"Viņi dzied brīvībai"

"Dagens Nyheter"

— 2000.05.25.
Tallina ir kas vairāk nekā modes metropole un mafijas pilsēta.

Pirmo baltieti, ko es iepazinu, sauca Jānis. Viņam bija līkas kājas, viņš bija augumā liels, un viņu izslēdza no skolas Kalmarā. Lieta bija kaut kā saistīta ar dinamītu, taču neko daudz vairāk mēs neuzzinājām. Zviedrijas austrumu piekrastes pilsētās un salās dzīvoja diezgan daudz baltiešu ģimeņu, kas Otrā pasaules kara noslēgumā bija spiesti doties uz rietumiem pāri jūrai, kamēr daudzus viņu radiniekus un draugus Sibīrijā gaidīja nezināms liktenis. Viņi bija pazīstami ar savu prasmīgumu un pieticību un nelika daudz sevi manīt. Šķita, ka lielākā viņu daļa bija veiksmīgi asimilējušies zviedru labklājības sabiedrībā.

Tomēr tajā pašā laikā viņus no mums, parastajiem zviedriem, šķīra tāds kā neredzams mūris. Viņu vēsture viņus bija pieradinājusi pie smaga likteņa, un viņus neietekmēja mazās problēmas, kas dominēja mūsu sarunās. Dīvainākais bija tas, ka mēs par viņiem sevišķi neinteresējāmies. Ļoti nedaudzi kultūras darbinieki un žurnālisti uzskatīja, ka ir vērts pūlēties apmeklēt vai veidot reportāžas par noslēgtajām padomju pavadoņvalstīm, kas līdz 1940. gadam bija Igaunija, Latvija un Lietuva. Tie, kuri to tomēr darīja, tika uzskatīti par aizdomīgiem, vismaz es tā domāju septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.

Mēs daudz vairāk zinājām par atbrīvošanās kustībām Dienvidamerikā, Dienvidāfrikā un Vjetnamā nekā par šīm kaimiņvalstīm. Arī šeit norisinājās partizānu cīņa pret koloniālo apspiestību, taču tai bija cits politiskais raksturs. Trimdā mītošie baltieši tika uzskatīti par nacionālistiskiem ideālistiem vai gluži vienkārši fašistiem. Kad Pērs Ulovs Enkvists rakstīja savu romānu par baltiešu izdošanu, viņu bēgšana tika minēta kā pierādījums viņu simpātijām pret vāciešiem — viņi bēga tādēļ, ka bija atbalstījuši vāciešus un baidījās no represijām. Vairums trimdas baltiešu turklāt atradās tā sauktā ASV imperiālisma pusē starptautiskajā cīņā par varu. Tas bija dabīgu iemeslu dēļ: Savienotās valstis nekad neatzina Padomju savienības veikto Baltijas valstu aneksiju, ko neitrālās Zviedrijas koalīcijas valdība pasteidzās izdarīt jau 1940. gadā.

Kad pēc tam, pirms desmit gadiem, notika neiedomājamais un brīnumainais — Baltijas valstu atbrīvošanās, — Zviedrijas ārpolitikas vadība bija pārsteigta pilnīgi nesagatavota. Atbildīgie politiķi drīzāk uztraucās, nevis priecājās par baltiešu cīņu par brīvību un neatkarību, jo daudz vienkāršāk bija tad, kad visi ceļi uz Baltijas valstīm veda caur Maskavu. Sākās pirmās kopīgās pirmdienas demonstrācijas Normalmes laukumā. Karogi plīvoja kā brālības zīme un zviedru apgalvojums, ka mēs nekad neesam akceptējuši šo sadalījumu, bet gan esam meklējuši kopību. Zviedri un baltieši spieda viens otram roku un apkampās, taču bija saspringti kā pirms spēles.

Dažreiz es domāju, ka rakstīt par Baltijas valstīm būtu bijis vienkāršāk, ja zināšanu trūkums būtu absolūts. Ja es nebūtu zviedrs, es ar daudz mierīgāku sirdi būtu spējis baudīt Baltijas valstu piekrastes ainavas, spožo pavasara sauli, kuras staros mirdz māju jumti, un visi Tallinas baznīcu torņi un sīpolveida kupoli laistās kā zelta sveces. Es būtu bijis par simt procentiem priecīgāks par pēdējos desmit gados notikušo fantastisko attīstību un intuitīvi jutis kāpjam kaimiņu lepnumu, redzot, kā melnbaltzilais Igaunijas karogs plīvo Garā Hermaņa tornī Domkalnā. Diemžēl es pārāk labi zinu, ka mans zviedriskums mani pret to visu ir padarījis imūnu.

Nacionalās varenības laiks sen ir pagājis, taču šeit tas atgriežas kā kaut kas pilnīgi pašsaprotams, arī desmit gadu pēc neatkarības atgūšanas. Sava brauciena laikā es gandrīz ik dienu sastopu piemērus par baltiešu ilgām pēc brīvības un pilnīgi nepiespiestu lepnumu par savas kultūras īpatnībām un garo vēsturi. Tie, kuri nodarbojas ar kultūru un mākslu, velk paralēles ar tautas pasakām un amatniecību, citi atceras un slavina pirmās republikas prezidentu Konstantīnu Petsu, taksometra šoferis, kas mani ved no viesnīcas, runā par veco igauņu tautas eposu "Kalevipoegs" . Liekas, ka vecās tantes, kuras viduslaiku mūru piekājē pārdod vilnas džemperus un dūraiņus, nemaz nav ietekmējusi Rietumu mohēras izstrādājumu un stilizēto firmas apģērbu konkurence.

Jērans Persons 2000. gadu ir pasludinājis par "Baltijas valstu gadu", taču nepavisam nav droši, ka tikai mēs tām varam kaut ko iemācīt. Arī Zviedrija ilgu laika posmu 20. gadsimtā bija amatnieku un fiziskā darba strādnieku tauta. Daudz kas būtu vieglāk, ja mēs to sev atgādinātu biežāk, nevis ar iecietību raudzītos uz igauņu un latviešu amatnieku ražojumiem. Visas valstis, sevišķi mazās, lolo pārlieku lielus priekšstatus par savu nozīmīgumu. Visas tautas tā vai citādi vēlas, lai apkārtējā pasaule tās ievērotu un novērtētu.

Vienā no manis līdzi paņemtajiem ilustrētajiem tūrisma žurnāliem Tallina sevi raksturo gan kā Baltijas valstu jauno modes metropoli, gan kā mafijas pilsētu, taču šāds iespaids nerodas, pa šaurajām bruģētajām ieliņām ejot kalnup uz Domkalnu. Šī ir viduslaiku pilsēta, kurā redzamas arī zviedru iezīmes — ģerboņi noplukušajā Doma baznīcā, vēstniecība fon Rozena vecajā pilī, zviedru baznīcas un automašīnas. Senos laikos te augšā atradās dāņu cietoksnis "Pallas", Vācu ordeņa pils, zviedru administrācijas ēkas un krievu gubernatora pils. Baltijas republiku pirmajā īsajā neatkarības periodā starpkaru laikā Igaunijas Republikas parlaments atradās vienā no vecajām pilīm. Šī brīvība ilga divus īsus un drudžainus gadu desmitus. Tad, pēc velnišķīgā Hitlera un Staļina pakta, ienāca padomju karaspēks un noplēsa karogu, konfiscēja igauņu īpašumu un desmitiem tūkstošus cilvēku deportēja uz Sibīriju.

Nu jau desmit gadu Garais Hermanis atkal vēro prezidentu un valdību Domkalnā, kur neatkarības periodos nacionālajos svētkos vienmēr tika rīkotas parādes. Baltā krāsa karogā simbolizē sākotnējo brīvību, zilā neatkarības periodu un melnā septiņus koloniālās apspiestības gadsimtus. To, ka igauņi ir ne tikai brīvību mīloša, bet arī dziedoša tauta, man atgādināja kāds ielu pārdevējs, kurš pārdeva audiokasetes ar 1990. gada lielo Dziesmu svētku ierakstiem. Toreiz "Lauluvaeljak" — tradicionālajā Dziesmu svētku laukumā Tallinas nomalē — sapulcējās vairāk nekā 300 000 igauņu, lai protestētu pret padomju varu. Kora dziesmas igauņu revolūcijai piešķīra daudz atklātāku raksturu.

Smagā roka, kas spieda garīgo un politisko dzīvi, neapašaubāmi ir ietekmējusi arī relatīvi jauno literatūru. Astoņdesmitgadīgais Jāns Kross ir liels vārds igauņu literatūrā.

Viņš ar sievu Ellenu, kura ir bērnu grāmatu rakstniece, dzīvo Rakstnieku savienībai piederošā dzīvoklī. Māja atrodas pretī Nikolaja baznīcai Tallinas vecpilsētā. Krosu ģimene iztiek ar ļoti niecīgu pensiju. Pēc brīvās tirgus ekonomikas ieviešanas grāmatu tirāžas ir dramatiski samazinājušās.

No Krosa desmit vēsturiskajiem romāniem un tikpat daudzajiem noveļu krājumiem zviedriski ir izdoti tikai daži, un vispazīstamākais ir "Kejsarens galning". Grāmatas sižets savijas kopā ar eksistenciālu diskusiju par nodevību un meliem un par to, vai vajadzētu palikt un cīnīties par brīvību, vai arī doties prom no savas valsts. Šis jautājums Krosam ir bijis aktuāls gandrīz visu mūžu.

Viņš 1920. gadā ir dzimis Tallinā, ko vāciski sauca Rēvele, tajā pašā gadā, kad tika pasludināta pirmā brīvā Igaunijas Republika. Kādu laiku viņš studēja tieslietas Tartu (Tērbatā), bet 1940. gadā neatkarībai pienāca beigas. Pirmie Molotova–Ribentropa pakta upuri bija daudzie vācbalti, kurus viņu līderi sauca "uz mājām valstī" (Heim ins Reich). Pēc tam padomju vara uz Staļina nometnēm deportēja desmitiem tūkstošu igauņu. Nākamajā gadā ienāca vācieši un kopā ar pašmāju kolaboracionistiem "iztīrīja" Baltijas valstis — pirmām kārtam Latviju un Lietuvu — no tajās dzīvojošajiem ebrejiem, un tā bija daļa no lielā holokausta. Kad Sarkanā armija atkal ieņēma reģionu pie Baltijas jūras, notika jaunas masveida izsūtīšanas, kas turpinājās vēl ilgi piecdesmitajos gados. Jānu Krosu vispirms apcietināja vācieši. 1946. gadā viņu arestēja atkal un nosūtīja uz ogļu raktuvēm pie Ziemeļu ledus okeāna. Tikai pēc astoņiem gadiem, pēc Staļina nāves, viņam ļāva atgriezties Tallinā. Toreiz viņš nolēma kļūt par rakstnieku. "Kad uzzināju, ka Višinskis ir kļuvis par Padomju savienības pārstāvi Apvienotajās Nācijās, es pametu tieslietas", viņš ar smaidu saka.

Mēs apmaināmies dažādām pieklājības frāzēm vāciski. Galdā tiek likta kafija un sviestmaizes ar aknu pastēti, un bērni un mazbērni staigā iekšā un ārā.

Ģimeniskā sajūta tomēr negrib pilnībā iestāties. Es skatos uz Krosa zilibalto džemperi un uz pulksteni — viena stunda, šāda ir laika starpība starp Tallinu un Stokholmu, taču starp mums atrodas tik daudzo klusēšanas gadu. Manī varbūt ir pārspīlēti liela cieņa pret dzīves pieredzi, ko pārstāv Kross un viņa baltiešu paaudze. Mani arī moka sirdzapziņas pārmetumi, it kā man būtu jāatdod parāds, ar ko man nav nekāda sakara. Mana brauciena laikā reizēm gadās, ka jūtos spiests lūgt piedošanu par zviedru nodevību pret baltiešiem kara laikā un pēc tā.

Kross toreizējo periodu dēvē par "Potsdamer Eiszeit" un pēckara laiku raksturo kā periodu, kad igauņi atradās zem ūdens līmeņa un spēja elpot vienīgi caur ūdenslīdēja cauruli. Ar pateicību viņš atceras Tomasa Trānstrēmera apmeklējumu septiņdesmitajos gados. Šobrīd cenzūras vairs nav, un ir piepildījušās taisnīguma prasības. Diemžēl ir apklususi arī protesta kustība. Nekādā gadījumā nav aizmirsts, ka reiz bija laiks, kad padomju vara bija kolonizējusi Igauniju, ka bija pasaules kari un revolūcijas, taču tas aizvien vairāk pārvēršas par tālu posmu, kas drīzumā varbūt tiks pielīdzināts aizvēsturei. Tiek darīts viss, lai aizmirstu padomju periodu, bet tajā pašā laikā notiek atgriešanās atpakaļ. Kā daiļliteratūras rakstnieks Jāns Kross neparasti lielā mērā ir vēsturnieks un pētnieks, kas ir parādījis, ka igauņiem ir vēsture, kas dod viņiem tiesības iekļauties brīvo tautu saimē. Kross saka, ka tomēr neilgojas pēc kādreizējās pravieša lomas, jo literatūrai tikai par labu ir nākusi atteikšanās no uzdevumiem, kurus labāk veic brīvā prese.

Es vaicāju, kāda ir viņa attieksme pret citiem baltiešu rakstniekiem, pret Vizmu Belševicu Rīgā un lielo Viļņas hronistu Česlavu Milošu. Manuprāt, viņiem piemīt ne tikai dažāds temperaments, bet arī atšķirīga nostāja pret komunistisko diktatūru. Tomēr liekas, ka Krosu šis jautājums maz interesē.

Viņš uzsver, ka baltiešiem ir kopīga koloniālās apspiestības vēsture, kas viņus ir "sametinājusi" sava veida liktenīgā kopībā, taču viņš labprāt vēlētos, lai jēdziens "Baltijas valstis" tiek svītrots no vārdnīcas. Tam piemīt ģeopolitiskas varas sfēras piegarša, un tas arī aizsedz faktu, ka igauņi, latvieši un lietuvieši ir pilnīgi atšķirīgas tautas katra ar savu vēsturi.

Igauņu valoda līdzinās somu valodai apmēram tāpat kā holandiešu valoda zviedru valodai. Savulaik būdams parlamenta deputāts, Jāns Kross nāca klājā ar veco domu par Igaunijas konfederāciju ar Somiju, jo uzskatīja, ka 1,5 miljoniem igauņu tā dotu lielāku spēku. Asa valodu robeža šķir arī Latviju un Lietuvu, kas pieder pie indoeiropiešu valodu grupas. Vecā gotiskā Hanzas pilsēta Tallina savus kontaktus veidoja pirmām kārtām ar Helsinkiem un Sanktpēterburgu, bet ebrejiski katoliskā Viļņa allaž ir bijusi orientēta uz dienvidiem, uz Varšavu un Krakovu, ar kurām tai ir arī kopīga vēsture. Pilsētu silueti ir līdzīgi, taču tas, ko mēs vēsturiski dēvējam par "Baltijas valstīm" vai "Baltijas jūras provincēm", valodnieciski un kultūras ziņā ir atšķirīgi reģioni.

Pirms es dodos prom, Kross mani izved cauri savai bibliotēkai — plaukti daudzu metru garumā ir pilni ar grāmatām vācu, angļu, franču valodā, ar enciklopēdijām un rokasgrāmatām. Viņš izņem divus biezus nupat izdotus sējumus, kuros ir publicēti visu to igauņu vārdi un personu dati, kuri no 1940. līdz 1990. gadam tika izsūtīti vai pazuduši padomju ieslodzīto nometnēs. "Cieta ne jau tikai igauņu nacionālisti vien. Nāves sods tika piespriests sešiem igauņu rakstniekiem, un apmēram 250 tika deportēti uz austrumiem", viņš saka.

Tomēr pastāv arī cita pasaule, kas atšķiras no Jāna Krosa un Domkalna pārstāvētās senatnes. Tajā runa nav par vecajām igauņu vērtībām, bet par visiem krieviem, kas dzīvo Tallinas drūmajās betona priekšpilsētās, par Tartu bērniem, kam nepietiek vietas bērnudārzos, par vecā lielkrievu imperiālisma un no jauna atmodinātā baltiešu nacionālisma sadursmi. Tādās pilsētās kā Narvā un Rīgā šobrīd dominē krieviski runājošie iedzīvotāji, kam neļauj kļūt par Igaunijas un Latvijas pilsoņiem. Cita starpā par to runa būs nākamajā rakstā.

Fakti par Igauniju:

• Igaunija ar saviem apmēram 1,5 miljoniem iedzīvotāju ir vismazākā no Baltijas valstīm. Tomēr šī valsts septiņsimt gadu ir atradusies lielvaru interešu degpunktā. Pēc Pirmā pasaules kara Igaunija 1920. gadā pirmo reizi kļuva par patstāvīgu republiku.

• Pēc Hitlera un Staļina pakta noslēgšanas 1940. gadā valstī iemaršēja Sarkanā armija. Nākamajā gadā sākās vācu okupācija, ko igauņi sākotnēji uzskatīja par "atbrīvošanu". Kopumā kara gados Igaunija ir zaudējusi trešo daļu savu iedzīvotāju. Pēc tam sekoja jaunas desmitiem tūkstošu igauņu, lielākoties sieviešu un bērnu, deportācijas uz Sibīriju.

• Pēc Gorbačova perestroikas sākās "dziesmotā revolūcija", un 1991. gadā tika pasludināta brīvā Igaunijas Republika.

Pērs Landīns