Ar tēva vēlējumu un nezūdošu sapni par Dzimteni

Valdis Matīss, brigādes ģenerālis, Latvijas militārais atašejs Krievijas Federācijā, — “LV”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Pēc virsnieka zobena saņemšanas Rīgas Latviešu biedrības namā 2.septembrī: brigādes ģenerālis Valdis Matīss, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga; Nacionālo bruņoto spēku komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, brigādes ģenerālis Valdis Matīss un aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2. septembrī svinīgi pasniedza virsnieka zobenu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku brigādes ģenerāļiem Kārlim Krēsliņam un Valdim Matīsam. Valsts prezidente apsveikuma uzrunā uzsvēra abu virsnieku lielo ieguldījumu Nacionālo bruņoto spēku attīstībā. Abi ir nostaigājuši tālu ceļu savās dienesta gaitās, un šis ceļš ir sācies pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, bet līdz ar mūsu valsts atdzimšanu abi virsnieki savas zināšanas un pieredzi nekavējoties atdevuši Latvijai, joprojām turpinot tai uzticīgi kalpot.

Interviju ar Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieku brigādes ģenerāli Kārli Krēsliņu publicējām šā gada 3. septembrī (“LV” Nr.120). Šoreiz par savām dienesta gaitām stāsta Latvijas militārais atašejs Krievijā brigādes ģenerālis Valdis Matīss.

Dienesta gaitas Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos:

30.03.1992. — Nacionālās aizsardzības akadēmijas priekšnieks. 26.10.1994. — Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors (priekšnieks). 29.06.1995. — Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors. 09.03.1998. — Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas aizsardzības, militārais, Jūras un Gaisa spēku atašejs ASV un Kanādā. 01.09.2003. 1. ranga militārais atašejs Krievijas Federācijā.

— Vai jūs skolas gados, teiksim, ieskatoties spogulī, varējāt sevi “redzēt” ģenerāļa uniformā?

— Beidzu Bērzpils vidusskolu Balvu rajonā. Par ģenerāļa zīmotnēm sapņot bija pāragri, bet par militāro karjeru gan biju izšķīries jau vidusskolas pēdējās klasēs.

— Kas rosināja šādu izvēli?

— Laikam jau “ kūtsaugšas akadēmija”. Papus bija skolas direktors, mamma — skolotāja. Viņi abi bija ieguvuši izglītību Latvijas pirmās brīvvalsts skolās. Mūsu mājas kūtsaugšā bija noslēpta vesela bagātība — visa Latvijas laika ģimenes bibliotēka. Tur bija grāmatas par strēlniekiem, Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni” ieskaitot, glīti iesietas un kastēs saliktas “Atpūtas”, Konversācijas vārdnīcas komplekts un daudz kā cita. Mani, kā jau zēnu, ļoti interesēja militārā prese. Var sacīt, ka ieguvu divas izglītības — oficiālo skolā un otru ģimenē. Uzzinot par Latvijas brīvības cīņām, par pulkvedi Oskaru Kalpaku, par Latvijas vēsturi vispār, radās interese par virsnieka profesiju.

— Vai ģimenē, kur valdīja brīvās Latvijas gars, neradās pretestība dēla vēlmei kļūt par padomju “oficieri”?

— Dažreiz sarunās ar tēvu aizklīdām līdz Francijai, jo viņš atcerējās, ka daudzi Latvijas virsnieki tur gājuši augstās akadēmijās.

Bet, redzot, ka citas izvēles nav, tēvs atbalstīja manu lēmumu, pravietiski klusu piebilstot, ka gan jau kādreiz Latvijai pienāks laiki, kad tai būs vajadzīgi izglītoti virsnieki.

— Daudzi latviešu puiši tolaik izvēlējās aviāciju, centās iekļūt jūrskolās, bet jūs izvēlējāties artilēriju. Kāpēc?

— Sešdesmito gadu sākumā militārajā jomā populāras kļuva raķetes. Aktīvo karadarbību kaujas laukā pēc tālaika doktrīnām veidoja trīs ieroču veidi — motorizētie kājnieki, tanki un artilērija. Artilērijas virsniekiem kā galvenajiem atbalsta spēku komandieriem bija noteicošā loma sauszemes spēku kauju plānošanā. Artilēristiem bija vajadzīgas ļoti labas matemātiķa spējas, un man matemātika padevās. Arī tagad artilērija nav savu lomu zaudējusi, tā ir modernizēta, un nav vairs nepieciešami simtiem lādiņu mērķa iznīcināšanai kā Otrajā pasaules karā, bet pietiek ar vienu augstas precizitātes lādiņu.

