Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Voldemārs Zāmuēls. Ceturtais Latvijas Ministru prezidents

Latvijas valdība, kuru vadīja Zigfrīds Anna Meierovics, demisionēja 1924. gada 15. janvārī. Neticami ātri – jau pēc desmit dienām – jaunu Ministru kabinetu bija sastādījis Voldemārs Zāmuēls (raksta arī – Zamuels). Kas viņš bija? Lai atbildētu uz šo vaicājumu, jāielūkojas viņa dzīves gājumā.

1872. gadā Dzērbenē pasaulē nācis, Voldemārs Zāmuēls pēc Rīgas Nikolaja ģimnāzijas absolvēšanas (1890) un jurista diploma saņemšanas Tērbatas universitātē (1902) jau pirmās Krievijas revolūcijas laikā iesaistījās arī politiskajā dzīvē. Viņš kļuva par latviešu pilsoniskās kadetu partijas biedru un 1907. gadā – par vienu no šīs organizācijas vadītājiem. V.Zāmuēls kopā ar juristu Frici Albertu 1906. gadā sāka izdot lielu dienas avīzi “Latvija”. Viņi arī bija tās pirmie redaktori.

Pirmā pasaules kara laikā V.Zāmuēls bija latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas loceklis, bet pēc carisma gāšanas darbojās Vidzemes agrārkomitejā un šīs guberņas Zemes padomē. Taču viņa vislielākais devums šajā sarežģītajā laikā bija piedalīšanās Latviešu pagaidu nacionālās padomes – pirmās Latvijas pašnoteikšanās institūcijas – izveidošanā un darbībā. Padomes dibināšanas sanāksme notika Valkā 1917. gada 17.(30.) novembrī. V.Zāmuēlu tur ievēlēja par jaunās organizācijas padomes valdes priekšsēdētāju. Valkas saiets vēl izteicās par Latvijas pašnoteikšanos visnotaļ plašas autonomijas formā Krievijas sastāvā, bet LNP otrā sesija 1918. gada 17.(30.) janvārī izšķīrās par pilnīgu Latvijas valsts neatkarību.

1920. gada pavasarī jau pieredzējušo politiķi ievēlēja Satversmes sapulcē, kur viņš darbojās agrārlietu un organizācijas komisijā. Nepilnu divarpus gadu laikā V.Zāmuēls referēja par septiņiem svarīgiem jautājumiem, bet kā deputāts debatēja divkārt biežāk – 14 reizes. 1921. gada otrajā pusē un 1922. gada pirmajā pusē viņš bija Zemkopības ministrs.

Pirmās Saeimas IV sesijas 4. sēdē 1924. gada 15. janvārī parlamenta sekretārs Jānis Vesmanis nolasīja šādu Valsts prezidenta Jāņa Čakstes rakstu, kas bija adresēts augstā nama vadītājam Fridriham Vesmanim:

“Augsti godāts priekšsēdētāja kungs!

Pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 56. pantu, esmu uzaicinājis V.Zāmuēla kungu sastādīt ministru kabinetu.”

Pēc tam nolasīja V.Zāmuēla rakstu, kurā bija sacīts:

“Saeimas prezidenta kungam

Man ir tas gods paziņot Jums, augsti godāts prezidenta kungs, ka, izpildot Valsts prezidenta uzdevumu, es esmu sastādījis ministru kabinetu šādā sastāvā:

ministru prezidents un tieslietu

ministrs V.Zāmuēls

finansu ministrs R.Kalnings

iekšlietu ministrs A.Birznieks

iekšlietu ministra biedrs

ar balssties. A.Dzenis

zemkopības ministrs E.Bauers

ārlietu ministrs,

pagaidām V.Zāmuēls

satiksmes ministrs J.Pauļuks

darba ministrs,

pagaidām J.Pauļuks

izglītības ministrs K.Straubergs

izglītības ministra biedrs

ar balssties. (vieta vakanta)

kara ministrs

p.-l. Fr.Birkenšteins”

Papildinot šo sarakstu, jānorāda, ka 27. janvārī par ārlietu ministru kļuva L.Sēja, tajā pašā dienā – par darba ministru Ā.Krieviņš un 10. aprīlī par tieslietu ministru – J.Arājs. A.Birznieks atkāpās no amata 8. maijā. Viņa vietu ieņēma P.Juraševskis.

