“Aiviekstes lēnais tecējums virza manu gauso mūžu.
Un Daugava pulsē manos deniņos”

No Broņislavas Martuževas dienasgrāmatām

Svētdien, 17.jūlijā [1960.]

Karsta saule, debesis gluži bālganas aiz tveices. Mamma šķin liepu ziedus tējai, smaržo visas istabas, un bites skrien pa logiem iekšā. Jaunās liepas kambarpriekšā tā dūc, it kā tajās būtu baznīca. Sēdu uz soliņa, govis pieskatīdama, klausos bišu dziesmā. Cik sen vēl, kad Midīte šīs liepas stādīja! Es jau gāju skolā. Nu galotnes jumtam pāri. Kā man gribētos atgriezties savā pagalmā pēc simtpiecdesmit gadiem! Kā tad te viss izskatītos?

Varbūt mana tēva sāktais darbs — šo purva zemi par ārisku padarīt — ap to laiku būs atsākts un novests galā? Vecainītes ziedēs āboliņā, visa zeme būs nodrenēta, izkultivēta, kūpēs rudzos un zvanīs auzu skarās, bet mežs, izcirtumos no jauna saaudzis, būs izkopts, tīrs un ēnains kā dārzs? Ābeles jau būs citas. Arī māja būs pārmainījusies — kas zina, kā? Bet liepas būs vecajā vietā, cels pār pagalmu ziedu pilnus vainagus kā sirmus padebešus, un es pēc to smaržas pazīšu gadalaiku un tēva sētu.

Citi ļaudis te būs, citi prieki un bēdas. Dodi, Dievs, lai tie runātu latviski, lai prastu dziedāt “Pūt, vējiņi”, lai zinātu un apzinātos, kur dzīvo un kādēļ atrodas pasaulē. Laiks ir juceklīgs, un dzīve grozās; un es nezinu, vai varu cerēt, ka pēc tik ilga laika te jau nebūs kādas pavisam citas, jaunas tautas dzīves robežas. Pat ūdens un akmens, saules mūža dzīvotāji, vairs nestāv savās vietās. Un tomēr alkstu ticēt, ka tauta ir sīkstāka pat par tiem. Maz vairs paliek, kur tās īpatnībām paglābties, divdesmitais gadsimts iekaro un aiznes sīkumtirgū visu, par lēcu virumu tirgo ar pirmdzimtībām. Un tomēr!

Un ja, pēc simts gadiem šeit ienākot, es redzēšu piepildītus visus Pētera sapņus, — ja virs jumtiem griezīsies rotors un iedegs lampās debesu zibeņus, ja pelēko, kara sacaurumoto sienu un jumtu vietās pret debesīm lepodamies celsies nams — pils, nekas mani tomēr nepriecinās, ja šejienes iedzīvotāju raizēs un priekos nebūs jūtamas manu tagadējo raižu un prieku atbalsis. Mana tēva asinīm nebij lemts ritēt tālāk caur nākamajām paaudzēm, bet neba nu asinis jau ir viss.

Bet varbūt toreiz te šalks mežs, no dzīves, no cilvēka senajiem pūliņiem nebūs vairs ne zīmes palicis, no neapzināmām malām sabraukuši vieglas peļņas tīkotāji gāzīs kokus un sasauksies neradniecīgās, man nesaprotamās mēlēs: “Sarauj, sarauj! Kas par nolādētu purvu! Ļaunāk kā Sibīrijā — no kustoņas ne atkauties…” Un man, starp viņiem klīstot, uznāks ilgas pēc aizsaules.

Jā, kas to gan zina. Bet viens vēl paliek: nomirt šeit un gulēt. Tā zeme, kurā guli, ir tava uz mūžiem. Tikai gadījuma pēc esmu pie tās atgriezusies, tikai gadījuma pēc nenokļuvu starp tiem simtu simtiem, kuru miesas apsēja nolīstos paugurus Sibīrijas zemē. Vai viņu kauli priecājas par iegūto zemi, — par to, kas pieder tagad viņiem uz mūžiem?

Ak jā, mana dārgā, mana vienīgā… Es nomiršu un tapšu par tavu daļu, — tīri fiziski sajūtu tavus ūdeņus savās dzīslās tekam. Aiviekstes lēnais tecējums virza manu gauso mūžu. Un Daugava pulsē manos deniņos.

Ceturtdien, 23.novembrī [1961.]

/../ Vecos apsveikumos rakājoties, uzgāju Daugavas skatu karšu sēriju: Kokneses pilsdrupas, Liepavots, Staburags, Daugavas senleja. Gluži kā dzīvi, kā radi un līdzgaitnieki acu priekšā pavīd Jancis ar Mārču, noslīd gar acīm Pumpura Staburadze. Kopš vienpadsmit gadu vecuma, kad Pēteris, pārnākdams no karadienesta, pārnesa Pumpura rakstu grezno, sarkanzeltīto sējumu, kurā bija arī Lāčplēsis, — pasakaini greznā Dievu sapulce, mirdzoši zilganās Staburadzes pils ainas, Burtnieku ezera dzīļu krēslība, — no tā paša laika Daugava, neredzētā un nepazītā, kļuva par manu īpašumu, par manas dzīves sastāvdaļu. Iztēlē es to redzēju tik ķēnišķīgi varenu, ka neviens cēliens ganos nebija par garu: no lopiem acis novērsusi, es redzēju, kā Staburadze “sēdēja, vērpdama miglu, naktī uz Stabraga klints. Jau spole pietinās pilna…” Un, kad rītos saule lēca miglaini sarkana, man allaž šķita, ka tā brien šurp pie manis, raudama Staburadzes vērpumu.

Tad nāca skolas gadi, Brigaderes himnas Latvijas māmuļai, strēlnieku dvēseļu upei, visas zemes sirdsasinstecei; nāca Skalbes Daugavas viļņi, kas šūpo “pāri paša visdziļākām bēdām”, un līdz ar katru rindu par Daugavu nāca kaut kāda jausma par tēvzemi — par kaut ko lielāku, svētāku nekā parastā dzīves zināšana. Kas par to, ka īstenībā ieraudzīt Daugavu man izdevās, tikai atgriežoties no Krievijas, kas par to, ka pie Liepavota un Staburaga neesmu bijusi vēl līdz šim laikam, — Daugava ir bijusi un paliek daļa no pilnas dzīves, — īstenībā vēl skaistāka nekā jaunības sapņos bijusi, dvēseļu upe, savas zemes slava, gar kuras krastu ikviens vietas nosaukums saistīts ar teiku.

Un nu nāk barbari un kultūras vārdā iznīcina Daugavas senleju, nogremdē zem ūdens Kokneses pilsdrupas, Pērses krāces, krāšņos līčus, pie kuru sērmūkšām reiz Ulda laiva stāvējusi, nogremdē Staburagu un Liepavotu, iznīcina kokus un stādus, kuru sēklas te reiz atveduši tālu ceļu braucēji. Pie Aizkraukles ceļ spēkstaciju. Pie Aizkraukles, ne sprīdi augstāk. Un visas inteliģentās Latvijas protesti presē, sapulcēs un kur vien iespējams izsacīties ir kā zirņi pret sienu. Vācieši aiziedami spridzināja Staburagu. Tagad to pašu izdara kultūras un materiālās labklājības centienu aizsegā. Tādi ir paņēmieni XX gadsimta otrajā pusē, un neviens neko nespēj darīt, lai paglābtu zemes sirdsasinsteces krāšņos krastus.

Sestdien, 6.septembrī [2003.]

TĒVA SĒTA

Pa aizaugušu ceļu gāju,

Kas grīšļos stīdz kā pavediens.

Pie noplakuša jumta stāju,

To mājas vietu sveicināju,

Kur sen vairs nestaigā neviens.

Tur tikai ceriņi pie akas,

Kopš gadiem aizbrukušas ciet,

Un vindas stumbens, kritis blakus,

Bez svārsta mēles — vēl ko saka,

Kaut vienkājis, grib celties, iet.

Bet pāri ābele tik grezna

Aug, gaisu galus aizsniedzot,

Kā pašam Dievam vēsti nestu,

Ka augļu pārpilnība gleznā

Pustautas spētu pabarot.

Es paklanos šim kokam svētam,

Kas nabags kļuvis nav, ne greizs,

Un aizlūdzu par tēvu sētām,

Par visām nopostītām sētām,

Kas tautu auklējušas reiz.