— Un jūs devāties uz Ļeņingradu?

— 1962. gadā beidzu vidusskolu un devos uz Ļeņingradas artilērijas karaskolu. Pēc trīs gadu mācībām saņēmu leitnanta pakāpi un tiku nozīmēts dienestā artilērijas pulkā Bukultos. Piecu dienesta gadu laikā uzkalpojos līdz baterijas komandierim. 1970. gadā radās izdevība iestāties Ļeņingradas artilērijas kara akadēmijā, kuru beidzu pēc četriem gadiem ar kvalifikāciju sauszemes spēku artilērijas komandējošā sastāva štāba operatīvais speciālists.

— Kāds bija akadēmijas profesionālais līmenis? Vai nenācās galvenokārt klausīties — mūsu tanki vislabākie, mūsu artilērija — visgraujošākā?

— Ar to padomju armijā nodarbojās speciālais propagandas aparāts — politdarbinieki. Praktiskos priekšmetus — artilēriju, sauszemes taktiku, tanku taktiku u.c. — mums pasniedza virsnieki, kuri bija izgājuši Otrā pasaules kara kaujas. Pārsvarā akadēmijā bija augsti izglītoti speciālisti, un es netiku ne no viena dzirdējis, ka vācietis bijis slikts karotājs. Virsnieki studēja Rietumu militāros sasniegumus, taktiku, jauninājumus. Izglītotie speciālisti nedižojās ar uzvarām, bet mācīja mūs analizēt pretinieku kļūdas. Starp citu, kaut arī tas nebija modē, nereti tika minēts, ar kādiem dzīvā spēka zaudējumiem gūtas uzvaras. Drosmīgi tika raksturota maršala Žukova nežēlība, sevišķi kara beigu daļā, dzenot uz Berlīni drošā nāvē veselas divīzijas. Bet šāda nežēlība raksturīga vairākiem karavadoņiem, kuru rīcībā ir lieli cilvēku resursi, kā, piemēram, ķīniešiem.

— Pēc akadēmijas jūs uz Bukultiem, protams, nesūtīja?

— Pēc akadēmijas beigšanas 1974. gadā mani nozīmēja artilērijas pulka komandiera vietnieka amatā Baltkrievijā, pēc gada — par pulka komandieri. Komandēju pulku līdz 1980.gadam. Vēlējos mācīties tālāk. Izrādījās, ka Ģenerālštāba akadēmijas durvis tomēr man ir slēgtas, jo speciālajiem “orgāniem” bija zināms, ka Matīsam ir tantes un onkuļi Kanādā, Austrālijā un ASV. Bet radās izdevība iestāties Maskavas Frunzes vārdā nosauktajā kara akadēmijas aspirantūrā, kurā sagatavoja militāri zinātniskos speciālistus, ko arī izmantoju. Reizē man piedāvāja artilērijas zinību pasniedzēja darbu šajā akadēmijā. 1985. gadā aizstāvēju militāro zinātņu kandidāta disertāciju par tēmu “Artilērijas kaujas lietošana armijas aizsardzības operācijā”. Tad sekoja pakāpiens aiz pakāpiena līdz artilērijas katedras vadītāja amatam.

— Tātad atzīts speciālists, ģenerāļa amats, daudzu sapnis — dzīvot Maskavā, un tomēr jūs no visa tā atteicāties, jo pavīdēja tēva pravietisko vārdu piepildīšanās cerības?

— Maskavā bija kādas septiņas augstākās militārās mācību iestādes, izņemot kara floti, un tajās no visas savienības tika savāktas gaišākās galvas. Jau sen padomju virsnieku labākajās aprindās — nejauksim ar politdarbiniekiem — skanēja atziņa, ka tā tālāk dzīvot nevar. Lielā mērā pateicoties Maskavas kara akadēmiju virsniekiem — klausītājiem, izgāzās augusta pučs. Neviens nepildīja Maskavas kara apgabala komandiera rīkojumu “ar ieročiem patrulēt Maskavas ielās un ieviest kārtību”. Drīzāk otrādi — daudzi iestājās barikāžu bataljonos, kas stāvēja pie Maskavas Baltā nama. Arī tās divas Maskavā ievestās divīzijas komandēja akadēmiju beidzēji.