Kabinets bija sastādīts lielā steigā, tāpēc plašāku tā darbības programmu nebija pagūts izstrādāt. Jaunais premjerministrs deklarēja lakoniski: “Saimnieciskā laukā valdība ievēros taupību visās nozarēs, apmierinot tomēr nepieciešamākās dzīves atjaunošanas prasības. Iekšējā politikā valdība stāvēs uz noteikti valstiskiem un demokrātiskiem pamatiem un uzstāsies pret uzbrukumiem Latvijas Republikas Satversmei, no kuras puses tie arī nenāktu, veicinot pretešķību izlīdzināšanu starp dažādām pilsoņu šķirām un tautību saprašanos. Ārējā politikā valdība centīsies uzturēt labas attiecības ar kaimiņu valstīm Baltijas piekrastē un citām valstīm.”

Pēc īsām debatēm, kurās piedalījās 9 deputāti, Saeima tajā pašā dienā ar 54 balsīm par, 19 pret un 17 tautas kalpiem atturoties, apstiprināja V.Zāmuēla valdību. Nezināms autors A.G. publikācijā “Darba kabinets” (“Jaunākās Ziņas”, 1924, 28. janv.) tā raksturoja jauno izpildvaru: “Lai izbeigtu valsts dzīvei nevēlamo kabineta krīzes ieilgšanu, Saeimas centra grupas ar kreisā spārna atbalstu sastādījušas pilsonisku darba kabinetu ar bijušo zemkopības ministru V.Zāmuēlu priekšgalā (..). Opozīciju kabinetam iztaisa zemnieksavienība un labās grupas (..). Jaunais m.p. V.Zāmuēls ne valsts darbā, ne arī politiskā ziņā nav balta, neaprakstīta lapa. Kas viņu spieda savā laikā aiziet no valsts darba, tā bij arī zemnieksavienības asā opozīcija, nereti ar demagoģisku piegaršu. Kabinetā pieaicināti speciālisti, uz kuriem var skatīties ar uzticību.”

Līdzīgas domas A.Zalts pauda rakstā “Par valdības darbību un stāvokli”, kuru minētā avīze ievietoja 18. februāra laidienā. Viņš atzīmēja, ka pēc kabineta sastādīšanas varēja rasties aizdomas, vai tikai tas nenonāks pārāk lielā atkarībā no kreisajiem sociāldemokrātiem. Taču sakarā ar tā pilsonisko sastāvu bažām nav pamata. Valdības darbs tikai iesākts. Tā sekmes atkarīgas no “lietišķuma un nesavtīguma, kādu kabinets ievēros valsts darbā. Tagadējais kabinets var pastāvēt tikai kā nopietns darba kabinets, kā demokrātiskas un veselīgas politikas sargātājs”.

