Ekonomikas doktors Uldis Osis:

Latvijai izdevīgi būt ES sastāvā

Runa konferencē “No Atmodas līdz Eiropas Savienībai” Rīgas Latviešu biedrības namā 2003. gada 17. septembrī

Pēc dažām dienām tautas nobalsošana. Nākas konstatēt, ka pretēji viedokļi, t.i., par un pret ES, nav tuvinājušies. Izskatās, ka tie pat necenšas viens otru saprast.

Ekonomiska pamata eiropesimismam Latvijā, tāpat kā citās kandidātvalstīs, nav. To, ko daži mēģina saukt par ekonomisko pamatojumu tam, ka Latvijai izdevīgāk nestāties ES, diemžēl nevar uzskatīt par korektu. Katrā ziņā par to nekādu aprēķinu vai profesionāli izstrādātu prognožu nav. Turpretī ir virkne neatkarīgu aprēķinu, kuri parāda, ka Latvijai izdevīgi būt ES sastāvā. Tādus izstrādājusi Latvijas Banka, firma “Konsorts”, Nordea banka, arī igauņu ekonomisti par Igauniju. Visi šie aprēķini ir ļoti tuvi, lai gan ne visi ir publicēti.

No otras puses, mums tomēr vajadzētu atzīt, ka eiroskepticismam ir zināms emocionāls pamats. Piemēram, joprojām liela ietekme ir atmiņām par Padomju Savienības centralizēto direktīvu sistēmu. Tām varbūt nebūtu tāda nozīme, ja vien atsevišķas Briseles aktivitātes, vairāk pat Strasbūras, netieši nebūtu veicinājušas priekšstata veidošanos, ka ES, Brisele, varētu būt salīdzināma ar Padomju Savienību, Maskavu.

Kaut vai visas šīs bažas, ka Latvija zaudēs suverenitāti utt. Viens no piemēriem ir valodu politikas jomā. Eiropa, balstoties uz savu vēsturisko pieredzi, sākotnēji vilka paralēles starp padomju laikā Baltijā iebraukušajiem cilvēkiem un imigrantiem no savām bijušajām kolonijām — Āfrikas, Āzijas utt., pret kuriem tās vēl šodien jūt tādu kā morālu atbildību. Tādēļ francūžiem, holandiešiem vai beļģiem ilgu laiku bija grūti saprast — kādēļ baltiešiem nepieciešamas kaut kādas īpašas likumdošanas normas par valodu, pilsonību utt., jo situācija, ka kāds, kas pastāvīgi dzīvo Francijā, nezinātu un nelietotu franču valodu, ir pilnīgi nereāla.

Arī Latvijas valdības ne vienmēr centās aktīvi skaidrot Eiropai reālo situāciju, it īpaši laikā, kad Latvija bija iekļauta otrajā ES paplašināšanas kārtā un bija svarīgi būt “paipuisīšiem”. Turklāt nevienam Rietumos negribējās kaitināt kādreizējo ļaunuma impēriju kaut kādu grūti izprotamu baltiešu prasību dēļ. Piekāpties nācās Baltijai. Rezultāts ir tāds, ka liela latviešu daļa Briseles un Strasbūras noteikumus uztvēra kā pazemojošu diktātu, un tagad situācija bieži tiek ekstrapolēta uz Eiropas Savienības politiku kopumā.

Tomēr šajā vietā mums vajadzētu nedaudz piebremzēt un paskatīties uz dažām lietām globāli, lai aiz dažiem kokiem mēs nepazaudētu mežu. Situācija šobrīd ir mainījusies, un ne tikai tādēļ, ka ir objektīvāka izpratne. Proti, ja visas kandidātvalstis pievienojas ES, izveidojas milzīgākais tirgus pasaulē. Tas turpmāk attīstīsies pavisam citādi nekā līdz šim, jo būtiskas kvantitatīvas izmaiņas neizbēgami rada arī kvalitatīvas pārmaiņas. Par to liecina vienīgais mūsdienu reālais prototips — ASV. Šī ir ļoti liela tirgus ekonomikas valsts — dziļi integrēta, bet vienlaikus arī plaši diversificēta ekonomiskā sistēma. Šeit arī slēpjas tās milzīgā ekonomiskā potenciāla izaugsmes avots.

