Par anarhijas diktāta loģiku Irākā

Anarhija ir tiesiskuma izzušanas stāvoklis. Anarhija nozīmē jebkādas varas likvidāciju, patvaļu, haosu, jebkādas kārtības struktūru izzušanu.

Uzbrukums ANO galvenajai mītnei Bagdādē rāda, ka Irākā visu nosaka vistīrākā anarhija - šodien tā nav mazāka kā dienā, kad amerikāņu vienības ienāca Bagdādē. Atentāti pret atsevišķiem profesionālajiem karavīriem un sabotāžas akti pret valsts infrastruktūru tiek uzskatīti par anarhijas ikdienas izpausmēm un praktiski tiek pieciesti. Taču tagad partizānu karš ir nonācis jaunā fāzē - Irākas sabrukuma augstākajā punktā.

Viena no lielākajām Apvienoto Nāciju cerībām bija tā, ka atšķirībā no okupācijas spēkiem tās klātbūtne tiks akceptēta, ka šī organizācija, aizsedzoties ar starptautiskās leģitimitātes paladziņu, spēs ātrāk nodot Irākas tautai atbildību par savas valsts likteni.

Tas viss ir izgaisis iespaidīgajā automobiļa sprādziena dūmos. Irākas pretestības kustības dalībnieki izplata vardarbību, tādējādi cerot padzīt kā okupantus, tā arī atbrīvotājus. Tikai tad, kad šajā valstī nebūs jārēķinās ar kārtību ieviesējspēkiem no ārpuses, būs iespējams par jaunu noteikt spēku samērus - protams, ar vecajiem līdzekļiem: teroru, apspiešanu, diktatūru.

Radikālie islāmistu teroristi šajos aprēķinos ir tikpat svarīgi kā uzticamie iepriekšējā režīma sekotāji. Ir ļoti daudz potenciālo noziedznieku un to loģiku nav iespējams apgāzt ar loģiskiem argumentiem. Viņuprāt, upuru izvēlei nav nekādas nozīmes - par okupantiem tiek uzskatīti visi, kas pārstāv Rietumu brīvāko sistēmu un vēlas Irākā ieviest zināmu kārtību. Nopietnāku motīvu pieprasīšana šķiet pārmērīga greznība.

Politiskajā līmenī uzbrukumam ir divējāda ietekme: ASV vairs nevar uzskatīt, ka Irāka ir tikai šīs valsts problēma. Nē, ANO tagad arī ir iestigusi vardarbības muklājā un tāpat riskē, piedaloties mēģinājumos mazināt anarhiju ne tikai ar saviem komentāriem un pārtikas devu izsniegšanu. Turklāt ANO ir jāatsakās no idejas, ka tās klātbūtne pozitīvi ietekmē konfliktu mazināšanos un miera iestāšanos.

Uzbrukums ir licis saprast, ka irākieši ANO nepieņem automātiski, ja ASV tai nepiešķir lielāku atbildību un pašas neatsakās no visas atbildības par notikumiem pasaulē. Tādējādi nepareizs ir secinājums, ka anarhija Irākā ir reakcija uz nepietiekami leģitīmo Irākas okupāciju.

ANO karoga aizsegā tagad varētu pulcēties visas tās valstis, kas balsoja pret karu Irākā. Šī valstu grupa Apvienotajām Nācijām deva iespēju izrādīt atturīgu nostāju. Šī iemesla dēļ eksistēja cerība par veiksmīgu irākiešu tautas akceptētu miera misiju. Pēc uzbrukuma ANO galvenajai mītnei, kura mērķis nenoliedzami bija ANO pārstāvis Serdžio Vieira di Mello, kara pretiniekiem tagad ir jāsaprot, ka tas ir tiešs izaicinājums.

Nav apšaubāms, ka ASV nespēs radīt tādu politisko leģitimitāti, lai Irākā mazinātu anarhiju. Un ANO nebūs pietiekamas militārās varas, lai paaugstinātu savu autoritāti. Tātad ir pienācis laiks izbeigt šo blokādi. ASV un ANO viena otrai ir nepieciešamas, jo tās vieno kopīgas intereses - Irākas nomierināšana un stabilizācija.

Pēc “SÜDDEUTSCHE ZEITUNG”

Pēc “LV” redakcijas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.