Par monopola diktātu un telefona tarifiem

Dr.h.c. Georgs Lībermanis, valsts emeritētais zinātnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Konkurence pazemina tarifus

Cik maksā tālsaruna no Vācijas uz ASV vai Kanādu, izmantojot “Deutsche Telekom” fiksētā telefontīkla pakalpojumu? 12 centus par minūti. Bet uz Latviju? 59 centi par minūti, t.i., gandrīz piecas reizes dārgāk! Paradokss: jo lielāks attālums, jo zemāks tarifs. Interesējāmies, kāpēc tāda dīvainība. “Deutsche Telekom” oficiālā atbilde: to nosaka mūsu partneris — Latvijas telekomunikāciju uzņēmums. Skaidrā valodā: ačgārnības vaininieks SIA “Lattelekom”.

Lasītājiem jāzina, ka Vācijā ir samērā maz iestāžu, firmu un privātpersonu, kas izmanto “Deutsche Telekom” dārgos pakalpojumus. Pirms pieciem gadiem šā monopola vara fiksētos telefonsakaros tika lauzta. Saskaņā ar ES direktīvām iedegta zaļā uguns konkurencei, telekomunikāciju tirgus liberalizācijai. Līdz 2003. gada augustam “Deutsche Telekom” radās 15 sāncenšu fiksēto telefonsakaru jomā (bez mobilo telefonu operatoriem) ar dažādu darbības apjomu. Viņu asi trītais konkurences ierocis — krietni lētākie tarifi. Tā zvanīt uz ASV var par 2,3 centiem minūtē, uz Kanādu — par 2,5 centiem, uz Austrāliju — par 2,8. Šie konkurentu tarifi ir četras līdz 25 reizes zemāki nekā “Deutsche Telekom” tarifi. Uz Latviju var piezvanīt par 12 centiem minūtē, kas ir teju 5 reizes lētāk nekā Vācijas kādreizējā monopola noteiktā maksa. Tomēr samērs starp dārgo tarifu uz tuvo Latviju un lēto tarifu uz tālajām aizokeāna zemēm saglabājies. Tas nozīmē, ka arī šīs pilnīgās konkurences tirgu iespaido “Lattelekom”.

Likumsakarīgi, ka “Deutsche Telekom”, kopš konkurence salauza tā monopolu, zaudēja ap 60% sava kādreizējā fiksēto telefonsakaru apjoma. Te sava nozīme arī arvien plašākiem vietējo un starptautisko mobilo telefonu sakariem. “Deutsche Telekom” monopolstāvokli tomēr nevar līdz galam izskaust. Fiksēto telefonsakaru līnijas līdz ar ievadiem namos katram telefonlietotājam pieder “Deutsche Telekom”. Šī sistēma jāuztur, jāattīsta. Konkurentiem, lai sniegtu savus lētākos pakalpojumus, šīs sakaru līnijas obligāti jāizmanto, tātad jāvienojas ar to īpašnieku par šo nepieciešamo sakaru kanālu izlietošanas nosacījumiem, t.sk. par starppievienojuma tarifiem. “Deutsche Telekom” nevar saviem partneriem (konkurentiem) diktēt savas monopolcenas. Šīs attiecības regulē speciāla valsts institūcija.

Lētos telefonsakarus īsteno nevis labdarības organizācijas, bet peļņas kāri uzņēmēji, kuriem noteikta līmeņa ienākums ir izdzīvošanas nosacījums un saimniekošanas mērķis.

Rodas jautājums: kāpēc mazās Latvijas telefonsakaru firma spēj uzspiest starptautiskajam fiksētu telekomunikāciju tirgum savus spēles noteikumus?

“Lattelekom” monopolvaras pamati

Pirmkārt, “Lattelekom” pagaidām ir Latvijā vienīgais uzņēmums, kas īsteno fiksētos telefonsakarus, tātad ir absolūts monopols. Šī sabiedrība ar ierobežotu atbildību, apzinoties savu monopolstāvokli, diktē saviem abonentiem monopolaugstos tarifus.

Atcerēsimies — 90. gadu nogalē virkne “Lattelekom” abonentu sāka izmantot “call back” lētākos telefonsakarus ar ārzemēm.

Monopolsabiedrība šādu “nekaunību” nevarēja akceptēt un draudēja lētāko telefonsakaru tīkotājiem atslēgt telefonus. Šādu drastisko soļu juridiskais pamats — līgums ar Latvijas valsti par “Lattelekom” absolūto monopoltiesību saglabāšanu līdz 2002. gada 31. decembrim. No šā gada sākuma līdz šim monopolizētais fiksēto telefonsakaru tirgus ir liberalizēts. Konkurenti esot labprāt gaidīti. Bet pusgadu nekas nemainījās. “Lattelekom” visai nopūlējās, lai konkurenti reāli nesāktu darboties. Kā? Ar monopolaugstu maksu par starppievienojumiem, lai potenciālajiem konkurentiem būtu ekonomiski neiespējami sacensties ar “Lattelekom”.

