Lai ES būtu tāda, kādu mēs to vēlamies, ir nepieciešama Latvijas līdzdalība tajā

Vakar, 16.septembrī, vienas dienas darba vizītē Latvijas Republikā bija ieradies Igaunijas Republikas premjerministrs Juhans Partss

Ministru prezidents Einars Repše, Cēsu pilsētas domes priekšsēdētājs Gints Šķenders un Igaunijas premjerministrs Juhans Partss, dodoties nolikt ziedus pie Uzvaras pieminekļa Vienības laukumā Cēsīs

Juhans Partss, Igaunijas Republikas premjerministrs, — Latvijas Ministru kabineta sēdē vakar, 16.septembrī, pulksten 14.05

Premjerministra kungs, dāmas un kungi! Esmu ieradies Latvijā pirms jūsu vēsturiskās izšķiršanās brīža, tāpat kā to darīja mans kolēģis Einars Repše, pirms dažām nedēļām ierodoties Igaunijā. Godātie valdības pārstāvji, man ir laba iespēja dalīties ar jums emocijās pēc Igaunijas referenduma. Kā jūs zināt, Igaunijas tauta ir nokārtojusi savu pēdējo eksāmenu ceļā uz Eiropas Savienību – 67,9% Igaunijas pilsoņu, kas piedalījās referendumā, nobalsoja par pievienošanos Eiropas Savienībai. Līdz ar to Igaunija uz visiem laikiem ir atgriezusies Eiropā. Man ir liels prieks arī par to, ka savu viedokli kopumā izteica 64% balsstiesīgo iedzīvotāju. Tas ir vairāk nekā citās Austrumeiropas valstīs. Šāds procents norāda, ka runas par tautas pasivitāti un mazu interesi par tautas nākotni nav taisnība.

Foto: A.F.I.

Man ir arī prieks, ka mūsu kampaņa “Nāc, izvēlies, lem par Igaunijas nākotni!” izrādījās pareiza. Un es ceru, ka jūsu valsts pilsoņi pārsniegs šo rekordu un aktīvi līdzdarbosies savai valstij tik svarīgo lēmumu pieņemšanā. Pirms pāris mēnešiem Igaunijā bija bažas, ka pārāk maz pilsoņu atbalsta pievienošanos Eiropas Savienībai. Mēs sapratām, ka kampaņu vajag veidot strīdīgāku, atturoties no frāzēm, kas nav cilvēkiem saprotamas. Manuprāt, tautas kampaņa Igaunijā bija līdzsvarota un solīda. Mani patīkami pārsteidza, cik aktīvi ar savu atbalstu Eiropas Savienībai nāca klajā zinātnieki, kultūras pārstāvji, uzņēmēji un citi sabiedrības pārstāvji. Tas pierādīja, ka valdības veidotajai tautas kampaņai ir sabiedrības un partiju atbalsts. Es personīgi kampaņas laikā apmeklēju 23 mazpilsētas un satikos ar daudziem cilvēkiem. Tas nebija pārsteigums, ka cilvēkiem ir daudz rūpju, un bieži tās ir ikdienas problēmas, kurām nav nekāda sakara ar Eiropas Savienību. Bet pirms referenduma no katras problēmas var izaugt eiroproblēma. Tomēr mēs daudz runājām arī par lietām, kas saistītas ar Eiropas Savienību. Un esmu pārliecināts, ka informācijas kampaņas rezultātā Igaunijas sabiedrības zināšanas par Eiropas Savienību ir būtiski pieaugušas.

