Latvijas vienaudzis Latvijas zemē

Arturs Boruks un 85 gadi

Dr.oec. Visvaldis Pirksts — “Latvijas Vēstnesim”

Autori pēc grāmatas “Graudi: daudzumi, izmaksas, cenas” atvēršanas: Aleksandrs Golovčenko, Visvaldis Pirksts, Arturs Boruks un Velta Rozenberga

1918. gada 23. septembrī Krievijas pilsētā Veļikije Luki sākās Artura Boruka dzīves gājums. Viņa vecāki nebija šīs pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji – Boruku ģimene bija to daudzu tūkstošu vidū, kurus doties uz austrumiem bija piespieduši Pirmā pasaules kara dārdi. Tas bija drūms un neziņas pilns laiks, ko izteiksmīgi raksturo dzejnieka Eduarda Tūtera atceres:

Ak, svētais miers!

Tas ir kā dzira salda …

Bet cik daudz rūgtuma bij’,

pirms to gūt.

Tais naktīs melnās nāve

kad tik valda,

Bij’ sapnis jāsapņo mums –

Latvijai būs būt!

Jā, tajās dienās doma par Latviju bija daudzu gaišo galvu sapnis, kas sāka īstenoties pēc dažiem mēnešiem – 18.novembrī. Mazais Arturs auga līdz ar Latviju. Protams, ka viņa vecāki rūpējās par dēlu un līdzīgi daudzām ģimenēm cerēja, ka “dienās viņš kļūs par lielu vīru”. Taču to viņi gan nevarēja zināt, ka gadu gājumā Arturs kļūs par ekonomikas zinātņu doktoru, lauksaimniecības zinātņu habilitēto doktoru, Latvijas Lauksaimniecības un meža akadēmijas pirmo Goda locekli, valsts emeritēto profesoru. Nu jau 85 gadus Artura Boruka soļi cieši saistīti ar Latvijas priekiem un bēdām.

Sākums šķiet saulains. Līdzko iespējams, Boruku ģimene atgriežas Latvijā un, sasniedzot atbilstošo vecumu, Arturam nākas sākt skolas gaitas Rīgas 1.vidusskolā, kas tolaik ir ne mazāk slavena kā mūsdienās. Atceroties tos laikus, Arturs stāsta, ka mācījies vienā klasē ar vēlāk ļoti populāro diriģentu Edgaru Tonu un aktieri Ansi Mitrēvicu. 1937.gadā vidusskolas kurss tiek pabeigts un iegūtas tiesības uzsākt mācības Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē.

Diemžēl nāk Latvijai liktenīgais 1940.gads un tam sekojošie notikumi, kas ietekmē arī jubilāra likteni. Latvijas Universitāti 1944.gadā gan izdodas absolvēt, taču varas vīri liek vilkt mugurā svešu karatērpu. Vācu armijā aizvadītais laiks ir īss, taču pietiekams, lai ilgu laiku justu nepatīkamas sekas. Tūliņ pēc kara beigām nākas doties dažus gadus ilgā “ekskursijā” uz padomju lielajiem plašumiem, jo pēc atbildīgu darboņu pārliecības tikai tur var īsti izvērtēt leģionāra nodarījumus.

Atgriezies Latvijā, Arturs 1947. gadā sāk strādāt par inženieri Lauksaimniecības ministrijas Zemes ierīcības un augseku pārvaldē, kur vēlāk kļūst par Zemes ierīkotāju nodaļas priekšnieku. Jautāts par biogrāfijas savienojamību ar ieņemamo amatu, Arturs pasmaida un atbild, ka tolaik gandrīz visi bijuši līdzīgi bēdubrāļi. Rodas pirmā iecere par darbā gūto novērojumu popularizēšanu. 1959.gada jūnijā žurnāls “Druva” ievieto Artura pirmo publikāciju “Ekonomisko faktoru loma zemes vērtēšanā”.

1961.gadā Arturs Boruks kļūst par republikāniskā zemes ierīcības projektēšanas institūta “Latgiprozem” projekta galveno inženieri. Sadarbojoties ar Rūdolfu Stalbovu, top īsti nopietns (117 lpp.) rekomendāciju apkopojums “Pareizi izmantosim mūsu augsnes”, ko Latvijas Valsts izdevniecība laiž klajā 1962.gadā.

Šajā laikā Arturs Boruks jau nolēmis kļūt par zinātnieku, taču pastāvošā iekārta neatzīst kara laikā iegūto izglītību. Ar stipriem velti cīkstēties, tādēļ Arturs vēlreiz kārto ieskaites un eksāmenus Latvijas Valsts universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē un 1963. gadā veiksmīgi rauj finiša lentu.

