Filoloģijas doktore Janīna Kursīte:

Mūsu cerību ceļš ved uz ES

Godātie šaubošies un cerošie visā Latvijā, mīļie tautfrontnieki te sēdē un citur!

Eiropas Savienība ir jautājums, par kuru šaubās un cerībās, neticībā un ticībā izsakās, strīdas un domā gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs.

Mēs visi dzīvojam laikmetā, kur citreiz līdz neiespējamībai jāpiepūlas, lai kāds ieklausītos, sadzirdētu un respektētu. Iestājoties ES, ir cerības uz lielāku stabilitāti, man teica dzīvokļa kaimiņiene, pēc tautības krieviete, nekustamo īpašumu sfēras darbiniece. Zviedrija ir ES, un ir šķietami stabilitātes paraugs, un tomēr arī tur stabilitāte ir tikmēr, kamēr kāds iedomājas to pārbaudīt. Un tad redzam, ka pasaules stabilitāte ir ļoti, ļoti iluzora. Ko darīt? Noslēgties savā čaulā vai, kā kādreizējais trimdinieks jahtkuģa “Laimgaita” kapteinis Feldmanis uzskatīja, ka latviešiem pienācis laiks meklēt jaunu — drošāku un neapdraudētāku dzimteni. Viņš esot apbraukājis pasaules jūras un salas, kādēļ par piemērotākām vietām gribot minēt vulkāniskās izcelsmes Oklendas salas pie Jaunzēlandes, Kinga salu Basa šaurumā pie Austrālijas un Galapagu salas Klusajā okeānā, kas esot vāji apdzīvotas, tādēļ latvieši varētu panākt tur vēl neredzētu labklājību. (Šilde Ā. Ardievas Rīgai. Grāmatu Draugs, 1988.)

Citas šaubas attiecībā uz ES — Eiropas Savienība ir gana laba, bet mēs tai vēl neesam gatavi, padzīvosim, attīstīsimies, kad būsim gatavi, tad iesim iestāties.

— Pirmkārt, desmit viena negaida, otrkārt, mēs nedzīvojam siltumnīcā, kur kāds gaidīs, kamēr tu būsi pietiekami nogatavojies.

Globālā viedokļa uzspiešanas briesmas. Rakstniece Nora Ikstena tās nosaukusi par eirobirokrātijas briesmām. Kratos ir vara, bet kā vara? Biroja vara, kas nāk no franču vārda (fr.Bureau), kurš savukārt aizņemts no latīņu vārda burra — vilnas sega, pārsegs galdam. Tās ir briesmas nokļūt tādā lielā telpā, kur pārsegs svarīgāks par galdu un par to, kas aiz tā sēd. Vadošs Latvijas statistikas speciālists prognozē, ka Eiropas birokrātijas prasībām būs daudz grūtāk piemēroties nekā kādreiz Maskavas birokrātijas prasībām. Bet ES pluss ir tas, ka katra vietējā Latvijas lobista grupa neuzspiedīs savus likumus un nemainīs tos atbilstoši savas partijas, interešu grupas ģīmim un līdzībai.

Jaunatne un pensionāri. Skeptiķi saka, ka jaunieši aizplūdīs uz Rietumiem, bet viņi jau tāpat aizplūst, ja līmenis izlīdzināsies, tad ir lielāka varbūtība, ka atgriezīsies. Skeptiķi saka, ka pensionāriem nekas nemainīsies vai būs vēl grūtāk. Kuriem pensionāriem? Tiem, kas gaidīs ES bagātības pienesam klāt, iespējams, bet ne tiem, kādus nejauši kopā ar Amerikas latviešu rakstnieci Agati Nesauli nupat satiku Kandavā. Tur 11 pensionāri vecumā no 62 līdz 78 gadiem divu gadu laikā paši savām rokām uzcēluši dievnamu. Eiropas sponsoru un pašu saziedotā nauda, pašu pensionāru darba spēks. Pēdējās dienās pirms baznīcas, kas nosaukta par Gvadelupas Marijas baznīcu, atklāšanas strādājuši līdz vieniem naktī. Neviens Eiropas sponsors neuztiepa baznīcas arhitektūru, par to strīdējās un to izvēlējās paši. “Ārkārtīgi skaista gaisma iekšā,” teica Agate Nesaule. Ja atļauts papildināt, tad tikpat skaista gaisma nāca no šiem gados vecajiem cilvēkiem, kas tur bija un labprāt rādīja padarīto. Viņi nečinkstēja un neskauda citu naudas, kuras varbūt ir lielākas, bet paveica to, ko ne katrs ar vislielākajām naudas iespējām var izdarīt.

Lauksaimniecība un ekoloģija. Latvijas lauki, lauksaimnieki un pati lauksaimniecība ir tas, kas mums vislatviskākais. Mūsu lauksaimniecībai ES klāsies grūti, pēc statistikas speciālistu ziņām, Latvijā 17—18 procenti iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā, tas ir daudz par daudz, citās ES zemēs — 4–5procenti.

Pateicoties lielfermu un rūpniecības panīkumam pēdējos desmit gados, lauku vide atkopusies, ir stārķi, tīrs ūdens, zivis. Par ES naudu salabotie ceļi padara nokļūšanu jebkurā punktā ērtāku, bet līdz ar to piekļūšanu saudzējamiem dabas objektiem arī ērtāku. “Cilvēks tāds riebeklis,” par smilšakmens unikālo klinšu aprakstītājiem, dižkoku iznīcinātājiem, dabas piegānītājiem taisnīgi izsakās Guntis Eniņš. Rietumeiropā dominē pārveidotā daba, bet ne tikai. Ir vietas, kur stārķi nelido un vardes pazudušas, bet ir arī cilvēka roku samērā neskarta aina. Kāda būs Latvijas ainava, iestājoties ES, tas atkarīgs no mums pašiem, vai mēs pastāvēsim un kritīsim par saviem dabas liegumiem. Pastāv un pilnveidojas ES normatīvi attiecībā uz dabas pieļaujamo piesārņojumu, tie taču būs jāievēro.

Kultūrvide, tradicionālā kultūra. Jo bagātāks, pārtikušāks, jo ātrāk veco, ar tradicionālo kultūru saistīto met laukā un iznīcina. Jo nabagāks, jo ilgāk veco glabā. Veidosim projektus par mūsu tradicionālās kultūras vērtību saglabāšanu, jo tā ir ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas bagātība. Bet kas šos mūsu projektus ES lielbirojā atbalstīs? Kā novērojusi viena Latvijas medicīnas speciāliste, Eiropas Savienības X valstis pārstāvji un mūsējie raksta analoģiskus projektus, visi X valsts projekti saņem atbalstu, mūsējie gandrīz neko, jo X valstij ir spēcīgi lobiji, spēcīgi kontakti. Bet, ja mēs esam pārliecināti par savām kultūrvērtībām, mēģināsim paši finansēt to, kas mums dārgs, un arī meklēsim ceļu ES vērtētāju pārliecināšanai, tāpat kā X valstu veiksmīgie pārstāvji.

Valoda. Ja mēs paļausimies un gaidīsim, ka ES ierēdņi nodrošinās mūsu valodas saglabāšanu, tad tas ir veltīgi cerēts. Eiropas ierēdņi neko nedarīs mūsu vietā, kā teica godājamā referente Aina Blinkena. Katram jārūpējas par savu pamatvērtību saglabāšanu un aizsargāšanu, un valoda ir viena no tām.

Kādā valodā notiek semināri mūsu ministrijās, kad kāds viens vai divi eksperti atbrauc no ārpuses? Tie, kas tur regulāri mēdz sēdēt, saka, ka angliski. Vai to ES vai kāds cits no ārpuses nosaka, vai tie ir tikai mūsu pašu kompleksi?

Tirgus. Nāks spēcīgs ārvalstu kapitāls, mēs būsim kalpi, atkal lielie brāļi un mazie brāļi. Bet, ja kādam spēcīgam būs biznesa intereses, un kādam te noteikti vienmēr tās būs, mēs vienalga nepaliksim malā un ārpus. Nāk lielkapitāls no austrumiem, kas nevis izlīdzina tirgu, bet bīstami sašķiebj uz vienu pusi. Latvijā ir mirušās pilsētas, mirušie lauki, kur kāds nemanāmi kaut ko knibina, jo nav darba, nav darbavietu. Šiem cilvēkiem atliek dzert vai lūgt Dievu, vai braukt uz Rīgu vai Īriju darba meklējumos. Iestājoties ES, arī vietējais darba tirgus atdzīvosies.

Uz ko paļauties. Uzņēmēja, firmas “Amaija” vadītāja Dzintra Uibo saka: “Nav jācīnās ar vējdzirnavām, ja mēs vieni un mazi paliksim ārpus, tam nebūs jēgas. Vajag piemēroties apstākļiem, nevis cīnīties ar tiem.” Statistikas speciālists: “Ja paliksim ārpus, tāpat būs jātirgojas un jāpieņem spēles noteikumi no ārpuses, tad labāk nokļūt iekšpusē un mēģināt ietekmēt apvienojoties, veidojot bloku ar citiem mazajiem brāļiem.”

Pat pareizticīgo mācītājs: “Labāk uz Rietumiem nekā uz Austrumiem.”

Mūziķis Aivars Hermanis: “Paļausimies uz Dievu, demokrātiju un brīvo tirgu!” Pievienošu šiem vārdiem vēl tikai vienu: “Un uz sevi, uz sevi paļausimies.” Lai paliek Galapagu salas citiem, mums ir mūsu Latvija, kas atrodas Eiropā, ar ko esam gadu tūkstošos saauguši un kurā esam neatraujami ieauguši. Mēs nevaram kā Lata sieva skatīties atpakaļ, pagātnes vērtības ir jāsaglabā sevī, tās nav jāzaudē, bet jāiet ir uz priekšu.

Šajā gadījumā mūsu nākotnes cerību ceļš ved uz ES — kopā ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem.

Runa konferencē “No Atmodas līdz Eiropas Savienībai” Rīgas Latviešu biedrības namā 2003. gada 17. septembrī