“Ar jūsu spēku un mīlestību Latviju nekas nespēs uzvarēt un tai kaitēt”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa tikšanās reizē ar Latvijas lauku sieviešu asociācijas pārstāvēm Līgatnes pagasta “Upmaļos” 2003.gada 12.septembrī

Mīļās dāmas un godātie kungi!

Es tiešām jūtos ļoti aizkustināta būt šajā telpā kopā ar lauku sievietēm no visām Latvijas malām šajā brīnišķīgi saulainajā rudens dienā.

Tā bija skaista dziesma, ko mēs dziedājām ievadā, un tā man šķiet tik ļoti piemērota, jo tajā mēs redzam latviešu sievietes dziļo izjūtu par to, kas ir dzīves jēga un kas ir pasaule. Nupat vakar pie manis viesojās prāva grupa no Vācijas, žurnālistikas studenti, un viens no jautājumiem bija — ko, manuprāt, Latvija varētu sniegt Eiropai, ja mēs izlemjam pievienoties? Es uzreiz iedomājos par divām lietām — pirmā bija tā, ka Latvijā ir senas tradīcijas ar stiprām sievietēm.

Tā ir doma par stiprām un vienlīdzīgām sievietēm, par ko, man šķiet, sievietes daudz kur pasaulē šodien vēl skaļi sapņot pat nedrīkst, un citās vietās, pat arī attīstītās Rietumu zemēs, tā joprojām ir aktuāla problēma. Viena no problēmām ir sievietes psiholoģija — vai sieviete jūtas stipra, vai viņa jūtas vienlīdzīga? Man šķiet, ka Latvijas sievietes te nāk ar savu vienreizēju, unikālu stiprumu, spēku kā sievietes un kā cilvēki, ar spēku, ko viņas ir mantojušas no savām mātēm, un ar spēku, kas nāk mums mantojumā no gadu simtu rūgtas un smagas pieredzes.

Otrā, kas man ienāca prātā, bija latviešu attieksme pret darbu.

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Līgatnes apmeklējuma laikā

Rietumu filosofi un sociologi to sauc par protestantu ētiku, un ir skaidrs, ka tā uz mums ir atstājusi iespaidu reformācijas un pretreformācijas laikā, un, kaut arī daļa no Latvijas vienmēr ir bijusi katoliska, protestantu ētika ir iesakņojusies uz mūsu seno dainu pamatiem. To nav gluži spējusi iznīdēt padomju vara ar savu īpašo attieksmi pret cilvēku kā darba darītāju, jo te nu jāsaka, ka padomju ideoloģija bija izvirzījusi darbu kā savu centrālo un strādnieku kā savu ideoloģisko pīlāru un pamatu, bet tā darīja to ar tādu cinisku liekulību, ka tas ļoti daudzos ir radījis netīksmi, pat pretestību visiem seniem darba tikumiem.

Par spīti tam, ievērojamā daļā latviešu mīt izpratne par to, ka darbs ir daļa no dzīves, ka darbam ir savs cikliskums, un to vislabāk izjūt lauku sētā un dzīvojot uz laukiem, kur saule mums ierāda ritmisko atkārtošanos, kur pavasaris ir sējas laiks, vasara — aktīvo darbu laiks, bet rudens — ražas laiks.

Tāpat sievietēm ir dziļa izpratne par cilvēka mūža ciklu, kad viens cikls seko otram gluži kā pavasaris, vasara, rudens un ziema. Pašlaik daudzām Latvijas sievietēm, kas ir savā rudens mūža gājumā, šis nav vienmēr tikai bagātas ražas ievākšanas laiks, tas vēl arvien var būt smagu pārbaudījumu laiks. Tomēr ir jāatceras, ka katram gada laikam ir sava vieta, katram dzīves posmam ir savs skaistums un vērtība, un, protams, katram cilvēkam un katrai sievietei ir sava unikālā vērte.

Mēs dzīvojam dažādos laikos un apstākļos, un katrs nāk ar saviem izaicinājumiem. Šodien mums priekšā ir modernās pasaules izaicinājums. Aiz muguras ir padomju totalitārā sistēma un tās ekonomikas sabrukums līdz ar ideoloģisko sabrukumu. Ir skaidrs, ka mēs pie tā nevaram atgriezties. Skaidrs, ka dažam varbūt bija labāk kolhoza laikos, bija drošāk un stabilāk. Bija regulāra alga katru mēnesi, kaut arī ar to varēja aiziet uz tukšiem veikaliem, kur reizi gadā varbūt pieveda divās krāsās trīs lielumu kurpes, un bija jāstāv rindā, un it kā varēja teikt, ka visi ir vienādi, jo neredzēja jau tos veikalus, kuros iepirkās nomenklatūra. Var jau būt, ka ikdienas cilvēks neredzēja tās šķiru atšķirības, kādas toreiz valdīja. Bet tie laiki ir pagājuši, tā sistēma ir sabrukusi, atpakaļ to neatgriezīsim. Ko mēs tagad darīsim?