— Bet virsniekam neizpildīt pavēli bija liels risks?

— Risks bija, jo tur bija savāktas specvienības, darbojās provokatori, arī VDK strādāja. Bet iedvesmoja cilvēku vienotība. Atceros, Frunzes akadēmijas virsnieki stāvēja blakus civilajiem plecu pie pleca, rinda pie rindas, tūkstošiem. Šāvējiem bija grūti piekļūt pie Baltā nama, tad būtu vajadzējis kāpt pāri kritušo kaudzēm.

— Jūs uzrakstījāt iesniegumu par atvaļināšanos no armijas?

— Uzrakstīju tūlīt pēc puča, jo aizsardzības ministrs aviācijas ģenerālis I.Šapošņikovs izdeva atļauju atvaļināties un rīkoties pēc saviem uzskatiem tiem, kas to vēlējās. Jau pirms puča mēs, latviešu virsnieki, regulāri satikāmies Latvijas pārstāvniecībā, gatavojāmies doties uz Dzimteni, veidot savu neatkarīgu valsti, kura nevar pastāvēt bez saviem militārajiem spēkiem. Prātu vienmēr vilka uz Latviju. Pajautājiet, vai latviešu virsnieki kādu atvaļinājumu pavadīja Sočos vai Krimā. Visi pirmajā atvaļinājuma dienā devās uz Latviju.

— Bet krievu armija vēl bija Latvijā, Polijā, Čehoslovākijā, pusē Eiropas?

— Un tomēr bija pārliecība, ka viņi izvāksies…kas tu par karavīru, ja sēdēsi krūmos un gaidīsi, kas nu notiks, lai īstajā brīdī iznāktu un iesēstos kādā krēslā.

— Kādi bija mūsu bruņoto spēku atjaunošanas pirmsākumi, kuros jūs aktīvi piedalījāties?

— Pēc puča atbraucām uz Rīgu. Te strādāja Sabiedriskās drošības departaments. Iesaistījāmies tā darbā kā neliela virsnieku grupa, vācām informāciju par latviešu virsniekiem, spriedām, kā un ko darīt. Mani izsauca toreizējais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis: “Matīsa kungs, uzdodu jums organizēt Aizsardzības akadēmiju! Jūsu rīcībā Vladimirs Jaronis un Valdis Leflers, un istabiņa Raiņa bulvārī.”

— Kādu jūs toreiz iztēlē redzējāt šo mācību iestādi ar skanīgo nosaukumu — akadēmija? Vai par paraugu tika ņemta Latvijas Karaskola, krievu karaskolas, no kurām kādreiz nāca Latvijas pirmās republikas ģenerāļi, vai kas cits?

— Jā! Es to visu biju izstudējis, zināju arī, kā notiek virsnieku sagatavošana Rietumos. Par akadēmiju nosaucām tāpēc, ka uzskatījām: Latvijas virsniekam jābūt labi izglītotam — gan akadēmiski, gan profesionāli. Mēs veidojām savu modeli, balstoties uz Latvijas laika karaskolas tradīcijām, pievienojot jaunākās atziņas un pašu pieredzi.

— Bija grūti?

— Pēc pilnīgi nekurinātām telpām Mālpilī 1992.gadā pārcēlāmies uz Rīgu, arī uz tikpat kā neapkurinātām, izdemolētām telpām bijušajā karaskolā. Mums vajadzēja sakārtot telpas, paēdināt, apģērbt un izvietot kadetus, iegādāties ieročus, munīciju, pašiem rakstīt mācību grāmatas latviešu valodā, bet naudas līdz pat 1998.gadam tika dots ļoti maz. Tomēr pirmsākumos patriotisms gan virsniekos, gan kadetos bija izcili augstā pakāpē.

— Jūs kopā ar pulkvežleitnantu Ināru Bīskapu atjaunojāt vairākas Latvijas Karaskolas tradīcijas — Melnās kafijas vakaru, jaunā virsnieka zvērestu naktī Brāļu kapos u.c. Vai tās tradīcijas būtu saglabājamas un kopjamas arī šodien?

