Par Krievijas neviendabīgo realitāti

Pirms pieciem gadiem valsts bija ieslīgusi dziļā finansiālā krīzē. Jeļcina valdības parāds bija sasniedzis galvu reibinošus apmērus. Šodien Krievijā dažā ziņā ir vērojama pavisam cita aina. Ekonomika un biržas piedzīvo uzplaukumu. Ekonomikas attīstība šogad varētu sasniegt 7% — pirmām kārtām augsto naftas un gāzes cenu dēļ pasaules tirgū. Valsts parāds ir kļuvis daudz mazāks. Pirmo reizi pēc vairākiem gadiem valstī atkal ieplūst lielāks kapitāls nekā no tās aizplūst uz ārvalstu tirgiem un tiek pārskaitīts banku kontos ārvalstīs. Prezidenta Putina izvirzītais mērķis desmit gadu laikā dubultot iekšzemes kopproduktu gan ir drosmīgs, taču nav pilnīgi nereāls.

Šķiet, ka nākamajos gados politiskajā ziņā zināmā mērā tiks saglabāta kontinuitāte. Decembrī notiks Valsts Domes vēlēšanas. Gandrīz nav šaubu, ka arī nākamajā parlamentā vairākums tikpat rātni dejos pēc Putina stabules kā līdz šim. Vēl pašsaprotamāka šķiet atkārtota Putina ievēlēšana prezidenta amatā nākamā gada martā.

Taču šī pozitīvā spēcīgās ekonomiskās attīstības, jaunās uzticēšanās nākotnei un stabilas valdības aina pēc vētrainajiem Jeļcina gadiem neatspoguļo visu milzu impērijas realitāti. Daudzos valsts reģionos draud stagnācija, sabiedrības degradācija, nabadzība un izmisums. Par plaukstošu attīstību runāt var tikai galvaspilsētā Maskavā un vēl divās vai trīs metropolēs. Maskavā dzīvo 7% no pašreizējiem 142 miljoniem Krievijas iedzīvotāju. Šeit ienākumi uz vienu iedzīvotāju sasniedz 5500 dolāru gadā — trīs reizes vairāk nekā pārējos reģionos.

Amerikāņu filozofs un kādreizējais “Foreign Affairs” redaktors Farids Zakeria (Zakaria) nesen izdotajā grāmatā “The Future of Freedom” konstatē, ka no institucionālā kolapsa un radikālas demokrātiskās attīstības izbeigšanās vairs nav jābaidās tad, kad vidējie ienākumi valstī uz vienu iedzīvotāju sasniedz 6000 dolāru gadā un ir radīts plašs vidusslānis. Ja pieņem, ka šī teorija ir pareiza, tad ir jākonstatē, ka Krievijā priekšnoteikumi nepārtrauktai ekonomiskai attīstībai un politiskai evolūcijai zināmā mērā ir nodrošināti vienīgi apgabalā ap Maskavu. Drošai pozitīvas attīstības prognozēšanai ar to nepietiek. Nemaz nerunājot par briesmām, ko sevī slēpj ļoti vienpusējā atkarība no lielajiem ieņēmumiem, ko nodrošina nafta un dabas gāze. Tā citās ar melno zeltu bagātīgi svētītajās valstīs, piemēram, Nigērijā vai Venecuēlā, ir aizkavējusi stabilu sabiedrisko attīstību.

Vēl kāda cita Krievijas nākotnes hipotēka attiecas uz demogrāfisko attīstību. Iedzīvotāju skaits teritorijas ziņā lielākajā pasaules valstī pēdējos 12 gados ir samazinājies gandrīz par 10 miljoniem. Desmitiem tūkstoši ciematu valsts austrumos un ziemeļos ir gandrīz pilnībā pamesti. Saistībā ar demogrāfisko krīzi prezidents Putins jau ir izteicies par krievu nācijas apdraudētību.

Samērā neskaidri ir Putina varas aparāta neseno uzbrukumu iemesli atsevišķiem krievu lielkapitālistiem. Ja pret veiksmīgā naftas koncerna “Jukos” vadītāju Mihailu Hodorkovski un viņa partneri pēkšņi iesāktās kriminālizmeklēšanas gadījumā runa patiesi būtu par likuma un taisnības ievērošanu, tad pret šādu rīcību nebūtu nekas iebilstams. Taču pastāv aizdomas, ka Putins un viņa izpalīgi ar šo manevru uz ienīsto “oligarhu” rēķina vēlas saņemt tautas aplausus. Tas Kremļa partijai varētu nākt par labu nākamajās parlamenta un prezidenta vēlēšanās. Tomēr tas nepalielinās atraktīvam investīciju klimatam nepieciešamo tiesisko drošību un transparenci.

Pēc “NEUE ZÜRCHER ZEITUNG”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas un “LV” redakcijas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.