Par igauņu radikālajiem liberāļiem

No visām ES kandidātvalstīm neviena nav tik radikāli īstenojusi liberalizāciju un privatizāciju kā bijusī padomju republika Igaunija. Kamēr pārējās Baltijas valstīs vecās gvardes politiķiem vēl ilgi bija liela ietekme, igauņi savas cerības lika uz sistēmas un paaudžu maiņu, kā arī jaunu politiku jau no pirmajām neatkarības dienām. Tas atmaksājās.

Nodokļu sistēma bez progresijas ar likmi 26% apmērā, ko nākamajā gadā pēc vienošanās ar valdību ir paredzēts samazināt līdz 20%, kopā ar augsto iedzīvotāju izglītības līmeni ir arguments par labu Igaunijai kā uzņēmumu piesaistes vietai. Visvairāk līdzekļu Igaunijā investē skandināvi, taču tā gūst labumu arī no Baltijas augšupejas. Valsts galvenā tirdzniecības partnere ir Somija, ar kuru igauņiem radniecīga ir arī valoda.

Mašīnas un koks ir svarīgākās importa preces. Turklāt eksportēti galvenokārt tiek pusfabrikāti un izejvielas. Taču līdz ar liberālajām reformām no lauksaimniecības uz industriālo valsti norisinājās arī pāreja uz pakalpojumu sabiedrību. Svarīgākās ir tūrisma, transporta un tranzīta jomas, kā arī krievu naftas pārsūknēšana kuģos un kuģu satiksme ar pārējām Baltijas jūras piekrastes valstīm.

Spēcīgs trieciens igauņu rēderejām pēc iestāšanās ES būs beznodokļu tirdzniecības atcelšana reisos uz Skandināviju, jo ik gadu lētais degvīns doties uz Tallinu vilināja simtiem tūkstošus somu un zviedru. Taču Briselē strikti iebilda pret vēlmi šajā jautājumā panākt izņēmuma noteikumus. Kamēr igauņi sagaida, ka iestāšanās ES mazinās atkarību no Krievijas, Savienība cer uz reformām draudzīgu dalībvalsti.

“Igauņi līdzi atnesīs pieredzi, kā ātri un pamatīgi ir iespējams pāriet no plānveida uz tirgus ekonomiku,” saka Džons Kjērs no ES delegācijas.

Igaunijas politiķi savas valsts ekonomisko nākotni saskata informācijas tehnoloģiju jomā. Datoru daudzuma, elektroniskās pārvaldes vai interneta izmantošanas ziņā tā jau šodien ir soli priekšā lielākajai daļai ES valstu, un Tallina labprāt būtu mājvieta nākamajai ES IT iestādei. Igaunijas ekonomistu skatieni - daļēji brīvprātīgi, daļēji piespiedu kārtā, jo Maskava eksportam no Igaunijas ir noteikusi dubultmuitu - ir pievērsti Rietumiem. Ekonomiskās attīstības koeficients pasaules ekonomikas krīžu gados valstī sasniedza 5 - 7%.

Tomēr straujās pārmaiņas Igaunijā pavada lielas sociālās problēmas. Pārejot no plānveida uz tirgus ekonomiku, sociālajai drošībai netika pievērsta pietiekami liela uzmanība. Sociālajām reformām nebija naudas. Šajā ziņā valsts pazinēji saskata lielu nepieciešamību atgūt nokavēto.

Problēmas ir arī enerģijas jomā. 90% no strāvas patēriņa un siltumapgādes nodrošina milzīgās elektrostacijas pie Krievijas robežas. Taču tas ir neefektīvs un apkārtējai videi kaitīgs enerģijas avots. ES iestāšanās sarunās degakmens tika atzīts par nacionālo enerģijas resursu, taču kaitīgo vielu emisija, kas būs augstākā ES, līdz 2012. gadam ir jāsamazina līdz ES standartos noteiktajam līmenim.

Pēc “DIE PRESSE”