"Kam tad trūkst dialoga?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.06.01.

Tam, ka "Maskavai pirmajai ir jāsāk atjaunot dialogu", kā to ne vienu reizi vien ir apgalvojis Guntars Krasts, diez vai var piekrist. Un runa šeit nav par apvainojumiem vai formalitātēm, bet gan par būtību.

Pazīstamā latviešu politiķa nabadzīgais pārdomu klāsts ir acīmredzams, bet uz tā balstītie nodomi un motīvi nemaz nav tik pašsaprotami plašākai publikai. KF un LR divpusējās attiecībās pārvēršas no sliktām par sliktākām. Pēc tam, kad tikai 1999. gada februārī tika atjaunotas konsultācijas starp abu valstu Ārlietu ministrijām, parādījās jauns demaršs: līdzīgus izlēcienu pasaules praksē uzskata par "vārdu karu" un pozīcijas pasliktināšanos.

Ļoti neērta situācija, ka tāda līmeņa vadītājam jāatgādina, ka Krievijas politikas koncepciju attiecībā uz Baltijas valstīm kā doktrināru dokumentu publicēja Krievijas prezidenta preses dienests 1997. gada 11. februārī. Tajā tika konstatēts, ka Krievijas sadarbība ar Lietuvu pašlaik ir ieguvusi "ievērojamu nozīmi", taču attiecības ar Latviju un Igauniju atrodas strupceļā, no kura tās var izvest vienīgi abu vai vienas puses labā griba. Bija atzīmēts arī tas, ka Krievija ir gatava kļūt par Baltijas valstu drošības garantu.

Arī Latvijai eksistē ievērojams līdzīga rakstura dokumentu klāsts. Tieši tāpēc politikas virziens un publicitāte starp divām valstīm ir skaidra.

Turklāt Krievijas politikas aktivitātēs pret Baltijas valstīm atrodams daudz pasākumu un pārliecinošu priekšlikumu par attiecību uzlabošanas pasākumiem ziemeļrietumu virzienā. 1997. gadā visu triju Baltijas valstu prezidenti apgalvoja, ka Krievijas drošības garantijas nav pieņemamas šajās valstīs. Pēc tam Baltijas augstākā vadība nelokāmi un uzstājīgi sāka atkārtot, ka problēma, kas saistīta ar to iestāšanos NATO, nav diskusijas tēma ar Krievijas diplomātiem.

Neņemot vērā baltiešu vēso reakciju, Krievija cītīgi sekoja savai programmai, kas paredzēja 40% savu bruņoto grupējumu samazināšanu ziemeļrietumu reģionos.

Nepieciešams atgādināt, ka kopš pašiem pirmsākumiem, kad Latvija un Igaunija atguva neatkarību, tās ievēro "atgūtās neatkarības" koncepciju. Tas uzreiz izraisīja galvenās savstarpējo attiecību problēmas. Divpusējo attiecību pamatbloku analīze liecina, ka Rīgā pat vārdos neko netaisās manīt savās attiecībās ar Krieviju.

Kaut arī jaunā Krievija cenšas veidot jaunas draudzīgas attiecības ar Baltiju, tur turpina cīņu ar pagātni. Lai arī Krievijas vadība nāca pretī, Latvija cenšas izspiest no Krievijas atzīšanos par Baltijas "okupāciju" .

"Atjaunotās neatkarības" koncepcija, kas Latvijā ir pilnīgi likumīgi noformēta, praksē tiek izmantota kā galvenais ierocis, lai liegtu krievvalodīgajam mazākumam jebkādas politiskas un citas tiesības. Ar grūtībām Latvijas valdībai, ņemot vērā Rietumu valstu rekomendācijas un Krievijas pasākumus, izdevās mīkstināt pilsonības likumu.

1990. gadu beigās mainījās Latvijas taktika. Cenšoties panākt kāroto iestāšanos NATO un ES, tā sāka ne visai atklāti runāt par to, ka neeksistē nekādas teritoriālās pretenzijas pret KF. Robežproblēmu nesakārtotība ir šķērslis dalībai Lielajā Eiropā, taču, samazinot konfrontācijas līmeni ar Maskavu, zūd argumentu pārliecinātība, lai iestātos NATO un "etniskā demokrātija" valsts iekšienē.

Ar savu kontrproduktīvo rīcību valdība Rīgā ir novedusi attiecības ar Krieviju līdz ļoti zemam līmenim. Pat Latvijas elites labējam flangam kļuvusi acīm redzama politiskās manevrētspējas ierobežotība, ko radījusi vienpusēja pašreizējā kursa virzība. … Baltiešu izsaukumi "mazākiem dara pāri" un "krievu lācis mums atkal draud" nav pārliecinoši un visiem sen jau ir apnikuši. Jo vairāk Latvija cenšas saraut pagātnes saites, jo vairāk tās būtībā savieno Latviju ar Krieviju. Ja netiks atrisinātas pilsonības problēmas nacionālajām minoritātēm civilizēti, atstājot iekšienē "Krievijas anklāvu", tad tiks attālināta iespēja kļūt par Maskavas "tālo aizrobežu". Dažas Latvijas oficiālās aprindas (arī citu Baltijas valstu) atkal ir sākušas piesaukt Rietumus, kā savu interešu aizstāvi.

Protams, abām pusēm ir nepieciešamas pārrunas. Taču Maskavai tās ir vajadzīgas būtiski. Cenšoties sarunāties no vecajām pozīcijām, nevar cerēt uz attiecību uzlabošanos. Dažu Rīgas aprindu cerība, ka situācijā, kad Rietumi pastiprina spiedienu uz Maskavu un ierobežojot Krievijas intereses Baltijas subreģionā, izdosies palikt par savienojuma tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, var izrādīties kārtējās ilūzijas.

Konstantīns Voronovs,

vēstures zinātņu kandidāts