Filoloģijas doktore Aina Blinkena:

Eiropa ir izvēlējusies valodu līdztiesību

Runa konferencē “No Atmodas līdz Eiropas Savienībai” Rīgas Latviešu biedrības namā 2003. gada 17. septembrī

Pirms 15 gadiem šai pašā rudens laikā Latvijā notika svarīgs pagrieziens latviešu valodas liktenī. Vairāk nekā 350 tūkstoši cilvēku ar saviem parakstiem apliecināja stingru prasību — latviešu valodai šajā zemē jābūt valsts valodai.

Pa šiem gadiem notikušas lielas pārmaiņas. Pieņemti un grozīti valodas likumi, nostiprinājušās valsts valodas pozīcijas, tomēr joprojām nejūtamies droši par savas valodas nākotni.

Daudzus šajās pirmsreferenduma dienās nodarbina jautājums — kāda būs latviešu valodas nākotne Eiropā? Kā saglabāsim savu nacionālo identitāti jeb savpatību, kuras būtiska iezīme ir valoda?

Latvijas teritoriālās identitātes saglabāšanu garantē Eiropas Savienības līgums. Latvijas valsts gādā par visu valodu un kultūru aizsardzību, bet vissvētākais pienākums mums ir tieši latviskās identitātes, latviešu valodas aizsardzība, un tas jādara mums pašiem

Kādu aizsardzību latviešu valodai garantēs iestāšanās ES?

Ir izveidots “Eiropas valodu portfelis”, kas aptver visas Eiropas valodas un prasa un veicina to saglabāšanu un attīstību. Tas ir liels un grūts uzdevums, jo pasaulē ir vairāk nekā 6000 valodu un vismaz 10 reizes mazāk valstu. Ne katrai etniskai kopai iespējams izveidot savu valsti, kurā pastāvētu tikai viena valoda. Tāpēc cilvēkiem ne vien jāsargā un jākopj sava dzimtā valoda, bet jābūt atvērtiem arī valodu un kultūru daudzveidībai, pašiem jāmācās citas valodas un jāmeklē veidi, kā tuvināt un iemācīt citiem savējo. Valsts nevar pastāvēt, ja tās iedzīvotāji savā starpā nevar sazināties un nesaprot valsts likumus un rīkojumus. Tā ir valsts valoda, kurai jābūt savas valsts iedzīvotāju vienotājai, un šās valodas prasmei jābūt pilsoņu pienākumam. To atzīst ES direktīvas un atbalsta arī Latvijas Valsts valodas likuma prasības, jo tas ir ne vien Latvijas valsts, bet arī pašu iedzīvotāju labā, ļaujot viņiem pilnvērtīgi iesaistīties Latvijas kultūras un saimnieciskajā dzīvē.

Valodu varam saglabāt tikai lietojumā, un ne tikai ģimenes, sadzīves un kultūras vajadzībās, bet daudz plašāk. Globalizācija, urbanizācija, internetizācija u.c. vēlas pakļaut pasauli brīvā tirgus prasībām, kur dominē lielās valodas. Valodu daudzveidības aizstāvju galvenais uzdevums ir stāvēt pretim brīvajam tirgum, nodrošinot stabilu juridisku un finansiālu aizsardzību tieši mazo tautu valodām.

Iestājoties ES, latviešu valodai pavērsies plašākas attīstības iespējas, un nav pamata apgalvot, ka latviešu valoda lielajā ES valodu saimē izzudīs. Jau redzams, kā uzplaukusi senā ķeltu valoda Īrijā, ka luksemburgiešu valoda ieguvusi valsts valodas tiesības Luksemburgā un, kā tikko apgalvoja Somijas prezidente Tarju Halonena, ES aizvadītajos gados kļuvusi stiprāka somu valoda un kultūra. Kura Eiropas valoda šai laikā ir izzudusi?

Būs vajadzīgs valsts finansējums latviešu valodas attīstībai, bet to ievērojami papildinās ES līdzekļi, jo ES dokumenti apliecina šās valstu savienības labo gribu un atbalstu valodu daudzveidības saglabāšanai. To parādīja jau 2001. gads, kas tika nosaukts par Eiropas valodu gadu un kurā liela izpratne un palīdzība tika veltīta tieši mazajām valodām.

ES pastāv īpašas programmas valodu attīstības veicināšanai, valodu apguves pilnveidei, populārzinātniskās literatūras un normu avotu izstrādei, lai maksimāli atraisītu ikvienas valodas iespējas un mazinātu plaisu starp lielo un mazo tautu valodām. Šīs programmas pēc iestāšanās ES būs pieejamas arī mums.

Valodas politiku ES institūcijās nosaka īpaši tiesību akti. Katrai valstij lēmumu pieņemšanā ir veto tiesības. Pēc paplašināšanās visu dalībvalstu valodas būs ES oficiālās valodas. Saskaņā ar jauno līgumu par ES Konstitūciju pie ES institūcijām varēs vērsties un saņemt atbildi arī latviešu valodā. Latviešu valodā skanēs runas Eiropas Parlamentā, un latviešu valodā sinhroni tiks tulkotas citās valodās teiktās runas. Eiropa ir izvēlējusies valodu līdztiesību kā simbolu dalībvalstu līdztiesībai, kaut arī tas ir dārgi un tehniski sarežģīti. Eiropa ir noraidījusi ideju par vienu dominējošo valodu — angļu, franču vai kādu citu.

