"Vācijas kursa maiņa Baltijā"

"Berliner Zeitung"

— 2000.06.08.

1991. gadā pēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas atbrīvošanās no Padomju savienības Vācija trīs Baltijas republikas atzina kā viena no pirmajām.

Taču gados pēc tam Kola valdība, rēķinoties ar joprojām spēcīgo Krieviju, šīs attiecības neturpināja. Argumentācija bija šāda: ja viss būs kārtībā attiecībās ar Krieviju, arī Baltijas valstis nebūs apdraudētas. Tā bija politika, kas izrādījās veiksmīga: Maskava no Baltijas izveda savas militārās vienības un normalizēja attiecības ar trim Baltijas valstīm. Arī Polijas, Ungārijas un Čehijas uzņemšanā NATO Kola kurss atbilda mērķim. Krievijai negribīgā piekāpšanās tika atvieglota tādējādi, ka Baltijas valstis šajā laikā netika uzlūkotas kā NATO paplašināšanas apgabals.

Skandināvi izvirzās priekšgalā

Pa šo laiku daži pamatnoteikumi ir mainījušies. Ne tikai tāpēc, ka attiecības starp Krieviju un Rietumiem vispār ir kļuvušas vēsākas, bet arī tāpēc, ka stāvoklis Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ir stabilizējies. Turklāt ekonomikas jomā visās trīs valstīs pašreiz priekšgalā ir izvirzījušies skandināvi. Savukārt politiskajās pozīcijās, un, proti, līdz pat prezidentu kancelejām, bieži teikšana ir trimdas baltiešiem no Amerikas. Šī attīstība sākās jau deviņdesmito gadu sākumā, taču kopš tā laika tā ir ieguvusi lielāku politisko nozīmi. Šajā fonā tas vairs varēja būt tikai laika jautājums, līdz Vācija savu Baltijas politiku noskaņotu investīciju kursā.

Šrēdera brauciens — pirmā oficiālā kāda Vācijas kanclera vizīte Baltijas valstīs — tur tiek saprasta arī kā jauns iesākums. Vācijas kanclera runas Tallinā, Rīgā un Viļņā drīzāk gan ir profesionālas ārpolitiskas lavierēšanas paraugs: atbalsts baltiešu iestājai ES, tomēr nekādu ar konkrētu termiņu saistītu solījumu; tiesības brīvi izvēlēties aliansi, tomēr atturīgi vārdi par uzņemšanu NATO; atgādinājums par drūmo kopējās vēstures nodaļu, tajā tomēr īsti neiedziļinoties. Taču trim republikām vizīte pati par sevi vien jau ir svarīgs lielums, jo tur cer, ka Vācija tagad vismaz aiz kulisēm skaidrāk atbalstīs baltiešu pozīcijas

Nekonkrētā aizstāvības runa

Izšķirošais Baltijas jūras telpas austrumu daļas tālākās attīstības faktors arī turpmāk būs Krievija. To vairākkārt ir uzsvēris arī Šrēders. Taču viņa aizstāvības runa, kas bija veltīta funkcionējošai sadarbībai reģionā drošības jomā, iekļaujot arī Krieviju, bija tik nekonkrēta, ka pastāv briesmas, ka trīs Baltijas valstīs, kuru valdības ir koncentrējušās uz līdzdalību NATO, varētu to noraidīt kā obligātu. Un, kā šķiet, kopš kāda laika šādas drošības kooperācijas svarīgi iedīgļi drīzāk tiek uztverti kā attīstība atpakaļvizienā. Baltijas jūras padomē attiecīga sadarbība funkcionē tikai fragmentāri, reakcija uz somu iniciatīvu par "Ziemeļu dimensiju" ES bija atturīga. Ar tās palīdzību somi ES politikā, kas daudzējādā ziņā ir pārāk orientēta uz dienvidiem, vēlas lielāku nozīmi piešķirt Baltijas jūras telpai.

Līdzšinējās attīstības loģika nosaka, ka agrāk vai vēlāk notiks debates par Baltijas valstu līdzdalību NATO. Taču tas, kā tās notiks, lielā mērā būs atkarīgs no tā, vai pazīmes Baltijas jūras telpā norādīs uz sadarbību vai konfrontāciju. Vācijai, kura 1. jūlijā pārņems Baltijas jūras padomes prezidentūru, kā svarīgākajai no Baltijas jūras piekrastes valstīm, ir jāuzņemas īpaša atbildība.

Rolands Heine