Ar lībiskām asinīm un lībisku vārdu Rietumvidzemē

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Te ienākuši un apmetušies uz pastāvīgu dzīvi ģermāņu, slāvu, somugru, arī pārējo baltu tautu pārstāvji. Viņu kopdzīve un sadarbošanās tāpat kā citi minētie strāvojumi atstājuši Latvijā savas pēdas.

Vispirms gribu jūsu priekšā atvērt žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” šā gada apvienoto 5./6. numuru, kura izdošanu atbalstījusi Limbažu rajona padome, Lībiešu kultūras centrs un citi aktīvi līdzdarbojušies rajona novadpētnieki. Jo tā virzības kopmotīvs – Rietumvidzemes lībisko apvidu kultūrvēstures problēmas. Žurnālā ievietoti 17 zinātniski apcerējumi, no kuriem septiņi, t.i., 41%, pieder Limbažu rajona novadpētniekiem un kultūras darbiniekiem un kuru hronoloģiskie ietvari sākas 13. gadsimtā un beidzas mūsdienās. Pēc ievada referāta Latvijas Zinātņu akadēmijas un Limbažu rajona padomes zinātniskajā konferencē “Rietumvidzemes lībisko apvidu kultūrvēstures problēmas” Limbažos 2003. gada 5. septembrī rakstos stāstīts par Limbažu novada ļaužu, bet it īpaši par Svētciema lībiešu nodarbošanos, dzimtu un sētu vēsturi, par Rietumvidzemes lībisko dialektu, par folkloru, darba un sadzīves tradīcijām, kultūrainavas veidošanu, kultūras pieminekļu saturu un saglabāšanu, pasta un satiksmes ceļiem, kulta un apbedījuma vietām, Limbažu teātra vēsturi un par citu. Žurnālā ievietoto apcerējumu galvenais avots ir nepublicēti vēstures arhīvu dokumenti un zinātnisko ekspedīciju dotumi. Tādā kārtā autori sniedz sabiedrībai plašu jaunu, izsvērtu zinātnisku informāciju, būtiski papildina un precizē Pēterburgas akadēmiķu Andresa Jūhana Šēgrēna un Ferdinanda Johanna Vīdemaņa 1849., 1861. un 1870. gadā publicētos dotumus par Svētciema lībiešiem, kuri tolaik bija pēdējais droši zināmais un jau izzūdošais Vidzemes lībiešu atzars. Žurnālā lasāmais ar savu dokumentalitāti ir gan pirmavots, gan pētnieku atziņas par Svētciema lībiešiem un nereti atšķiras no gadījuma rakstura publikācijās atrodamā.

Žurnāls tapa Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes valsts nozīmes pētījumu programmas “Letonika” ietvaros. Šā virziena pētījumus mēs attīstām kopš 1995. gada, apvienojot visu humanitāro un sociālo zinātņu spēkus, lai vispusīgi izzinātu latviešu tautas un nācijas veidošanos, kultūru, kultūras sakarus, saimniecisko darbību, valodu un citas jomas dažādos vēsturiskās attīstības posmos, vismaz Austrumeiropas, Viduseiropas un Ziemeļeiropas norišu kontekstā.

Latvijas teritorija kā Baltijas sastāvdaļa pēdējos 1000 gados ir četru lielu etnosu grupu – baltu, Baltijas jūras somu, ģermāņu un slāvu — saskares zona, slieksnis starp Austrumeiropu, Viduseiropu un Ziemeļeiropu. Uz šā sliekšņa ir krustojušies un mijiedarbojušies dažādi saimnieciskās dzīves, militārās darbības un kultūras strāvojumi, kas atstājuši savas pēdas visās dzīves jomās. Mūsu zemē ir bijušas arī spēcīgas ļaužu pārvietošanās kustības: te ienākuši un apmetušies uz pastāvīgu dzīvi ģermāņu, slāvu, somugru, arī pārējo baltu tautu pārstāvji. Viņu kopdzīve un sadarbošanās tāpat kā citi minētie strāvojumi atstājuši Latvijā savas pēdas. Šo procesu izzināšana un izvērtēšana ir “Letonikas” pētījumu uzdevums.

