Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Hugo Celmiņš. Divu Latvijas valdību vadītājs

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr. 131, 24.09.2003.

Lauku cilvēku vajadzību apmierināšanai kalpoja arī likums par zemes ceļiem, kuru pēc akceptēšanas parlamentā J.Čakste darīja zināmu tautai 1925. gada 10. februārī. Šis akts tika attiecināts uz visiem vispārējā lietošanā esošajiem (publiskiem) zemes ceļiem, to piederumiem un ierīkojumiem. Par publiskiem ceļiem šis akts definēja tādus ceļus, “kuri vajadzīgi vispārējai lietošanai un par tādiem atzīti no vietējām pašvaldībām un attiecīgām valdības iestādēm un kurus nevar noliegt lietot uz privātīpašuma tiesību pamata”. Visi publiskie ceļi iezīmējami saimniecību plānos. To lietošanu ierobežot vai noliegt var vienīgi Satiksmes ministrija, pagasta valde vai policija, kad apdraudēta satiksmes drošība, remonta vai pārbūves laikā un epidēmiju gadījumos.

Publiskos ceļus likums sadalīja četrās šķirās: I šķiras ceļi, kurus uztur Satiksmes ministrija ar valsts līdzekļiem; II šķiras: grantēti ceļi, kurus uztur bezmaksas klaušu kārtā un ar valsts palīdzību; III šķiras: vienkāršie zemes ceļi, pa kuriem uztur satiksmi ar vairākām saimniecībām vai kuri savieno divus augstākās šķiras ceļus un kurus uztur bezmaksas klaušu kārtā; IV šķiras: vienkāršie zemes ceļi, kuri nobeidzas vienā saimniecībā un kurus uztur attiecīgo saimniecību īpašnieki.

Ar nule apskatītajiem dokumentiem sasaucas valdības sagatavotais likumprojekts par satiksmes uzturēšanu uz ielām, šosejām un zemes ceļiem ar automobiļiem un citiem mehāniskiem satiksmes līdzekļiem. Pēc pieņemšanas Saeimā J.Čakste to izsludināja 1925. gada 5. jūnijā. Likumā bija noteikts, ka braukšanas atļaujas izsniedz apriņķu priekšnieki vai pilsētu prefekti pēc spēkratu derīguma pārbaudīšanas sevišķās komisijās. Automobili atļauts vadīt personām ne jaunākām par 18 gadiem, kuras izturējušas pārbaudījumu automobiļu vadīšanā. Pārspīlēta, protams, bija likuma prasība, ka “automobiļa vadītājam jāprot sarunāties latviešu valodā”. To neprasīja vienīgi ārvalstu diplomātisko pārstāvju šoferiem.

20. gados Latvijā attīstījās ne tikai autokustība, bet arī aviācija. Ne velti H.Celmiņš un kara ministrs R.Bangerskis 1925. gada 16. jūlijā parakstīja Satversmes 81. panta kārtībā kabineta apstiprinātos noteikumus par gaisa satiksmi Latvijā. To pirmajos pantos bija sacīts:

“1. Latvijas valsts ir vienīgā un pilnīgā noteicēja gaisa apjomā virs viņas teritorijas un teritorialiem ūdeņiem.

2. Gaisa satiksme virs valsts teritorijas un teritorialiem ūdeņiem ir brīva, ciktāļ tā nav ierobežota ar šo likumu un uz šī likuma pamata izdotiem gaisa satiksmes noteikumiem.

3. Gaisa satiksmes noteikumus šī likuma robežās izdod ministru kabinets uz satiksmes un kaŗa ministra priekšlikumu, ciktāļ likumā nav paredzēta citāda kārtība.”

Par gaisa satiksmes līdzekļiem bija uzskatāmi baloni, gaisakuģi, sauszemes un jūras lidmašīnas u.tml. ierīces, ar kurām varēja lidot. Pār ēkām un apdzīvotām vietām tie nedrīkstēja lidot zemāk par 800 metriem. Sacīkšu lidošana, mākslas, mēģinājumu un skatlidojumi virs pilsētām, miestiem un biezi apdzīvotām vietām bija aizliegti. Lidierīces, kuras pārlidoja Latvijas teritoriju bez atļaujas, uzskatāmas kā naidīgos nolūkos lidojošas, un tās varēja piespiest ar visiem līdzekļiem nosēsties.