Latviešu valodas vietu un lomu Eiropas Savienības struktūrās aizstāvēs gan somi, gan dāņi, gan grieķi, gan igauņi, jo tā viņi nodrošinās arī savu valodu pozīcijas.

Bet Eiropas Savienība neko nedarīs mūsu vietā. Valodu attīstīt, kopt un pilnveidot varam tikai mēs paši. Tikai Latvijas ziņā ir dokumentu tulkošana, terminoloģijas izstrāde un tulku sagatavošana. Tikai mēs paši varam prasīt, lai latviešu valoda 15 gadus pēc valsts valodas statusa atzīšanas beidzot kļūtu par galveno saziņas valodu mūsu valstī.

Bet paskatīsimies no otras puses — kas notiks, ja mēs Eiropas Savienībā neiestāsimies?

Latvijas neitralitāte nebūs iespējama ne politiskā, ne lingvistiskā ziņā. Neesam tik bagāti kā Šveice vai Norvēģija, ne tik nošķirti kā Islande. Latvija, visticamāk, nonāks tai politiskajā telpā, kur saziņas valoda ir krievu valoda, kas ir arī lielas Latvijas iedzīvotāju daļas valoda. Latviešu valodas runātāji nonāks tādā pašā lingvistiskā aplenkumā, kādā bijām visus pēckara gadus. Turklāt savā valodas aizsardzībā būsim vieni — no lietuviešiem un igauņiem mūs šķirs gan fiziska, gan psiholoģiska robeža. Kaimiņi baltkrievi pirms gada likvidējuši pēdējo baltkrievu skolu Minskā. Vai tādu nākotni sev izvēlēsimies? Atmodas nebūs.

No ES pretinieku puses bieži dzirdama frāze: “Mēs neesam vēl tai gatavi...”

Varbūt dažā tautsaimniecības vai tiesiskuma jomā savos neatkarības atjaunotnes gados Latvija vēl nav paspējusi iegūt attīstītākajām Eiropas valstīm līdzvērtīgu līmeni. Bet vai, būdami eiroizolācijā, mēs “nogatavosimies” straujāk, lai panāktu ES valstis? Vai bērnu, kas piedzimst ģimenē, nepieņemsim tāpēc, ka viņš vēl nav gatavs darbam un ģimenes budžeta veicināšanai? Tas ir neloģisks un mazvērtības kompleksu apliecinošs arguments, kas neņem vērā attīstības potenciālu.

Par latviešu valodu nešauboties varam teikt — tā ir gatava būt pilnvērtīga Eiropas valodu saimes locekle. Tai ir ne vien spoži ciltsraksti — tā ir viena no valodniecībā nozīmīgākajām indoeiropiešu valodām, bez kuras faktiem jau gadus 200 neiztiek neviens ide valodu pētnieks.

Latviešu valodu mācās daudzu pasaules valstu universitātēs ne vien kā pētniecības objektu, bet arī kā praktiskās saziņas līdzekli. Tas notiek Tartu, Viļņā, Pēterburgā, Maskavā, Varšavā, Poznaņā, Berlīnē, Parīzē, Milānā, Bernē, Pensilvānijā, Tokijā u.c., tāpat Latvijā to mācās un zināšanas papildina daudzu citu valstu studenti.

No otras puses, mēs esam gatavi citu Eiropas valodu uzņemšanai Latvijā un to apguvei. Lai mēs varētu Latvijas intereses pilnvērtīgi pārstāvēt ES institūcijās un ar ES likumiem un atzinumiem adekvāti iepazīstināt Latvijas iedzīvotājus, ļoti daudz dara mūsu augstskolas, gatavojot tulkus daudzās Eiropas valodās. Un mūsu valoda ir gatava atrast vārdus jebkuram citas valodas vārdam un domai.

Mums jānovērtē savas valodas lielās potences, kas slēpjas formu un vārddarināšanas līdzekļu daudzveidībā, valodas stilistiskajās iespējās.

Eiropā pašlaik skan 225 valodas. Vai visas sagaidīs 22. gadsimtu?

Eiropā ir valodas, kuru noturību sargās lielais runātāju skaits vien. Ir valodas, kuras nespēs aizsargāt pat dāsnākie valodu aizsardzības fondi. Tomēr daudzu jo daudzu valodu liktenis būs atkarīgs no tās runātāju apzinātas rīcības savas valodas nākotnes nodrošināšanā. Arī latviešu valoda pieder pie tām.

Mēs gatavojamies iestāties valstu savienībā, kurā gan ar likuma burtu, gan ar mazo tautu solidaritātes spēku ir garantēta arī latviešu valodas aizsardzība. Latviešu valodas nākotne būs atkarīga gan no tā, cik gudri pratīsim izmantot Eiropas piedāvātās juridiskās un finansiālās iespējas mūsu valodas attīstībai, gan no tā, cik pārliecināti un prasmīgi kopsim valodu pašu mājās.

Pirms 15 gadiem Atmodas gaisotnē teicām “jā” latviešu valodai kā valsts valodai. Viens loks tagad noslēdzas. Balsosim par Eiropas Savienību, paverot jaunas iespējas mūsu valsts valodas uzplaukumam!