Latvijas teritorijā jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem sāka dzīvot somugru tautām piederīgi ļaudis, uz kuru bāzes mūsu ērā izveidojās Latvijas lībiešu teritoriālās grupas – Daugavas, Gaujas, Kurzemes un Metsepoles jeb Salacas lībieši, par kuriem runājam šajā konferencē. Tiešos kaimiņos ar latviešu senčiem dzīvoja igauņu senči. Viduslaikos uz abu viņu bāzes izveidojās igauņu un latviešu etnosi. Šī etnosu saskare ir pamats, uz kura sadarbojas “Letonika” un somugristika. Pēdējā ir plašs un sazarots starptautisks zinātnes virziens, kurš pēta visu somugru valodu saimei piederošo etnosu, tajā skaitā arī lībiešu cilmi, vēsturi, valodu, kultūru, saimniecisko darbību un citas jomas. Abos zinātnes virzienos veiktie pētījumi atsedz tās senās un dziļās saites, kas Baltijas tautas vieno ar pārējām Eiropas tautām.

Latvijas apstākļos somugristika nozīmē vismaz trejādas ievirzes pētījumus, kuros nepieciešama visu humanitāro un sociālo zinātņu speciālistu sadarbība.

Pirmā un plašākā ir lībiskā ievirze, jo latviešu un lībiešu, tāpat viņu priekšteču kopdzīve, saskarsme un saplūšana daudzu paaudžu plūdumā ir viens no dziļākajiem un plašākajiem etnokulturālajiem procesiem Latvijā. Šim procesam dažādos Kurzemes un Vidzemes apvidos atšķirīgos laikposmos bija lokālas savdabības, par kurām vēl daudz neskaidra. Vadoties no pašreizējām zināšanām, kā svarīgākās lībiešu problemātikas jautājumu kopas nosaukšu etnosa atsevišķo teritoriālo grupu cilmi, izvietošanos, attīstīšanos, pāriešanu latviešos un citās tautībās, saimniecisko darbību, kultūras un sabiedrisko dzīvi, izglītošanos, paaudžu gaitā izstrādāto tradicionālo dzīvesveidu, mentalitāti, garīgo un materiālo kultūru, arī pēdējā gadsimta profesionālo kultūru, starpetniskos sakarus un kultūru mijiedarbību, tajā skaitā lībiešu valodas un tradicionālās kultūras parādību iesakņošanos latviešu valodā un tradicionālajā kultūrā, lībiešu atsevišķo teritoriālo grupu valodas un tradicionālās kultūras kopības un atšķirības, lībiešu un viņu tuvāko somugrisko radu – igauņu – tradicionālās kultūras kopības un atšķirības, lībiešu vērtību orientāciju, tajā skaitā kultūrainavas veidošanas tradīcijas, attieksmi pret apkārtējo vidi un kultūras mantojumu, lībiešu devumu Latvijas tautas saimniecībai un kultūrai. Daļa uzskaitīto jautājumu skaidrota jaunajā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” laidienā un konferencē nolasītajos referātos.

Otra būtiskākā ir igauniskā ievirze. Tā saistās ar igauņu un latviešu priekšteču saskarsmi, ar dienvidigauņu un latviešu ilgstošu kopdzīvi vienos administratīvi politiskos veidojumos – viduslaiku Livonijas valstiņās, kopš 18. gadsimta sākuma – Krievijas impērijas Vidzemes guberņā, no 20. gadsimta 20. gadiem līdz mūsdienām – ar dzīvi draudzīgos kaimiņvalstiskos veidojumos, arī ar igauņu samērā masveidīgu ieceļošanu un apmešanos uz pastāvīgu dzīvi dažādos Latvijas apvidos.

Ierobežojoties tikai ar konferences tematiku, redzam, ka Rietumvidzemes lībiskie apvidi sava ģeogrāfiskā stāvokļa un dabas apstākļu dēļ ir visai interesants igauņu—latviešu—lībiešu etnokulturālo pētījumu objekts, jo: 1) iedzīvotāju daļas etniskā un valodu radniecība bija nozīmīgs apstāklis, 2) dabas apstākļi un saimnieciski kulturālais tips bija un joprojām ir visai tuvs Dienvidigaunijas dabas apstākļiem un saimnieciski kulturālajam tipam. Par igauņiem skaidrojamo jautājumu loks pamatos tāds pats, kā par lībiešiem nosauktais.