Tiktāl laikabiedri, kā saka, pa karstām pēdām. Bet ko domā aculiecinieki politiķi pēc ilgiem gadu desmitiem. Viens no LSDSP līderiem visās četrās Saeimās Fēlikss Cielēns savos Stokholmā 60. gados izdotajos memuāros “Laikmetu maiņā” dēvē V.Zāmuēla valdību par kreisās koalīcijas kabinetu. Viņam ir taisnība divu apstākļu dēļ – pirmkārt, šo valdību pēc būtības sastādīja sociāldemokrātu vadoņi F.Cielēns, A.Buševics un A.Rudevics, paši gan taktisku apsvērumu dēļ neiestājoties tajā, un, otrkārt, tas bija pirmais kabinets, kurā izpalika Zemnieku savienības pārstāvji. V.Zāmuēls bija noteikts pilsonisks demokrāts, taču bez Saeimas deputāta krēsla. Ministri pārstāvēja demokrātiskās vidus grupas un bezpartijiskos demokrātus. F.Cielēns tā vērtē Latvijas jau astotās valdības un tās galvas darbu: “Voldemārs Zāmuēls un arī viņa kabineta locekļi bija pazīstami kā inlaintelektuāļi, aiz kuriem nestāvēja nekādas saimnieciskas organizācijas (mūsdienu terminoloģijā – ekonomiski grupējumi un sponsori... – R.T.), pilnīgi tīri no jebkāda veida veikalošanas. Turklāt vēl minams, ka V.Zāmuēls jau Satversmes sapulces laikā bija izvirzījies kā noteikts visāda veida korupcijas apkarotājs, darbodamies par lūgumu un sūdzību komisijas priekšsēdi. Korupcijas apkarošana deva Zāmuēla valdībai lielu popularitāti tautā. “Taču nevar pievienoties memuārista apgalvojumam, ka, lai gan sociāldemokrāti nepiedalījās valdībā, viņi tur bija “galvenie noteicēji”. Vēl apšaubāmāka ir lielība, ka divas reizes mēnesī notikušas Ministru prezidenta un LSDSP frakcijas prezidija apspriedes par valdības darbību. Izklausās pārāk neticami, lai būtu ticami. Bet F.Cielēns jau mīlēja pārspīlēt savus un savas partijas nopelnus...

Jaunās valdības pirmā sēde, kuru vadīja J.Čakste, notika 27. janvārī. Pirmajā darba sēdē ministri sanāca nākamajā dienā. V.Zāmuēls tajā teica: “Mūsu kabinets radās ārkārtīgos apstākļos, parlamenta valodā runājot – steidzamības kārtībā: bet viņš nav uzskatāms kā nejaušības auglis, bet gan kā apzinīgs valstiski domājošas Saeimas daļas radījums. Saeimas prestižs bij apdraudēts, un Saeima izšķīrās par viengabalainu pilsonisku kabinetu. Savā darbā mums būs jāatmet visas šaurās personīgās intereses un jāpatur prātā vienīgi valsts labums. Tad darbs sekmēsies, neraugoties ne uz kādu opozīciju. Šī ir mana īsā programma, ceru, ka tā būs pieņemama arī jums.

2) Nolemj kārtējās ministru kabineta sēdes noturēt otrdienās un ceturtdienās, sākot tās pulksten 12 dienā. Mazo kabinetu likumprojektu iepriekšējai apspriešanai nodibina sekošā sastāvā: ministru prezidents un tieslietu ministrs V.Zāmuēls, iekšlietu ministrs A.Birznieks, kara ministrs pulkv.-leitn. Fr. Birkenšteins un attiecīgā resora vadītājs.

3) Ministru prezidents V.Zāmuēls paziņo, ka ministru prezidenta pienākumus viņa prombūtnes gadījumos izpildīs finansu ministrs Ringolds Kalnings.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1337.l., 125.lp.)

Tagad par V.Zāmuēla valdības 10 mēnešos un 23 dienās paveikto (tik ilgi tai bija lemts pastāvēt). Jaunā izpildvara, kā tas pienākas jebkuras parlamentāras zemes valdībai, vispirms turpināja nostiprināt un attīstīt Latvijas finanšu sistēmu. Tuvākais palīgs ministriem šīs problēmas risināšanā bija arī ar viņu piedalīšanos sagatavotais un Saeimas akceptētais valsts budžeta likums, kuru J.Čakste izsludināja 1924. gada 30. jūnijā. Šā dokumenta I nodaļas “Vispārējie noteikumi” paredzēja, ka valsts budžets sastādāms vienam gadam. Saimniecības gads sākas 1. aprīlī un beidzas 31. martā. Budžetā uzrādāmi visi valsts ieņēmumi un izdevumi to “šķietamā apmērā, ar iespējamu noteiktību, kura pamatojama uz sīkiem saimnieciskiem un finansiāliem aprēķiniem”.