Kara ministra paraksts stāvēja aiz Ministru prezidenta faksimila arī valdības 1925. gada 27. oktobrī akceptētajos noteikumos par kara skolu. Tās audzēkņus sauca par kadetiem un tie skaitījās aktīvā kara dienestā.

Skola sastāv no speciālu ieroču šķiru nodaļām pēc vajadzības. Katrā nodaļā uzņemamo skaitu nosaka kara ministrs. Apmācības laiks ir 3 gadi. Noteikumi paredzēja, ka skolā uzņem karavīrus un privātpersonas ar vidusskolas un augstāko izglītību ne jaunākas par 17 gadiem un ne vecākas par 27 gadiem. Visu nodaļu kadetiem bija obligāts 21 priekšmets: taktika, kara vēsture, artilērija, kara ģeogrāfija, fortifikācija, topogrāfija, latviešu valoda, viena svešvaloda (angļu, vācu vai krievu) u.c. Visiem kadetiem bija jādzīvo skolā.

Ministru kabineta sagatavoto un Saeimas pieņemto likumu par virsdienesta karavīriem J.Čakste izsludināja 1925. gada 11. aprīlī. Šā dokumenta sākumpantos bija teikts:

“1. Instruktorus, vecākos ārrindas amatos un kareivjus var atstāt pēc obligatoriskā dienesta laika nokalpošanas uz brīvām vietām virsdienestā, ja viņi paši to vēlas un attiecīgā priekšniecība atrod viņus par derīgiem virsdienestam.

Virsdienestā var pieņemt arī tos minēto kategoriju karavīrus, kuri atradušies ārpus aktīvā kara dienesta ne ilgāk par 3 gadiem no vietas.

2. Tiesība atstāt un pieņemt virsdienestā piekrīt pulka komandierim un tiesībās līdzīgam priekšniekam.

3. Virsdienestā atstāj vai pieņem uz vienu gadu; kas pēc gada vēlas atvaļināties, iesniedz par to rakstisku ziņojumu savai priekšniecībai vismaz vienu mēnesi pirms minētā termiņa notecēšanas.”

Likums noteica, ka virsdienesta karavīri saņem uzturu, apģērbu, apavus, apbruņojumu un kaujas tērpu uz tādiem pašiem noteikumiem kā obligatoriskā dienesta karavīri, bet algu un ģimenes piemaksu – pēc Kara ministrijas sadalījuma kategorijās. Pēc pirmo trīs, astoņu un 13 gadu nepārtrauktas nokalpošanas virsdienestā instruktora alga paaugstināma par 10% no pēdējās pamatalgas naudā. Pēc piecu, desmit un 15 gadu nepārtrauktas izdienas instruktori saņem vienreizēju pabalstu 3 mēnešu pamatalgas apmērā pēc pēdējā amata.

Likumā bija nosacīts, ka virsdienesta instruktoram jādzīvo savā rotā, eskadronā vai baterijā, kur viņam ierādāmas pēc iespējas atsevišķas dienesta telpas. Bez tam instruktors saņem īpašu dzīvokļa naudu pēc kara ministra noteiktām normām, bet ne mazāk par 5% no pamatalgas. Virsdienesta instruktoram, kuram ir ģimene vai kuram jāuztur trūcīgi un darba nespējīgi vecāki, ierādāms par brīvu arī dienesta dzīvoklis. Ja tas nav iespējams, tad izmantojama dzīvokļa nauda pēc kara ministra noteiktām normām, bet ne mazāka par 15% no pamatalgas.

Likums piešķīra tiesības virsdienesta instruktoriem pēc trīs gadus nokalpošanas ierindā kārtot pārbaudījumu uz virsnieka vietas izpildītāja amatu.