Mums, Igaunijai un Latvijai, aiz muguras ir kopīga vēsture. Mēs daudzkārt esam bijuši tikai objekti vēsturē, un mums pašiem nav bijis iespēju noteikt savu likteni. Tagad mums ir unikāla iespēja pavērst mūsu valstis neatgriezeniski uz vienu un to pašu kursu – uz Eiropas Savienību un NATO. Pievienojoties Eiropas Savienībai, mēs vēlamies būt nelielas, bet aktīvas valsti, kas spēj pastāvēt par savām interesēm. Mūsu pēdējo desmit gadu politiskie lēmumi ir apliecinājuši iespējas mūsu kopējai sadarbībai Eiropas nākotnes konventā. Igaunijai un Latvijai daudzviet ir kopēji viedokļi. Nākotnē mums būs nepieciešama cieša sadarbība. Eiropas Savienībai ir jābūt tādai valstu savienībai, kurā katra valsts pati var risināt fundamentālus savas valsts pārvaldes jautājumus. Tai ir jābūt savienībai, kurā varēs brīvi attīstīties katras valsts valoda un kultūra. Savienībai, kas ciešā sadarbībā visiem garantētu labklājību un miermīlīgu Eiropas attīstību. Mums ir vajadzīga stipra un varena Eiropa, kurā attieksme pret visām dalībvalstīm būtu vienlīdzīga. Lai pastāvētu par Eiropas kopējām interesēm, ir vajadzīga stipra Eiropas Komisija. Eiropas Savienībā ir nozares, kurās noderēs tieši mūsu valstu pieredze, piemēram, Eiropas Savienības un Krievijas attiecību veidošanā. Lai nākotnē Eiropas Savienība būtu tāda, kādu mēs to vēlamies redzēt, ir nepieciešama Latvijas līdzdalība Eiropas Savienības veidošanā.

Foto: Ligita Ieviņa Vakar, 16.septembrī: Latvijas Ministru prezidents Einars Repše un Igaunijas premjerministrs Juhans Partss, nobaudot akciju sabiedrības “Cēsu alus” produkciju; Einars Repše un Juhans Partss, iepazīstoties ar “Via Baltica” autoceļa izbūves posmu Rīga–Ainaži

Foto: A.F.I.

Eiropas Savienības paplašināšanās noteikti ieviesīs izmaiņas mūsu dzīvē, viena no tām, gan psiholoģiska, gan ekonomiska, būs robežu izzušana. Tādējādi būs daudz vieglāk sadarboties mūsu uzņēmējiem, kā arī attīstīt tūrismu Baltijas reģionā. Latvijas “jā” Eiropas Savienībai nozīmēs, ka Baltijas jūra kļūs par Eiropas Savienības iekšējo jūru. Tas būtu liels ieguldījums reģiona politiskajā un ekonomiskajā attīstībā. Es visu laiku esmu centies būt lietas kursā par jūsu valsts attīstību. Es ļoti ceru, ka mūsu referenduma iznākumam būs ietekme Latvijā. Arī mēs jūtam atbildību par Latvijas tautu. Tāda savstarpēja ietekme bija arī 1995. gadā, kad notika Somijas un Zviedrijas referendumi. Tas pierāda, cik svarīgi kaimiņi mēs viens otram esam. Taču galīgo lēmumu referendumā, protams, pieņems Latvijas tauta. Es ticu, ka mums būs kopīga un veiksmīga nākotne Eiropas Savienībā un NATO.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Vakar, 16.septembrī, noslēdzās Igaunijas Republikas parlamenta priekšsēdētājas Enes Ergmā darba vizīte Latvijas Republikā

Ene Ergmā, Igaunijas Republikas parlamenta priekšsēdētāja, — speciāli “Latvijas Vēstnesim” vakar, 16.septembrī, pulksten 8.30

Jau deviņas no desmit Eiropas Savienības kandidātvalstīm savu vairāk vai mazāk pārliecinošo “jā” dalībai ES ir izteikušas. Atlikusi Latvija, kam izšķiršanās par nākotnes ceļu ir priekšā šosestdien. Dzīvojot referenduma gaidās, gribas ticēt, ka pārējo kandidātvalstu, jo īpaši Baltijas kaimiņvalstu, izvēle būs spēcīga motivācija, lai arī Latvijas pilsoņi 20. septembrī nodotu savu balsi par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Šajā mūsu valstij tik būtiskajā brīdī divu dienu vizītē uzreiz pēc referenduma Igaunijā ieradās arī valsts parlamenta (Rigikogu) priekšsēdētāja Ene Ergmā. Vizītes laikā 15. septembrī kopā ar Saeimas priekšsēdētāju Ingrīdu Ūdri Ventspils augstskolā Ene Ergmā diskutēja ar studentiem par Igaunijas pieredzi virzībā uz Eiropas Savienību. Savukārt 16. septembrī Igaunijas parlamenta vadītāja tikās ar Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju, pirms tam sniedzot intervijas Latvijas plašsaziņas līdzekļiem, tostarp “Latvijas Vēstnesim”.