— Tradīcijas ir viens no audzināšanas elementiem. Brīvvalsts armijas laika tradīcijas ir jāglabā, tās varētu arī papildināt ar kādām jaunām, bet ne aizgūtām no aizrobežu arsenāla. Mēs nedrīkstam aizmirst mūsu strēlniekus, kritušos kadetus, leģionārus. Valsts armijas audzināšana bāzējas uz savu ieroču spožumu, saviem varoņiem. Citās armijās slavenu vienību karogi un nosaukumi tiek saglabāti, bet mēs esam aizmirsuši savu Imantas pulku, Valmieras pulku.

— Vai jūs šodien, atskatoties uz to laiku, kaut ko darītu citādi?

— Nē! Varbūt vienīgi vajadzēja uzstājīgāk prasīt vairāk līdzekļu, lai gan toreiz es sapratu, ka valstij naudas nav. Šodien esmu ļoti, ļoti gandarīts, ka tieši tie puiši, kas beidza akadēmiju no 1996. līdz 1999. gadam, ir atbildīgos amatos kapteiņa un majora pakāpē, izceļas ar labu militāro stāju, un vairumam no viņiem paredzu spožu nākotni.

— Vai tad, kad jūs rotācijas kārtībā iecēla militārā atašeja amatā ASV un Kanādā, nepārdzīvojāt atraušanu no Nacionālās aizsardzības akadēmijas un kadetiem, kuri joprojām pauž jums cieņu un atzinību?

— Varbūt, bet es sapratu, ka militāra persona nevar mūžīgi būt vienā amatā, jādod iespēja pamēģināt arī citiem. Ar savu komandu izveidoju Nacionālo aizsardzības akadēmiju un sešus gadus to komandēju, tagad tā veiksmīgi attīstās tālāk.

— Nolikumā “Par Latvijas Republikas militāro atašeju” teikts, ka tā ir Aizsardzības ministrijas pilnvarota amatpersona (..), kas risina militāra rakstura jautājumus akreditācijas valstī. Bet kāda ir šīs personas darba dzīve tur, tālajā militārajā lielvalstī ASV?

— Militārais atašejs akreditācijas valstī pārstāv savu valsti, valsts karogu, ģerboni, himnu un bruņotos spēkus, tas nozīmē piedalīties visos šīs valsts bruņoto spēku pasākumos, prezentēt savu valsti, abpusēji informēt par nozīmīgiem notikumiem utt. Man paveicās, jo atrados ļoti draudzīgās valstīs, kas neliedza ne materiālo, ne morālo atbalstu, lai mūsu savstarpējā sadarbība veidotos ar mērķi palīdzēt Latvijai kļūt par attīstītu un sakārtotu valsti Eiropā, ievērojot demokrātiskos principus. Tā ir oficiālā deklarācija.

Realitātē atašeja darbam papildus pieņemšanām un prezentācijām ir arī liela prozaiska deva. No rīta kopā ar neoficiālo palīgu — dzīvesbiedri Īrisu — doties uz vēstniecību un līdz vēlam vakaram strādāt ar dokumentāciju, kuras ir milzīgi daudz, turklāt finanšu atskaitēs dolāri jāpārvērš latos, jūdzes — kilometros, galoni — litros. Atašeja pienākumos ietilpst iknedēļas ziņojumi mūsu ministrijai par aktivitātēm ASV un Kanādā, kā arī informācija, kas tiek iegūta legālā ceļā par situāciju, nodomiem, ieroču attīstību, attieksmi, gaisotni, tikšanās un pārrunu rezultāti u. tml. Ļoti darbietilpīga ir ministra, komandiera vai citu amatpersonu vizīšu sagatavošana un saskaņošana. Apmēram trīsdesmit četrdesmit mūsu virsnieku pastāvīgi mācās ASV un Kanādā dažādās mācību iestādēs dažādos kursos. Arī viņi bija manu rūpju lokā — gan sekmju, gan sadzīves problēmu ziņā. Vašingtonā ir apmēram simt astoņdesmit valstu pārstāvniecības. Katrai valstij ir neatkarības diena, katrai ir kāda bruņoto spēku svinamā diena, daudzām vēl ir Karoga diena, Ģerboņa vai, piemēram, Bastīlijas ieņemšanas gadadiena. Katrā šādā notikumā tiek ielūgts vēstnieks un militārais atašejs. Daždien vienā vakarā četras pieņemšanas. Fiziski nav iespējams visās pabūt, bet atvainošanās un apsveikuma vēstules ir jāgatavo. Izveidojās arī personiska rakstura attiecības, kā mums, piemēram, ar Čīles un Kenijas atašejiem. Arī pienākumi Kanādā. Attālumi nav mazi.