H.Celmiņa pirmās valdības laikā tika izstrādāti noteikumi par valsts robežu apsardzību, kurus premjerministrs un iekšlietu ministrs E.Laimiņš parakstīja 1925.gada 29.oktobrī. Pirms runājam par tiem sīkāk, jāatgādina, ka no Latvijas tapšanas līdz 1922.gada sākumam valsts robežas apsargāja karaspēks. Taču atsevišķas robežsargu divīzijas uzturēšana trīspulku sastāvā prasīja lielus izdevumus. Bez tam, beidzoties karam, nācās domāt arī par karaspēka samazināšanu. Šo iemeslu dēļ MK 1922.gada 2.februārī nolēma izformēt robežsargu divīziju, nododot robežu apsardzību Iekšlietu ministrijai. Tas deva iespēju ievērojami samazināt izdevumus robežapsardzībai.

29.oktobra aktā bija noteikts, ka valsts robežu apsardzību pārzina Iekšlietu ministrija, pie kuras šī mērķa veikšanai pastāv robežpolicija. Valsts pierobežas teritorija sadalās sekošās joslās: a) robežu joslā, b) divu kilometru joslā, c) 15 kilometru joslā un d) jūras muitas joslā. Robežu joslas platumu nosaka attiecīgie robežlīgumi ar kaimiņvalstīm. Šai joslai jābūt brīvai no ēkām, sējumiem un mežiem un brīva kustība pa to atļauta tikai robežpolicijai. Kur robežas josla nav noteikta, tās platums paredzams: 5 metri gar sauszemes robežu un 2 metri gar dabiskām šķirtnēm – upēm un ezeriem. Divu kilometru joslā robežpolicijai vajadzības gadījumā jāizpilda arī visi iekšējās policijas pienākumi. 15 kilometru pierobežas joslā robežpolicijai ir tiesības izdarīt kratīšanas, izņemšanas un aizturēšanas bez policijas vai izmeklēšanas tiesneša klātbūtnes, ja to prasa tiešo dienesta pienākumu izpildīšana. 12 jūras jūdžu ūdens izplatījumu no jūras piekrastes ūdens līnijas sauc par jūras muitas joslu. Visi šai joslā ienākušie kā Latvijas, tā ārvalstu peldošie līdzekļi, izņemot tos, kuri atrodas muitas iestāžu rajonos, padoti robežpolicijas kontrolei.

Noteikumu 2.nodaļā bija fiksēti robežpolicijas pienākumi, iekārta un pārvaldība. Robežpolicija atrodas iekšlietu resora Administratīvā departamenta pārziņā. Tā apsargā valsts robežu, apkaro kontrabandu un regulē satiksmi pār robežu. Robežpolicija darbojas kā policija uz kriminālprocesa un citu pastāvošo likumu noteikumu un iekšlietu ministra instrukciju pamata.

Noteikumu 3.nodaļā bija nosacīts, ka robežpolicijas sastāvs izraugāms pēc iespējas no atvaļinātiem karavīriem. Rajonu priekšnieku palīgi, rajona priekšnieki un apriņķu priekšnieku palīgi robežapsardzības lietās izraugāmi no rezerves virsniekiem. Robežpolicijas apgādāšanai ar valsts dzīvokļiem būvē valsts ēkas – kordonus, kur tas nepieciešams.

Noteikumu pēdējā nodaļā “Sevišķi noteikumi” bija regulētas robežpolicijas ierēdņu tiesības lietot ieročus, izpildot dienesta pienākumus. Šādi gadījumi tika noteikti, lai atsistu bruņotu uzbrukumu vai salauztu bruņotu pretošanos; ja apcietinātais bēg un uz divreizēju saucienu apstāties un brīdinājuma šāvienu gaisā tomēr neapstājas; ja uzbrukumu izdara ar nolūku atsvabināt vedamos apcietinātos vai atņemt ierēdnim viņa dienesta lietas, naudu vai dokumentus u.c. Aktā bija strikti nosacīts, ka “gadījumos, kad iespējams iztikt bez ieroča lietošanas, robežpolicijas ierēdņu pienākums ir to darīt”.