Foto: Ligita Ieviņa

— Jūsu darba vizīte mūsu valstī notiek divkārt vēsturiskā laikā — referendums par dalību ES Igaunijā nupat kā ir noticis un bijis pozitīvs, savukārt Latvija šonedēļ gatavojas savam izšķirošajam lēmumam. Kādas bija jūsu domas, izjūtas, uzzinot referenduma rezultātus?

— Es patiešām ļoti, ļoti priecājos. Un tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, referendumā bija piedalījies ļoti iespaidīgs skaits Igaunijas balsstiesīgo iedzīvotāju — 64,02%, otrkārt, savu atbalstu ES bija izteikuši aptuveni 67% no šiem balsotājiem. Man bija gandarījums, jo referenduma rezultāts Igaunijā ir daudzu cilvēku, tai skaitā arī mana, darba ieguldījums. Pēdējā mēneša laikā esmu pa Igauniju nobraukusi gandrīz desmit tūkstošus kilometru, tikusies un daudz runājusi ar iedzīvotājiem tieši lauku apvidos un mazpilsētās. Tās bija ļoti garas darba dienas. Nereti uz šīm mūsu sarunām ieradās salīdzinoši nedaudz cilvēku, taču, manuprāt, tas nebija būtiskākais. Lielu ieguldījumu izglītošanas kampaņā sniedza arī reģionālie Igaunijas laikraksti, kas aicināja mani uz intervijām. Līdzīgi kā Latvijā, arī pie mums iedzīvotāji lielākoties nevar atļauties abonēt lielos dienas laikrakstus.

Dzirdot paziņojam referenduma pirmos rezultātus, sapratu arī, ka beidzies ir tikai pirmais darba cēliens, turklāt labi beidzies. Šobrīd mums ir piešķirtas veiksmīgas starta pozīcijas, taču priekšā ir arī ļoti daudz smaga darba, lai visas ieceres spētu virzīties uz priekšu.

— Ko jums izbraukumos jautāja Igaunijas iedzīvotāji?

— Ļaudis dara bažīgus neziņa, kā dzīvosim Eiropas Savienībā. Vecākā gadagājuma cilvēkus uztrauc 1940.gada pieredze, un viņi saskata līdzību ar iestāšanos Padomju Savienībā. Uz šo jutīgo jautājumu centos sniegt atbildi, ietverot metaforisku salīdzinājumu: 1940.gadā daudzi igauņi tika izsūtīti uz Sibīriju, bet vai izbraukums uz Londonu vai Parīzi šobrīd būtu līdzināms ar toreizējo? Daudz tika runāts par sadzīviskām lietām, piemēram, cukura cenām. Nevar noliegt, mēs ļoti ātri aizmirstam savu neseno pagātni. Kādā no tikšanās reizēm Rakverē ar vietējiem uzņēmējiem atcerējāmies 1992. gadu, kad Igaunija ieviesa savu nacionālo valūtu un kādas toreiz bija cenas daudziem pārtikas produktiem.

— Jūs minējāt, ka referendumā piedalījās ievērojams skaits Igaunijas pilsoņu. Jūsuprāt, kas noteica vēlētāju vairākuma pozitīvo izvēli? Diemžēl salīdzinājumā ar Lietuvu gan Latvijā, gan Igaunijā eiroskeptiķu skaits ir salīdzinoši ļoti augsts.