Mums tagad priekšā ir nākotne. Mēs esam saulstāvju punktā. 20. un 21.septembrī gada ciklā ir saulstāvji — diena un nakts ir vienādā garumā. Tagad nāk tāda kosmiska iezīmēta sakritība, ka mums ir jānāk ar savu izšķiršanos par to, kas notiks tālāk. Vai iesim uz priekšu, vai, paliekot uz vietas, riskējam slīdēt atpakaļ? Dzīvē jebkurš lēmums ir lēmums, tas ir jāsaprot. Mums priekšā ir lēmums visiem. Ir tādi, kas saka — tas man ir par grūtu, es nevaru uzņemties atbildību, jo neesmu drošs. Gribētu atgādināt, ka arī tas ir lēmums, un tas būs saistošs nākotnē. Es gribētu atgādināt, ka no lēmuma un atbildības nevaram izbēgt, arī ja paliekam mājās, ja neesam droši un nesaprotam. Arī tas būs lēmums, tas būs saistošs jums, jūsu bērnu bērniem un arī visai valstij.

Valstij būs jādzīvo ar to lēmumu, ko jūs, visas un visi, būsit pieņēmuši. Tādēļ es ļoti aicinu visus rūpīgi pārdomāt savu attieksmi, nebalsot pēc mirkļa emocijām, nebalsot aiz aizvainojuma, rūgtuma, sāpēm par to, ko kāds sabiedrībā jums ir izdarījis, kas jūs neapmierina. Nebalsojiet aiz raizēm un aiz bailēm par nākotni, jo nākotne ir un paliek nezināma! Nākotni nevaram neviens izzīlēt, nākotni neviens nevar droši prognozēt un teikt, cik pēc desmit mēnešiem un trīspadsmit dienām maksās maizes klaips vai pupiņu kafija. Nav iespējams to prognozēt, mums ir jādzīvo ar nedrošību, jo tā ir daļa no dzīves. To labi zina cilvēks, kas, laukos strādājot, nevar paredzēt, vai būs sausa vai slapja vasara, ir jāizdzīvo. Tā jau ir tā izdzīvošanas māksla — ir jābūt gatavam, ir jāzina, kā izdzīvot.

Mūsdienu pasaulē izaicinājumi, ar kuriem tagad saskaramies, nav mums tādi vieniem pašiem. Mēs neesam vieni. Ne tikai mūsu kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, bet arī skandināviem un citās valstīs Eiropā rūp un interesē, kā mums klājas. Un viņiem labāk patiktu, ja Latvijai klātos labi. Viņi ir gatavi mūs atbalstīt, bet, protams, mums pašiem būs sūri grūti jāstrādā kā līdz šim. Vai mēs balsosim ar “jā” vai “nē”, ir vairāk nekā skaidrs, ka dzīve turpināsies, būs tās pašas bēdas un tie paši prieki, bet starpība ir tāda, ka ES mums piedāvā izdevības un iespējamības un mums pašiem būs tās jāizmanto. Tas ir atvērts logs uz pasauli, tās ir atvērtas durvis uz Eiropu, šīs iespējas jāizmanto.

Es priecājos būt jūsu vidū, jo jūs esat tādas sievietes, kas saprot šo pamatdomu, ka dzīvē cilvēks var tikt uz priekšu, ja viņam ir apņēmība, ka jebkurā vietā Latvijā, neatkarīgi no vecuma un izglītības, katra jauna diena ir jauna izdevība, tā var mums kaut ko piedāvāt. Jautājums ir, kā mēs mākam to atrast, vai mums ir pietiekama pašapziņa, uzticība saviem spēkiem un atvērtība pasaulei, lai mēs spētu to izmantot.

Es jums, mīļās Latvijas sievietes, novēlu paturēt to enerģiju, kas ir jūsu sirdīs, paturēt to mīlestību uz savu ģimeni, pagastu, vidi, uz savu valsti. Ar jūsu spēku un mīlestību, esmu pārliecināta, Latviju nekas nespēs uzvarēt un nekas nespēs mums kaitēt. Paldies, un lai jums visām ir veiksme un spēks!