Par teroru pēc Lielā terora

Izmeklēšanas metode — spīdzināšana

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Arī pēc Lielā terora PSR Savienībā turpinājās gan plašas represijas, gan ieslodzīto spīdzināšana un izmeklēšanas lietu falsifikācija. Jau drīz pēc tam tika apcietināti un nobendēti arī vairāki Lielo teroru pārdzīvojušie latvieši. Tā, piemēram, 1941. gada 31. maijā Maskavā PSRS Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki apcietināja aviācijas ģenerāli Pēteri Pumpuru, kuru pēc PSRS iekšlietu tautas komisāra L. Berijas rīkojuma nošāva 1942. gada 23. februārī.

Nežēlīgs terors Latvijā tika izvērsts pēc tās okupācijas 1940. gadā. Tāpat kā Lielā terora gados arī daudzus šajā laikā un vēlākajos gados arestētos pakļāva spīdzināšanai, izsitot no viņiem nepatiesas liecības, novedot viņus līdz mokošai nāvei.

Par ieslodzīto spīdzināšanu liecina gan krimināllietu materiāli, gan PSRS Valsts drošības ministrijas atbildīgo darbinieku atzinumi. Tā, piemēram, PSRS valsts drošības ministrs V. Abakumovs savā 1947. gada 17. jūlija vēstulē J. Staļinam norādīja, ka pret tiem “tautas ienaidniekiem”, kuri atsakoties izdot savus līdzdalībniekus un nedodot liecības, tiekot lietoti “fiziskas iedarbības līdzekļi”. Tikai 1953. gada 4. aprīlī ar PSRS iekšlietu ministra L. Berijas pavēli ieslodzīto spīdzināšana Padomju Savienībā tika aizliegta.

 

Izsūtījumā nometinātā Aluizija Lauska sūdzība

PSKP CK pirmajam sekretāram Ņ. Hruščovam

Padomju Savienības Komunistiskās partijas

CK pirmajam sekretāram Ņikitam Sergejevičam Hruščovam

No izsūtījumā nometinātā Aluizija Osipa dēla Lauska,

dzimuša 1919. g., līdz arestam dzīvojuša Latvijas PSR,

Daugavpils apriņķa Vorkavas pagasta Lausku sādžā.

Patlaban dzīvoju Krasnojarskas novadā, Dudinkā, Jeņisejas ielā 23.

PSRS [IeTK] Sevišķajā apspriedē pēc 58.-10.,

11. panta 1. daļas notiesāta uz 8 gadiem,

 

Sūdzība

Es, A. O. Lauskis, esmu dzimis 1919. gada 7. novembrī trūcīga zemnieka ģimenē. Mans tēvs uzturēja 9 dvēseles apgādājamo.

Tādā ģimenē man kopš bērnības nācās piedzīvot ļoti daudz rūgtuma.

1941. gadā no Preiļu pilsētas vidusskolas mūs 6 cilvēkus arestēja – piecus 7. klases skolniekus un mani – no 8. klases.

Visiem mums bija mazāk par 17 gadiem. Sakarā ar Lielā tēvijas kara sākumu mūs, izmeklēšanā esošos, izveda uz Krasnojarskas novada Jeņisejas pilsētu, kur mēs atradāmies 1,5 gadu. Izmeklēšana tika veikta ar sociālistiskajai sabiedrībai svešām metodēm. Spīdzināšana, piekaušana, bads – to visu pielietoja Jeņisejas cietumā. Šausmīgā patvaļa noveda pie tā, ka Kononovs, Vaivods un Šmukste cietumā nomira. Izmeklēšanas orgāni fabricēja materiālus un piespieda parakstīt par sevi melīgas liecības.

Es nevaru saprast, kamdēļ patiesība tika noraidīta. Nevainīgie vienmēr ir tikuši attaisnoti, bet par mums izspiedēji sastādīja lietu, piespieda parakstīt un aizdomājās nosodīt.

Man šķiet, ka izmeklētāji to darīja apzināti, lai izsauktu tautas neapmierinātību.

Pēc mokošās, zvēriskās izmeklēšanas es gaidīju taisnību tiesā.