Manuprāt, ļaudis tomēr saprot, un tie, kas vēl šaubījās, saprata, ka tā ir ES piedāvātā iespēja valstij attīstīties. Ziniet, es tikšanās reizēs nemēģināju ar kvēlu degsmi pārliecināt klātesošos, lai tie noteikti balsotu “par”. Es aicināju padomāt un izvērtēt to, ka patiesībā šobrīd mēs cenšamies sasniegt zināmā mērā neiespējamo. Divpadsmit gadu laikā mēs tiecamies sasniegt to attīstības līmeni, ko citas valstis panāca 60 gados. Tas ir smagi, bet mums daudz kas jau ir izdevies. Pilnībā ir pārveidota mūsu valstu ekonomika, un tas prasīja lielus upurus. Tika zaudētas daudzas milzīgas rūpnīcas, un šīs rētas vēl nav pilnībā sadzijušas. Es sajutu, ka Igaunijā daudzi vecākā gadagājuma ļaudis ir sapratuši viņiem piešķirtās izvēles nozīmību nākamo paaudžu priekšā. Tas ir tieši saistīts ar spēju sākt domāt citādi, ne tikai kā patērētājam. Ļoti daudzos cilvēkos diemžēl šī spēja vēl nav iesakņojusies.

Es biju ļoti laimīga, uzzinot, ka manā dzimtajā pilsētā Tartu bija visaugstākais “par” nobalsojušo skaits — 73% — un nevienā šīs apkārtnes pagastā “pret” balsojušo skaits nepārsniedza pozitīvo balsojumu.

Runājot par lielo Lietuvas referendumā “par” nobalsojušo skaitu, nevar noliegt Lietuvas katoļu baznīcas nozīmīgo lomu. Katoliskās tradīcijas šajā zemē, līdzīgi kā Polijā, ir gadsimtu gaitā izkoptas un pastāv joprojām. Protams, es nevēlos noniecināt Lietuvas valdības ieguldījumu, jo katrs deva savu artavu kopīgajai lietai.

— Vizītes laikā Ventspils augstskolā jums notika diskusija ar studentiem par Igaunijas pieredzi virzībā uz ES. Kā jūs vērtējat noskaņojumu Latvijā pirms 20. septembra referenduma?

— Īsumā novērtējot diskusiju Ventspilī, jāatzīst, ka biju cerējusi uz lielāku degsmi un vēlmi sarunāties. Taču, manuprāt, gan Ventspils jaunatne, gan jaunieši pārējā Latvijas daļā saprot, ka ES dod milzīgas iespējas sevi apliecināt, nezaudējot savu nacionālo identitāti. Ja kāds to tiešam nesaprot, man viņa ir vienkārši žēl.

— Taču visos laikos ir bijusi pazīstama studentu spītība un dumpīgums.

— Jā, nenoliedzami, tomēr šī parādība ir tikpat veca kā pasaules radīšanas teika par Ievu un aizliegto paradīzes augli. Ja Ievai būtu teikts, ka ābolu raut ir atļauts, diezin vai viņa to būtu darījusi. Man liekas, nereti mūsu studenti uzskata, ka viņi jau dzīvo Eiropā, tomēr tā ir tikai šķietamība. Vēlos īpaši uzteikt Tartu studentus, kas aktīvi piedalījās referendumā. Parasti tur, piemēram, uz parlamenta vēlēšanām, ir ļoti neliels balsojušo skaits. Atzīstos, ka pirmsreferenduma laikā es apzināti ne reizi neuzstājos auditorijās lielajās Igaunijas pilsētās. Pati lielākā pilsēta, kurā runāju ar tautu, bija Narva. Līdzīgi kā latviešiem Daugavpils, šī ir izteikta cittautībnieku pilsēta. Bet, runājot par protestu, ko minējāt kā studentu vidū populāru rīcību, vēlos atgādināt, ka protestam ir jābūt ne vien skata pēc, tam, manuprāt, ir jābūt saprātīgam un gudri pamatotam.

— Drīzumā arī Igaunijā noteikti tiks vērtēti aģitācijas kampaņas un iedzīvotāju izglītošanas rezultāti. Jūsu valsts reklāmas kampaņa šeit, Latvijā, tika novērtēta kā atraktīva, ar humora pieskaņu. Kā jūs vērtējat vizuālās reklāmas kampaņu Igaunijas medijos un ielās?