No Indriķa hronikas uzzinām, ka Rietumvidzemes iedzīvotājiem jau 12.—13. gadsimtā bijuši gan miermīlīgi, gan konfliktsakari ar Dienvidigaunijas iemītniekiem, ka vidzemnieki nokļuvuši Igaunijā un igauņi Vidzemē. Caur Rietumvidzemi gāja svarīgi ceļi, kas savienoja to ar Rietumigauniju un Ziemeļigauniju. Precīzāk — šie ceļi saistīja dažādu laiku Latvijas lielcentru un ostu Rīgu ar Rietumigaunijas un Ziemeļigaunijas tādas pašas nozīmes centriem Pērnavu un Tallinu. Pa šiem ceļiem līdz Rīgas—Tartu—Tallinas dzelzceļa uzbūvēšanai 1889. gadā un Valkas—Pērnavas līnijas ierīkošanai 1897. gadā no Rietumigaunijas uz Salacgrīvas un Rīgas ostām igauņu zemnieki zirgu pajūgos veda eksportēšanai paredzētās preces. Vismaz Svētciema un Vecsalacas zemnieki savu novadu ražojumus veda uz Pērnavu. Tas bija viens no daudziem visu triju etnosu saskares pavedieniem.

No Edgara Dunsdorfa pētījumiem zinām, ka vismaz kopš 17. gadsimta pirmās puses Rietumvidzemes piekrastē pastāvēja jūrniecība un piekrastnieki lielajās transportlaivās burāja uz Rīgu un uz citām Baltijas jūras piekrastēm, nogādājot turp novada ražojumus un atpakaļceļā vedot citnovadu preces. Līdz ar latviešu buru kuģu būves un jūrniecības plaukšanu 19. gadsimta otrajā pusē pastiprinājās Rietumvidzemes un Igaunijas piekrastes iedzīvotāju saskare. Šobrīd droši zinām, ka jūrniecībā dažādos gadu desmitos darbojās vismaz sešu Svētciema lībiešu dzimtu — Bisnieku, Girgensonu (Jirgensonu), Kariņu, Priedīšu (Priediņu), Ūdiņu, Zīlemaņu — pārstāvji.

Vismaz kopš 17. gadsimta dokumentos ierakstīta igauņu ieceļošana un apmešanās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Piemēram — dažas pašas sākotnējās meklējuma atziņas.

Pagaidām varam droši teikt, ka Ziemeļlatvijas igauņi hronoloģiskas cilmes ziņā iedalāmi trijās grupas: 1) līdz šim pilnā mērā nedatēta senuma iedzīvotāji, kurus 18./19. gadsimta mijas dokumentu rakstītāji min kā šejieniešus “kopš neatminamiem laikiem”, 2) 19. gadsimta 20.—50. gadu ienācēji, kuri izmantoja dzimtbūšanas atcelšanas dēļ 1816. un 1819. gadā Igaunijas un Vidzemes gurberņās radušās brīvākas pārvietošanās nelielās iespējas, 3) 19. gadsimta 60.—80. un vēlāku gadu iebraucēji, kuri lika lietā 60. gadu reformu pavērto kaut arī nedaudz apgrūtināto darba un dzīves vietas personīgās izvēles brīvību. Ziemeļvidzeme viņus pievilka ar brīvajām zemes platībām, ko varēja pirkt vai nomāt, ar plašo darba piedāvājumu amatniecībā, lauksaimniecībā, mežu darbos, jūrmalā arī burinieku būvē un jūrniecībā. Ziemeļrietumvidzemē igauņu ienākšanu un iesakņošanos iespējams labi izsekot, jo te līdzās baznīcu grāmatām, arklu revīziju un dvēseļu jeb ļaužu revīziju uzskaites lapām ir saglabājušās 1897. gada pirmās vispārējās tautas skaitīšanas anketas, kuru senākie dotumi attiecas uz 1820. gadiem. Grūtāk ir ar pārējo Ziemeļvidzemi, par kuru nav atrasti 1897. gada skaitīšanas dokumenti.

Piemēram — Vecsalacas pagasts, kurā 1897. gadā skaitījās 356 igauņi jeb 8,8% no iedzīvotāju kopskaita. Īstenībā viņu skaits bija vismaz 421 cilvēks jeb 10,5% iedzīvotāju, jo anketās daļa Igaunijā un Latvijā dzimušu, 1897. gadā latviski runājušu cilvēku ierakstīti kā ļaudis, kuru dzimtā valoda ir latviešu valoda. Tomēr viņu dzimšanas vietu, vārdu, uzvārdu, kā arī zināmo vecāku valodas, dzimšanas vietas, vārdu un uzvārdu salīdzinājums ļauj nešaubīties par šo 65 cilvēku piederību igauņiem. Iespējams, ka viņu skaits bija vēl lielāks, bet pietiekamu salīdzinošu datu trūkums neļauj to apgalvot.

