Par mūsu integrāciju Eiropas Savienībā

Foto: A.F.I.

Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Guntars Krasts:

Labklājību rada darbs. Tā ir atkarīga no tā, cik sekmīgi attīstās valsts ekonomika, cik sekmīgi attīstīsies Latvijas uzņēmumi. Ekonomika noteiks mūsu labklājības izaugsmes iespējas.

60% no Latvijas eksporta šobrīd virzīts uz ES valstīm, 14% uz Igauniju un Lietuvu, bet 10% uz citām ES kandidātvalstīm. Tas nozīmē, ka apmēram 85% Latvijas eksporta nonāk esošajās ES dalībvalstīs vai tajās ES dalībvalstīs, kas par tādām kļūs nākamajā gadā. Protams, ES interesē, lai Latvijā būtu stabilitāte, lai Latvija būtu plaukstoša valsts, jo pretējā gadījumā varētu izraisīties tāda situācija, kāda bija Balkānos, kur notika asiņaini konflikti, kas radīja zaudējumus ne tikai Balkānu reģionam, bet arī ES. Latvija jau šobrīd reāli ir daļa no ES. Kopš 1995. gada mūsu tiesiskā sistēma ir virzīta, lai mēs pēc būtības līdzinātos tām vispārīgajām pieejām, kas raksturīgas ES valstīs. Līdz ar to mēs jau šobrīd funkcionējam kā ES valsts - gan iekšēji Latvijā, gan attiecībās ar ES valstīm.

Pateikdami ES savu “jā” vārdu, mēs attīstīsimies tāpat kā līdz šim, tikai varbūt nedaudz ātrākos tempos. Ir pamats cerēt, ka šī attīstība būs straujāka - gan izmantojot ES kopējos finansējumus, gan to, ka Latvija ar savām precēm, atrodoties iekšējā kopējā tirgū, vieglāk piekļūs citu ES dalībvalstu tirgum.

Darba drošība, pensijas, pabalsti līdz šim ES nav bijuši kā kopīgās politikas nostādnes, lai gan kopš 1994. gada tiek realizēta Eiropas sociālā politika un tai ir pieaugoša nozīme, jo ES arvien vairāk ir vēlme izlīdzināt sociālos jautājumus ES dalībvalstu vidū, lai nepastāvētu krasas atšķirības, piemēram, darba drošības ziņā, pabalstu jomā utt. Šajā ziņā Latvija būs kopā ar tām ES sociālajām politikām, kas definētas kopš 1994. gada. Šis process varētu iegūt vēl straujākus tempus, kad jaunās dalībvalstis būs pievienojušās ES, kas, bez šaubām, nozīmēs augstāku sociālo drošību mums kā cilvēkiem, kas dzīvo noteiktā sociālā vidē. Tāpat tas attieksies uz tādiem drošības jautājumiem kā vides aizsardzība, kur Eiropai ir visai stingras kopējās politikas un nostādnes, kas nozīmēs visai būtiskas investīcijas vides sektora sakārtošanai, kas katram no mums ir nozīmīgas.

Vai Latviju nepārplūdinās ārzemju investīcijas?

Šis process notiek neatkarīgi no tā, vai mēs esam ES vai ne, jo globalizācijas process virzās uz priekšu un ārvalstu investīcijas jebkurā gadījumā meklē kādu vietu, kur nosēsties. Kapitālam daudzos gadījumos nav izšķirošā nozīme. Noteikti, iestājoties ES, ārvalstu kapitāls ienāks vairāk, bet es nedomāju, ka tajā vidē, kuru mēs paši joprojām kontrolēsim, tas varētu mainīt kaut ko Latvijas nacionālajā vai politiskajā dabā. Tam nav pamata. Kapitāls radīs darba vietas, pārtikušus cilvēkus, līdz ar to ieguvēji būsim arī mēs tikpat lielā mērā kā tie, kas šeit investēs.

Vai varētu būt, ka pēc iestāšanās ES Latvija varētu tikt izpirkta un nekustamais īpašums piederēs ārzemniekiem?

Zemes pirkšanā ir ierobežojumi ārzemniekiem, kas saglabāsies vēl septiņus gadus. Ārzemnieki nevarēs izpirkt Latvijas zemi, kamēr mēs paši nebūsim kļuvuši bagātāki. Ir likumiskā vide, kas veidota tā, lai šis process nespruktu vaļā, kad mēs būsim iestājušies ES un šeit plūdīs kapitāls. Līdzšinējā prakse liecina, ka ārzemnieki nav bijuši zemes un nekustamā īpašuma izpircēji. Vairāk pamats ir domāt, ka investīcijas varētu virzīt tajās jomās, kas rada darba vietas: rūpniecības sektorā, tajos tautsaimniecības sektoros, kur strādājošie saņem lielas darba algas un kur ir prasīta noteikta kvalifikācija un izglītība. Tur mēs varam sagaidīt visvairāk investīciju.

Neviens no lielajiem uzņēmumiem, kas ienāk Latvijā, nedod valstij peļņu.

Arī valsts uzņēmumi peļņu nemaksā valsts budžetā. Valsts uzņēmumi tieši tāpat kā privātie uzņēmumi peļņu iegulda attīstībā. Pat ja visi uzņēmumi būtu valsts rīcībā, tie savu peļņu nemaksātu valsts budžetā. Tie maksātu tikai nodokļus. Uzņēmums nevar darboties, ja tas negūst peļņu. Neviens neradīs darba vietu, ja negūs no tā peļņu, un neviens neies strādāt, ja nesaņems par savu darbu algu.

Eiropa mums nedod naudu pabalstiem, negrasās paaugstināt algas...

Mēs varam patērēt tikai to, ko saražojam. Viss atkarīgs no tā, kā mūsu valsts attīstīsies tālāk, cik sekmīga būs ekonomika, cik sekmīgi attīstīsies uzņēmumi, cik daudz būs darba vietu, cik lielas būs algas. Šo labklājību - darba vietas, uzņēmumu izaugsmi, lielu tirgu - var labāk nodrošināt Eiropa. Tā ir mana pārliecība.

“LAUKU AVĪZE”; pēc M. Kančas  “LA” diskusijas pārstāsta “Koridorā palikušos var samīt”