— Piekrītu, patiešām lielākā daļa reklāmas, kas parādījās pirmsreferenduma laikā, bija interesanta un atraktīva. Jaunatni nevarēja atstāt vienaldzīgu un arī pārējie nevarēja neievērot glītus, sportiskus, spāniska izskata puišus, kas aicina doties uz ES. Šai reklāmai īpaša popularitāte bija meiteņu vidū. Līdzās šādai reklāmai bija arī tēlaini un nopietni reklāmas plakāti. Tomēr diemžēl bija arī nepārdomāti reklāmas klipi, kas zināmā mērā mazināja “par” balsotāju skaitu. Šāds negatīvs piemērs bija reklāma ar retorisku jautājumu, vai Krievija ir mūsu draugs. Nav šaubu, ka krievvalodīgo Igaunijas pilsoņu vidū tas lielākoties deva negatīvus rezultātus, jo runāt par šādām lietām, manuprāt, ir bezjēdzīgi. Reklāmas veidotāji pēc tam mēģināja skaidrot savus motīvus, taču saprotams, ka skatītāju auditorija reklāmdevēja iekodēto informāciju nebija izpratusi. Esmu vienmēr uzsvērusi, ka viss, kas skar nacionālās intereses, tiek uztverts ļoti jūtīgi un jābūt ļoti tolerantiem un piesardzīgiem. Kā īpaši nozīmīgu vērtēju divu pēdējo nedēļu reklāmu. Pazīstami Igaunijas kultūras darbinieki mierīgi un tieši runāja ar mūsu cilvēkiem. Domāju, ka savu roku, aicinot cilvēkus doties uz referendumu, pielika ikviens Igaunijas parlamenta un valdības loceklis.

— Šā gada maijā, kad Rīgā viesojās triju Baltijas valstu parlamentu vadītāji, jūs norādījāt uz veiksmīgu mūsu valstu sapratnes un sadarbības pieredzi līdzšinējā laikā un aicinājāt to nezaudēt arī turpmāk. Arī pēc referenduma rezultātu paziņošanas Igaunijā jūs izteicāt cerības, ka Latvija pievienosies ES, bet, ja tomēr tā nenotiks, abu valstu attiecības paliks draudzīgas. Ko jūs ar to gribējāt teikt?

— Redziet, ja Latvijas pilsoņi tomēr atteiksies iet kopīgu ceļu Eiropas Savienībā, situācija Baltijā nenoliedzami mainīsies gan valsts pārvaldes, gan ekonomisko attiecību līmenī. Protams, tiks saglabātas un attīstītas abu valstu divpusējās attiecības. Varu teikt līdzīgi, kā Igaunijai teica Somijas prezidente Tarja Halonena — nedomājiet, ka mēs no jums novērsīsimies. Tomēr tas būs citādi. Tādēļ es gribu jautāt: vai tiešām latvieši grib zaudēt sasniegto un slēgt robežu ar Igauniju un Lietuvu?

Esot šobrīd Latvijā, diemžēl man maz iznāca just tautas noskaņojumu vai vērtēt reklāmas kampaņas. Kādu laiku iepriekš, nedaudz ieskatoties Latvijas socioloģiskajās aptaujās, es secināju, ka liela daļa jūsu valsts pilsoņu ļoti maz zina par ES. Nav noslēpums, ka tautas neziņu vairo ierēdņu sarežģītie skaidrojumi un pārliecība, ka ES ir institūcija vienīgi valdības un ierēdņu vajadzībām. Savos izbraukumos es apzināti izvairījos no sarežģītu svešvārdu un terminu lietošanas.

— Kāpēc jūs pati balsojāt par Igaunijas pievienošanos ES?

— Kā zinātnes pārstāve es saredzu likumsakarību Eiropas Savienības pastāvēšanai un paplašināšanai. Man ir pārliecība, ka apvienojoties mēs esam varens spēks. Pirms 63 gadiem notikusī mūsu valstu atdalīšana no Eiropas nedrīkst atkārtoties. Mums ir jāatgriežas tur, kur jau bijām, un jāiet uz priekšu visiem kopā! 20. septembrī es no sirds turēšu abus īkšķus, lai arī Latvija pateiktu savu noteiktu “jā” Eiropas Savienībai.

Zaida Kalniņa, “LV” Saeimas  un pašvaldību lietu redaktore