Par valsts apbalvojumiem

Aldis Upmalis, sociālo zinātņu maģistrs politikas zinātnē, — “LV”

Šī gada 20. jūnijā “Latvijas Vēstnesis” nodeva sabiedrības apspriešanai likumprojektu Nr.314 par valsts apbalvojumiem. Uzreiz gribas atzīt: tas ir labākais un pilnīgākais projekts no līdz šim publicētajiem projektiem apbalvošanas jautājumā, lai gan kļūdu un negludumu netrūkst arī šeit.

Sāksim ar to, ka jau 2.pantā lasām: “Latvijā pastāv ar šo likumu nodibinātie valsts apbalvojumi.” Diemžēl tālākais projekta teksts atklāj, ka šis apgalvojums bijis nekorekts.

Jo jau 10.pants norāda, ka “Triju Zvaigžņu ordenis nodibināts 1924.gadā par piemiņu Latvijas valsts tapšanai un atjaunots 1994. gada 25. oktobrī.”

Tālāk 20.pantā (1) teikts: “Viestura (Vesthardus Rex) ordenis nodibināts 1938.gadā senās patstāvīgās Latvijas varenības piemiņai un atjaunots ar šo likumu.”

Tāpat 29.pants (1) informē: “Atzinības krusts (Croix de la reconnaissance), kas dibināts 1710. gadā Liepājā, Latvijas Republikā nodibināts 1938.gada 26.jūlijā par piemiņu Kurzemes un Zemgales hercogistes slavas laikiem un atjaunots ar šo likumu.”

Un arī no Pārejas noteikumu sadaļas 2.punkta izriet, ka pēdējais šajā likumdošanas aktā minētais apbalvojums – 1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme – dibināts agrāk.

Tātad patiesībā ar šo likumu nav radīts neviens jauns apbalvojums.

Turklāt minētajā 29.pantā ir vēl divas kļūdas.

Šeit lasāms, ka Atzinības krusts: “Latvijas Republikā nodibināts 1938.gada 26.jūlijā.” Taču, ja palūkojamies pirmavotā, tas šajā gadījumā ir 1938. gada “Likums par ordeņiem un goda zīmēm”, tad atrodam, ka: “Atzinības krusts (Croix de la reconnaissance), kas nodibināts 1710.gadā Liepājā, atjaunots par piemiņu Kurzemes un Zemgales hercogistes slavas laikiem.” Tātad 1938.gadā ordenis, kā teikts vecajā likumā, ticis tikai atjaunots, nevis nodibināts. Un vēl — vecais likums ticis pieņemts 1938.gada 12. nevis 26. jūlijā.

Manuprāt, visas minētās kļūdas cēlušās, pavirši pārrakstot fragmentus no 1938. gada “Likuma par ordeņiem un goda zīmēm”. Savukārt neskaidrības ar datumiem gadījušās tāpēc, ka minētais likums izdots 12., bet publicēts 26.jūlijā.

Taču papētot tālāk, atklājas, ka šāda jaunā likuma redakcija var radīt arī nopietnas ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi saistītas ķibeles. Saskaņā ar 1.pantu: “Šis likums nosaka valsts apbalvojumu dibināšanas, piešķiršanas un nēsāšanas kārtību.” Apbalvojumu nēsāšanas secību savukārt reglamentē likuma 69.pants. Un tas skan šādi:

“Ordeņu un goda zīmju nēsāšanas secība: 1) Triju Zvaigžņu ordenis; 2) Viestura ordenis; 3) Atzinības krusts; 4) Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīme; 5) Viestura ordeņa goda zīme; 6) Atzinības krusta goda zīme; 7) citu valstu apbalvojumi.”

Tātad šajā uzskaitījumā 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme — vienkārši izlaista. Taču likuma Pārejas noteikumu sadaļas 2.pantā teikts, ka “ar 2004. gada 1.janvāri spēku zaudē likums “Par 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2002, 23.nr.; Latvijas Vēstnesis, 1999,159./160.nr.)”. Līdz ar to sanāk, ka pēc minētā datuma 1991. gada barikāžu piemiņas zīmes nēsāšana vairs nav likumīga.

Un vēl. Tā kā šajā projektā trūkst piemiņas zīmes apraksta, ar 2004. gada 1. janvāri šī apbalvojuma vizuālais tēls kļūst juridiski neaizsargāts. Respektīvi, nav vairs dokumenta ar likuma spēku, kas skaidrotu, kāda šī zīme izskatās. Bet tas nozīmē, ka ikviens drīkst pagatavot un nēsāt šādu “nozīmīti”. Faktiski tas tātad apbalvojumu aizliegtu un diskreditētu.

Patiesi, blakus tam tad visai savādi būtu lasīt likuma 8.pantu par Latvijas valsts apbalvojumu nozīmīguma secību. Šeit deklarēts:”(1) Latvijā valsts apbalvojumi to nozīmīguma secībā ir: 1) Triju Zvaigžņu ordenis un tā goda zīme; 2) Viestura ordenis un tā goda zīme; 3) Atzinības krusts un tā goda zīme. (2) 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, kura nodibināta ar likumu “Par 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi”, pēc nozīmīguma ir pielīdzināma Viestura ordeņa goda zīmei.”

Turpinot projekta analīzi, gribas norādīt uz vēl kādu savādību. Eiropā tradicionāli pieņemts, ka šīs nozares likumdošanas aktos iekļaujami arī tie apbalvojumi, kuri vairs netiek piešķirti, taču juridiski arvien vēl tiek atzīti attiecīgai valstij piederīgi. Respektīvi, ordeni vai medaļu var nepiešķirt daudzus desmitus, dažkārt pat simtu gadu. Taču likumā apbalvojums tiek atrunāts, tiesa, norādot, ka tā piešķiršana apturēta. Tādējādi valsts uzņemas gādāt, lai joprojām tiek saglabāts šī apbalvojuma statuss, ordeņa zīmes tiktu pasargātas no viltošanas un izrādīta cieņa tā kavalieru piemiņai.

Mūsu likuma projektā šī nerakstītā norma nav ievērota. Rezultātā Latvijas valsts it kā vairs neatzīst un atsakās no Lāčplēša kara ordeņa, Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmes, Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļas un Ražena darba goda zīmes.

Protams, projektā varētu atrast daudz vairāk labojama. Varētu norādīt uz terminoloģiskām nepilnībām, uz faktu, ka jaunā likuma konfigurācija ļoti apgrūtinās jaunu valsts apbalvojumu dibināšanu nākotnē, kā arī uz to, ka līdzīgā, veselas nozares jumta likumā būtu vēlamas norādes uz pakārtotiem aktiem un to pieņemšanas mehānismu. Taču šāda iedziļināšanās bīstami palielinātu šī raksta apjomu.

Tāpēc atļaušos vienīgi izteikt izbrīnu, kā projekts, kurš tapis, Valsts prezidenta Kancelejai sadarbojoties ar Triju Zvaigžņu ordeņa domi, Saeimas Juridisko komisiju un Juridisko biroju, Ārlietu, Aizsardzības un Tieslietu ministriju, Latvijas Kara muzeju un Vēstures muzeju (tā vismaz norāda LETA 04.09.2003. informācijā), neraugoties uz tā patieso aktualitāti, satur tik bezgala daudz labojamu vietu.