"Delikāta misija kancleram"

"Tagesspiegel"

— 2000.06.07.

Šrēders baltiešiem sola atbalstu integrācijā Rietumos, taču nevēlas sadusmot Krieviju.

Šis viesis no Vācijas igauņiem, latviešiem un lietuviešiem bija ilgi, ilgi jāgaida. Gandrīz visi svarīgākie vācu politiķi jau ir bijuši vizītēs valstīs, kas sarežģītos apstākļos 1991. gadā izcīnīja neatkarību no Maskavas; toreizējais Vācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers Baltijas valstīs vizītē ieradās drīz vien pēc neatkarības atgūšanas. Deviņdesmitajos gados šajās Baltijas jūras valstīs, kuras gadsimtiem ir ietekmējuši arī vācieši, vizītē bija arī Vācijas prezidenti Rihards fon Veiczekers un Romans Hercogs. Tikai kanclers Helmūts Kols nekad neieradās. Un arī pēc valdības maiņas prezidentam Hercogam pēdējās ārvalstu vizītes laikā 1999. gadā Latvijā un Lietuvā jautāja: "Kad mēs varēsim apsveikt kancleru?"

Tagad ir ieradies Kola sociāldemokrātiskais pēctecis — kanclers Gerhards Šrēders. 15 valstu un valdību vadītāju konferences "Modernā valsts pārvaldīšana" spārnots, viņš Baltijā tikās ar iepriecinātajiem namatēviem. Tik jauki uzņemts Šrēders varēja būt augstsirdīgs. Viņš kādam igauņu žurnālistam teica: viņš nedomājot, ka Kols nav ieradies tāpēc, ka izjutis nepatiku pret Baltijas valstīm. "Tā noteikti būs bijusi laika problēma."

Savukārt eksperti tā nedomā. Iespējams, ka pfalcietis Kols pret Baltijas jūras telpu neizjuta to, ko lejassaksietis Šrēders — kāds diplomāts mēģināja atrast cēloņus. Profesors Klauss Zegbers no Berlīnes Brīvās universitātes Austrumeiropas institūta ir pārliecināts: "Kola administrācijai nebija nekāda priekšstata, ko iesākt ar Baltiju." Turklāt Kols vēlējās rēķināties ar Krievijas valdību.

Un pavisam bez problēmām šādā ziņā nebija arī Šrēdera vizīte. Viņš trim Baltijas valstīm gan solīja Vācijas atbalstu iestājai ES, un vēlāk viņš to apstiprināja arī uz vietas. ES paplašināšana ar Baltijas valstīm Krieviju daudz neskar, jo tad netiek tieši skartas tās drošības politikas intereses. Taču, kas attiecas uz Baltijas republiku iestāšanos NATO, kanclers izturējās uzkrītoši atturīgi. Protams, un tas ir pats par sevi saprotams, jā, trīs Baltijas valstis drīkst pašas noteikt, pie kuras militārās alianses piederēt. Taču: "Mūsu prioritārs mērķis paliek drošība un stabilitāte Viduseiropā un Austrumeiropā kopumā." Un tas nozīmē, ka tad ir uzmanīgi jāreaģē uz krievu interesēm.

Tagad mazo Baltijas valstu lielais kaimiņš ir kļuvis grūti aprēķināms. Krievijā ir spēki, kuri joprojām nav pilnībā samierinājušies ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarību. "Pēc dažu vecāku Maskavas ģenerāļu domām, šīs valstis pieļauj valsts nodevību," teica kāds diplomāts.

Šķita, ka arī pats Šrēders Baltijā domās jau kavējās pie nākamā lielā notikuma Berlīnē nākamās nedēļas beigās: tad vizītē Vācija ieradīsies Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Un šķiet, ka Šrēders ir nedaudz nemierīgs par to, vai ar kādreizējo slepenā dienesta darbinieku būs iespējams arī cilvēcīgi atrast kopēju bāzi. Katrā gadījumā viņš grib mēģināt no jauna attīstīt attiecības ar Krieviju. "Mēs pārāk lielas cerības liekam uz Putina politiku," pēc sarunas ar Igaunijas prezidentu Lennartu Meri un Ministru prezidentu Martu Lāru Tallinā Šrēders par to bija vienisprātis ar namatēviem.

Ulrihs Šarlaks