Ieņēmumi un izdevumi sadalāmi kārtējos un ārkārtējos. Pirmajos uzrādāmi nodokļi, nodevas un tiešie (neto) valsts ieņēmumi no monopoliem, regāli jām (valsts monopoltiesības, piem., uz monētu kalšanu – R.T.), uzņēmumiem, zemēm, mežiem un vērtspapīriem. Ārkārtējos ieņēmumos uzrādāmi ieņēmumi no valsts mantas pārdevumiem, izstāvošu ieguldījumu atmaksas un valsts aizņēmumi.”

Kārtējos izdevumos uzrādāmi “valsts civiliestāžu, tiesu un apsardzības uzturēšana, izglītības izdevumi, sociālā apgādība; kārtēji pabalsti, kas neietilpst sociālās apgādības un izglītības vajadzībās, piemaksas valsts uzņēmumiem deficīta segšanai un valsts parādu kārtēja deldēšana un procentu nomaksas. Ārkārtējos izdevumos uzņemami vienreizēji izdevumi kapitāliem mērķiem, ārkārtēji pabalsti, vienreizējās valsts parādu nomaksas un kara izdevumi”.

Ar šā likuma stāšanos spēkā bija atcelti: 1) 1919.gada 9.augusta pagaidu likums par kredītu atvēršanas kārtību, to izlietošanu valsts vajadzībām un par atsevišķu resoru naudas operācijām un 2) 1921.gada 26.aprīļa likums par valsts budžetu ar tā vēlākiem pārgrozījumiem.

V.Zāmuēls un finanšu resora vadītājs R.Kalnings 1924.gada 7.augustā parakstīja Latvijas Hipotēku bankas statūtus, kurus kabinets bija apstiprinājis Satversmes 81.panta kārtībā. Tajos bija nosacīts, ka šī banka ir valsts uzņēmums aizdevumu izsniegšanai pret nekustamu mantu pilsētās, miestos un apdzīvotās vietās, kurām ir pilsētas raksturs. Par bankas operācijām un drošību atbild valsts. Banka izsniedz ilgtermiņa aizdevumus pret nekustamu mantu, kas sastāv no zemes ar dzīvojamām, rūpniecības vai citu vajadzību mūra, jauktām vai koka ēkām ar piederumiem, ja ieķīlājamās mantas bankas noteiktā vērtība ir ne mazāk kā 1000 latu.

Ar šo dokumentu tieši sasaucās Ministru kabineta izstrādātais likumprojekts par valsts kredītiem lauksaimniecības būvniecībai, kuru parlaments pieņēma 1924.gada 17./18.jūnijā. Šis akts paredzēja, ka izsniedzami “ilggadīgi aizdevumi jaunierīkojamām, viensētās izdalāmām, lauku amatnieku un karā nopostītām saimniecībām, kā arī pastāvošām saimniecībām ar zemes platību līdz 27 ha, lauku pašvaldībām un sabiedriskām organizācijām nepieciešamo ēku jauncelšanai un uzlabošanai. Atsevišķām saimniecībām izsniedzamo aizdevumu apmērus likuma noteiktās robežās nosaka Zemes banka”.

Taču visvairāk laika un pūļu ministriem un deputātiem prasīja 1924./1925.gada budžeta izstrādāšana, apspriešana un apstiprināšana Saeimā. Tam vajadzēja veltīt vairāk nekā mēnesi (24.07.05.-17./18.06) un 19 augstā nama kopsēdes (dažās no tām gan līdztekus aplūkoja arī citus jautājumus), kurās runāja ap 180 cilvēku (ne viens vien vairākkārt): gandrīz katrā sēdē referents J.Vesmanis, V.Zāmuēls, R.Kalnings kā ministrs un deputāts, vairāki citi ministri.

