“Viņa bija īstena eiropiete un patiess Latvijas draugs”

Vakar pēc vardarbības mirusi Zviedrijas ārlietu ministre Anna Linda

Valsts prezidente

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 11. septembrī, nosūtīja vēstuli Zviedrijas premjeram Jēranam Pēršonam, kurā apliecina dziļu līdzjūtību Zviedrijas ārlietu ministres Annas Lindas ģimenei un valsts iedzīvotājiem.

Vēstulē Valsts prezidente raksta:

“Mani satrieca un apbēdināja ziņa par vakar notikušo aukstasinīgo noziegumu, kas reizē bija arī uzbrukums demokrātijai, tiesiskumam un sabiedriskajai kārtībai.” Prezidente raksta, ka Latvija pazina Annu Lindu kā “patiesi profesionālu miera un drošības aizstāvi un veicinātāju, un kā izcilu diplomāti, kura zaudēja dzīvību laikā, kad viņas zināšanas, profesionālā pieredze un enerģija bija tik nepieciešamas Zviedrijai un visai Eiropai.”

Valsts prezidenta preses dienests

Saeimas priekšsēdētāja

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre vakar, 11. septembrī, nosūtījusi līdzjūtības vēstuli Zviedrijas parlamenta spīkeram Bjērnam fon Sīdovam sakarā ar Zviedrijas ārlietu ministres Annas Lindas nāvi.

Vēstulē pausta visdziļākā līdzjūtība sakarā ar A.Lindas traģisko nāvi. “Viņa bija īstena eiropiete un patiess Latvijas draugs,” teikts I.Ūdres līdzjūtības apliecinājumā.

Saeimas preses dienests

Ministru prezidents

Vakar, 11.septembrī, Ministru prezidents Einars Repše nosūtīja līdzjūtības vēstuli Zviedrijas premjerministram Jēranam Pēršonam sakarā ar ārlietu ministres Annas Lindas traģisko nāvi.

E.Repše vēstulē pauž dziļu nožēlu par notikušo nelaimi un savā un Latvijas tautas vārdā izsaka līdzjūtību par A. Lindas, Zviedrijas premjerministra tuvas kolēģes un drauga, nāvi.

Ministru prezidents E.Repše vēstulē kategoriski nosoda vardarbīgo rīcību un apliecina savu nožēlu Zviedrijas tautai par tik spējīgas, morāli skaidras un godīgas, starptautiski atzītas politiķes zaudējumu.

Ministru prezidents atzīst, ka A.Lindas zaudējums tiek piedzīvots abām valstīm ļoti nozīmīgā laikā. E.Repše uzsver, ka A. Linda bija dziļa patriote un patiesa eiropiete un viņas stiprā pārliecība var kalpot mums par paraugu, izdarot izvēli par Latvijas un Zviedrijas nākotni.

Valsts kancelejas Komunikācijas departaments

Sandra Kalniete, ārlietu ministre, — “Latvijas Vēstnesim” 11.septembrī pl.12.15, dažas stundas pēc Annas Lindas nāves

Foto: A.F.I.

— Šie ir smagi brīži. Jūs ar Annu Lindu bieži tikāties, un šī zemiskā slepkavība ir izaicinājums visiem godprātīgajiem cilvēkiem. Pateicos, ka atradāt laiku mūsu valsts oficiālajam laikrakstam.

— Turpināt savu darbu — tas ir vienīgais pareizais, ko šādos brīžos varam darīt. Turpināt pildīt savus pienākumus. Zviedrijas valdība arī nav atcēlusi referendumu. Acīmredzot arī zviedru politiķi saprot, tas ir tieši tas, ko būtu darījusi pati Anna Linda, ja viņai būtu jāizdara līdzīga izvēle. Viņa cīnījās par “jā” 14. septembra referendumā par Zviedrijas pievienošanos eirozonai, un atcelt referendumu nozīmētu pateikt: tavas pūles, Anna, ir bijušas veltas...

— Zviedri mīlēja vai vismaz cienīja Annu Lindu. Iespējams, ka tagad svārstīgie un pat negatīvi noskaņotie zviedri pārskatīs savu nostāju un referendumā balsos “par”.

— Es nevaru spriest, kādas pašlaik ir zviedru tautas izjūtas un pārdomas. Es zinu vienu — tas ir emocionāls šoks.

Taču mana dziļākā pārliecība ir, ka atklātajai un drošajai Zviedrijai, kur atrodoties vienmēr ir ļoti gaiša sajūta, nekādā gadījumā nevajadzētu pēkšņi kļūt noslēgtai un klaustrofobiskai.

Jo, kā jūs teicāt, cilvēki, kas šādi rīkojas, vēlas iebiedēt godprātīgos un atklātos cilvēkus. Lai tie sāktu baidīties. Baidīties! Protams, var jau tagad apjozt sevi ar žogiem, var ielenkt ar miesassargiem, taču es neticu, ka tas ir glābiņš. Es ticu, ka mūsu vienīgais glābiņš ir cilvēka pilnīgošanās.

— Kas Anna Linda jums bija? Vai tikai kolēģe? Pēc jūsu allaž sirsnīgajām sarunām pirms un pēc oficiāliem protokola rituāliem radās iespaids, ka jūs bijāt arī draudzenes.

