāk propagandas karu pret padzītajiem.

Brašais kareivis Šveiks ir iemīlējis savus kādreizējos ierakumus. Tāpēc pēc sekmīgā ES referenduma pagājušajā mēnesī viņš var pilnīgi nogulēt tos signālus, kurus raida ES Parlaments un Komisija sakarā ar padzītajiem. Prāgas neveiksmīgais paziņojums jūlijā skaidri lika saprast, ka ne tikai vāciešiem, austriešiem vai ungāriem ir zināmas problēmas ar savu pagātni Čehijā. Čehiem ir lielākas problēmas pašiem ar sevi.

Arī labi domājošie šeit nesaredz kaut ko pozitīvu. Kopš daudz reklamētā vācu un čehu līguma 1997. gada 21. janvārī, kurā abas puses nožēloja otrai pusei nodarīto netaisnību, politiskajā ziņā ir iestājies klusums. Joprojām ir saglabājušās vecās aizas bez jauniem tiltiem uz nākotni. Ar simbolisko politiku vien nepietiek. Runas par vēsturi un samiernieciskie žesti no Vācijas puses nesastopas ar kaut kādu atbalsi. No padzītajiem tiek radīts tāda ienaidnieka tēls, kas tiek piemērots visiem vāciešiem. Pat labs abu tautu pazinējs pēc tam vairs nesaprot, kā tas viss varētu attīstīties turpmāk. Ar poļiem un krieviem jau sen ir vieglāk runāt par asiņaino pagātni nekā ar čehiem. Tieši te amerikāņu literatūrkritiķis Peters Demecs saskata iemeslus stingrajai nostājai un paškritikas trūkumam. Demecs raksta: “Čehi sadarbojās ar vācu varas iestādēm. Vilcieni gāja saskaņā ar grafiku, aktīvu pretestību izrādīja tikai bijušie čehu armijas virsnieki, daļa studentu un arodbiedrību biedru, bet nevis lielākā daļa strādnieku un lauksaimnieku.” Savā rakstā Demecs nevarot izvairīties no domas, ka “padzīšanas brutalitāte un nāves gājieni ir bijusi novēlota kompensācija par protektorāta (nacistu laikā Bohēmijai un Morāvijai bija protektorāta statuss - “LV”) neskaidro ikdienu.” Šodienas domāšanu nosaka netīra sirdsapziņa, nespēja atzīt savas kļūdas un nacionālais populisms. Turklāt čehi slimo ar upura un svēto kompleksiem. Saskaņā ar tiem, vienmēr vainīgi ir citi - vai nu sliktie krievi, vai arī negantie vācieši. Tiek noliegta doma, ka čehu sabiedrība pati ir atbildīga par tūkstošiem vāciešu nāvi. Vai tad nekas cits neatliek, kā paļauties norišu plūdumam? Katrā gadījumā čehu politiķiem ir jāsaņem drosme uzstāties pret vairākuma sabiedrisko viedokli un atzīt nelāgos nodarījumus kā tādus.

ES ar saviem aicinājumiem izrādīt nožēlas un samierināšanās žestus vismaz ir panākusi kaut kādu kustību Prāgas varas gaiteņos. Ja Vācijas valdība un ne tikai Bavārijas valdība vai Vīnes kanclera birojs pievērstu lielāku uzmanību šim jautājumam, būtu iespējams panākt daudz vairāk. Ievērības cienīgi ir arī Sudetijas vāciešu apvienības vadītāja Bernda Posselta uzskati. Viņa ieskatā kaimiņattiecības varētu uzlabot, ja čehi un Sudetijas vācieši noturētu sarunas tieši. Prāgā pirms vairākiem mēnešiem Sudetijas vāciešu apvienība atvēra savu pārstāvniecību. Nevar izslēgt, ka šis notikums veicinās tuvināšanos.

Pēc “DIE WELT”