Visvairāk — 56,3% — 1897. gadā uzskaitīto igauņu Vecsalacā ienākuši no Latvijai tuvējiem Dienvidigaunijas pagastiem, kuri ietilpa Vidzemes gurberņā, piemēram, no Hallistes, Hēdemestes, Jērjas, Kīlingas, Laiksāres, Orres, Pati, Saugas, Talli, Ullas. Tomēr ne mazums viņu — 21% — iebraukuši no attāliem pagastiem, piemēram, no Dāgo (Hiiumaa) un Sāremas salām, Audru, Tori, Vendras un citām vietām.

Spriežot pēc nepilnīgākām ziņām, līdzīga aina bija arī tajos Ziemeļvidzemes pagastos, no kuriem nav saglabājušās 1897. gada tautskaites anketas. Arī tajos vairums igauņu ienāca no tuvējām Vidzemes gurberņas igauņu daļas draudzēm, piemēram, no Harglas, Helmes, Karulas, Otepē, Reugas, Sangastes, Urvastes, Vastselinas. Publicētajos 1897. gada tautskaites oficiālajos datos kā Valkas apriņķī dzīvojuši ierakstīti 5120, bet Valmieras apriņķī — 3573 igauņi.

Pagaidām neskaidri ir sekoši ar igauņiem saistīti jautājumi. 1) Kad, no kurienes un kādā cēloņsakarībā Latvijā ienāca un iesakņojās tie Cirstu, Dūres, Gaujienas, Ilzenes, Kalnamuižas, Lejasciema, Vāckalna, Zeltiņu un citu muižu apkārtnes igauņi, kuru dzīvošanu dokumenti un laikabiedri min kā “no neatminamiem laikiem” esošu, dažkārt ar piebildi “tīrā igauņu valodā runājoši”; varbūt kāda šo ļaužu daļa piederēja citam etnosam, kurš runāja igauņu valodai tuvā runā? 2) Kad, kādā mērā un kādā cēloņsakarībā Ziemeļaustrumvidzemē un Ziemeļlatgalē ienāca un apmetās uz pastāvīgu dzīvi ievērojami slavizējušies Pečoru apkārtnes igauņi — seti, kurus minētajos Latvijas apvidos dēvēja par setukiem? 3) Vai Ziemeļaustrumlatvijā nebija ienākusi un apmetusies uz pastāvīgu dzīvi arī kāda votu etnosa grupa, kuru uzskatīja par dienvidigauņiem? Šajās jomās vajadzīgi dziļi dokumentāli un salīdzinoši vēsturiski etnogrāfiski un valodnieciski pētījumi.

Trešā ievirze ir Bauskas apkārtnē Bārbelē, Bruknā, Jaunsaulē, Kurmenē, Stelpē, Vecsaulē, varbūt arī citur dzīvojušie voti, tautā saukti “krieviņi” (pēc viņu teritoriālās cilmes) un viņu pēcteči. Livonijas ordenis ap 1445. gadu Ziemeļrietumkrievijā, šķiet, Novgorodas zemēs, sagūstīja vairākus tūkstošus votu, atveda uz Latviju, nometināja minētajā Bauskas apkārtnē un izmantoja Bauskas pils būvdarbos. Par viņu dzīves vietām, dzīves veidu, saimniecisko darbību un tradicionālo kultūru pagaidām zinām nepiedodami maz. Varbūt nākotnē radīsies interesenti, kam būs iespējas un vēlēšanās pievērsties krieviņu problemātikai.

Labs ierosmes avots varētu būt Vācijas somugrista Eberharda Vinklera 1997. gadā izdotā apjomīgā grāmata par krieviņu valodu un nedaudz par vēsturi. Akadēmiķis Šēgrēns 1846. gadā sastapa tikai 10 cilvēkus, kuri kaut kādā mērā vēl zināja votu valodu, nosauca viņu vārdus un dzīves vietas, deva pieturas punktus krieviņu tradicionālās kultūras izzināšanai. Dažas atmiņas par krieviņiem ir pierakstītas etnogrāfu ekspedīcijās. Pētot arhīva dokumentus ar tādu pašu metodi kā skaidrojot Svētciema lībiešu jautājumus, varbūt izdosies uzzināt kaut ko jaunu arī par krieviņiem.