Mēģināšu to ilustrēt vienkāršāk. Gandrīz neviens šīs valsts reģions vai pilsēta nav salīdzināmi ar citiem. Piemēram, galvaspilsēta Vašingtona ir administratīvs centrs ar Balto namu, Kongresu, neskaitāmām valsts organizācijām, tūkstošiem pētniecības, juridiskām, konsultāciju un citām firmām, kas šīs organizācijas apkalpo.

Pavisam citādāka ir Ņujorka — lielākais pasaules finanšu un tirdzniecības centrs. Šīs pilsētas dzīves saturs un stils ir pavisam cits nekā galvaspilsētai. Katru dienu šeit apgrozās miljardiem lieli kapitāli no visas pasaules. Neviens nozīmīgāks politisks vai ekonomisks lēmums administratīvajā galvaspilsētā netiek pieņemts bez Ņujorkas iesaistes tajā vai citā veidā.

Detroita, Klīvlenda, Bufalo ASV ziemeļaustrumos ir metalurģijas, mašīnbūves, ķīmijas un citu industrijas nozaru centri.

Savukārt Čikāga ir lielākais Ziemeļamerikas transporta un tirdzniecības centrs, kur ikdienas pērk un pārdod tūkstošiem tonnu Kanādas un Argentīnas kviešu, Čīles un Brazīlijas metāla, Meksikas kafijas un kukurūzas.

Bet fantastiski skaistās Sanfrancisko pilsētas un apkārtējā reģiona labklājība lielā mērā balstās uz jūrniecību un biznesu ar Āziju — Japānu, Ķīnu, Dienvidkoreju. Savukārt Losanželosas pamats ir šovbizness, kuram nav līdzīga visā pasaulē.

Visi šie centri cits citu organiski papildina, bet visi kopā veido integrētu sistēmu, nodrošina tās ekonomisko un politisko spēku.

Eiropa, neskatoties uz savu daudz senāko vēsturi, šajā aspektā, lai cik paradoksāli tas izklausītos, vēl joprojām atrodas visai agrīnā lielas ekonomiskās sistēmas veidošanās stadijā. Tā aizkavējusies laikā un telpā savas gadsimtiem ilgās politiskās sadrumstalotības, iekšējo pretrunu, tai skaitā divu asiņainu pagājušā gadsimta karu dēļ. Šodien Eiropas izdzīvošanai patiesībā nav citas alternatīvas, kā paplašināšanās un dziļāka tās veco un jauno dalībvalstu ekonomiskā un politiskā integrācija. Paplašināšanās Eiropas Savienībai dod tādas pašas papildu iespējas, kā labums, ko gūsim mēs, Latvijai pievienojoties ES. Un ES to, šķiet, apzinājusies pavisam nesen. Tikai 2000. gadā Lisabonas sammitā tā beidzot noformulēja savu globālo 21. gadsimta stratēģiju — kļūt par konkurētspējīgāko, ekonomiski attīstītāko reģionu pasaulē.

Nu jā, kāds teiks: un kas mums, mazajai Latvijai, no tā visa? Vienkārši tas, ka pievienošanās ES ir tāds tālākās attīstības ceļš, kur Latvija, no vienas puses, kļūs par šīs milzīgās ekonomiskās telpas organisku sastāvdaļu, no otras puses, tā gūs savu specifisko ekonomisko nišu šajā telpā. Tā varbūt nekļūs par Eiropas Ņujorku vai Sanfrancisko. Ja nolemsim iestāties ES, tad Latvijas loma Eiropas Savienībā kļūs par vienu no aktuālākajiem un intriģējošākiem jautājumiem visai nākamai paaudzei. Es arī nezinu konkrēti, par ko tā kļūs. Varu tikai teikt, ka Rīgai ir visas iespējas izvirzīties par vienu no galvenajiem saimnieciskajiem un kultūras centriem Baltijas jūras reģionā. Latvijas infrastruktūras attīstība ar ES atbalstu un teritoriāli administratīvā reforma veicinās spēcīgu Latvijas reģionālo centru veidošanos un pašreizējo disproporciju izlīdzināšanos. Vairs nebūs arī tā, ka Maskavā runās, bet Rīgā pabailīgi klausīsies — kas tagad notiks? Būs tā, ka Maskavā uzmanīgi klausīsies, ko saka Rīgā — vienā no lielākajām un ietekmīgākajām Ziemeļeiropas reģiona metropolēm. Klausīsies. Atcerēsimies par to pēc gadiem desmit, varbūt piecpadsmit.

Mīļā Latvija, balsosim par! Viss būs labi.