Ka vēl vienmēr ne viss bija kārtībā uz Latvijas robežām, liecināja H.Celmiņa un E.Laimiņa 1925.gada 3.novembra rīkojums par pastiprinātas apsardzības stāvokļa pagarinājumu pierobežas joslā līdz 1926.gada 15.maijam. Valsts drošības un sabiedriska miera uzturēšanas labā, bija teikts šajā dokumentā, pagarināt uz 6 mēnešiem pastiprinātas apsardzības stāvokli, kas izbeidzas 15.novembrī, 15 km garā pierobežas joslā austrumos no Rīgas-Pleskavas šosejas gar Latvijas-Igaunijas robežu līdz Latvijas robežai ar PSRS, gar visu Latvijas-PSRS robežu un uz rietumiem no pēdējās gar Latvijas-Polijas un Latvijas-Lietuvas robežu līdz Svitenes upei.

Darbojoties H.Celmiņa pirmajam kabinetam, tika pieņemti trīs svarīgi normatīvi akti izglītības laukā.

Pirmais bija Saeimas apstiprinātais likums par skolotāju pensijām, kuru Valsts prezidents publiskoja 1925.gada 16.martā. Tas attiecas uz:

— atvaļinātiem valsts un pašvaldību mācību un audzināšanas iestāžu skolotājiem (ieskaitot arī augstskolu mācībspēkus) un viņu ģimenes locekļiem;

— atvaļinātiem privātskolu skolotājiem un viņu ģimenes locekļiem, ja šīs skolas tiesības pielīdzinātas valsts skolām.

Minētajiem skolotājiem ir tiesības uz pensiju neatkarīgi no darba spēju zaudēšanas, ja viņi pilnīgi atvaļināti no dienesta, nostrādājuši ne mazāk kā 25 gadus un sasnieguši 55 gadu vecumu. Tiesība uz pensiju ir arī tiem skolotājiem Latvijas pilsoņiem, kuri atvaļināti pirms šī likuma spēkā stāšanās.

Likums noteica, ka pensiju aprēķina no augstākās skolotāja algas, kuru pensionējamā persona saņēmusi, pensiju izkalpojot Latvijas pastāvēšanas laikā ne mazāk kā trīs gadus no vietas, bet, ja pensionējamā persona nav saņēmusi no vietas vienu un to pašu algu, pensija aprēķināma pēc saņemtās augstākās algas caurmērā par trim gadiem: par nostrādātiem 10 gadiem 30%; par katru nākamo gadu pensijas norma pieaug par 22% gadā no attiecīgās algas līdz 80% no minētās algas.

Pēc pensionējamā skolotāja nāves, kā arī gadījumā, ja viņš uz tiesas sprieduma pamata zaudē pilsoņa tiesības, kas savienotas arī ar pensijas tiesību zaudēšanu, tad tiesības uz pensiju pāriet uz viņa ģimenes locekļiem – sievu un bērniem līdz pilniem 18 gadiem, turpretim pēc pensionējamās skolotājas nāves vai pensiju tiesību zaudēšanas šīs tiesības pāriet tikai uz viņas bērniem.

Ministru kabinets Satversmes 81.panta kārtībā izdeva noteikumus par privātām mācību iestādēm, kurus 1925.gada 6.augustā parakstīja Ministru prezidents un izglītības ministrs A.Kalniņš. Tajos bija nosacīts, ka šādas mācību iestādes ar izglītības ministra atļauju ir tiesības atvērt fiziskām un juridiskām personām. Šo iestāžu absolventiem izglītības un attīstības līmenis nedrīkst būt zemāks par to, kāds ir attiecīgās obligātās skolas absolventiem. Privātām mācību iestādēm var izsniegt pabalstus no valsts un pašvaldības līdzekļiem atļauto kredītu robežās. Privātskolu programma nedrīkst būt šaurāka par attiecīgo valsts skolu programmu, bet gan ir pieļaujama tās modifikācija. Šo skolu direktora un mācību spēku cenzs nedrīkst būt zemāks par attiecīgu valsts skolu direktora un mācību spēku izglītības cenzu.

