Piemiņai un zināšanai, vēsturiskajai patiesībai un apskaidrībai
20. septembrī Okupācijas muzejā notika atceres pēcpusdiena, pieminot Noriļskas specnometņu politieslodzīto sacelšanos pirms 50 gadiem — no 1953. gada maija līdz augustam.
“Vēl jau es šodien visu to atceros” — šis Veltas Gulbes dzejolis bija izraudzīts par vadmotīvu sarīkojumam, kurā piedalījās vairāki desmiti bijušo politieslodzīto ar saviem tuviniekiem un viņu likteņa biedri no Lietuvas. Muzeja saimes vārdā to atklāja dzejniece Anda Līce:
— Baznīcas Gadagrāmatā šai dienai veltīti ļoti zīmīgi vārdi: “Es likšu jūsos ieiet savam garam, ka jūs topat dzīvi, un es jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē, un jūs atzīsat, ka es, Tas Kungs, to apsolīju un to izpildu.” Vai ar ikvienu, kurš ir atgriezies no padomju cietumiem, nometnēm un izsūtījuma vietām, nav noticis Dieva brīnums? Mēs nezinām, kāpēc tas nenotika ar tiem daudzajiem, kas palika tundrā, taigā, šahtu kapenēs un upju dzelmē. Būdami šajā esamībā, mēs to laikam nekad neuzzināsim. Bet mums ir jāapzinās kas cits. Ja mēs esam atgriezušies, tas nozīmē, ka mums ir dots īpašs uzdevums — liecināt par to, ko mūsu acis ir redzējušas un ausis ir dzirdējušas. Liecināt godīgi, neko nenoklusējot un neko arī nepieliekot klāt. Nevienu nepazeminot un sevi nepaaugstinot pār citiem. Ja mēs esam atgriezušies kā ievainoti, sakropļoti un vērmeļu rūgtuma pilni Vecās derības ļaudis un esam saņēmuši žēlastības laiku, tad mums ir jādara tas, ko aicina darīt Kristus, jo pļaujamā ir daudz un strādnieku ir maz. Mums jākļūst par Jaunās derības ļaudīm, par tādiem, kas Radītāja priekšā apzinās arī savas vainas, jo nav neviena, kam tādu nebūtu, un nevis naidā, bet mīlestībā jānojauc sienas, kas mūs šķir vienu no otra un arī pašus no sevis. Lai sabrūk sienas, kas mūs šķir no pagātnes, tagadnes un nākotnes. Jā, arī no nākotnes, jo nākamās paaudzes būs drošībā vien tad, ja mēs šo nākotni veidosim drošu — veidosim to tādu ar savām rokām, domām un lūgšanām.
Un viņi liecināja — sirmi vīri un māmuļas no Valmieras, Dobeles, Rīgas un citām Latvijas malām, kuru jaunības gadus (lielākoties tika runāts par laika posmu no 1947. līdz 1957. gadam) postījis sals, bads, vergu darbs un pazemojumi Gulaga nometnēs.
Imants Grāvītis:
— Dokumentu, pamatīgāku rakstu un arhīvu dokumentu par šo laiku ir ārkārtīgi maz. Ir tas, ko mēs atceramies. Tāpēc mums jādalās savās atmiņās, kaut arī tās ir subjektīvas. Es esmu no 1947. gada “iesaukuma”, kurā bija gan karavīri, partizāni un viņu atbalstītāji, gan daudzi studenti un studentes, skolnieciņi un skolniecītes. Mēs, kas mums atņemtā vārda vietā nēsājām uz muguras, pieres un kājas savu kārtas numuru, bijām paredzēti iznīcināšanai. Bet tur, aiz polārā loka, vajadzēja rakt un būvēt, un mums nevarēja ļaut tā uzreiz nomirt. Noriļskā, kur darbaspēku varēja pievest tikai reizi gadā, mūs bija jānotur pie dzīvības vismaz līdz nākamai sezonai. Drausmīgie sadzīves apstākļi cietuma tipa barakās, nežēlīgā iekšējo sodu sistēma, pusbada uzturs un nemitīgie pazemojumi arī noveda pie sacelšanās, kas tai vasarā pēc mūsu bargā “darbaudzinātāja” Staļina nāves aptvēra visas Noriļskas nometnes.
Sacelšanās sākusies 1953. gada 28. maijā, kad visās nometnēs ticis pieteikts badastreiks. Pēc nedēļas ieradusies Maskavas komisija un uzklausījusi streikotāju prasības. Viņiem apsolīts saīsināt darba laiku, noņemt no apģērba numurus, pēc darba neieslēgt restotās barakās, atļaut saraksti ar piederīgajiem un neizrēķināties ar streikotājiem. Bet noticis pavisam citādi.