— Kāda bija jūsu saikne ar tautiešiem Amerikā?

— Vašingtonā ir viena no lielākajām latviešu kopienām ASV, vēl arī Čikāgā un Losandželosā. Vašingtonā ir spēcīgs latviešu centrs ar savu baznīcu, biedrības namu, kur notiek dažādi pasākumi. Ja tur ierodies sestdienās vai svētdienās, tad jūties kā Latvijā. Labas attiecības man bija izveidojušās jau pirms braukšanas uz Vašingtonu — ar Egonu Goldšmitu, Ilmāru Krastu, Ilmāru Dambergu un citiem. ASV bija izveidota atbalsta grupa Latvijas bruņotajiem spēkiem, kurā aktīvi darbojās jau minētie, kā arī brigādes ģenerālis Vilmārs Kukainis, seržants majors Zigurds Lieljuris, kapteinis Alfons Mednis. Tas viss, protams, darbā palīdzēja.

— Vai Pentagonā jutāties kā savās mājās?

— Biju tur bieži, bet ar caurlaidi. ASV aizsardzības resorā attiecībā uz katru valsti ir savi speciālisti sauszemes spēkos, flotē, gaisa spēkos un Pentagona politiskajā resorā.

— Kur jūs bijāt 2001. gada 11. septembrī?

— No rīta ieradāmies darbā un, kā parasti, ieslēdzām televizoru, lai noskatītos CNN ziņas. Rādīja drausmīgos kadrus, kad lidmašīnas ietriecās debesskrāpjos. Pirmajā brīdī nesapratām, kāpēc ziņu vietā rāda kādu filmu. Tad rādīja Pentagonu dūmos un paziņoja, ka vēl viena lidmašīna, nolaupīta Pensilvānijā, lido uz Vašingtonu. Kur tā kritīs — uz Baltā nama vai uz mūsu vēstniecību? Tie bija drausmīgi brīži. Neviens jau nezināja, cik lidmašīnu vēl ir teroristu rokās.

— Kā jūs komentētu, kā ASV izlūkdienesti varēja pieļaut šādu neuzmanību?

— Pārāk liela uzticēšanās, brīvība, demokrātija. Arī pašpārliecinātība, ka neviens neuzdrošināsies tādas lietas darīt, kā arī attiecīgo dienestu nolaidība, lai gan bija zināms, uz ko spējīgi musulmaņu fundamentālisti.

— Kādas jūs redzat izmaiņas attiecībās ar ASV, kad iestāsimies NATO?

— Tās ir divpusējas. Sadarbība ar ASV ir jāattīsta atsevišķi, sadarbība ar NATO — atsevišķi, jo tā ir alianse, kaut arī amerikāņiem tajā ir noteicošā loma. Mums pastāv divpusējās vienošanās uz līguma pamata.

— Kāds ir jūsu uzskats par pakāpenisku atteikšanos no obligātā militārā dienesta Latvijā? Kā ASV notiek valstiskā, patriotisma audzināšana? Vai tas nav tikai mīts?

— Domāju, ka mums vēl pāragri atteikties no obligātā militārā dienesta. Tas nepieciešams ne tik daudz kaujas spēju saglabāšanai, kā jauno puišu audzināšanai, valstiskajai audzināšanai. Amerikā pārliecinātība, varenuma un lepnuma apziņa par savu valsti tiek ieaudzināta jau ģimenē. Dziedot ASV himnu, roku uz sirds liek jau no bērnudārza vecuma. Tautībai nav nekādas nozīmes.

— Ar kādām izjūtām jūs tagad dodaties uz Maskavu, lai pārstāvētu Latviju valstī, kas jums devusi militāro izglītību un, zināmā mērā, arī daļu no ģenerāļa zīmotnēm?

— Par to mēs varēsim runāt, kad atbraukšu no Krievijas.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”