Ministru prezidents, izglītības ministrs un tautas labklājības ministrs V.Salnais 1925.gada 15.oktobrī parakstīja 81.panta kārtībā pieņemtos noteikumus par atlīdzību augstskolu mācību spēkiem par papildu pienākumiem un par ārpusštata mācību spēka atalgojumu. Šajā aktā bija paredzēts, ka augstskolu mācību spēki par administratīvu pienākumu izpildīšanu saņem šādas piemaksas procentos no profesora algas: universitātē – rektors 125%, prorektors saimnieciskās lietās – 75%, prorektors studentu lietās – 50%, dekāni – 30%, centrālās bibliotēkas pārzinis – 30% utt.; konservatorijā un mākslas akadēmijā: rektors – 100%, prorektors – 60%.

Būtu grēks šajā apskatā plašāk nepastāstīt, kā H.Celmiņa valdības laikā tika diskutēts un lemts par “Latvijas Vēstneša” priekšteci laikrakstu “Valdības Vēstnesis”. Likumu par minēto izdevumu sāka apspriest I. Saeimas VII sesijas 13. sēdē 1925. gada 3. martā. Referēja publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijas loceklis V.Bastjānis. Viņš informēja: komisija nākusi pie secinājuma, ka “Valdības Vēstneša” nosaukums neatbilst saturam un tāpēc tas jāpārdēvē par “Valsts Vēstnesi”. Ziņotājam iebilda kristīgās nacionālās savienības deputāts J.Purgals, aicinot negrozīt nosaukumu tādiem valsts oficiāliem izdevumiem, kāds ir “Valdības Vēstnesis”. Tiem jāpaliek ar tradicionāliem nosaukumiem. Pēc likumprojekta apspriešanas pa pantiem to pieņēma steidzamības kārtībā pēc otrā lasījuma augstā nama VIII sesijas 8. sēdē 1925. gada 5. maijā. Likumā, kuru J.Čakste izsludināja jau 8. maijā, bija teikts:

“1. Valdības oficiālā laikrakstā “Valdības Vēstnesī” iespiežami Saeimas pieņemto likumu un lēmumu izsludinājumi, Valsts Prezidenta pavēles un rīkojumi, kā arī visu valsts un pašvaldības iestāžu un amata personu oficiāli izziņojumi.

2. Neviens nevar aizbildināties ar “Valdības Vēstnesī” iespiestu, kā arī Latvijā spēkā stājušos likumu, lēmumu, pavēļu, rīkojumu un oficiālu izziņojumu nezināšanu.

3. “Valdības Vēstnesis” jāabonē visām valsts un pašvaldības iestādēm.

4. “Valdības Vēstnesi” izdod Valsts kancleja.

5. “Valdības Vēstneša” redaktoru ieceļ ministru prezidents.

6. “Valdības Vēstnesī” iespiežamo izsludinājumu un izziņojumu ievietošanas kārtību nosaka instrukcija, kuŗu izstrādā Valsts kanclejas direktors un apstiprina ministru prezidents.”

Gan iekšpolitikas, gan vienlaikus ārpolitisks jautājums, ar kuru vajadzēja darboties H.Celmiņa kabinetam, bija vācu muižnieku sūdzība Tautu savienībai par it kā nelikumīgu agrāro reformu Latvijā. Te jāatceras, ka V.Zāmuela valdības laikā Saeima 1924. gada 14. novembrī nolēma nemaksāt par muižniekiem atsavināto zemi.

Pieci sociāldemokrātu deputāti – F.Cielēns, V.Bastjānis, K.Lorencs, M.Rozentāls un A.Petrevics parlamenta 1925. gada 29. maija sēdē iesniedza Ministru prezidentam jautājumu, vai valdība ir zinājusi par bijušo muižu īpašnieku ar Saeimas deputātu Firksu priekšgalā iesniegumu Tautu savienībai un, ja tai tas ir zināms, vai valdība ir domājusi spert visus soļus, lai attiecībā uz agrāro reformu aizstāvētu starptautiskā laukā Latvijas valsts likumdošanas suverēnās tiesības.