Otrkārt, SIA “Lattelekom” 49% daļas pieder “Tilts Communications”, kuru tagad reāli pārvalda zviedru un somu Eiropas ziemeļvalstu apvienība — milzis “Telia Sonera”. 51% daļas, it kā kontrolpakete, ir Latvijas valsts īpašums. Tam vajadzētu nozīmēt, ka mūsu dzimtā valsts ar savu pilnvaroto starpniecību var droši virzīt visu “Lattelekom” darbību savu iedzīvotāju, uzņēmumu un iestāžu interesēs. Rūgti maldi! Saskaņā ar 90. gadu pirmajā pusē Latvijas valdības pārstāvju parakstīto līgumu ar “Tilts Communications” “Lattelekom” īstais kungs un vienīgais darbības noteicējs ir šī SIA daļu mazākuma īpašnieki. Latvijas presē lasām skarbus vārdus, ka “Lattelekom” valstī izvērš koloniālu biznesa politiku. Paradokss! Sabiedrība, kuras kontrolpakete pieder Latvijas valstij, šinī valstī darbojas kā svešs koloniāls spēks. Paradoksāli ir arī tas, ka Latvijas valsts, aizstāvot savas intereses, jau trešo gadu tiesājas ar “Lattelekom”. “Telia Sonera” telekomunikāciju pakalpojumu tirgus liberalizācijas apstākļos, lai nostiprinātu savu dominējošo stāvokli, vēlas nopirkt Latvijas valstij piederošo “Lattelekom” daļu tiesu. Bīstami tīkojumi!

Treškārt, valsts institūcijas, kam bija un ir tiešs pienākums regulēt sabiedrisko pakalpojumu tarifus, attiecībā uz “Lattelekom” iekšējo un ārējo telefonsarunu tarifiem piekopa un piekopj izteiktu neiejaukšanās politiku. Šā monopola neiegrožots diktāts ir Latvijas ekonomiskās dzīves realitāte.

Salīdzinājums ar Igauniju

Kāpēc Latvijā nav realizēts tas, kas īstenots Igaunijā? Tāds jautājums rodas, iepazīstoties ar a/s “Esti telefon” pakalpojumu tarifiem.

Salīdzinājums starp SIA “Lattelekom” un a/s “Eesti telefon” darbību ir visai korekts. Abām neatkarīgajām Baltijas republikām krasi ir nepieciešams pāriet no novecojušām telefonsakaru sistēmām uz modernajām pasaules līmeņa tehnoloģijām, paplašināt lauku rajonu telefonizāciju. Kā SIA “Lattelekom”, tā a/s “Eesti Telefon” 49% daļu un akciju pieder “Telia Sonera” apvienībai.

Lūk, fiksēto telefonsarunu tarifi. Izmantojot tā paša starpnieka savienojumu, no Vācijas uz Latviju var piezvanīt par 14 centiem minūtē, bet uz Igauniju – par 3,7 centiem jeb 3,8 reizes lētāk. Telefona zvana minūte no Latvijas uz Vāciju, ASV, Kanādu no pulksten 8 līdz 18 maksā 0,413 latus, pārējā laikā, atpūtas un svētku dienās – 0,289 latus. Igaunijā noteikt šos tarifus ir sarežģītāk. Sarunām, ko tieši apkalpo “Eesti telefon”, ir vairāki tarifi: mājas paketes, komercpaketes un vēl īpašs pluspaketes tarifs. Pēdējais ir par 15 – 25% lētāks par mājas paketes tarifu. Būtiski ir tas, ka jau zināmu laiku darbojas konkurents – “Tele-2”. Tā tarifi, salīdzinot ar mājas paketes tarifu, atšķiras atkarībā no tā, uz kuru valsti tiek zvanīts. Sarunām ar Franciju šis tarifs ir par 11%, ar Vāciju – par 15%, ar ASV – par 25% zemāks nekā mājas paketes tarifs. Par katras sarunas sākumu, neatkarīgi no šīs sarunas turpmākā ilguma, “Eesti telefon” vēl iekasē 0,48 kronas, “Lattelekom” – Ls 0,0118. Salīdzinājumu arī apgrūtina tas, ka “Lattelekom” un “Eesti telefon” klientiem ir noteikta mēneša abonentu maksa – attiecīgi Ls 3,54 un 98 kronas.

Aprēķināsim, cik izmaksā viena piecu minūšu telefonsaruna “Lattelekom” abonentiem darba laikā, bet “Eesti telefon” pakalpojumu lietotājiem pēc mājas paketes tarifa, ietverot visu maksu un pārrēķinot kronu latos pēc kursa 1 krona = Ls 0,041. Rezultāts ir šāds – zvans no Latvijas uz Vāciju 3,5 reizes dārgāks nekā no Igaunijas, uz ASV, Kanādu – 2,6 reizes dārgāks; ārpus darba laika šāds zvans no Latvijas ir 2,3 un 1,7 reizes dārgāks nekā no Igaunijas. Zvanīt no Latvijas uz Igauniju darba laikā ir 1,4 reizes dārgāk nekā no Igaunijas uz Latviju. Iekšzemju sarunām ir tāds pats samērs. Igaunijā ir arī speciāls nakts tarifs, kas ir tikai 40% no darba laika tarifa.

Minētie samēri nepretendē uz precizitāti. Peldošs (visai mainīgs) ir lata kurss pret kronu. Tas arī neatspoguļo lata un kronas pirktspēju. Vai iespējami “Lattelekom” un “Eesti telefon” tarifu salīdzinājumi, nepārrēķinot kronu latos? Jā, ir. Attiecināsim šo sabiedrību tarifus pret katras valsts strādājošo mēneša bruto darba samaksu un mēneša vidējo vecuma pensiju. Latvijas statistikas ikmēneša biļetens (2003/3) mums šādu iespēju dod. 2002. gada pēdējā ceturksnī minētā darba samaksa Latvijā līdzinājās 185 latiem, Igaunijā – 6509 kronām, pensijas – Ls 63,83 un 1846 kronas. Tālākā aprēķina pamats – pieņēmums, ka tiek runāts 15 reizes mēnesī un katra saruna vidēji ilgst trīs minūtes.

Saskaņā ar šādu aprēķinu Latvijā mēnesī par telefona sarunām jāmaksā 3,2% no strādājošo vidējās bruto darba samaksas, Igaunijā – 1,85%. Vientuļam pensionāram, kas saņem vidēja apmēra pensiju, telefona sarunas ir visai dārgs pakalpojums. Tikai mēneša abonentu maksa līdzinās Latvijā 5,5% no vidējās pensijas, kopā ar telefona sarunām – 7,3%. Igaunijā šādiem pensionāriem attiecīgi jāmaksā 5,3% un 6,1%.

Šajos apstākļos “Lattelekom” monopola diktāts bez valsts institūciju regulējošās iedarbības izpaužas visai reljefi.

Monopols ielūzis, bet dzīvo

Ko atnesa 2003. gads Latvijas fiksētajiem telefonsakariem? Jūnijā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK), pārvarot “Lattelekom” pretestību, beidzot apstiprināja starppievienojuma tarifus. Šinī pakalpojumu tirgū iedegās pirmā konkurences liesmiņa: jaunienācējs “Telekom Baltija” noslēdza līgumu ar “Lattelekom”. Saskaņā ar šo līgumu “Telekom Baltija” abonenti varēs zvanīt “Lattelekom” abonentiem un otrādi. “Telekom Baltija” cenšas atraut klientus no līdzšinējā monopola ar 22% līdz 30% zemākiem tarifiem vietējām un iekšzemes sarunām. Turklāt “Telekom Baltija” neņem maksu par savienojumu, bet mēneša abonēšanas maksa ir 19% zemāka nekā “Lattelekom” klientiem; maksa par pieslēgumu ir attiecīgi Ls 9,99 un Ls 35. “Telekom Baltija” gatavojas šos lētākos telefonsakarus īstenot jau šā gada rudenī. Jaunā operatora abonentu loks pagaidām ir ierobežots. Iespējams, ka “Lattelekom” vēl šogad nāksies noslēgt starpsavienojuma līgumus ar dažiem citiem fiksēto telefonsakaru operatoriem – konkurentiem.

“Lattelekom” monopols ir ielauzts. Tomēr līdz ES noteikto sakaru pakalpojuma tirgus patiesai liberalizācijai vēl ir tālu. Atbildīgs SPRK darbinieks “optimistiski” prognozē, ka reālā konkurence starpsavienojumu tirgū varētu iestāties pēc 3 līdz 5 gadiem, jo tikai tai laikā rastos vismaz daļēji ar “Lattelekom” konkurējoši nesējtīkli un tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka “Lattelekom” dominējošais stāvoklis minētajā tirgū vēl zināmu laiku saglabāsies. Nepilnīgā konkurence nepazeminās arī šīs sabiedrības augstos tarifus. Savs stingrais vārds jāsaka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai. Ja tirgus konkurence nespēj pietiekami efektīvi regulēt piedāvājuma nosacījumus, nepieciešama valsts iedarbība.