— Katrā ziņā es Annu Lindu izjutu kā tuvu cilvēku. Man bija tuvi un saprotami viņas principi. Viņa bija viena no morālās politikas balsīm Eiropā. Es arī apbrīnoju viņas spēju vienmēr saskatīt “gaismas staru, kas ved uz templi”. Tur nav nekā kopīga ar ietiepību vai fundamentālismu, ka “es tā uzskatu, un tas ir vienīgais pareizais ceļš”. Annai piemita spēja saglabāt būtisko un iet uz priekšu, rēķinoties ar reālajiem apstākļiem un to, ka jāatrod visiem pieņemams risinājums. Tajā ziņā viņa bija apbrīnojama. Un vēl. Jūs teicāt, ka Anna Linda bija tipiska zviedriete. Jā, Anna bija tipiska zviedriete pēc savas tolerances un morālās stabilitātes. Taču viņa bija arī kaismīga un temperamentīga — šajā ziņā viņa varbūt nebija tipiska zviedriete. Viņa gāja daudz atklātāk un tālāk, nekā pieļautu “caurmēra zviedra” izturēšanās modelis, pie kāda mēs esam pieraduši.

— Kā jums šķiet, vai šī slepkavība bija saistīta ar Annas Lindas politisko darbību un viņas pārliecību?

— Es, protams, ļoti maz vēl zinu... To parādīs izmeklēšana. Ļoti iespējams, ka tā bija meistarīgi plānota slepkavība. Tik meistarīgi, kā jau šodien dažādas teroristu organizācijas to māk darīt.

— Protams, būs daudzas versijas, un galīgo vārdu teiks profesionāļi. Taču vai nav zīmīgi, ka šis uzbrukums notika 11. septembra priekšvakarā un traģēdija noslēdzās tieši 11. septembrī?!

— Jā, cilvēka dabā ir meklēt lielās kopsakarības. Tomēr es negribētu vilkt tiešas paralēles, jo Anna Linda daudzos jautājumos ieņēma ļoti līdzsvarotu pozīciju un skatīja tos pēc būtības, nevis pēc klaji pragmatiskiem principiem. Bet bieži jau teroristu organizācijas vēršas pret labākajiem, cenšoties atrast, kur iecirst smagāko robu.

— Atceroties notikumus Latvijā pirms divpadsmit trīspadsmit gadiem, kad jums, vienai no Tautas frontes vadītājām, bija daudz niknu ienaidnieku, vai jūs tad domājāt par savu drošību? Vai domājat tagad?

— Tolaik man gribēja pielikt miesassargus, bet es atteicos. Protams, miesassargs var pasargāt no kāda uzbāzīga, nelīdzsvarota cilvēka, bet miesassargs nevar izglābt no plānotas akcijas. Varbūt reizēm arī var, bet es tam neticu. Otrkārt, es cieši ticu, ka, arī ieņemot augstu amatu, cilvēkam jāsaglabā, cik vien iespējams, kontakts ar līdzcilvēkiem un arī tāds dzīvesveids, kādu dzīvo parastie cilvēki.

— Bet vai šodienas pasaulē vairs ir iespējama pozīcija, kādu 1999. gadā intervijā “Latvijas Vēstnesim” pauda Islandes prezidents Grīmsons?

Toreiz viņa rezidencē Reikjavīkā mēs visā mājā bijām tikai četri: prezidents, saimniece, kas pasniedza kafiju, kā arī divi žurnālisti — mēs kopā ar islandiešu kolēģi. Kad paudu izbrīnu par to, ka neviens nav pat pārbaudījis manus dokumentus, prezidents Grīmsons teica: “Jā, tā ir bijis, un tā arī būs!”

— Jā, 2001. gada 11. septembris pasaulē daudz ko mainīja, un mēs nesaudzīgā tiešumā ieraudzījām, cik pasaule kļuvusi bīstama. Jo cilvēka daba jau nav mainījusies. Mainījušies tikai ieroči, ar kuriem cilvēki iznīcina cits citu. Vispirms nogalināja ar akmens cirvi, tad ar dunci un zobenu. Tad nāca šaujamieroči, un mūsdienu pasaulē ir radīti masu iznīcināšanas ieroči, kas, nonākot negodprātīgās rokās, var apdraudēt pat veselas nācijas pastāvēšanu. Galvenā problēma ir cilvēku morālajā nepilnīgumā, jo gadsimtiem attīstās materiālā puse, bet morālā puse krietni atpaliek. Es gan nesaku, ka tā neattīstās nemaz, taču šeit attīstība ir daudz lēnāka un atpalicība ir acīmredzama.

— Pirmdien atvadu vakarā, beidzot misiju Latvijā, Zviedrijas vēstnieks Tomass Bertelmans savā runā iezīmēja paralēles starp Zviedrijas 14. septembra referendumu par pievienošanos eirozonai un Latvijas 20. septembra referendumu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Vai Annas Lindas noslepkavošana nav trauksmes zvans arī mūsu zemei, lai daudzi beidzot saprastu, ka esam Latvijas liktenim izšķirīgas izvēles priekšā?

— Jā, protams, 20. septembra referendums būs balsojums par to, lai mūsu Atmodas laika izvēle būtu neatgriezeniska.

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors