Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts vadības stūresvīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.09.2003., Nr. 131 (2896) https://vestnesis.lv/ta/id/79249

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par teroru pēc Lielā terora

Vēl šajā numurā

24.09.2003., Nr. 131 (2896)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Hugo Celmiņš. Divu Latvijas valdību vadītājs

CELMINS.JPG (17464 bytes)Voldemāra Zāmuela vadītā astotā Latvijas valdība atkāpās 1924.gada 2.decembrī. Valsts prezidents Jānis Čakste nominēja par jaunā kabineta sastādītāju un vadītāju pazīstamo politiķi, labējās Latviešu zemnieku savienības biedru Hugo Celmiņu.

Viņa dzīves gaitas sākušās 1877. gadā zemnieka sētā Lubānas pagastā. Beidzis vietējo ministrijas skolu, jaunietis devās uz Gorku zemkopības skolu Mogiļevas guberņā, kur parasti mācījās ne mazums latviešu. Sekoja studijas RPI lauksaimniecības nodaļā, tās beidzās 1903.gadā ar pirmās šķiras agronoma grādu. Pēc tam strādāja par agronomu un skolotāju Krievijā. Sekoja darbs savā specialitātē kopš 1908.gada dzimtenē. 1913. un 1914.gadā, studējot Bernes universitātē, Šveicē, izstrādāja doktora disertāciju, bet nepaguva aizstāvēt, jo sākās karš un vajadzēja doties uz fronti. H.Celmiņš 1919.gada jūnijā brīvprātīgi iestājās Jāņa Baloža brigādē, cīnījās pret Bermontu, izpelnoties kapteiņa dienesta pakāpi un Lāčplēša Kara ordeni. Viņš bija Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces un visu četru Saeimu deputāts.

Pirmo reizi Ministru kabineta galvgalī

H.Celmiņš tika ātri galā ar viņam Rīgas pilī uzticēto uzdevumu. Par to liecina 1.Saeimas VI sesijas 1924.gada 16.decembra kopsēdes protokols. Parlamenta sekretārs Jānis Vesmanis tajā vispirms nolasīja J.Čakstes rakstu, kurā viņš informēja deputātus, ka H.Celmiņš ir sastādījis Ministru kabinetu. Pēc tam J.Vesmanis iepazīstināja tautas kalpus ar jaunā premjerministra paziņojumu, kurā bija sacīts:

“Augsti godāts priekšsēdētāja kungs

Pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka, sekodams Valsts prezidenta kunga uzaicinājumam, esmu sastādījis ministru kabinetu sekošā sastāvā:

Ministru prezidents un zemkopības

ministrs H.Celmiņš

Ārlietu ministrs – Z.Meierovics

Darba ministrs – A.Krieviņš

Iekšlietu ministrs – E.Laimiņš

Finansu ministrs – Ž.Blumbergs

Kara ministrs – pulkv. R.Bangerskis

Tieslietu ministrijas pārvaldnieks

– E.Brikovskis

Satiksmes ministrs – J.Pauļuks

Izglītības ministrs

– prof. E.Felsbergs

Iekšlietu ministra biedrs

– A.Dzenis.”

Tā bija Zemnieku savienības valdība, kurā iekļāvās arī daži centra partiju pārstāvji. E.Felsbergs un E.Brikovskis 1925.gada marta sākumā atkāpās no amata. H.Celmiņš uzaicināja par izglītības ministru A.Kalniņu un tieslietu ministru – P.Juraševski. Premjerministrs pats atteicās no zemkopības ministra portfeļa, uzaicinot par šā resora vadītāju M.Gailīti. Kopš 1.aprīļa par tautas labklājības ministru (tā bija pārdēvēta Darba ministrija) strādāja V.Salnais.

H.Celmiņa tajā pašā 16.decembra sēdē nolasītā valdības darbības programma bija samērā īsa. Tā sākās ar tēzi, ka kabinets par vienu no saviem svarīgākajiem uzdevumiem uzskatīs drošības uzturēšanu valstī. Tas ar stingru roku apkaros katru noziedzību, visiem līdzekļiem aizstāvēs demokrātisko iekārtu, sperot visstingrākos soļus pret katru mēģinājumu vērsties pret šo iekārtu. Acīmredzot tā bija sava veida atbilde uz 1924.gada 1.decembrī Tallinā notikušo komunistu pretvalstisko puču.

