“Es ticu Latvijai un latviešu tautai”

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, 17.septembrī:

Ievadreferāts konferencē “No Atmodas līdz Eiropas Savienībai” Rīgā, 2003.gada 17. septembrī

Sestdien mūs gaida patiešām vēsturiska, patiešām liktenīga izšķiršanās, tāda pati kā pirms 85 gadiem, 1918. gada 18. novembrī, tāda pati kā pirms 13-15 gadiem, īpaši 1990. gada 4. maijā, par neatkarības atjaunošanu. Šoreiz – izšķiršanās par vai pret, kopā ar Eiropas valstīm, vai Eirāzijā, vai paši par sevi. Aizvakar, pēc Igaunijas referenduma, redzēju televīzijā Eiropas ģeogrāfisko karti. Iekrāsoti paliekam mēs, iekrāsotas ir valstis austrumos no mums, iekrāsotas ir Balkānu valstis. Jā, arī Šveice, Norvēģija, Islande. Taču neesam tāda īpaša finanšu niša un banku paradīze, kā Šveice, nav mums tādu dabas bagātību kā Norvēģijai, neesam tik tālu kā Islande, kā Grenlande. Mēs esam Latvija, un, ja sacīsim “nē”, varam kļūt par gaiteni, par koridoru, pa kuru ja arī notiek kustība, tad drīzāk Latvijai nelabvēlīga. Koridorā, caurvējā visvieglāk saaukstēties un noķert nelāga slimības vēl bez tām, kādas mums jau ir pietiekamā skaitā.

Protams, no Eiropas varbūt droši vien nebūs guvumi vien. Īstermiņā var būt arī kādi zaudējumi. Taču esmu dziļi pārliecināts, ka ilgtermiņa, stratēģiski guvumi Latvijai šajā vēstures situācijā var nākt vienīgi, līdzdarbojoties Eiropas Savienībā. Jau pašreiz 80% Latvijas preču eksporta iet uz Eiropas valstīm, t.i., ES valstīm un kandidātvalstīm, kas 2004. gadā tur iestāsies. Iestāšanās var sakārtot Latviju, vidi, tautsaimniecību, cilvēkus. Tā var vienīgi veicināt visdažādāko attiecību sakārtošanu ar Krieviju, jo Latvija tad nu patiešām Austrumiem kļūtu par “normālām ārzemēm”, nevis paliks “bļižņeje zarubežje”. Nu nenāks “nē” gadījumā Latvijai labumi no Austrumiem, tur viņiem pašiem savas labklājības un demokrātijas lietas vēl ilgi, ilgi risināmas, padomāsim, kas pašlaik notiek ar Ventspili. Un diez vai Latvija pati vien saviem spēkiem spēs labāk atrisināt daudzās mūsu sasāpējušās lietas tautsaimniecībā, medicīnā, sociālajā jomā. To taču rāda 12 gadu pašmāju pieredze “valsts nozagšanā”, visi tie skandāli valdībā un Saeimā. Ārpus ES kontroles Latvijas stāvoklis var kļūt, manuprāt, vienīgi sliktāks, korupcija var tikai uzzelt.

Mūsu eiroskeptiķi peļ to veco, nogurušo, itin kā alkatīgo, varaskāro, birokrātisko Eiropu. Brīdina no tās. Biedē, ka Latvija zaudēs grūti izcīnīto neatkarību. Protams, šajā pasaulē nekas nav ideāls, kaut ko no ekonomiskās neatkarības droši vien zaudēsim vai, pareizāk sakot, sen jau esam zaudējuši. Taču ne jau nu politisko suverenitāti, ne jau neatkarību – ir aplamība tā runāt.

Vēl vairāk, vēl un vēlreiz vēlos uzsvērt, ka pirms 85 gadiem Latvijas valsti un Latvijas reālu neatkarību ļāva izveidot tieši Eiropas valstu atbalsts. Mūsu valsts radās, sabrūkot Krievijas impērijai, radās Brīvības cīņās. Mūžam mēs nolieksim galvas Brāļu kapos un pie Brīvības pieminekļa, mūsu kritušos varoņus godinot. Taču, ja 1919. gada pavasarī tie nebūtu cīnījušies kopā ar Baltijas vāciešiem un vācu dzelzsdivīziju, fon der Golcu, “sarkanie” nebūtu izdzīti no Latvijas. Ja Bermonta cīņu laikā 1919. gada novembrī nebūtu bijis spēcīgs atbalsts no Francijas un Anglijas, diez vai šis Brīvības cīņu posms būtu vainagojies ar 11. novembri – toreiz patiešām bijām būt vai nebūt priekšā. Ja Polija 1920. gada vasarā nebūtu apturējusi Sarkano armiju, komandarmu Tuhačevski pie Vislas, ja sabiedrotie 1921. gada 26. janvārī nebūtu atzinuši Latviju de iure, un tā bija J. Čakstes un Z. Meierovica zvaigžņu stunda, – tad Latvija varētu tikt anektēta, kā toreiz Gruzija un Armēnija. Baltijas valstis diez vai paliktu neatkarīgas tos 20 gadus, starpkaru posmā.

Pasaule taču pirms tam uzskatīja Latviju par Krievijas neatdalāmu sastāvdaļu. Uzskatīja arī, ka Latvija nevar pastāvēt bez Krievijas izejvielām un Krievijas tirgus. Padomju Krievija tolaik bija nepieejama. Bet Latvijai izdevās veiksmīgi pārslēgties, vispirms ar kokmateriāliem un liniem, bet 30. gados, Ulmaņa gados, ar sviestu un bekonu uz Lielbritāniju, uz Vāciju. Tas ļāva pacelt Latviju nieka 10–15 gados augstā attīstības pakāpē, sasniegt turību. Šī ciešā saistība ar Eiropu, ar Rietumiem toreiz bija Latvijas reālā neatkarība, reālais ceļš uz pārticību. Jā, 1939. gada 23. augustā Hitlera Vācija un Staļina Krievija sadalīja Austrumeiropu. Baltijas valstis tika anektētas. Mēs pārmetam Rietumu lielvalstīm, ka tās klusējot akceptēja šo varmācību Jaltā un Teherānā un vēlāk Nirnbergā.

Bet kāpēc tas varēja notikt, kāpēc Baltija uz pusgadsimtu pazuda no Eiropas politiskās kartes? Tāpēc, ka Eiropa tolaik bija sašķelta. Versaļas netaisnību sarūgtinātā Vācija bija sev izvēlējusies par vadoni Ādolfu Hitleru, Rietumu demokrātijas – Francija un Anglija – izrādījās nevarīgas. Tieši šī traģiskā vēstures pieredze, tas, ka Eiropā savulaik bija sākušies abi lielie pasaules kari, lika Eiropai beidzot atjēgties, 1951. gadā dibināt Eiropas kopienu (Savienību), lai Eiropa beidzot kļūtu vienota, miermīlīga, demokrātiska un arī ekonomiski spēcīga. Paskatīsimies šoreiz uz globusu – ar saviem 450 miljoniem iedzīvotāju Eiropa galu galā ir maza pussaliņa Eirāzijas kontinenta lielajā masīvā, tā ir apdraudēta pussaliņa, taču tā ir arī sakārtota, gadsimtu tradīcijām apgarota. Ar kopējām vērtībām, seno grieķu un romiešu kultūras mantojumu, ar kristīgām vērtībām, ar renesansi un reformāciju, ar apgaismību, ar industriālo revolūciju, tā ir modernās civilizācijas, modernās zinātnes šūpulis, un nākotnes civilizācijas un kultūras stabila cerība.

Vai nu mēs vēlamies atgriezties un palikt kopā ar šo pasaules daļu (kaut arī šodien tā būtu it kā mainījusies), vai dosim to mūsu bērniem un mazbērniem, vai gribam būt ārpusē? Labi atceros Trešo atmodu – oktobrī pirms 15 gadiem man bija gods uzrunāt 100 tūkstošus Mežaparka lielajā tautas manifestācijā, bet vēl pirms tam – 1988. gada jūnijā Radošo savienību plēnumā runāju par “Eiropas harmoniju saimnieciskā, politiskā un kultūras ziņā”, par to, ka “mums joprojām jāpaliek eiropiešiem un cik tas ir pilnīgi nepieciešams. Tas ir arī viens no mūsu nācijas identitātes pamatiem”. Šos vārdus atkārtoju arī šodien ar pilnu pārliecību. Toreiz Latvijai bija spēks dibināt Tautas fronti, atjaunot valstisko neatkarību. Toreiz vienoti domājām “par brīvu Latviju brīvā Eiropā”. Mūsu paaudze neaizmirsīs “Baltijas ceļu” 1989. gada 23. augustā, kad 1,5 miljons rokās saķērušos cilvēku stāvēja dzīvā ķēdē no Tallinas līdz Viļņai, cauri Rīgai un Latvijai. Ar šo miermīlīgo, vareno demonstrāciju atgādinājām sevi pasaulei, vecajai Eiropai, sadrupinājām totalitāro varu, atguvām Latviju, atguvām Baltiju. Tā bija mūsu zvaigžņu stunda, kad sniedzām mācībstundu Eiropai – par brīvību, brālību, demokrātiju.

15 gados pieredzēts daudz vilšanās, vilšanās pašos, neizpratne par mūsu tautsaimniecību, par mūsu dzīvi, kas daudziem kļuvusi trūcīga un pelēka, arī par Eiropu, arī par atgūto brīvību – “daudz tu man solīji, maz tomēr devi, vai nav vienalga man, raidaidaidā”. Nē, nav vienalga, mīļie draugi, mēs tomēr joprojām gribam labāku dzīvi labākā Latvijā. Esmu dziļi pārliecināts, ka mūsu bērni un bērnu bērni to sasniegs. Un Eiropā tomēr sasniegs to ātrāk, nekā ārpusē stāvēdami. Pašizolēšanās un neuzticība citiem, ilgas pēc iluzori skaistās pagātnes, nevēlēšanās redzēt reālas nākotnes izredzes sarežģītajā, skarbajā, bieži vien netaisnajā 21. gadsimta pasaulē, nepamatota paštīksmināšanās un mazvērtības izjūta reizē nav paši labākie padomdevēji. Man tomēr ir žēl Rūdolfa Blaumaņa Kristīnes, kas pie altāra noraida kārtīgo, bet garlaicīgo Akmentiņu un noliek savas baltās drānas un vieglās dienas dzērājpuiša dēļ. Nav jau to balto drānu un vieglo dienu, bet nav jau arī šodien tā Edgara, nav jau tās lielās mīlestības, ko izvēlēties. Un padomāsim, kāda kļūs tā baltā Kristīne pēc desmit gadu dzīves ar Edgaru.

Aicinu visus un katru sestdien nerotaļāties ar vēsturi, bet vēlreiz palūkoties uz ģeogrāfisko karti, vēlreiz atcerēties Latvijas 20. gadsimta dramatisko vēsturi. Lai nākamie gadi nav Latvijai zaudēti gadi, kad apstātos daudzi projekti, netiktu veidoti ceļi, varētu vājināties pat lauksaimniecība tās nākotnes izpausmēs. Lai Latvijā neiestātos pamirums, nenoteiktība, lai nepalielinātos šaubīgu ekonomisko grupējumu vara. Noraidot Eiropu, Latvija Eiropas Savienībai paliks “trešā valsts”, pat vairs ne kandidātvalsts, un pēc pāris gadiem riņķa dancis būs jāsāk no gala, šoreiz kopā ar Balkāniem un Turciju.

Padomāsim arī par Baltijas valstu vienotību, kāda tā bija Brīvības cīņu un Trešās atmodas laikā. Lai pēc pāris gadiem Latvijai nebūtu jāraugās uz Igauniju un Lietuvu tā, kā Igaunija pašreiz skatās uz Somiju. Jau šodien Latvija, kas pirms kara un vēl nesen bija pirmā Baltijas valstu starpā, diemžēl, ir tikai bronzas medaļas nesēja. “Nē” balsojuma gadījumā Latviju ar Lietuvu ārzemēs varbūt patiešām vairs nesajauks, bet vai šādu slavu mēs vēlamies, kas neapšaubāmi būtu Latvijas prestiža kritums tīri psiholoģiski. “Eiropa mūs nesapratīs, “– kā dzied tajā dziesmiņā. Visām trim mazajām valstīm, Baltijas valstīm, jābūt kopā, aizstāvot savas intereses Eiropas Savienībā, mazo valstu intereses.

Negribu ne biedēt, ne aģitēt, pasarg’ Dievs!, taču aicināt pārdomāt 20. septembra sekas gan gribētos. Gribētu kā paraugu piesaukt Somiju, kuras liktenis 20. gadsimtā bijis ne mazāk unikāls kā Latvijai. Tā zaudējusi gan zemes, Karēliju, gan dēlu dzīvības, tai bija jāiziet pazemojošās “finlandizācijas” procedūras, bet nu tā kļuvusi par vienu no attīstītākajām pasaules valstīm – ar “Nokia”, ar mēbeļu dizainu, ar citām lietām. Nesen sarunā ar Somijas premjeru Mati Vaihanenu viņš man atgādināja, ka Eiropas Savienības piekritēju skaits Somijā pēc iestāšanās krasi audzis. Vai tad Somija ir mazāk suverēna nekā Norvēģija, vai tad Francija mazāk neatkarīga kā Šveice? Nav nekāda pamata domāt, ka neiestājoties Latvijas nākotne būtu labāka. Nevienu Latvijas problēmu ar referenduma “nē” atrisināt nevar.

Taču arī iestājoties Eiropā, joprojām viss galvenokārt būs atkarīgs no mums pašiem, no mūsu valdības, no mūsu Saeimas, no mūsu valdošās elites. Šodien mums nav uzrakstītas Latvijas valsts attīstības nacionālās stratēģijas. Izglītība, zinātne, jaunās tehnoloģijas nav kļuvušas par Latvijas valsts prioritāti kā kaimiņos. Balsojot par Eiropas Savienību, mums reizē vairāk jāprasa no mūsu Saeimas un valdības, lai tā vairāk domātu par Latviju, bet ne par šauru grupējumu interesēm. Un reizē varbūt jāprasa vairāk arī no sevis. Eiropa var dot mums ne tikai dažas papildu iespējas, dažas drošības garantijas, dažus solījumus, bet Latvija būs jāuzceļ mums pašiem.

Es ticu Latvijai un latviešu tautai, tās dzīves gudrībai un strādīgumam, tās spējai uzdrīkstēties, tās pareizai izvēlei, kura būs nevis emocionāla, bet racionāla.