H.Celmiņa vietā uz deputātu jautājumu atbildēja Z.Meierovics, iepazīstinot viņus ar šīs problēmas priekšvēsturi un sūdzības saturu, savu uzstāšanos nobeidzot ar vārdiem: “Pārcelt agrāro jautājumu uz Hāgas tiesu jeb uz Tautu savienības padomi ir, no valsts viedokļa lūkojoties, nepielaižami, tādēļ valdība izlietos visus viņas rīcībā esošos līdzekļus, lai panāktu attiecīgās iestādēs šīs petīcijas noraidīšanu.”

Valdība izveidoja trīs vīru juristu komisiju, kurā ietilpa Saeimas deputāti K.Pauļuks, F.Menders un V.Zāmuels, kas, kā konsultantu pieaicinot vēsturnieku A.Švābi, sagatavoja atbildi uz muižnieku iesniegumu. Kabinets nodeva savu atbildi Tautu savienībai 1925. gada 3. novembrī, noraidot nepelnītus apvainojumus par minoritāšu tiesību ierobežošanu Latvijā un prasību samaksāt par atsavināto zemi. Ļoti svarīgs bija vēsturiskais arguments – atsavināto zemju īpašnieku senči senos laikos zemi bija atņēmuši latviešu tautai un pēc tam gadsimtiem ilgi latviešus nežēlīgi izmantojuši šo zemju apstrādāšanai. Šī jautājuma izskatīšana Ženēvā turpinājās ilgi. Tautu savienība tikai 1927. gada martā galīgi noraidīja Latvijas vācu muižnieku nepamatoto sūdzību.

Pēc Z.Meierovica traģiskās nāves autoavārijā 1925. gada 22. augustā Ārlietu ministrijas vadību uzņēmās pats premjerministrs, pildot šos pienākumus līdz kabineta darbības beigām. Ievērojamā trimdas vēsturnieka prof. E.Andersona vērtējumā, H.Celmiņš bija “stalta auguma impozanta persona ar stingru stāju un noteiktiem uzskatiem, kurus viņš nebaidījās paust atklātībā (..). Ar savām izkoptām manierēm un stāju viņš imponēja ārzemju diplomātiem. Viņa vājība bija neuzmanība sarunās, un viņa izteicieni bija bieži nediplomātiska rakstura”. Kritiskāk par H.Celmiņu savos memuāros “Laikmetu maiņā”, kuri 60. gados iznāca Zviedrijā un nesen arī Latvijā, izsacījies F.Cielēns. Viņš raksta, ka H.Celmiņš “nekad nebija interesējies par ārpolitiku un šī nozare viņam bija sveša. Viņa laikā šī ministrija tikai kārtoja rutīnas lietas un pildīja parasto diplomātisko prezentāciju”.

Taču nevar neredzēt, ka H.Celmiņa pirmās valdības laikā Latvija parakstīja ne vienu vien sev izdevīgu divpusēju vienošanos un vairākas globālas konvencijas. Kabinets 1925. gadā akceptēja 28 šādus dokumentus. To vidū īpaši atzīmējamas tirdzniecības konvencijas ar Franciju, Zviedriju, Holandi, Šveici un Islandi, tirdzniecības un kuģniecības līgumi ar Ungāriju, Somiju, Norvēģiju un Dāniju, kā arī draudzības līgums ar Turciju.

Viens no pirmajiem H.Celmiņa valdības ārpolitiskajiem aktiem bija viņa un Z.Meierovica 1925. gada 9. janvārī parakstītais Latvijas konsulārais reglaments. Tas noteica, ka valsts konsulārie pārstāvji ir ģenerālkonsuli, konsuli un patstāvīgi vicekonsuli. Konsulārā dienesta virsvadītājs ir ārlietu ministrs. 1925. gadā Latvijai bija vairāk nekā 70 konsulāro pārstāvniecību.

1925. gada oktobra sākumā notika 2. Saeimas vēlēšanas. Jauno valdību sastādīja Kārlis Ulmanis. Līdz ar to H.Celmiņa kabinets, nostrādājis 12 mēnešus un 4 dienas, 1925. gada 23. decembrī darbu beidza.

Turpmāk — vēl