Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Voldemārs Zāmuēls. Ceturtais Latvijas Ministru prezidents

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.128., 18.09.2003.

Jau 1924.gada sākumā – 7.februārī – valsts galva darīja zināmu visiem studētgribētājiem parlamentā pieņemto Latvijas Mākslas akadēmijas satversmi, ar to aizvietojot 1922.gadā apstiprinātos statūtus. Jaunajā dokumentā bija noteikts, ka akadēmija ir “augstākā tēlojošās mākslas iestāde valstī. Viņas uzdevums ir sniegt saviem audzēkņiem augstāko izglītību tēlojošās un lietišķās mākslas nozarēs, kā arī veicināt mākslas attīstību valstī vispārīgi”. Augstskolā ietilpa vispārējas mākslas klases, meistardarbnīcas tēlniecībā, glezniecībā, grafikā un lietišķajā mākslā, kā arī pedagoģiskie kursi. Akadēmiju vadīja padome, rektors un prorektors, saimniecības komisija un revīzijas komisija.

1923.gada 8.martā aizsaulē devās Dainu tēvs Krišjānis Barons. Pēc gada – 1924.gada 20.martā – J.Čakste varēja izsludināt augstā nama apstiprināto likumu par Krišjāņa Barona prēmijām. Tās varēja saņemt par patstāvīgiem darbiem Latvijas dabas un kultūras pētīšanas laukā. Šīm vajadzībām paredzēja piecus tūkstošus latu gadā. Prēmiju komisijas priekšsēdētājs bija izglītības ministrs. Tās lēmēji bija arī trīs LU uz vienu gadu ievēlēti locekļi un divi ministra uz gadu uzaicināti zinātnisko biedrību pārstāvji.

Viens no svarīgākajiem politiskajiem un ekonomiskajiem notikumiem V.Zāmuēla kabineta darbības laikā bija jautājuma atrisināšana par atlīdzināšanu vai neatlīdzināšanu muižniekiem, kuriem agrārās reformas gaitā tika atsavināta viņiem piederošā zeme. Par šīs problēmas principiālo raksturu liecināja fakts, ka likumprojektu par to Saeimā iesniedza pats Valsts prezidents, kas to darīja reti. Parlaments ar 50 balsīm par, 39 pret, nevienam neatturoties, 1924.gada 14.novembrī nolēma, ka nekāda atmaksa muižniekiem nepienākas. Tā bija latviešu demokrātijas spēku liela uzvara pār tautas nacionālajiem un saimnieciskajiem ienaidniekiem. Tiesa, ar šā sprieduma pieņemšanu cīņa ap agrāro reformu vēl nebija galā. Bet par to sīkāk nākamajā rakstā.

Latvijas politiskajā dzīvē būtiskākā norise bija preses likuma iztirzāšana un galīgā pieņemšana Saeimā 1924.gada 1.februārī. Šis akts nodrošināja plašu preses brīvību valstī, kāda agrāk Latvijā nekad nebija pastāvējusi. Ar to likvidēja cenzūru, kaut arī likumā tas tieši nebija teikts. Par periodiska izdevuma izdevēju un redaktoru varēja būt ikviens Latvijas pilsonis, neatkarīgi no dzimuma, ne jaunāks par 25 gadiem, ja viņa tiesības neierobežoja tiesas spriedums. Taču par redaktoru nevarēja būt Ministru kabineta loceklis. Par likuma neievērošanu periodiskos izdevumus varēja apķīlāt, konfiscēt, apturēt un vainīgos saukt pie atbildības kriminālprocesa likumā paredzētajā kārtībā. Ar preses likuma pieņemšanu bija sperts uz priekšu jauns svarīgs solis politisko brīvību un cilvēktiesību nostiprināšanā Latvijā.

Valsts iekšpolitikā V.Zāmuēla kabineta laikā jāakcentē viņa ministru sagatavotais likums par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos, kuru parlaments akceptēja 1924. gada 26. jūnijā. Tas noteica valsts sadalīšanu 19 apriņķos: Aizputes, Bauskas, Cēsu, Daugavpils, Ilūkstes, Jaunlatgales (vēlāk pārdēvēja par Abrenes), Jēkabpils, Jelgavas, Kuldīgas, Liepājas, Ludzas, Madonas, Rēzeknes, Rīgas, Talsu, Tukuma, Valkas, Valmieras un Ventspils apriņķī. Tie savuties dalījās 522 pagastos.