Uzstāšanās ar retiem izņēmumiem bija visnotaļ pragmatiskas (tāpat kā 2003.gadā!). Katrs, īpaši apskatot izdevumu daļu, centās panākt lielāku finansējumu savai nozarei, resoram, novadam, pat pilsētai un pagastam. Tālab nav ne vietas, ne vajadzības kaut vai īsi atreferēt šajā jautājumā Jēkabielas staltajā namā sacīto.

Kādus vārdus vairāk gribas teikt vien par LSDSP biedra, deputāta un dzejnieka Raiņa runu finanšu likumu likuma sakarā, sevišķi tāpēc, ka par šo viņa debati nav gandrīz nekas rakstīts ne Latvijas vispārējā, ne literatūras vēsturē. Rainis kā jau augstas kultūras cilvēks runāja kritiski galvenokārt par kultūras, izglītības un ētikas jautājumiem, pirmām kārtām Izglītības ministrijas tāmes aspektā. Viņš vispirms ar nožēlu konstatēja, ka izdevumi izglītībai, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, atkal nedaudz samazinājušies. Tie ir tikai 6-8% no kopējā budžeta, kamēr “tai zemē, kura ir mana otrā dzimtene (sic – R.T.) – Šveicē, – tas iet pāri 30% no visiem izdevumiem priekš tautas izglītības”.

Dzejnieks aicināja veltīt vairāk uzmanības zemākajai un tautas izglītībai, norādot, ka Latvijā nav “ne tautas konservatorijas, mums nav ne tautas akadēmijas, ne tautas nama, ne tautas augstskolu, nav pietiekoši tautas teātru”. Jāgādā, lai plašām masām būtu pieejami tādi “mākslas baudījumi” kā Nacionālā opera, Nacionālais teātris un Konservatorija. Gluži mūsdienīgi skan Raiņa pārmetumu pilni vārdi, ka “mūsu tautas vietnieki par tautas garīgo dzīvi ir diezgan maz informēti. Viņiem pašiem, cik dzirdējām, nav laika apmeklēt mākslas iestādes un citādi viņi par to nav diezgan ieinteresēti.” Kad Nacionālajā teātrī atzīmēja Bairona 100.dzimšanas dienu, valdības ložas bija tukšas. Ar 21.gadsimtu sasaucas arī viņa teiktais par iešanu uz Eiropu: “Ja mums tagad Eiropas kultūra vairāk pieietamam, ja mums ceļi brīvi uz Eiropu, tad mēs redzam, ka mēs piesavināmies no Eiropas taisni viņas ārējās parādības. Taisni ārējā tērpā mēs sekojam Eiropas kultūrai, bet iekšēji mēs esam vēl aziāti. “Dabiski, ka tādam pārspīlētam apgalvojumam sekoja starpsauciens (tā autors acīmredzot bija Demokrātiskā centra parlamentārietis rakstnieks Kārlis Skalbe).

Dzejnieks sarūgtināts runāja par to, ka Latvijā “sevišķi tiek cienīta rupja vara, fiziska vara un skarā ar to stāv vispārēja tikumiska pagrimšana”. Viņš atzina tādas parādības par kara sekām (bet šaislaikos? – R.T.), taču nožēloja, ka tās vēl turpinās. Diskutētājs vēl izteica neapmierinātību, ka plaši izplatījusies alkohola lietošana, sevišķi studentu vidū, un aicināja apkarot šo negāciju likumdošanas ceļā. Rainis nosauca presi par sabiedrības ētikas turētāju, bet latviešu periodiku vērtēja nesaudzīgi, norādot, ka tās agrākais augstais stāvoklis sāk grimt.