Taču es dziļi maldījos. Lietu nodeva Sevišķajai apspriedei, kura Maskavā pēc izmeklētāju melīgi sastādītiem materiāliem bez mūsu klātbūtnes pieņēma muļķīgu lēmumu. Tikai 1943. gadā nometnē man paziņoja, ka man soda termiņš noteikts 8 gadi. Par to es arī parakstījos. Izcietis termiņu, 1949. gadā es atbrīvojos no Noriļskas [nometnes], un man paziņoja, ka man papildus iedota mūža izsūtīšana. Kas tas ir par lēmumu un uz kāda pamata? To es nezinu.

Atrodoties Kanskas nometnē, 1947. gadā es satiku Pastora vārdabrāli, kurš man sacīja: “Es par tevi devu melīgas liecības tamdēļ, ka gribēju dzīvot, jo es taču esmu vēl jauns. Izmeklētājs paziņoja, ja es neparakstīšot, tad iedzīšot mani kapā. Otrais, ko vēl izmeklētājs teica, ka vienalga termiņš būšot, tamdēļ lai es nemokoties, lai parakstot, tad termiņš būšot 6 mēneši.” Tā kā mēs bijām bērna saprātā, tad mēs dažkārt noticējām un parakstījām melīgas, izdomātas liecības.

Visus mūs, kas palika dzīvi, notiesāja pēc 58.–10. panta un 11. panta 1. daļas (..).

Un lūk, es jau 14 gadus dzīvoju un strādāju Tālajos Ziemeļos.

Sakarā ar smagajiem klimatiskajiem apstākļiem mana veselība ir stipri sabojājusies. (..)

Dārgais Ņikita Sergejevič, (..) lūdzu Jūs rūpīgi noskaidrojiet manu lietu un palīdziet man (..) izsūtījuma atcelšanu un sodāmības noņemšanu. (..)

1955.gada 29.janvārī A. Lauskis

LVA, 1986.f., 2.apr., P-2924.l., 200., 200.a, 201.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izvilkums no A.Lauska sūdzības

PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājam N.Bulgaņinam

PSR Savienības Ministru Padomes priekšsēdētājam

biedram N.Bulgaņinam

Kopija: PSRS ģenerālprokuroram biedram Rudenko

 

Sūdzība

(..) Izmeklēšanas orgāniem nebija nekādu faktu un pierādījumu pret mums, tamdēļ melīgi, izdomāti falsificēja lietu. Tas tika panākts ar necilvēcīgām izmeklēšanas metodēm. Piespieda apmelot sevi un parakstīt melīgus protokolus, pat nenolasot tos mums priekšā. Visu izmeklēšanas materiālu izmeklētāji sastādīja sadomātu un ar spīdzināšanu, ņirgāšanos, piekaušanu un badu piespieda parakstīt visu to, kas izmeklētājam bija nepieciešams.

Katrs, kurš neparakstīja par sevi melīgu materiālu, tika novests līdz izmisumam un bada nāvei. Šādas neiedomājamas mokas, spīdzināšanu un ņirgāšanos Jeņisejskas cietumā neizturēja (..) Kononovs, Vaivods un Šmukste, kuri cietuma sienās atstāja savas jaunās dzīves. Viņi nomira. (..)

1955.gada 4.martā A.Lauskis

LVA, 1986.f., 2.apr., P-2924.l., 206.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izvilkums no LPSR prokurora vietnieka J.Sproģa protesta

A.Lauska, I.Pastara, I.Kononova, J.Lauska,

B.Smukša-Šmuksta un A.Vaivoda apsūdzības lietā

Latvijas PSR Augstākās tiesas Slepeni

Krimināllietu tiesas kolēģijai Nr.2-359-497

1956.gada 31.martā

 

Protests

(uzraudzības kārtībā)

 

A.O.Lauska un citu lietā, pavisam 6 cilvēki.

Ar PSRS IeTK Sevišķās apspriedes 1942. gada 19. septembra lēmumu pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58.-10. panta 1. daļas un 58.-11. panta ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem tika notiesāti:

Aloizs Josifa dēls Lauskis, dz. 1919.g. Latvijas PSR Daugavpils apriņķa Varkavas pagasta Lausku sādžā, PSRS pilsonis, bezpartijisks, no vidējiem zemniekiem, līdz arestam – skolnieks, dzīvoja savā dzimšanas vietā.

Ignats Ignata dēl Pastars, dz. 1922.g. Latv. PSR Daugavpils apriņķa Rudzātu pagasta Staņislavas sādžā, latvietis, PSRS pilsonis, bezpartijisks, no vidējiem zemniekiem, līdz arestam – skolnieks, dzīvoja savā dzimšanas vietā.

Kononovs Ivans (Jānis) Semjona dēls, dz. 1922.g. Latv. PSR Rēzeknes apriņķa Silajāņu pag., krievs, b/p, līdz arestam – skolnieks, dzīvoja Preiļos (miris ieslodzījumā).

Julians Josifa d. Lauskis, dz. 1923.g. Latv. PSR Daugavpils apriņķa Varkavas pag. Lausku sādžā, latvietis, b/p, PSRS pilsonis, no vidējiem zemniekiem, skolnieks, līdz arestam dzīvoja savā dzimšanas vietā (miris ieslodzījumā).

Benedikts Pētera dēls Šmukša-Šmuksts, dz. 1922.g. Latvijas PSR Rēzeknes apr. Salijāņu (Silajāņu – J.R.) pag., latvietis, PSRS pilsonis, b/p, no vidējiem zemniekiem, skolnieks, līdz arestam dzīvoja Preiļos (miris ieslodzījumā).

Antons Donāta d. Vaivods, dz. 1921.g. Latvijas PSR Daugavpils apriņķa Jasmuižas pag., latvietis, PSRS pilsonis, b/p, no vidējiem zemniekiem, skolnieks, līdz arestam dzīvoja Latvijas PSR Aizkalnes pag. Daugavpils apriņķī (miris ieslodzījumā).

Augstāk minētās personas tika notiesātas par to, ka tās no Preiļu latviešu vidusskolas skolēniem noorganizēja pretpadomju pagrīdes grupu. (..)

PSRS IeTK Sevišķās apspriedes 1942. gada 19. septembra lēmums attiecībā uz visiem notiesātajiem ir nepamatots, un lieta jāpārtrauc šādu iemeslu dēļ.

Iepriekšējā izmeklēšanā nopratināti visi šajā lietā notiesātie vairākas reizes savas liecības mainīja, gan noliedzot savu vainu, gan atzīstoties viņiem inkriminētajos noziegumos, kas ir izskaidrojams ar nepareizajām pratināšanas metodēm izmeklēšanas procesā (..).

Savā sūdzībā arī Aloizs Lauskis norāda uz nepareizām izmeklēšanas metodēm viņa lietā, sīki apraksta izmeklēšanas gaitu, kuras rezultātā cietumā nomiruši apsūdzētie Kononovs, Vaivods un Šmukste. (..)

Latvijas PSR prokurora vietnieks justīcijas

vecākais padomnieks J.Sproģis

LVA, 1986.f., 2.apr., P-2924.l., 229., 230., 231.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

1956. gada 23. aprīlī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija PSRS IeTK Sevišķās apspriedes 1942. gada 19. septembra lēmumu atcēla un A.Lauski un I.Pastaru no nometinājuma atbrīvoja.

 

 

Lietuvas PSR Augstākās Padomes Prezidija

priekšsēdētāja J.Paļecka lūgums noskaidrot K.Dunča

represēšanas apstākļus

Latvijas PSR Ministru Padomes Slepeni, Nr.583/s

priekšsēdētājam biedram V.Lācim 1946.gada 25.septembrī

 

Nosūtu Jums iesniegumu par pilsoni K.Dunci*

Pēc biedra Cvirkas atsauksmes, K.Duncis bija diezgan progresīvs un Lietuvā pazīstams cilvēks, P.Cvirkas un A.Venclovas darbu tulkotājs. Iespējams, ka viņš negodīgi uzvedās okupācijas laikā vai pēc atbrīvošanas.

Lūdzu Jūsu rīkojumu, lai noskaidrotu iemeslus, kuru dēļ viņš nodots tiesai.

Lietuvas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs J.Paļeckis

LVA, 270.f., 1.s.apr., 207.l., 261.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

* Domāts K.Dunča mātes O.Duncienes 1946. gada 15. septembra iesniegums J.Paļeckim, kurā viņa lūdza palīdzēt noskaidrot dēla likteni, kurš “bez jebkāda pamata jau otro savas dzīves gadu pavada Rīgas centrālcietumā”.