Apskatot dotumus par Bisnieku, Kariņu un Lielnoru dzimtām, redzam, ka pagaidām droši zināmo Svētciema lībiešu dzimtu likteņus varam skaidrot no mūsdienām līdz 1782. gadam, kā to pieļauj apzinātie dvēseļu jeb ļaužu revīziju uzskaites lapu ieraksti. Tie rāda cilvēku vārdus, bieži arī tēva vārdus, vecumu gados, dzīves vietu, dažkārt arī nodarbošanos, etnisko piederību un sociālo stāvokli. Palīgā nāk Salacas draudzes baznīcas grāmatas, kuras pilnvērtīgas aizpildīšanas gadījumos detalizētāk stāsta par nodarbošanos, piemēram, nenosauc tikai vispārējo nozari amatniecību, bet pasaka, ka amatnieks ir audējs, galdnieks, kurpnieks, laivu būvētājs, skroderis u.c.

Senāku ieskatu par dzimtu skaitlisko un sociālo sastāvu, dzīves vietām, nodarbošanos un citiem jautājumiem var sniegt līdz šim plašāk neanalizētie 17.–18. gadsimta arklu revīzijās uzskaitīto sētu un to iemītnieku saraksti. Tāda ieskata iespējamību parāda vēsturnieku Arveda Švābes un Edgara Dunsdorfa publicētie 1601. un 1638. gada arklu revīziju dotumi, kā arī valodnieku Krišjāņa Ancīša un Aleksandra Jansona 1963. gadā publicētā 1638. gada arklu revīzijas ierakstu analīze “Vidzemes etniskās vēstures jautājumi”, kam ir paliekoša zinātniska vērtība. Arklu revīzijas varbūt dos arī atbildi uz jautājumu, kad un kādu iemeslu dēļ daudzi latviešu valodas skanējumam tik svešie mājvārdi un personvārdi masveidā pārvērtās par 18. gadsimta otrajā pusē lasāmajiem latviska skanējuma mājvārdiem un personvārdiem. Varbūt šie svešādie 17. gadsimta vārdi nepiederēja novada sētu patiesajiem apdzīvotājiem latviešiem un lībiešiem, bet gan pavisam citu etnosu ļaudīm, kuri cittautu feodālo zemes īpašnieku uzdevumā pārzināja (pārvaldīja) šīs sētas? Varbūt šis svešatnīgums nebija tikai cittautu rakstvežu darbības rezultāts? Cerams, ka nākotnē radīsies pētnieki, kas spēs skaidrot šos jautājumus.

Tātad – tuvāk par Svētciema lībiešiem, kas sava etnosa pastāvēšanas pēdējos gadu desmitos pirms dzimtbūšanas atcelšanas 1819. gadā tāpat kā igauņi un latvieši juridiski skaitījās zemnieki un dzīvoja kā nebrīvi dzimtcilvēki no muižas nomātās lauku sētās vai muižas ierādītos mitekļos. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas viņi juridiski kļuva personīgi brīvi, bet faktiski joprojām nevarēja brīvi izvēlēties nodarbošanos un dzīves vietu. Kad 19. gadsimta 60. gadu reformas zemniekiem piešķīra darba un dzīves vietas izvēles brīvību, lībieši formāli jau bija pārgājuši latviešos un jaunā juridiskā kārtība skāra viņu pēctečus, kuri vismaz daļēji apzinājās savu lībisko cilmi. Atsevišķas personas, domājams, kaut kādā mērā prata arī lībiešu valodu.

18. gadsimta beigu – 19. gadsimta pirmās puses lībiešu vairums bija darbīgu, plašu un sazarotu dzimtu locekļi, kuri apzinājās savu etnisko piederību un kultūru, uzturēja sakarus ar tuvākiem un tālākiem radiem, nereti dzīvoja vienā sētā ar citu lībiešu dzimtu locekļiem. Arī viņu pēctečiem 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā nebija sveša lībiskā apziņa. Tās tiešākā izpausme bija lībiešu dzimtu jauniešu savstarpējās laulības. Diemžēl pagaidām zināmie 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma dokumenti šīs apziņas izpausmes vairs nenosauc.

Pētījumi turpināsies. To zinātniski praktiskā jēga “Letonikas” problemātikas ietvaros šobrīd izsakāma četrās tēzēs. 1) Ļaužu izglītošana un vēsturisko sakņu izzināšana ar jaunu pirmavotos smeltu dotumu palīdzību. 2) Cilvēku etniskās, novadnieciskās un valstiskās apziņas celšana un stiprināšana. 3) Etniski radniecīgu un svešu etnosu sadarbošanās un saprašanās tradīciju izzināšana un popularizēšana, tā sekmējot mūsdienu sabiedrības integrāciju. 4) Valsts ilgtermiņa mērķprogrammas “Lībieši Latvijā” izglītojošās, kultūras un zinātnes iedaļu īstenošana, kultūras mantojuma saglabāšanas un mūsdienīgas izmantošanas sekmēšana.