“Es esmu lepna par savu tautu”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 19.septembra vakarā:

Runa pirms tautas nobalsošanas par valsts dalību ES Rīgā, Doma laukumā, 2003.gada 19.septembrī

Labvakar Latvijā!

Šovakar mēs stāvam uz Eiropas sliekšņa. Rīt mēs izlemsim, vai kāpjam šim slieksnim pāri vai ļausim aizcirst sev durvis acu priekšā. Mans sapnis ir, ka mēs ar drošu sirdi un skaidru prātu pārkāpjam šo vēstures slieksni, izmantojam šo vēstures izdevību un paļāvīgi ar lepni paceltu galvu dodamies uz priekšu, un atgriežamies atpakaļ savās īstajās mājās, kas kopā ar citām Eiropas valstīm ir kā viena zvaigzne zvaigznājā, kā līdzīgs ar līdzīgu, kā nācija starp nācijām, kas piedalās lēmumos, kas uzņemas līdzatbildību, kas pārdzīvo grūtības, bet kas arī piedzīvo prieku, kas dalās priekos un bēdās, un dalās risinājumu meklējumos.

Šobrīd mēs esam vienīgie no desmit, kas vēl stāv uz sliekšņa. Jau deviņi citi slieksni ir pārkāpuši un pateikuši – mēs ejam uz priekšu. Mans sapnis ir, ka mēs ejam droši uz priekšu un novedam galā to sūro un garo attīstības ceļu, ko esam gājuši kopš neatkarības atgūšanas. Daudz kas ir paveikts šajā laikā, bet daudz vēl ir nepaveiktā, to visu mēs apzināmies un zinām. Mēs zinām savus trūkumus, savas vājības un nepilnības, un, jā, mēs zinām arī Eiropas un Eiropas Savienības trūkumus, vājības un nepilnības. Bet mēs zinām arī to, ko mums piedāvā, un mēs zinām arī to, ko mēs paši spējam.

Mans jautājumus jums, Latvijas tauta, ir, vai jums ir pietiekami lepnuma, pašapziņas un pašpaļāvības teikt – jā, mēs esam tikpat labi kā tie deviņi citi, mēs esam tikpat labi kā tie piecpadsmit citi, mēs esam tikpat labi kā jebkurš cits, mums nav bail ne no paša velna, mēs varam izdarīt visu, kas nepieciešams, un visu, ko nākotne no mums prasīs. Tas ir mans sapnis un tas, ko es vēlētos redzēt.

Es ļoti ceru, ka tas ir arī Latvijas tautas sapnis. Es ļoti ceru, ka mēs visi varēsim iet uz priekšu ar šo kopīgo sapni par Latvijas vietu Eiropas kartē. Tā ir jūsu un mūsu vieta, un bez mums Eiropā paliks tukša vieta, un bez mums Eiropā citām valstīm un tautām, man šķiet, būtu skumji, ka neesam viņu vidū pēc tam, kad tik ilgi bijām uz to gatavojušies un taisījušies. Es esmu pilnīgi droša, ka mūsu brāļu tautas – igauņi un lietuvieši – būtu ne tikvien skumji, bet satriekti, ja mēs nebūsim šeit viņus vienojošā saite ne tikai ģeogrāfiski, bet arī psiholoģiski.

Man negribētos redzēt Šengenas robežu ar Lietuvu un Igauniju. Man negribētos redzēt Latviju paliekam vienai pašai ar to domu, ka mēs kā Minhauzens aiz bizes varētu sevi pacelt gaisā, vieni paši bez neviena cita. Mēs dzīvojam pasaulē, kur cits ar citu esam saistīti, un tādas saistības pastāv arī starp valstīm. Mums ir šī izdevība, mums ir šīs durvis atvērtas. Pēc rītdienas lēmuma, ja pateiksim “nē”, durvis būs ciet. Tad būs pavisam cita Eiropa un pavisam cita nākotne. To nu es negribētu redzēt.

Es aicinu jūs: neļaujiet nevienam nozagt jums sapņus, neļaujiet nevienam jūs iebiedēt, neļaujiet nevienam teikt, ka jūs neesat tikpat labi kā citi! Es četrus gadus esmu staigājusi pa Eiropu un teikusi – mēs esam tikpat labi kā citi. Es esmu lepna par savu tautu, es zinu, ko tā grib un ko tā var, es zinu, ko tā var sasniegt, es zinu, ko Latvijas valsts var sasniegt. Mīļie tautieši, darīsim to visi kopā! Mēs visi kopā varam lielas lietas. Uzdrīkstēsimies sapņot!