Visus Latvijas iedzīvotājus skāra likums “Triju zvaigžņu ordeņa statūti”, kurus J.Čakste pasludināja tautai 1924. gada 25. martā. Citēsim tā sākumpantus.

“1. Triju zvaigžņu ordeni nodibina par piemiņu Latvijas valsts tapšanai.

Ordeņa devīze: “Per aspera ad astra”.

2. Triju zvaigžņu ordeni piešķir kā atzinības zīmi par nopelniem tēvijas labā.

3. Triju zvaigžņu ordenim ir 5 šķiras:

I. šķira – lielkrusta komandieris,

II. šķira – lielvirsnieks,

III. šķira – komandieris,

IV. šķira – virsnieks,

V. šķira – kavalieris.”

Šo augsto apbalvojumu piešķīra ordeņa dome. Tā sastāvēja no Valsts prezidenta (priekšsēdētājs), trim Saeimas deputātiem, ministru prezidenta un diviem augstākiem šā ordeņa kavalieriem – Latvijas pilsoņiem, kuri ordeni bija saņēmuši pirmie.

Patiesi pelnīti pirmie Triju zvaigžņu ordeni saņēma J.Čakste, Z.Meierovics, J.Rainis un K.Ulmanis.

“Jaunākās Ziņas” 1924. gada 27. oktobrī publicēja interviju ar V.Zāmuēlu “Ko tagadējā valdība darījusi”, kurā bija stāstīts galvenokārt par ārpolitikā paveikto. Premjerministrs atzīmēja, ka kabinets nodarbojies ar saimniecisku līgumu noslēgšanu starp Latviju un Igauniju, ASV un Franciju. Attiecības ar kaimiņvalstīm ir labas. Jāpaātrina Baltijas savienības izveidošana. Jānodibina birojs Ženēvā sakaru uzturēšanai ar Tautu Savienības padomi.

Šķita, ka darbs sekmējās arī iekšpolitikā. Neraugoties uz to, 1924. gada beigās Latvijā sākās kārtējā valdības krīze. Kabineta sēdē 2. decembrī, kā liecina protokols, “Ministru prezidents ziņo, ka valdību, kā tas noskaidrojies pēdējās tagadējās koalīcijas frakciju apspriedēs, visas koalīcijas frakcijas pilnā mērā nepabalsta, kādēļ valdībai nav vairs vairākuma Saeimā; liek priekšā paziņot Valsts prezidentam par valdības atkāpšanos. Kabinets ar visām balsīm, A.Dzenim atturoties, priekšlikumam piekrīt”. (Latvijas valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1337.l., 299.lp.)

Saeima 2. decembrī saņēma šādu V.Zāmuēla rakstu:

“Saeimas priekšsēdētāja kungam

Pagodinos piesūtīt Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, norakstu no manas šis dienas vēstules Valsts prezidenta kungam par valdības demisiju.”

Vēstule J.Čakstem skanēja:

“Augsti godāts prezidenta kungs

Ņemot vērā pēdējo koalīcijas partiju apspriedi, kurā noskaidrojās, ka valdībai Saeimā nav vairākuma, un pamatojoties uz ministru kabineta šīs dienas lēmumu, pagodinos paziņot Jums, augsti godāts prezidenta kungs, ka es līdz ar ministru kabinetu nolieku savas pilnvaras.

Lūdzu Jūsu norādījumu, kam nodot valdības lietu vadīšanu.”

Kā to tādos gadījumos prasa protokols, kā nākamo Saeimas sekretārs J.Vesmanis nolasīja J.Čakstes rakstu parlamenta vadītājam F.Vesmanim, kurā bija teikts:

“Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs

Pagodinos paziņot Jums, augsti godājamais priekšsēdētāja kungs, ka, saņēmis šodien no ministru prezidenta ziņojumu par ministru kabineta demisiju, reizē esmu lūdzis viņu un visus kabineta locekļus turpināt savus amata darbus nepārtraukti līdz tam laikam, kad noskaidrosies man iespēja izpildīt pienākumu, kuru man uzliek Latvijas Republikas Satversmes 56. pants.”

Tiktāl protokols. Bet kā bija īstenībā? Par to var izlasīt tā laika presē. “Jaunākās Ziņas”, kuras bija labi informētas par politiskajām aizkulisēm, jau 1. decembrī publicēja A.G. rakstu ar rezolūtu nosaukumu “Valdība atkāpsies”. Tajā bija teikts, ka V.Zāmuēla kabinets aiziet pēc vairāk nekā 10 mēnešiem ne sakarā ar opozīcijas spiedienu, ne arī sakarā ar neveiksmēm valsts darbā, bet “koalīcijai iekšēji izirstot”. Avīze “Latvija” pēc divām dienām – 3. decembrī – vēstīja tāpat: ministru kabinets “sabrucis taisni no iekšienes”.

Viskonkrētāk par demisijas iemesliem runāja F.Vesmanis rakstā “Valdības jautājums” (“Latvijas Vēstnesis”, 1924, 4. dec.). Viņaprāt, tādi bija trīs:

1) opozīcijas nesaudzīgā cīņa pret valdību, kāda līdz šim nav redzēta, pat ne tik daudz pati cīņa, cik izmantotie līdzekļi tajā, pirmām kārtām prese;

2) koalīcijas iekšējās nesaskaņas – galvenokārt latgaliešu deputātu F.Trasuna un A.Dzeņa nereālās un pārspīlētās prasības Latgales vajadzībām;

3) sociāldemokrātu pašā pēdējā brīdī izvirzītās prasības.

Par pēdējām F.Vesmanis sīkāk neraksta. To nedara arī F.Cielēns jau minētajā atceru grāmatā. Toties kā V.Zāmuēla kabineta krišanas cēloni viņš nosauc komunistu sacelšanos Tallinā 1924. gada 1. decembrī, pēc kuras labējās aprindas esot nākušas pie secinājuma, ka Latvijā nav vietas kreisai valdībai. Kabineta krīze Rīgā bija nobriedusi jau pirms puča Igaunijā, tā ka saistīt šīs divas lietas var tikai netieši.

V.Zāmuēla valdību 1924. gada 19. decembrī nomainīja labējs kabinets, kuru vadīja viens no zemnieku savienības līderiem Hugo Celmiņš. Bet par to nākamajā rakstā.

V.Zāmuēlam uzticēja sastādīt valdību arī pēc 2. Saeimas vēlēšanām 1925. gada rudenī, taču viņam pietrūka dažu balsu. Pēc J.Čakstes nāves 1927. gada 14. martā politiķis balotējās Valsts prezidenta vēlēšanās, bet arī neveiksmīgi. V.Zāmuēls pēc tam vairs lielajā politikā neiesaistījās, bet strādāja savā pamatprofesijā.

Viņš aizgāja no dzīves trimdā 1948. gada 16. janvārī tālās Rāvensburgas slimnīcā Vācijā. Tiesībnieks un vēsturnieks Ā.Šilde laikrakstā “Tēvzeme” publicētajā nekrologā rakstīja, ka latviešu tiesībnieki “saskata Voldemāra Zāmuēla personā vienu no visizcilākajiem latviešu juristiem, latviešu tauta – drosmīgu un pašaizliedzīgu valsts neatkarības un tiesību aizstāvi”.

Dienesta gaitas apraksts

(uzrādot arī katrā nodalījumā atsevišķi,

ar kādiem dokumentiem ierakstītās ziņas pierādītas)

Dienesta akta No 71/1922.g.

ministrijas

Valsts kanceleja (iestāde, kas ved aprakstu)

darbinieka Zamuels, (uzvārds)

Voldemars. (vārds)

Valsts kancelejas direktors (paraksts)

Nodaļas vadītājs (paraksts)

Nr.351 Noraksts izsniegts V.Zamuelim pensijas lietā

(Paraksts nesalasāms)

Pirmpublicējums. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 3. apr., 63. l., 41.–43. lapa