Debatētājs kā īsts internacionālists pievērsās arī minoritāšu jautājumam, atzīmējot, ka to stāvoklis Latvijā ir tāds, kādam tam jābūt, kādu to prasa Tautu Savienība, varbūt pat labāks, un tām nebūtu pietiekama iemesla žēloties. Taču Rainis pārmeta saviem tautiešiem antisemītismu, kas nebija, Blaumanim un Alunānam rakstot, bet ir radies “pašā pēdējā laikā”. Viņš aicināja iepazīt Latvijas ebreju, vācu, krievu un baltkrievu garīgo dzīvi, konstatējot, ka latviešiem ar viņiem “nav nekādas kopības”, bet tā nevajadzētu būt, ka, ja mēs tuvosimies šajā laukā, tad tuvosimies arī ekonomiski. Tas gan bija panaivi teikts, jo saimnieciskajā sfērā gan katram savs krekls bija tuvāks.

Rainis, dzimis un audzis Latgalē, nevarēja nerunāt par savu novadu un tā ļaudīm. Viņš, gan neminot skaļi apzīmējumu “čangalis”, vērsās pret tā lietošanu, bet, pats galvenais, aicināja savus parlamenta kolēģus piešķirt vairāk līdzekļu Latgales attīstībai vispār, īpaši latgaliešu vēstures un kultūras pētīšanai un popularizēšanai.

Acīmredzot budžeta apspriešanas gaitā deputāti atrada pilnīgu konsensu, jo viņu balsojums par likumu šajā jautājumā 1924.gada 17./18.jūnija naktī bija pilnīgi vienprātīgs, nevienam nebalsojot pret un nevienam neatturoties. Sēdes stenogramma tam ir oficiāls liecinieks (tur gan nav minēts, vai tiešām visi tautas priekšstāvji bija klāt). Lai kā tas arī būtu, tas bija rets gadījums Latvijas parlamentārajā praksē.

Nevar teikt, ka V.Zāmuēla valdības uzmanības lokā nebija kultūras un izglītības aktualitātes. Par to liecina vairāki šajā laikā pieņemti nozīmīgi dokumenti. Ministru kabinets sagatavoja un Saeima pieņēma divus konceptuālus aktus ar lielu kultūrvēsturisku nozīmi, kurus J.Čakste izsludināja 1924.gada 7.novembrī.

Pirmais bija likums par Valsts arhīvu, kas stājās 1919.gada noteikumu vietā un kas par šīs iestādes uzdevumu noteica “vākt, glabāt un apstrādāt dokumentus un akti, kuriem ir nozīme Latvijas vēsturē”. Arhīvs atrodas Izglītības ministrijas pārziņā. To vada ministra izraudzīts un Ministru kabineta apstiprināts direktors. Likums nosacīja, ka visas valsts iestādes nodod arhīvam izbeigtās un iestādes tekošai darbībai nevajadzīgās aktis, dokumentus un darbvedības grāmatas. Arhīvs pieņem un uzglabā arī komunālo iestāžu arhīvus, privātu organizāciju un personu dokumentus. Valsts arhīvs rūpējas, lai atgūtu uz ārzemēm aizvestos dokumentus, kuriem ir nozīme Latvijas vēsturē.

Likums par Valsts mākslas muzeju, kas tika pieņemts 1920.gada noteikumu vietā, nosacīja, ka muzeja uzdevums ir “krāt, glabāt un izstādīt nacionālās, kā arī citu tautu mākslas vērtības un veicināt labāko mākslas darbu popularizēšanu”. Muzejs atrodas Izglītības ministrijas pārziņā, to vada ministra izraudzīts un Ministru kabineta iecelts direktors. Pie muzeja pastāv mākslas darbu iepirkšanas komisija. Muzejam ir tiesības rīkot izstādes, pieņemt mākslas darbus no iestādēm, biedrībām un privātpersonām.

Turpmāk — vēl