Jaunais atspēriena dēlītis dod tiesības sākt sturmēt visaugstākās zinību virsotnes, tādēļ 1964.gadā Arturs Boruks iestājas darbā Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūtā. Gadu gaitā notiek vairākkārtējas nosaukumu maiņas, taču var uzskatīt, ka Latvijas Lauksaimniecības universitātes Skrīveru Zinātnes centrs, kur pašlaik darbojas jubilārs, ir kādreizējās “Kaķu mājas” pēctecis. Protams, ka šajā laikā mainās Artura Boruka “uzpleči”. Sācis kā ierindas inženieris, viņš kļūst par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, sektora vadītāju, vadošo zinātnieku, profesoru.

Īsā laikā tiek sagatavota disertācija ekonomikas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai par tematu “Sakarību izpēte starp zemes kvalitāti, saimniekošanas līmeni un lauksaimniecības kultūru ražību”, kas 1966. gadā tiek iesniegta Latvijas Valsts universitātes Specializētajā padomē. Diemžēl rodas negaidīti sarežģījumi. Disertantam nākas pārliecināties, ka anekdote par trim piķa katliem ellē un dažādu apsardzības pakāpi pie tiem ir noskatīta dzīvē, jo “biedru grupa” raksta sūdzības, kurās atgādina Padomei Artura Boruka kara un pēckara gadus. Vēlāk noskaidrojas, ka nožēlojamie denuncianti ir visīstākie “latviesīši”. Labi, ka goda vīrs Igors Viļcins, izmantojot savu autoritāti varas “augstākajos gaiteņos”, spēj panākt, ka disertācija tiek pielaista aizstāvēšanai un apstiprināta Maskavas attiecīgajās instancēs.

Ieguvis pirmo zinātnieka pakāpi, Arturs Boruks turpina tiekties augšup. Kopā ar kolēģiem Kārli Brīvkalnu un jau minēto Rūdolfu Stalbovu tiek sagatavots iespaidīgs izdevums “Zeme un ražība”, ko “Liesma” laiž klajā 1967. gadā. Lai izietu savienības arēnā, krievu valodā tiek uzrakstīta grāmata “Zemju bonitēšana un ekonomiskā novērtēšana”, ko 1972. gadā izdod Maskavas populārā izdevniecība “Kolos” (“Vārpa”). Lai radītu iespējami drošākus pamatus veiksmīgai doktora disertācijas aizstāvēšanai, vairāki mazāka apjoma zinātniskie darbi tiek publicēti dažādos Rīgas un Maskavas žurnālos. Viens no tiem 1971. gada oktobrī rod vietu tolaik respektablajā “Padomju Latvijas Komunistā”. Lai nodrošinātos pret “zemūdens akmeņiem”, par oficiālajiem oponentiem tiek izvēlēti ļoti autoritatīvi zinātnieki: Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu Akadēmijas īstenais loceklis ekonomikas zinātņu doktors profesors Jānis Vanags un ekonomikas zinātņu doktors profesors Mihails Bronšteins. Par disertācijas vadošo organizāciju kļūst Latvijas Lauksaimniecības ministrija. Drošības dēļ (lai nekaitinātu pašmāju “lapsenes”) par disertācijas aizstāvēšanas vietu tiek izvēlēta Tartu Valsts universitāte.

Bet velti! Arī uz turieni tiek sūtītas sūdzības. Igaunijas zinātnieki tās izskata un atzīst par novecojušām un nebūtiskām. Un Padomes locekļu lēmums ir vienbalsīgs – “par”. Diemžēl prieki ir pāragri. Sūdzībkaļi šoreiz atrod dzirdīgas ausis Maskavā, kur pēc “melno” oponentu ieteikuma disertācija “Lauksaimniecības zemju kadastrālā vērtēšana” tiek noraidīta.

Saņēmis nepelnītu sitienu zem jostas vietas, Arturs Boruks šo pāridarījumu vīrišķīgi pārdzīvo. Zinātnieks turpina darbu. 1976.gadā nāk klajā mācību līdzeklis “Zemes kadastrs”. Gadu vēlāk Lauksaimniecības ministrijas zinātniski tehniskās informācijas pārvalde publicē kopā ar Grigoriju Sumarokovu sagatavoto “Latvijas PSR kolhozu un valsts saimniecību novērtējuma dati”, kas ilgu laiku kalpo par rokasgrāmatu lauksaimniecības speciālistiem. 1981.gadā “Avots” laiž klājā Igora Viļcina sastādīto “Komplekso tehnoloģisko vienību darba novērtēšana laukkopībā”, kur Arturs Boruks kopā ar šo rindu autoru ievietojuši “Zemes tehnoloģisko īpašību koeficientus”, kas noteikti katrai saimniecībai un dod iespēju objektīvāk novērtēt mehanizatoru panākumus un neveiksmes. Būtu godprātīgi atzīmēt, ka šī apjomīgā darba sagatavošanā aktīvi piedalījās Artura studiju biedrs Tālivaldis Danebergs. 1982.gadā ar izdevniecības “Zinātne” gādību pie interesentiem nonāk īsti iespaidīga (224 lpp.) grāmata “Zemes izmantošanas efektivitāte”, kurā publicētās atziņas labprāt uzklausa arī mūsdienu studenti. 1987.gadā izdevniecība “Zinātne” nodod lasītāju vērtējumam kopā ar Edgaru Kassali sagatavoto “Zemes kadastra automatizētā vadības sistēma”. Grāmata uzrakstīta krievu valodā, un vēlāk noskaidrojas, ka tajā publicētās atziņas guvušas ievērību pat Amerikas Savienotajās Valstīs.

