Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Jānis Pauļuks. Trešais Latvijas Ministru prezidents

Nobeigums. Sākums “LV” Nr. 117, 27.08.2003., Nr. 124, 11.09.2003.

Kabineta sēde 1923.gada 8.martā plkst.11.25 sākās negaidīti – Ministru prezidents informēja, ka iepriekšējā naktī miris Krišjānis Barons. Ministri godināja viņa piemiņu ar piecelšanos un vienbalsīgi nolēma uzņemties nelaiķa pavadīšanu, uz valsts rēķina piešķirot Izglītības ministrijai 50 tūkstoš rubļu avansu no tekošā gada budžeta (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1336.l., 39.lp.).

J.Pauļuka laikā valdība izstrādāja pirmo likumu par pieminekļu aizsardzību, kuru pēc pieņemšanas Saeimā J.Čakste nodeva tautai 1923.gada 26.jūnijā. Šis likums, bija sacīts tā 1.pantā, “aizsargā kustamus un nekustamus pieminekļus, kuriem ir arheoloģiska, etnoloģiska, vēsturiska vai mākslas vērtība un kuru uzglabāšana ir Latvijas valsts un tautas interesēs”.

Par pieminekļiem varēja atzīt:

“a) būvju pieminekļus un viņu daļas kopā ar piederīgo apkārtni, kā arī arhitektūras un skulptūras pieminekļus;

b) kauju un kapu vietas, kā arī citas vietas, ar kurām saistīti vēsturiski notikumi, tautas teikas un senējā reliģiskā kulta atmiņas;

c) arheoloģiskus priekšmetus un viņu kolekcijas, kā arī vietas, kur virs vai apakš zemes atrodas arheoloģiski priekšmeti;

d) skulptūras, gleznas, zīmējumus un grafiskās mākslas darbus ne agrāk kā 50 gadus pēc viņu autoru nāves, kā arī juridiskām personām piederošus vēsturiski noslēgtu stilu mākslas amatniecības darinājumus;

e) arhīvus un atsevišķus vēsturiskus dokumentus;

f) bibliogrāfiskus retumus un juridiskām personām piederošas etnogrāfisku, numismātisku un heraldisku priekšmetu kolekcijas.”

Aizsargājamos objektus pārzināja Pieminekļu valde, kura bija atbildīga izglītības ministram. Tā sastāvēja no šā ministra ieceltā priekšsēdētāja un četriem uz trim gadiem ievēlētiem lietpratējiem arhitektūrā, arheoloģijā, vēsturē vai mākslas vēsturē. Divus no viņiem ievēlēja LU, vienu – Mākslas akadēmija un vienu – Etnogrāfiskais muzejs.

Par likuma pārkāpšanu bija paredzēti stingri sodi – arests līdz trim mēnešiem vai naudas sods līdz 1000 latiem vai abi sodi kopā. Par arheoloģisku izrakumu veikšanu bez Pieminekļu valdes atļaujas varēja uzlikt sodu līdz 500 latiem.

Tajā pašā 26.jūnijā Valsts prezidents izsludināja likumu par vēsturisko kauju vietām. Tajā bija noteikts, ka šajās vietās uzceltie pieminekļi un citas zīmes pāriet Pieminekļu valdes pārziņā, kura rūpējas par to uzturēšanu. Ja šīs vietas atrodas privātīpašnieku rokās, Kara ministrija ar Ministru kabineta piekrišanu var piespiedu kārtā atsavināt pieminekļu uzcelšanai vajadzīgos laukumus, ieskaitot tos valsts īpašumā.

Ar latviešu valodas apgūšanu grūti sokas ne tikai mūsdienās vien. Pirms 80 gadiem arī negāja vieglāk, tālab Latvijas valdība bija spiesta 1923.gada 6.februārī pieņemt papildinājumu noteikumos par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā, kuru parakstīja J.Pauļuks un izglītības ministrs P.Gailītis. Ar šo aktu resoru vadītājiem tika dotas tiesības atlikt pārbaudījumus līdz 1923.gada 31.decembrim tiem atsevišķiem ierēdņiem, kuri dibinātu iemeslu dēļ nav varējuši iemācīties latviešu valodu paredzētajā laikā (līdz 1922.g. 1.aprīlim, Latgalē līdz tā paša gada 31.decembrim).

Lai gan J.Pauļuka valdība bija saņēmusi Saeimā pārliecinošu uzticības votumu, tā sāka šķobīties jau pēc dažiem mēnešiem. Iemesls bija it kā nenozīmīgs – sociāldemokrātu organizētās 1.maija svinības Rīgā, kad labējie ekstrēmisti, runājot F.Cielēna atceru vārdiem, “kāds simts fašistiski noskaņotu jaunekļu, bruņojušies spieķiem, varmācīgi izjauca lielo sapulci (Esplanādē – R.T.), brēcot, grūstoties, nūjām apdraudot pat runātājus”. Sociāldemokrātu frakcija nolēma uzdot saviem ministriem panākt, lai, pirmkārt, nekārtību cēlāji tiktu nodoti tiesai, otrkārt, lai tur bijušie policisti tiktu atlaisti no dienesta un, treškārt, lai par nespēju uzturēt kārtību galvaspilsētā tiktu atstādināts no amata prefekts Dambekalns.

LSDSP deputāti V.Bastjānis, J.Celms, P.Zeibots un J.Višņa iesniedza šajā sakarā jautājumu iekšlietu ministram P.Berģim, vaicājot:

“1) vai viņam augšminētie fakti ir zināmi,

2) ja viņam tie ir zināmi, kādus soļus viņš spēris un nodomājis spert, lai augšminētā uzbrukumā vainīgos, kā arī nolaidīgos policijas ierēdņus sodītu un lai līdzīgi demokrātisku valsti apkaunojoši notikumi vairs neatkārtotos”.

Debates par 1.maija notikumiem turpinājās divās sēdēs, piedaloties 12 deputātiem, P.Berģi ieskaitot. Tās beidzās 8.maijā ar Saeimas priekšsēdētāja F.Vesmaņa lakonisku paziņojumu, ka “runātāju saraksts izbeigts un debates pie jautājuma līdz ar to izsmeltas”.

Lai gan tika nodibināta Saeimas komisija konflikta izmeklēšanai, kurā strādāja P.Berģis, V.Holcmanis un F.Cielēns, sociāldemokrātu frakcija parlamentā un viņu ministri bija neapmierināti ar valdības un Saeimas pasivitāti šajā jautājumā. Viņi iesniedza J.Pauļukam demisijas rakstus, kas noveda pie valdības krīzes.

F.Cielēns, atminoties šos notikumus, atzīst, ka viņa partija nav rīkojusies pareizi šajā situācijā. Viņš raksta: “Mums vajadzēja nevis aizbēgt no valdības (sociāldemokrāti pirmo reizi atradās valdībā! – R.T.), bet ar savu klātieni Ministru kabinetā ietekmēt iekšējo politiku, it īpaši ietekmēt policistus stingrākai demokrātiskas kārtības uzturēšanai (..). Bet šī vieglprātīgā aizskriešana no valdības bija arī zināma mācība mūsu frakcijai. Tā kļuva apdomīgāka valdības jautājumā.”

1923.gada 9.maijā notika valdības ārkārtas sēde. Tās protokolā teikts: “Ministru prezidents ziņo, ka šī sēde sasaukta kabineta demisijas jautājuma apspriešanai. Tālāk ministru prezidents ziņo, ka bez kreiso sociāldemokrātu un mazinieku priekšstāvju atteikšanās palikt valdībā viņš ir saņēmis demisijas rakstu arī no demokrātiskā centra ministra P.Berģa. Sakarā ar šīm demisijām ministru prezidentam ir bijušas sarunas ar koalīcijas partiju līderiem. Stāvoklis pēc šīm sarunām nav grozījies, un, neatrazdams citas izejas, ministru prezidents liek priekšā kabinetam demisionēt.

Kabinets ministru prezidenta priekšlikumam piekrīt un pilnvaro ministru prezidentu iesniegt Valsts prezidentam attiecīgu paziņojumu par kabineta demisiju.

Ministru prezidents lūdz kabineta locekļus turpināt resoru vadīšanu līdz atbildes saņemšanai no Valsts prezidenta.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1336.l., 71.lp.)

Saeimas sekretārs J.Vesmanis nolasīja parlamenta 1923.gada 11.maija sēdē šādu J.Čakstes paziņojumu:

“Augsti godātam Fr.Vesmaņa kungam, Saeimas priekšsēdētājam

Augsti godāts priekšsēdētāja kungs,

Pagodinos ziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka, saņēmis no ministru prezidenta ziņojumu par Ministru kabineta demisiju, no savas puses esmu lūdzis visus kabineta locekļus turpināt savus amata darbus nepārtraukti līdz jauna kabineta sastādīšanai.”

Valsts prezidents uzdeva sastādīt valdību otro reizi Z.Meierovicam. Saeima apstiprināja jauno kabinetu II sesijas 21.sēdē 1923.gada 26.jūnijā. J.Pauļuks turpināja darbu valdībā kā satiksmes ministrs. To pašu viņš darīja Voldemāra Zāmuēla vadītajā kabinetā (1924.27.01.-1924.18.12.). 1926. un 1927.gadā eksministrs bija Satiksmes ministrijas galvenais inspektors un Dzelzceļu virsvaldes jaunbūvējamo sliežu ceļu padomes loceklis. Būdams savas nozares patriots, J.Pauļuks arī kā pensionārs izstrādāja vairākus dzelzceļu un tiltu projektus. Jānis Pauļuks aizgāja mūžībā 1937.gada 21.jūnijā.