Valdība solīja pielikt visas pūles, lai iesniegtu Saeimai sabalansētu valsts budžetu. Tā atbalstīs pēc iespējas plašāk ražotājus – kā lauksaimniekus un rūpniekus, tā arī tirgotājus, gādājot par nepieciešamajiem kredītiem uz izdevīgiem nosacījumiem.

H.Celmiņš deva vārdu apkarot pastāvīgo dzīves dārdzības pieaugšanu, izlietojot visus līdzekļus, lai padarītu to mazāk sajūtamu algotajai un mazturīgajai iedzīvotāju daļai. Zālamana cienīgs bija valdības plāns sociālajā laukā – nesašaurināt, bet arī nepaplašināt algotā darbaspēka tiesības un ieguvumus.

Turpinot iepriekšējās valdības politiku, arī H.Celmiņa kabinets solīja uzturēt draudzīgas attiecības ar ārvalstīm un pielikt visas pūles, lai izveidotu Baltijas valstu savienību.

Kad deklarācijas apspriešanā bija piedalījušies 17 dažādu frakciju deputāti, Saeimas prezidijs saņēma divas pārejas formulas. Pirmajā no tām A.Rudevics, F.Cielēns, V.Bastjānis u.c. sociāldemokrātu līderi ierosināja pieņemt šādu lēmumu: “Noklausījusies valdības deklarāciju, Saeima izsaka viņai neuzticību un pāriet uz nākošo dienas kārtības punktu.” Ā.Klīve un citi zemnieku savienības vadītāji savuties ieteica pretēja rakstura formulu: “Noklausījusies valdības deklarāciju un debates, Saeima pāriet uz nākošo dienas kārtības punktu.” Otrais priekšlikums uzvarēja, taču nepārliecinoši: H.Celmiņa valdība saņēma tikai 49 balsis. Pret balsoja 37 parlamentārieši, atturējās – 5. Tā bija mazākuma valdība.

Kabineta pirmā sēde notika 1924.gada 18.decembrī. Pēc tradīcijas to vadīja Valsts prezidents. Lūk, ko viņš teica: “Šodien, mani kungi, kur notiek mūsu valsts valdību maiņa, līdzšinējai valdībai atkāpjoties un jaunai uzņemot savus pienākumus, es uzlūkotu par savu pienākumu, pirmā kārtā, griezties pie līdzšinējās valdības un, viņas prezidenta personā, tikpat viņam, kā viņa kabineta locekļiem izsacīt sirsnīgu pateicību par to darbu, ko viņi strādājuši valsts labā. Mēs atceramies to laiku, kad sastādījās šis kabinets, kad grasījās kabineta sastādīšana ieilgt, tad bij grūti pie tiem apstākļiem, kādi partiju starpā valdīja, atrast ātru izeju. Pateicoties Zāmuela kunga enerģijai un visām tām grupām, kuras viņš apvienoja, izdevās sastādīt kabinetu, kurš uzstājās ar vajadzīgo majoritāti Saeimā un veica darbus līdz šai dienai. Šis darbs ir bijis diezgan grūts tāpēc, ka kabinetam vajadzēja apvienot tik dažādas grupas, tik dažādus uzskatus un centienus, kuri no sākuma mums izlikās neapvienojami. Tas ir pierādījums pirmo reiz, ka var plašas aprindas pievilkt pie kabineta pabalstīšanas. Pa laiku, kamēr kabinets strādājis, valsts ir bijusi izsargāta no lielākiem satricinājumiem un kabinets strādājis, cik viņš spēja un varēja pie šiem apstākļiem. Es tāpēc vēlreiz atkārtoju savu sirsnīgu pateicību līdzšinējam kabinetam visā viņa pilnā sastāvā. Līdz ar to es gribētu apsveikt mūsu jauno kabinetu. Es apzinos to itin labi, ka jaunam kabinetam būs diezgan grūti noturēties. Viņš atbalstās uz nelielu balsu skaitu Saeimā, bet man šķiet, ka tomēr zaudēt priecīgu darba dūšu viņam nevajadzētu. Ja tikai kabinets mēģinās atsvabināties no tiešām partiju prasībām un rēķināsies ar valsts labumu, ja viņš pūlēsies, cik tas iespējams, būt taisns, es esmu pārliecināts, ka tad tie elementi, kas grib šimbrīžam atturēties, viņam savu pabalstu neliegs. Tas ir grūts uzdevums, un es apzinos, cik daudzreiz mūsu jaunam ministru prezidentam un daudziem kabineta locekļiem vajadzēs pavadīt naktis neguļot, jo vairāk, kad mums stāv priekšā šis gads, kas zināmā mērā tomēr ir kustīgs, es negribētu teikt uztraucošs, — jo pa vēlēšanu laiku, kā parasti, kaislības mēdz parādīties stiprākā mērā. Bet es domāju, ka ar zināmu taktu un konzekvenci varēs uzdevumu veikt. Un kā arī nebūtu – izpildot savu pienākumu, nav jālūkojas uz uzskatiem un domām, bet jārīkojas taisnīgi. Lai gan šinī ziņā kabinetam grūtas dienas priekšā, bet es būšu optimists un teikšu, ka tas varēs valsti izvadīt līdz tam brīdim, kad iestāsies darbā jaunā Saeima. Un to es vēlu jaunam kabinetam visā viņa sastāvā vislabākās sekmes.”

Ministru prezidents H.Celmiņš savā atbildes runā teica: “Augsti godāts Prezidenta kungs, augsti godātie kolēģu kungi. Ar katras jaunas valdības sastādīšanos un iestāšanos darbā stāvoklis nākošai jaunai valdībai ir vieglāks, jo ar katras bijušās valdības darbu nostiprinājas mūsu tradīcijas, nostiprinājas mūsu valsts saimniecība un kultūra. Sevišķi šis nostiprināšanas darbs, kas būs veicams jaunai valdībai, atvieglojas ar to9, ka jaunā valdībā ieiet daudz bijušo agrāko valdību locekļi, kuri, es nešaubos, būs palīdzīgi mūsu jauniem kolēģiem uzturēt to radošā darba kontinuitāti, kura ir vajadzīga valsts nostiprināšanai. Tas attaisnojošais jaunais jaunās valdības sastāvā un viņas paredzamā darbā, pēc maniem ieskatiem, būtu tas, ka šai valdībā ieiet mūsu plašākās iedzīvotāju šķiras – lauksaimnieku priekšstāvji, kuru agrākā valdībā nebij, kas radīja, bez šaubām, zināmu neapmierinājumu plašākās mūsu iedzīvotāju aprindās. Otrs jaunais moments ir tas, ka šī valdība Saeimas laikā ir pirmā, kura sastādās tikai no pilsoņiem un kura atbalstās tikai uz pilsoniskām frakcijām. Es nesacītu, ka tas būtu ļoti pozitīvs ieguvums, jo mēs tagad esam zaudējuši mūsu kreiso partiju un līdz ar to kreiso iedzīvotāju pabalstu, bet uz laiku, man liekas, arī šis ieguvums būs pozitīvs tanī ziņā, ka pa šo laiku kreisās partijas diferencēsies, valstiskie elementi atdalīsies no negatīviem. Un ja mums dara rūpes mūsu kaimiņvalsts notikumi, tad šī diferencēšanās var dot aizrādījumus, kā apkarot pretvalstiskus elementus, lai valsts nostiprinātos. Tuvākie jaunās valdības uzdevumi ir ļoti īsi, bet noteikti deklarēti Saeimas priekšā. Es gribētu vēl pastrīpot, ka jaunā valdība visiem spēkiem centīsies izvest nacionāli pilsonisku virzienu mūsu kultūrā, kurš bez šaubām ir sācis izkristalizēties un izkristalizēsies mazpamazām, paejot vairākiem gadiem, izkristalizēsies mūsu jaunās, brīvās tautas dzīvē kā vadošais virziens. Viss tas darbs, kas ir darīts, tomēr ir drošākais pamats, un šinī ziņā man gods izteikt dziļu pateicību aizejošam ministru prezidenta kungam un lūgt nodot pateicību viņa kolēģiem par to lielo pozitīvo darbu, kas ir veikts šai grūtā pagājušā laikā pie tām grūtām partiju kombinācijām, kuras valdīja un valda mūsu parlamentā. Bet sevišķu pateicību pagodinos izteikt Valsts Prezidentam, Jums, augsti godāts Čakstes kungs, par uzticību, kuru Jūs esat pierādījuši, aicinādami mani sastādīt valdību un par uzticību, kuru dāvājuši mūsu kabineta locekļiem. Es pateicos par novēlējumiem un ceru, ka mēs izpildīsim valstiskos, labi domātos novēlējumus un ceru, ka ar Jūsu labvēlīgu atbalstu un ar Jūsu patiesi objektīvo vadību mēs to panāksim.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1337.l., 311.-312.lp.) H.Celmiņa valdības laikā Saeima pieņēma nozīmīgāko parlamentārās Latvijas izpildvaru reglamentējošo likumu “Ministru kabineta iekārta”, kuru 1925. gada 1. aprīlī izsludināja J.Čakste. Tā 1. pantā bija noteikts, ka MK sastāv no Ministru prezidenta un sekošiem viņa aicinātiem ministriem: ārlietu, finansu, iekšlietu, izglītības, kara, zemkopības, satiksmes, tautas labklājības un tieslietu ministriem. Tātad tikai 9 ministri un attiecīgi deviņas ministrijas. Šis skaitlis palika nemainīgs līdz 1937. gadam, kad nodibināja desmito — Sabiedrisko lietu ministriju. Ministru prezidents varēja uzaicināt kabinetā kā pilntiesīgu kabineta locekli arī vienu ministra biedru vai ministru bez portfeļa. Viņš bez saviem tiešajiem pienākumiem varēja uzņemties arī vienas ministrijas pastāvīgu vadību (ne pārāk bieži, bet tas notika).

Tā kā likuma II nodaļa “Ministru kabinets un Saeima” ļoti cieši sasaucas ar mūsdienu parlamentāro praksi, nebūs lieki publicēt to pilnīgā veidā.

“Personai, kuŗa uz Valsts prezidenta aicinājumu sastādījusi Ministru kabinetu, par tā sastāvu jāziņo Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam. Pēdējam paziņojums jāceļ priekšā Saeimai tuvākā sēdē.

Ministru kabinets stājas pie amata pienākumu izpildīšanas pēc tam, kad Saeima, noklausījusies ziņojumu par kabineta sastādīšanu un deklarāciju par kabineta nodomātu darbību, izteikusi tam savu uzticību.

Uzticību Ministru kabinetam vai atsevišķam ministrim Saeima izteic ar uzticības formulu vai pārejot uz nākošo dienas kārtības punktu.

Neuzticību Ministru kabinetam vai atsevišķam ministrim Saeima izteic ar: a) pārejas formulu, b) kārtējā budžeta atraidīšanu un c) citiem sevišķiem lēmumiem.

Par Ministru kabineta atkāpšanos Ministru prezidents paziņo Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam. Pēdējam paziņojums jāceļ priekšā Saeimai tuvākā sēdē.

Ministru prezidents vai atsevišķi ministri, kuŗi atkāpušies bez Saeimas neuzticības izteikšanas vai kuŗiem izteikta neuzticība, turpina izpildīt savus amata pienākumus, kamēr tos uzņemas viņu amatu pēcnācēji, izņemot gadījumus, kad Saeima lēmusi citādi, nozīmēdama personas, kuŗām tiek uzdota ministru vietas izpildīšana līdz jauna kabineta sastādīšanai.

Ministru prezidents no katra ministra var prasīt atkāpšanos no amata, ja arī Saeima ministrim nav izteikusi neuzticību.”

Ja atkāpjas no amata viens vai vairāki ministri, tad Ministru prezidents viņu pienākumus uzņemas pagaidām pats vai uzdod pagaidām citiem ministriem un atkāpušos ministru vietā aicina citas personas, ziņojot par pārmaiņām Ministru kabinetā Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam. Uzaicinātās personas stājas pie ministru pienākumu izpildīšanas tikai tad, kad viņas ir saņēmušas Saeimas uzticību.

Likuma III nodaļa regulēja MK darbību. Tajā bija teikts, ka MK sēdes ir pilntiesīgas, ja tajās piedalās vairāk nekā puse kabineta locekļu. Tās ir slēgtas, bet atsevišķas sēdes var pasludināt par atklātām. Valsts kontrolieris var piedalīties MK sēdēs ar padomdevēja balsstiesībām. MK pieņem lēmumus ar klātesošo kabineta locekļu absolūtu balsu vairākumu. Balsīm līdzīgi sadaloties, balsošana jāatkārto nākošā sēdē. Ja arī tad balsis dalās līdzīgās daļās, iznākumu izšķir Ministru prezidenta vai viņa vietas izpildītāja balss.

Likuma IV nodaļā “Ministru kabineta locekļu pienākumi un to tiesības” cita starpā bija noteikts, ka Ministru prezidenta un ministra amati nav savienojami ar citu atalgojamu amatu valsts, valsts autonomo uzņēmumu vai pašvaldības dienestā, izņemot Saeimas deputāta un mācībspēka amatu izglītības iestādēs. Viņš tāpat nevar ieņemt vietu, nedz piedalīties personīgi vai caur trešajām personām privātos uzņēmumos vai iestādēs, izņemot kooperatīvas sabiedrības, ja minētie uzņēmumi un iestādes saņem no valsts līdzekļus vai atrodas peļņas attiecībās ar valsti.

Likumu papildināja instrukcija par Ministru kabineta iekšējo darbību un kārtību, kuru 1925. gada 23. jūlijā apstiprināja H.Celmiņš un Valsts kancelejas direktors D.Rudzītis. Tajā bija noteikts, ka MK sēžu laiku un vietu nosaka Ministru prezidents, bet tās sasauc Valsts kanceleja. Sēdes vada Ministru prezidents, bet viņa prombūtnē — Ministru prezidenta norādīts kabineta loceklis. Dienas kārtība sēdes dalībniekiem paziņojama vismaz dienu iepriekš, bet apspriežamie likumu, noteikumu un instrukciju projekti — divas dienas iepriekš. Ministru prezidentam ir tiesības dienas kārtību papildināt vai noņemt no dienas kārtības vienu vai otru jautājumu. Debašu kārtību un ilgumu nosaka sēdes vadītājs. Balsošana vienmēr notiek atklāti. Atsevišķas domas jāpieteic sēdē pēc nobalsošanas un jāiesniedz rakstiski divu dienu laikā.

Instrukcija nosacīja, ka visi kabinetā apspriežamie projekti un priekšlikumi, kā arī paskaidrojumi iesniedzami rakstiski ar attiecīgā resora vadītāja parakstu 14 eksemplāros. Pavadrakstā resora vadītājam jānorāda, kādā kārtībā viņš vēlas projektu virzīt tālāk: iesniegt Saeimai vai arī izdot Latvijas Republikas Satversmes 81. panta vai pārvaldes kārtībā. Visi priekšlikumi attiecībā uz budžetu, kredītiem un naudas izmaksām no valsts kases, ciktāl tie izšķirami ar kabineta lēmumiem, bija piesūtāmi finansu ministram, kas tos iesniedz valdībai ar savu atzinumu.

Tāpat kā V.Zāmuela valdība arī H.Celmiņa kabinets sāka darbu ar kārtējā — 1925./26. gada projekta izstrādāšanu. Kad tas bija izdarīts, finanšu likumu likums nonāca Saeimas budžeta komisijā. Pēc tam deputāti apsprieda budžeta projektu 19 plenārsēdēs (1925.24.04.—29.05.). Par diskusiju spraigumu liecina fakts, ka parlamenta sēžu stenogrammās fiksētas gandrīz 200 uzstāšanās šajā jautājumā (diezgan daudz deputātu runāja vairākkārt). To rezultātā budžeta likumu apstiprināja vienbalsīgi.

H.Celmiņa pirmās valdības laikā tika izlemti divi nozīmīgi finansiāli jautājumi lauksaimnieku labā. Ministru prezidents un zemkopības ministrs M.Gailītis 1925. gada 30. aprīlī parakstīja kabinetā pieņemtos noteikumus par pabalstiem zemes meliorācijai. Tajos bija nosacīts, ka Zemkopības ministrija pabalsta ar valsts budžeta līdzekļiem meliorācijas projektu sastādīšanu, lielāku kopēju novadgrāvju rakšanu, upju un strautu regulēšanu un ūdens aizsargu dambju un slūžu ierīkošanu. Pabalstus izsniedz minēto darbu veikšanai nodibinātām biedrībām un organizācijām. Izņēmuma gadījumos pabalstus izsniedz arī lauksaimnieku grupām, ja to dalībnieki darbu veikšanai un objektu kārtībā uzturēšanai noslēguši savstarpēju līgumu.

Valsts prezidents 1925. gada 5. jūnijā izsludināja Ministru kabineta izstrādāto un Saeimas pieņemto likumu par valsts kredītiem lauksaimniecības būvniecībai. Šis akts nosacīja, ka līdzekļi atvēlami piecu gadu laikā, katru gadu ne mazāk kā 20 milj. latu, sākot ar 1925./26. saimniecības gadu, no kuriem — 10 milj. budžeta kārtībā aizdevumiem caur Valsts zemes banku, bet 10 milj. latu būvkokos pēc takses cenas. No šiem līdzekļiem izsniedzami aizdevumi jaunierīkojamām, viensētās izdalāmām, lauku amatnieku un karā nopostītām saimniecībām, kā arī pastāvošām saimniecībām ar zemes platību līdz 27 ha nepieciešamo ēku jauncelšanai un pārbūvei, neizslēdzot arī bijušo muižu ēku pārbūvi.

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!