Šīs dienas, gluži kā vakar piedzīvotas, atceras Guna Rudzīte:
— Mūsu 6. sieviešu nometnē jau pēc dažām dienām tika apcietinātas meitenes, kas bija gājušas pie sarunu galda un izteikušas komisijai mūsu prasības. Represijas bija sākušās arī vīriešu nometnēs. 26. jūnijā sacēlāmies atkal, bet nu jau mūsu prasības bija noteiktākas. Virs centrālās barakas uzvilkām karogu — melns ar sarkanu, kas nozīmēja: nāve vai brīvība! Visi trīs tūkstoši sadevāmies elkoņos, ciešā ķēdē apņemot baraku, virs kuras plīvoja mūsu karogs. Sākumā bijām domājušas izrēķināties ar saviem apspiedējiem un jau sagatavojām stikla lauskas, bet sapratām, ka tie, kas mums uzbruks, būs tikai pavēļu izpildītāji. Ja dažus no viņiem sakropļosim, tas mums nekā nedos. Atteicāmies no jebkādas vardarbības. Mūsu protests izskanēja trīstūkstošbalsīgā nepārtrauktā kliedzienā ā—ā—ā, kas pēc tam vēl ilgi skanēja man ausīs. Streika laušana sākās naktī no 6. uz 7. jūliju. Vispirms mūs apstrādāja ar pamatīgām ūdens strūklām. Mēģināja izsist robu mūsu ķēdē, lai tiktu pie karoga. Bet mums bija sagatavoti trīs rezerves karogi, viens no tiem bija uzticēts man. Tad tika atvērts žogs, aiz kura bija garnizons, un iekšā nāca kareivji, apbruņoti ar vālēm un dēļu galiem. Krita karogs, un es jau gatavojos izvilkt savu, bet tai mirklī atskanēja komanda “Gulties!” un es tiku norauta gar zemi. Tai brīdī zaudēju samaņu, jo man uz kakla bija zābakota zaldāta kāja. Pamodos, kas blakusstāvētājas sāka mani purināt. Bija arī pēdējais brīdis — aurodami nāca iekšā sargi un nodevēji. Mūs izdzina tundrā un pa piecām sauca pie galdiem, aiz kuriem sēdēja priekšnieki un viņu pakalpiņi, mūsu nodevēji. Lielāko grupu aizsūtīja atpakaļ uz veco nometni, mazāko — ap 250 cilvēku — uz tundrā pamestajām barakām. Man un vēl kādām četrdesmit sievietēm parādīja virzienu uz ezeru, kas nozīmēja pārvešanu uz Dudinku un tālāk pa Jeņiseju uz jaunu nometinājuma vietu. Cietumā no mums nokļuva tikai piecas vai sešas, jo tā kameras jau bija piepildījuši vīrieši.
Tikšanās ar melīgo Maskavas komisiju un otrā streika uzsākšana visdziļāk atmiņā uz mūžu iespiedusies arī Jurim Latiševam:
— Lēģera administrācija lika mums sapulcēties pie vārtiem. Aiz žoga stāvēja kareivji ar šaušanai paceltiem stobriem. Viņiem pretī stāvēja cilvēki, kas ieslodzījumā novesti līdz tādam izmisumam, ka bailes vairs nav ne no kā. Mēs Maskavas komisāriem atkārtojām savas prasības. Viņi sēdēja ar stingrām sejām un milzīgu pārākuma sajūtu: “Mēs ar jums viegli tiksim galā. Ja kāds pret mums pacels kaut mazo pirkstiņu, jūs tiksiet nopļauti.” Bet, kad viņi vienam, otram, desmitajam paskatījās acīs, viņu noskaņojums sāka mainīties. Viņi redzēja, ka priekšā nav vergu bars, kas akli paklausa katram priekšnieka mājienam. Priekšā ir mūra siena! Katrs jūt biedra plecu: ja viņš kritīs, tad tiks atbalstīts. Piekāpšanās nebūs! Nāca dramatiski notikumi, ar mums visādi izrēķinājās, bet savu morālo stāju mēs saglabājām. Mūsu morālais spēks, savstarpējais atbalsts bija tas, kas ļāva izturēt. Citādi mēs visi būtu palikuši mūžīgajā sasalumā. Ja nu esam, tad mūsu pienākums ir stāstīt par to, kas noticis, ko esam piedzīvojuši, lai jaunatne to zinātu. Lai nekad neatkārtotos briesmu darbi, lai mūsu tauta ietu uz gaismu.
Noriļskas nometnēs cits citu balstīja un morāli spēcināja latvieši, lietuvieši un baltkrievi, ukraiņi, krievi un vācieši, visdažādāko tautību “tautas ienaidnieki”. Šajā atceres pēcpusdienā sveicienus no lietuviešu brāļiem un māsām nodeva pieci Lietuvā izveidotā Genocīda centra pārstāvji. Kā pastāstīja Jons Čeponis, kas Noriļskas lēģerī atradies no 1948. līdz 1957. gadam un pēc tam vēl desmit gadus pavadījis Burjatijā, Lietuvā 18. maijs izsludināts par Partizānu dienu, un to plaši atzīmē visā valstī. Ik gadu notiek represēto salidojums, kas pulcina ap 30 tūkstošiem cilvēku.
“Ak Latvija, kur tavi dēli...” — ar karavīru un partizānu dziesmām atceres pēcpusdienu bagātināja folkloras kopa “Vilki”. Puiši nodziedāja arī pašu jaunāko dziesmu, ko saņēmuši kā dāvanu no Jura Latiševa, kas ir gan vārdu, gan mūzikas autors. Tā tapusi Noriļskas nometnē — iepriecinājumam un gara spēkam.
Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore