Tiesību un politoloģijas doktors Tālavs Jundzis:

Darbība ES mums visiem kļūs arvien nozīmīgāka

Runa konferencē “No Atmodas līdz Eiropas Savienībai” Rīgas Latviešu biedrības namā 2003. gada 17. septembrī

Ja atceramies 90. gadu sākumu un karstās diskusijas par Latvijas drošību un aizsardzību, tad apstiprinās tēze par to, ka latvietis lēmumu pieņem pēc ilgām un mokošām pārdomām, strīdoties ne tik daudz ar apkārtējiem, kā pats ar sevi. Bet tad nu gan lēmums ir fundamentāls un grūti būs kādam ietiepīgo latvieti pierunāt atteikties no mērķa.

Latvijas aizsardzības sistēma 90. gadu sākumā tapa, pārvarot pesimistu apgalvojumus, ko mazai valstij armija nav vajadzīga, ka labāk iztikt ar robežsardzi vai tikai zemessardzi. No Skandināvijas aizgūtais totālās aizsardzības modelis, šķiet, arī bija vienīgais pareizais valstij, kuras kaimiņi austrumos bija grūti prognozējami un militārie bloki nogaidoši klusēja.

Šodien laiks ir cits, apstākļi ir mainījušies. Nu jau gandrīz ar abām kājām esam NATO un totālās aizsardzības modeli varam apmainīt pret daudz efektīvāku — kolektīvo aizsardzību, militārā darba dalīšanu un Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu par militārajām garantijām.

Militārais obligātais dienests, kas īstenībā 15 gadu laikā nekad par tādu arī nebija kļuvis, konsekventi jāaizstāj ar profesionāļiem un attiecīgām militārajām struktūrām. Varētu tikai vēlēt mūsu valdībai atmest biklumu šajā jautājumā un drošāk sekot visām tām Eiropas daudzajām valstīm, kuras jau atteikušās no obligātā dienesta vai pieņēmušas lēmumu jau tuvākajā laikā izveidot profesionālus bruņotos spēkus.

Baltijas valstu sadarbība savas drošības un aizsardzības jautājumos 15 gados izgājusi pamācošu un kopumā sekmīgu ceļu. Šodien varam teikt, ka Baltijas valstu militārā kooperācija sasniegusi tik augstu integrācijas līmeni, kādu grūti būs atrast citu valstu starpā visā pasaulē, ja runājam par ārpus blokiem esošajām valstīm.

Runājot par Baltijas valstu sadarbību, tomēr apbēdina fakts, ka lielā mērā to veicinājuši nevis subjektīvi faktori vai morālā tuvība, bet gan vēlme izdabāt Rietumiem, kuri ļoti vēlējās šādu sadarbību. Sacensība Baltijas valstu starpā, lai neteiktu vairāk, nekad nav rimusi, un tas nav peļami, bet sliktāk ir tad, kad sacensība kļūst pa šķērsli sadarbībai. Paldies Dievam, “zvaigžņu” slimības, lai viena Lietuva iekļūtu NATO vai viena Igaunija būtu integrēta ES, nu jau ir aiz muguras. Esot ES un NATO, reģionālās sadarbības loma tikai pieaugs, jo tik lielu dalībvalstu skaitu no viena centra vadīt vairs nebūs efektīvi. Sadarbības reģioni paplašināsies, un Baltijas valstis, visticamāk, turpinās savu sadarbību Ziemeļvalstu reģiona ietvaros, kur, cerams, sīko kašķu būs mazāk.

Mūsu neatkarība tika atgūta laikā, kad kardināli mainījās pasaules kārtība. Padomju totalitārisms sabruka, un aukstā kara konfrontācija beidzās, starptautiskā sistēma kļuva nesalīdzināmi liberālāka. Vienlaikus iezīmējās jauni drošības apdraudējumi. Starpvalstu militārās konfrontācijas iespējamība jau tad samazinājās un šodienas Eiropā tā tuvojas nullei.

Toties šodienas sabiedrību reāli apdraud korupcija un noziedzība, narkotikas un AIDS, daudzās valstīs arī etniskas un reliģiskas nesaskaņas, kas ir arī viens no terorisma cēloņiem.

Sabiedrība nevar justies droša Baltijas valstīs, kur iedzīvotāju vairākums joprojām eksistē zem oficiāli noteiktā iztikas minimuma un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju nesasniedz pat 1/3 no vidējā ES.

Atbilstoši iedzīvotāju aptaujām visās trīs Baltijas valstīs lielākie riski šo valstu drošībai slēpjas neatrisinātajās iekšējās problēmās. Tā uzskata 62% iedzīvotāju Latvijā, 45% Lietuvā un 33% Igaunijā. Noziedzība un korupcija šajās valstīs tiek uzskatītas par visbīstamāko faktoru stabilitātei un drošībai, par ko nešaubās vairāk nekā 80% Baltijas valstu iedzīvotāju. Pēc iedzīvotāju domām, drošību apdraud arī vājā ekonomika, neatrisinātās sociālās problēmas un nenoregulētās nacionālās attiecības.

Kurš gan vēl cits, ja ne ES, mums palīdzēs ātri un efektīvi tikt galā ar šīm problēmām.

Eiropas Savienības atbalsts Baltijas valstīm jau tagad ļauj paātrināt ekonomiskās un sociālās reformas, ātrāk kļūstot ne tikai par modernām, bet arī stabilām un drošām valstīm. Jau tagad ES palīdzība mērojama ap 100 miljonos eiro ik gadu katrai kandidātvalstij. Tas ļauj ieguldīt papildu līdzekļus arī noziedzības un korupcijas apkarošanai, sabiedrības integrācijai, potenciālu konfliktu cēloņu novēršanai. Pieņemts vitāli svarīgs lēmums par Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanu tuvāko gadu laikā un ES palīdzību šajā sakarā. Turpinās darbs pie ES likumdošanas pārņemšanas. Vairāk nekā 100 000 lappušu biezais Eiropas mantojums (acquis communautaire) ir arī ceļš uz tiesisku, sakārtotu un drošu sabiedrību.

Darbība Eiropas Savienībā Baltijas valstīm kļūs arvien nozīmīgāka, attīstoties globalizācijas procesiem pasaulē. Analītiķi brīdina, ka mazajām valstīm varētu rasties problēma izdzīvot, ne tikai drošības, bet arī tirdzniecības dēļ. Savi resursi tām būs nepietiekami, lai iesaistītos konkurences cīņā un tiktu galā ar citiem globalizācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Apstākļos, kad pasaulē valdīs ekonomiskās megasistēmas, mazās valstis nespēs būt drošas ārpus tām.