Lai šis raksts nekļūtu pārāk garš, nākas apiet vairākas mazāka apjoma publikācijas un darbus, kur Arturs Boruks bijis sastādītāja un galvenā redaktora lomā. Turklāt bez rakstu darbiem Arturs Boruks kā pasniedzējs darbojas studentu izglītošanā, lasot lekcijas Latvijas Valsts universitātē. Vēlāk viņš pieņem pat zināmā mērā pārdrošu soli: kopā ar Akotu Brakšu kļūst par Viļa Kaša disertācijas zinātnisko vadītāju. Un 1983.gada 20. janvārī šīs darbs veiksmīgi tiek aizstāvēts, un arī Maskavas lēmums ir labvēlīgs. Pēc dažiem gadiem par Artura Boruka virsvadību izšķiras šā raksta autors. Manā biogrāfijā bija vairāki visai patumši plankumi, tādēļ pēc disertācijas ļoti veiksmīgas aizstāvēšanas (balsis 10 : 0) ar bažām gaidīju apstiprinājumu. Paldies Dievam, arī man Maskava nu bija labvēlīga.

Tuvojoties Atmodai un jūtot tumsas spēku atslābumu, mēs, Artura Boruka bijušie audzēkņi, sazvērējāmies pret savu skolotāju. Izmantojot visus iespējamos līdzekļus, centāmies piespiest jau cienījamā vecumā esošo zinātnieku atjaunot un papildināt 1973.gadā noraidītos pētījumus un sagatavot disertāciju doktora grāda iegūšanai. Grūti mums gāja, bet mēs uzvarējām. 1990.gada 28.septembrī (dažas dienas pēc šūpļa svētkiem) Arturs Boruks Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā ļoti veiksmīgi aizstāvēja disertāciju par tēmu “Zemes kadastrs kā pamats zemes racionālai izmantošanai”. Kaut gan 4. maija balsojums bija noticis, zinātnē vēl pūta vecie vēji un tādēļ disertācija bija rakstīta krievu valodā. Šoreiz no Maskavas tomēr nebaidījāmies, jo pēc neilga laiciņa – 1991.gada 11.janvārī — Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Arturs Boruks kļuva par ekonomikas zinātņu doktoru, bet 1992.gada 3.jūlijā (taču nu jau Latvijas Lauksaimniecības universitātē) – par lauksaimniecības habilitēto doktoru.

Ieguvis zinātniskos grādus, Arturs Boruks vēl nopietnāk pievēršas publikācijām. 1995.gada tiek izdota ļoti ietilpīgā (450 lpp.) monogrāfija “Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā”, kuras apakšvirsraksts “No senākiem laikiem līdz mūsdienām” raksturo darba apjomu. Vēl pēc gada top ļoti specifiskais krājums “Lauksaimniecības reģionālā specializācija un teritoriālais izvietojums Latvijā”, kas domāta kā rokasgrāmata specializācijas jautājumu risināšanai zemnieku saimniecībās. 1999.gadā kopā ar Aleksandru Golovčenko, Visvaldi Pirkstu un Veltu Rozenbergu tiek sagatavots ļoti izsmelošs izziņu avots “Graudi: daudzumi, izmaksas, cenas”. Tajā pašā laikā Austrumlatvijas iedzīvotāju rīcībā nokļūst Artura Boruka sastādītais un daļēji paša uzrakstītais krājums “Zemkopības pamati Latgalē”.

Jau jaunajā gadu tūkstotī iznāk Artura Boruka rediģētais krājums (408 lpp.) “Zemes izmantošana un kadastrs Latvijā”, kur vairākas nodaļas uzrakstījis pats redaktors. Par šo darbu redaktors atkārtoti saņem “Sējēja” balvu (pirmo reizi par tās īpašnieku viņš kļuva 1991.gadā).

1997.gada 28.janvārī Arturs Boruks saņem Triju Zvaigžņu ordeņa 1.pakāpes Goda zīmi. Zinot jubilāra lielo ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā, domāju, paskops vērtējums.

Bet Arturs Boruks tikām strādā. Bez jau minētajiem lieldarbiem, laikrakstos (arī “Latvijas Vēstnesī”) laiku pa laikam parādās aktuāli vērtējumi par samilzušām problēmām. Lai nu vēl kāds saka, ka pēc 65 gadiem zinātnieks “jāved uz mežu”. Jaunā darba nosaukumu jubilārs lūdz neizpaust. Saņemsim grāmatu, sauksim: “Ur-rā!”. Bet pagaidām: “Lai dzīvo sveiks!”.