“Bet pāri ābele tik grezna
Aug, gaisu galus aizsniedzot…”

Dzejas dienu izskaņā — ar TZO virsnieces Broņislavas Martuževas dzeju un atmiņām

Gatavojot publicēšanai dzejnieces Broņislavas Martuževas dienasgrāmatas, tajās esmu atradusi vārdus, kas labāk par jebkuriem saukļiem un aprēķiniem apliecina tēvu zemes izjūtu un Daugavu kā Latvijas mugurkaulu. Ieraksti ir no 1960. un 1961.gada — laika, kad jau ir pārdzīvots karš, piecu gadu nelegālā dzīvošana savas mājas slēpnī, kam sekoja Sibīrija līdz 1956. gadam. Dzejniece slima un novārgusi atgriezās savās tēva mājās Lubānas pagasta “Lazdiņās”, kuras no celmaines bija paspēts pārvērst par paradīzi, to zaudēt un atkal atgūt. Kopš 1974. gada tās atkal ir zaudētas, kad aiz vecuma un nevarības, aiz ceļu trūkuma un 18 kilometru attāluma līdz “civilizācijai” — aptiekai, veikalam, ārstam — mājas nācās atstāt un nopirkt citas, Lubānas tuvumā.

Protams, neba nu brīvdabas muzejā visa Latvija pārvēršama, taču latviešu kultūrvēsturiskās lauku sētas iznīdēšana ir arī globāls zaudējums uz Eiropas kopējā fona. Senajā mājvietā atkal saaudzis mežs un nav piepildīti vecākā brāļa Pētera sapņi; tikai ar grūtībām zinātājs var saskatīt māsas Midītes (Magdalēnas) stādīto liepu un vēl dažas zīmes, kas stāsta par senajiem pūliņiem. Caur brikšņu brikšņiem ne mājas pamati nav sataustāmi. Vieglas peļņas tīkotāji gāž kokus visos Latvijas novados, un, ja nu tomēr tiks celts celulozes kombināts, arī tam vajadzēs daudz… Bet Daugavas spēkstaciju ekonomiskie labumi nespēja dzejnieci iedvesmot prieka gavilēm — tur, tajos tālajos mežos dzīvojot, viņa skaidri redzēja, kas guvums, kas zaudējums, kā kopā ar Lielo Daugavu tiek postītas arī mazās upes, un, ja Daugava nav tik lēti izpostāma (kā tautas dziesmā — “Bur man burvji, skauž man skauģi, nevar mani izpostīt”), tad mazajām — šie pārbaudījumi ir krietni (vai nekrietni?) bīstamāki. 1980.gadu otrajā pusē, kad risinājās lielais cīniņš ap Daugavpils HES, ir uzrakstīts dzejolis “Daugava”. Tajā dzejniece pauž pārliecību, ka Latvijas likteņupei piemīt liels, neuzveicams spēks:

Pērkons kāpa draudēdams,

Aizvēlās, kur nācis.

Daugava ir Daugava, —

Kaut bez Pērses krāces.

Nodārd dzelzu šautuve,

Aizkrīt viļņu vaga.

Daugava ir Daugava, —

Pat bez Staburaga.

Divdesmitajam gadsimtam bija divas pieredzes — vienā “neviens neko nespēj darīt, lai paglābtu zemes sirdsasinsteces krāšņos krastus”, un Staburags nogrima zem ūdens; otrreiz, uz Atmodas sliekšņa, tomēr izdevās. Kā tas būs divdesmit pirmajā?

Daugavas pasargāšana no piegānīšanas Broņislavai Martuževai nekādā veidā nesaistās ar negatīvu attieksmi pret Eiropas Savienību. Viņa ir absolūta Eiropas Savienības atbalstītāja, argumentējot to ar dzejnieces Māras Zālītes vārdiem: “..latvju zeme vaļā stāv!”. Par Eiropas Savienību pēckara gados Lubānas mežos sapņoja jau nacionālie partizāni, cenšoties noturēties pret sarkano pārspēku. Viņi tajā redzēja veidu, kā nosargāt mūsu nacionālās intereses, — arī Daugavu, latviešu zemnieku un viņa sētu.

Anna Egliena — Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja galvenā krājumu glabātāja