"Baltieši baidās no nebeidzamās rindas"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.06.05.

Kanclers Šrēders nevar apsolīt iestāšanos ES un NATO.

Baltiešu seismogrāfi ir jutīgi, kad runa ir par to, kādi Rietumu politiķi un kāda iemesla dēļ runā par trim Baltijas jūras piekrastes valstīm. Šādi raugoties, ASV prezidenta Bila Klintona runa Āhenē, saņemot Kārļa prēmiju, Igaunijai, Latvijai un Lietuvai varētu būt iepriecinoša. Klintons teica, ka vienas paaudzes laikā Eiropas Savienībā būs jau 30 dalībvalstu, sākot ar Baltijas valstīm līdz Turcijai, un Eiropa būs lielāka, nekā Kārlis Lielais jebkad varēja sapņot. Taču, par bēdām baltiešiem, Klintons par ES nākotni nesprieda un nepavisam jau nedeva konkrētas norādes par iespējamo Baltijas valstu iestāšanos NATO.

Taču pirmdien sākas Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera trīs dienu vizīte pa Baltijas valstīm, vispirms Tallinā, tad Rīgā un pēc tam Viļņā, un jau tikai tas vien, ka šī ir pirmā oficiālā kāda Vācijas kanclera vizīte, modina cerības pie Baltijas jūras — uz iestāšanos ES, uz uzņemšanu NATO.

Nav nekādu šaubu, ka Šrēders braucienā pa šīm trim valstīm tās uzslavēs: Igauniju tāpēc, ka panāktā ekonomiskā progresa dēļ tā tiek uzskatīta par Baltijas "tīģervalsti"; Latviju tāpēc, ka tā ir pavirzījusies uz priekšu privatizācijā un par to, ka tā, par apmierinājumu Briselei, pakāpeniski integrē pat savu lielo krievu minoritāti. Un Lietuvu par to, ka tā ir paziņojusi par gatavību līdz 2005. gadam slēgt Ignalinas atomelektrostaciju, kas tiek uzskatīta par draudu faktoru.

Igaunija pieder pie ES kandidātvalstu pirmās grupas, bet kopš februāra Brisele sarunas notiek arī ar Latviju un Lietuvu. Taču pēdējā laikā ir jūtams, ka Baltijas valstis, ņemot vērā pozitīvākos, bet attiecībā uz termiņu nekonkrētākos signālus, ir kļuvušas manāmi nepacietīgākas. Latvijas prezidente Vaira — Vīķe Freiberga nesen pašapzinīgi teica, ka viņas valsts nešaubīgi jau 2002. gadā būs gatava iestāties, cita lieta esot ES. Taču Brisele — un arī Šrēders — briesmu dēļ, kādas draud pārmērīgi lielai Savienībai, nav spējīgs izteikt skaidras prognozes. Kaut arī ir progress, pat Igaunijā ienākumi uz vienu iedzīvotāju sasniedz tieši trešo daļu vidējo ES ienākumu. Un tādējādi pastiprinās bažas, ka gaidīšanas pozīcijas var kļūt par sava veida bezgalīgu stāvēšanu rindā.

Arī drošības politikas jomā Baltijas valstīm nešķiet, ka lēciens no Krievijas interešu zonas uz Rietumu aliansi notiek pietiekami ātri. Jau 1997. gadā Madrides galotņu sanāksmē NATO par vilšanos igauņiem, latviešiem un lietuviešiem, konkrētu sarunu piedāvājumu neizteica; tagad, kā šķiet, šīs trīs valstis neapmierināsies ar otrā ranga drošības struktūrām, tādām kā "Partnerattiecības mieram" vai asociēto sadarbību ar Rietumeiropas Savienību: pirms trim nedēļām tās kopā ar vēl sešām valstīm mēģināja izdarīt spiedienu uz NATO un pieprasīja līdz 2002. gadam konkrētu uzaicinājumu. Igaunijas premjers Marts Lārs neapmierināti teica, ka jautājums mazāk esot par to, kuras valstis iestāsies pirmās, "bet par to, vai vispār būs jauns paplašināšanas raunds".

Galvenokārt Latvija vienmēr vēršas pie Rietumiem, ka Krievija Rīgai saka spēcīgus vārdus. Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga uzskata, ka ir iespējams Krievijas iebrukums, un cer, ka tāpēc NATO varētu drīz uzņemt Latviju. Iespējams, ka Šrēders Rīgā izrādīs izpratni, taču uz konkrētu perspektīvu Latvija arī šoreiz cerēs veltīgi. Vispirms NATO ir jāsakārto attiecības ar Krieviju.

Franks Ninhuizens