"Drosmes jautājums"

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.06.06.

Kāds no Vācijas kancleriem pirmo reizi ierodas vizītē Baltijas valstīs.

Vācijas valdība darīja zināmu, ka šis Gerharda Šrēdera brauciens pasvītro "ciešās un paļāvīgās attiecības", kādas ir starp Vāciju un trim Baltijas valstīm — Igauniju, Latviju un Lietuvu. Tas skan kā rutīna. Taču Baltijā šo paziņojumu lasa šādi: pagājuši veseli desmit gadi, līdz kāds Vācijas kanclers uzdrošinājies šeit ierasties, desmit gadi, kuru laikā Vācija pēc neatkarības atjaunošanas Baltijas valstīs gan sevi labprāt saukusi par "baltiešu advokāti", taču tai nav pieticis drosmes arī rīkoties kā advokātam. Vilšanās par to ir atstājusi dziļas pēdas.

Šrēdera priekšgājējs Kols strikti noraidīja oficiālu vizīti Baltijā. Kols pa Baltijas zemi gan staigāja, kad 1998. gadā bija ieradies Rīgā uz Baltijas jūras valstu galotņu sanāksmi, tomēr nekādā gadījumā ne kā valsts viesis. Kā nākas, ka izturēšanās pret trim Baltijas valstīm, kurām ir ciešas kultūrvēsturiskās saites ar Vāciju un kuras, par spīti rūgtajai vēsturiskajai pieredzei, draudzīgākas pret vāciešiem pat nevarētu būt, ir bijusi tik skarba?

Vācijas Baltijas politika joprojām ir tikpat mazdūšīga, kāda tā bija "Baltijas revolūcijas laikā", kad Rietumi igauņiem, latviešiem un lietuviešiem rekomendēja atteikties no centieniem iegūt brīvību, lai neapdraudētu stabilitāti Austrumu un Rietumu attiecībās. Toreiz Vācijas valdībai uz spēles bija likta valsts apvienošana. Taču arī vēl ilgi pēc Padomju savienības sabrukuma Bonnā nevēlējās darīt neko tādu, kas varētu radīt kaut vai tikai šķietamību, ka netiek ņemtas vērā Krievijas intereses. Taču tās bija vērstas, lai saglabātu Baltiju savā ietekmes sfērā, lai tai nekādos apstākļos neļautu nonākt NATO un lai to iedzītu Neatkarīgo Valstu Savienībā (NVS).

Vēl 1997. gadā Igaunija saņēma asu signālu, ka Vācija nekādā gadījumā neatbalsta sarunu sākšanu ar to par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), nemaz jau nerunājot par Latviju un Lietuvu. Politiskos kontaktus noteica neuzticēšanās. Vācijas valdības bailīgums īsi pirms galotņu sanāksmes Luksemburgā pat aizgāja tiktāl, ka kādam Baltijas ārlietu ministram, kurš kaut ko gribēja uzzināt par Vācijas ārpolitiku, vajadzēja quasi konspiratīvi tikties ar kādu augstu kanclera dienesta ierēdni — nevis viņa birojā, bet kādā Bonnas restorānā, un arī tad tikai ar noteikumu, ka neviens par šo tikšanos neuzzinās. Pārējie baltiešu mēģinājumi iegūt Vāciju par uzticamu sabiedroto, beidzās tikpat pazemojoši.

Nevērība, kādu Baltija izjuta no kanclera dienesta puses un ko ārlietu ministri Genšers un Kinkels gan izskaistināja, taču nespēja novērst, Tallinā, Rīgā un Viļņā vienmēr ir uzlūkota kā atklāts apvainojums. Vācija visur Eiropā atklāti atzina savu vēsturisko vainu un atbildību, taču Baltija, kuras gadu desmitiem ilgā okupācija bija Vācijas un Padomju savienības vienošanās, Hitlera un Staļina 1939. gada pakta, rezultāts, bija izņēmums. Kols īsā Rīgas apmeklējuma laikā gan atvainojās par šo netaisnību, taču tā noteikti nebija domāta tā, ka no tās varētu izrietēt arī morālā atbildība. Vācija palika pie uzskata, ka Baltijas valstīm nav jābaidās tik ilgi, kamēr nekas netraucēs Vācijas un Krievijas attiecības. Protams, ka Baltijā jautāja: ja jau mēs tagad nesaņemam nekādu atbalstu, tad kas gan ar mums notiks tad, ja kādreiz Vācijas un Krievijas attiecības pasliktināsies?

Vācijas ārpolitika Baltijā iestājās par nosodāmu Rietumu diplomātijas piekāpību Krievijai, kas pat līdz šodienai tiek uzdota par pārdomātu politiku, kas tomēr balstās uz tīru nezināšanu (apjukumu). Čečenijas fiasko, Baltkrievijas traģēdija un regulārie draudi no Maskavas puses apstiprina baltiešu bailes, ka Krievijā saka vienu, bet dara otru un ka Rietumos netic vis nelokāmībai un spējām sasniegt mērķi, bet mīkstām kā vasks institūcijām un skaistiem vārdiem. Tomēr arī tas nozīmē progresu, ka pēc tam, kad Maskava gadiem ilgi ar Rietumu masu mediju atbalstu bija varējusi apgalvot, ka Baltijā sistemātiski tiek pārkāptas tur dzīvojošo krievu cilvēktiesības, ES nesen pret to iebilda. Arī Maskavas pārmetumi, ka baltieši esot fašistu banda, tiek drosmīgi noraidīti. Tomēr neviens Rietumos neiedrošinās aicināt Krieviju beidzot atzīt, ka krievu militāristi kādreiz ir uzbrukuši trīs Baltijas valstīm un tās terorizējuši. Kremlī attiecībā uz Baltiju joprojām spēkā ir melīgais padomju vēstures rakstīšanas veids.

Igaunija, par spīti Vācijas nepatikai un krievu sprostugunīm, pieder pie ES paplašināšanas pirmās, "Luksemburgas grupas", un arī Latvijai un Lietuvai iestāšanās jau ir acu priekšā. Krievijas pretestība pret trīs Baltijas valstu integrāciju Eiropā pa šo laiku nav kļuvusi vājāka. Nesen ES vajadzēja aizstāvēties pret Maskavas mēģinājumu piedalīties sarunās par trīs Baltijas valstu uzņemšanu — pārdrošāk diez vai varētu. Baltijā tagad gatavojas jaunam propagandas vilnim no Maskavas, jo nākošajā gadā NATO nodarbosies ar jautājumu, vai tai pārkāpt Krievijas nosprausto "sarkano līniju" un uzņemt Baltijas valstis. Tāpēc Šrēderam braucienā pa Baltiju neatlaidīgi pa pēdām sekoja tikai viens vienīgs jautājums: cik drosmīga Vācija būs turpmāk?

Jaspers fon Altenbokums