 

 

V.Lāča paziņojums par K.Dunci

Lietuvas PSR Augstākās Padomes Prezidija Slepeni, Nr.1259s

priekšsēdētājam biedram J.Paļeckim 1946.gada 6.novembrī

Atbildot uz Jūsu 1946. gada 25. septembra Nr.583s Rīgā

 

Pēc Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas paziņojuma, Kazis Kārļa dēls Duncis kā pretpadomju teroristiskās organizācijas dalībnieks ir notiesāts uz 10 gadiem.

Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs V.Lācis

LVA, 270.f., 1.s.apr., 207.l., 265.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Par nodomu “sarīkot terora aktu pret LK(b)P CK pirmo sekretāru un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju, par ziņu vākšanu par Sarkano armiju un arestēto nosūtīšanu uz PSRS iekšieni” PSRS IeM Sevišķā apspriede 1946. gadā K.Dunci sodīja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem.

 

 

Izvilkums no K.Dunča 1964. gada 12. jūnija sūdzības

LPSR MP VDK priekšsēdētājam

“(..) prātā palikušas izmeklēšanas beigas un 206. panta parakstīšana: izsauca divos naktī. Sēž izmeklētājs Gumņickis un tulks (..). Pieprasa parakstīt milzums daudz protokolu. Lūdzu pārtulkot tamdēļ, ka es nezinu, kas tur ir rakstīts. Saka – nav laika! Pēkšņi atveras durvis un ienāk virsnieks kapteiņa dienesta pakāpē. Acīmredzot no pilsētas – apģērbies šinelī, stipri piedzēries. “Izmeklēšanā esošais atsakās parakstīt materiālus, biedri prokuror!” Kapteinis klusēdams izņem no kabatas pistoli un ar tās rokturi sit man pa galvu, sakot: “Sadauzīšu kā olu, sadauzīšu (..)” Jūtu, ka patiešām sadauzīs. Ņemu spalvaskātu un parakstu visu, kas tikai pagadās (..)”*

LVA, 1986.f., 2.apr., 34060.l., 141.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

* Minētais eksekutors bija LPSR IeTK karaspēka kara prokurora palīgs justīcijas kapteinis V.Korņejevs.

 

 

Izvilkums no PSRS valsts drošības ministra V.Abakumova

1947. gada 17. jūlija ziņojuma

par VDM orgānos izveidojušos izmeklēšanas praksi

Biedram J.V.Staļinam Pilnīgi slepeni

 

Ziņoju par VDM orgānos izveidojušos izmeklēšanas praksi spiegu, diversantu, teroristu un pretpadomju pagrīdes dalībnieku lietās. (..)

4. Pratinot arestēto, izmeklētājs cenšas panākt no viņa patiesu un atklātu liecību saņemšanu, ņemot vērā ne tikai paša arestētā vainas noteikšanu, bet arī visu viņa noziedzīgo sakaru, kā arī personu, kuras vadīja viņa noziedzīgo darbību un naidīgās ieceres, atmaskošanu.

Šajā nolūkā izmeklētājs pirmajās pratināšanās iesaka arestētajam atklāti izstāstīt par visiem viņa izdarītajiem noziegumiem pret padomju varu un atklāt visus savus noziedzīgos sakarus, kādu laiku neuzrādot, vadoties no izmeklēšanas interesēm, tos pierādījuma materiālus, kādi pret viņu ir.

Pie tam izmeklētājs izpēta arestētā raksturu:

Vienā gadījumā cenšoties noskaņot viņu sev labvēlīgi, atvieglojot cietuma ieslodzījuma režīmu, organizējot produktu piegādes no radiniekiem, atļaujot lasīt grāmatas, pagarinot pastaigu laiku utt.;

Otrā gadījumā – pastiprinot spiedienu uz arestēto, brīdinot viņu par stingru atbildību par viņa izdarītajiem noziegumiem, gadījumā, ja viņš savu vainu neatzīs;

Trešajā gadījumā – izmantojot pārliecināšanas metodi, kā arī arestētā reliģisko pārliecību, ģimeniskās un personiskās simpātijas, patmīlību utt.

Kad arestētais nedod atklātas liecības un izvairās no tiešām un patiesām atbildēm uz uzdotajiem jautājumiem, izmeklētājs, lai izdarītu spiedienu uz arestēto, izmanto VDM orgānu rīcībā esošās kompromitējošās ziņas no arestētā iepriekšējās dzīves un darbības, kuras viņš slēpj.

Dažreiz, lai pārspētu arestēto viltībā un radītu viņam priekšstatu, ka VDM orgāniem par viņu viss ir zināms, izmeklētājs atgādina arestētajam atsevišķus intīmus sīkumus no viņa personīgās dzīves, netikumus, kurus viņš no apkārtējiem slēpj, u.c.

5. Pierādījuma dati, kuri ir izmeklēšanas rīcībā, pratināšanā parasti tiek iekļauti pakāpeniski, lai nedotu arestētajam iespēju uzzināt VDM orgānu kompetenci par viņa noziedzīgo darbību. Pie tam izmeklētājs ņem vērā arestētā psiholoģisko stāvokli un vislabvēlīgākajā, no šā redzes viedokļa, momentā uzrāda arestētajam pierādījumu datus. (..)

6. Lai arestēto izsistu no savas vainas klajas noliegšanas pozīcijas, izmeklēšanas procesā tiek praktizētas konfrontācijas, pie kam vairākos gadījumos konfrontācijas tiek rīkotas tikai kādā vienā jautājumā, lai atmaskotu arestēto melos un izmantotu šo momentu lietas atšķetināšanai.

7. Attiecībā pret tiem arestētajiem, kuri spītīgi pretojas izmeklēšanas prasībām, izturas provokatīvi un visādos veidos cenšas paildzināt izmeklēšanu vai novest to no pareizā ceļa, tiek piemēroti ieslodzījuma režīma stingri mēri.

Tie ir šādi:

a) pārvešana uz cietumu ar daudz bargāku režīmu, kur miega laiks ir samazināts un arestētā ieslodzījums ir pasliktināts attiecībā uz ēdināšanu un citām sadzīves vajadzībām;

b) ievietošana vieninieku kamerā;

c) pastaigu, produktu pienesumu un grāmatu lasīšanas tiesību aizliegšana;

d) ievietošana karcerī uz laiku līdz 20 diennaktīm. (..)

8. Attiecībā pret izmeklēšanā atmaskotajiem spiegiem, diversantiem, teroristiem un citiem padomju tautas aktīviem ienaidniekiem, kuri nekaunīgi atsakās izdot savus līdzdalībniekus un nedod liecības par savu noziedzīgo darbību, VDM orgāni saskaņā ar VK(b)P CK 1939. gada 10. janvāra norādījumu tiek lietoti fiziskas iedarbības mēri.

Centrā – ar PSRS VDM vadības sankciju.

Uz vietām – ar republiku valsts drošības ministru un VDM novadu un apgabalu pārvalžu priekšnieku sankciju.

9. Lai pārbaudītu arestēto uzvedības patiesīgumu izmeklēšanā, viņu liecību ticamību un lai viņus pēc iespējas pilnīgāk atmaskotu, tiek praktizēta VDM aģentu iesēdināšana kamerās pie arestētajiem un kamerās organizēta slepenās noklausīšanās tehnika.

Par kamerās esošajiem aģentiem tiek izmantoti tie arestētie, kuri vaļsirdīgi ir pastāstījuši par saviem noziegumiem, kā arī uz nelieliem termiņiem notiesātie.

Arestētie un notiesātie, kuri tiek piesaistīti kā kameru iekšējie aģenti, iepriekš tiek pārbaudīti caur citu aģentūru un ar slepenās noklausīšanās tehnikas palīdzību.

Dažos gadījumos arestēto iekšējās kameras izstrādei tiek praktizēta VDM darbinieku vai aģentu, kas atrodas brīvībā, iesēdināšana kamerās, it kā viņi būtu arestētie. (..)

1947.gada 17.jūlijā Abakumovs

????????, No6, 1994 u., cnh. 112., 113., 114., 115. Tulkojums no krievu valodas.

Turpmāk — vēl