Par ostu likuma grozījumu otrreizēju caurlūkošanu

Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai

Jūsu ekselence!

Rīgas domes vārdā lūdzu Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. pantā paredzētās tiesības un neizsludināt Saeimā 2003. gada 25. septembrī pieņemto likumu “Grozījumi “Likumā par ostām”” un nodot to otrreizējai caurlūkošanai šādu motīvu dēļ.

Uzskatu, ka šie grozījumi likumā būtiski un nepamatoti ierobežo Rīgas pašvaldības tiesības rīkoties ar savu mantu, tie ir pretrunā ar dažiem jau spēkā esošiem likumiem un 1985. gadā pieņemto Eiropas hartu par vietējo pašvaldību.

Grozījumi likumā ir pretrunā arī ar demokrātiskas valsts tiesību pamatprincipu par samērību un proporcionalitāti, ierobežojot pašvaldības kā patstāvīga tiesību subjekta tiesības un tiesiskās patvaļības principu.

Saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām” pašvaldība publisko tiesību jomā ir ar juridiskās personas statusu un tā patstāvīgi realizē un piedalās civiltiesiskās attiecībās. To garantē arī Latvijas Civillikuma 1407. pants. Obligāta juridiskās personas pazīme ir mantas nošķirtība tādā līmenī, ka tā tiesīga patstāvīgi izlemt visus jautājumus par rīcību ar savu mantu, arī gadījumos, kad jānes atbildība par uzņemtajām saistībām.

Šāds statuss ir arī valstij, kas savu rīcībspēju realizē caur attiecīgām institūcijām. Tātad Civillikuma izpratnē attiecībā uz rīcību ar mantu valsts un pašvaldība kā patstāvīga juridiska persona ir bez prioritātēm. Pašvaldība šajā aspektā nav valsts sastāvdaļa, līdz ar to, izšķirot mantiskus strīdus civilprocesuālā nozīmē starp valsti un pašvaldību, var būt prasītāja un atbildētāja attiecības.

Šis princips ir nostiprināts arī likuma “Par pašvaldībām” 14.p. 1.d. 2. punktā, ka pašvaldībām ir tiesības iegūt un atsavināt kustamo vai nekustamo mantu. Likuma 21. pants paredz, ka tikai dome ir tiesīga lemt par pašvaldības nekustamā īpašuma atsavināšanu vai ieķīlāšanu.

Šīs normas visā pilnībā atbilst Civillikuma 927., 928.p. nostiprinātam principam par to, ka īpašums ir pilnīgas varas tiesības pār mantu un aprobežojumi ir izņēmums, bet ikvienai interpretācijai jābūt par sliktu aprobežojumam.

Arī osta, šajā gadījumā Rīgas osta, ir pašvaldības īpašuma sastāvdaļa, kurā Rīgas pašvaldība ir veikusi būtiskus finanšu un materiālo resursu ieguldījumus.

Šobrīd Rīgas ostā valstij pieder tikai 36% zemes, Rīgas pašvaldībai — 24%, privātpersonām — 17%, bet pārējā ir nereģistrētā zeme. Citu īpašumu lielākā daļa pieder pašvaldībai.

Tādējādi, izdarot grozījumus “Likuma par ostām” 8.p.3.d., ka Rīgas ostas valdē ir septiņi valdes locekļi: trīs pašvaldības pārstāvji, kurus amatā ieceļ ar Rīgas domes lēmumu, bet četrus valdes locekļus amatā iecels Ministru kabinets, turklāt ikviens lēmums tiks pieņemts, ja par to nobalsos ne mazāk kā četri valdes locekļi, valdībai piešķir ekskluzīvas tiesības pieņemt jebkuru lēmumu, tajā skaitā par pašvaldības kompetencē esošu jautājumu, nerēķinoties ar pašvaldības viedokli, bet prasot tās atbildību.

Pašvaldības īpašums vistiešākā veidā skar tās ekonomisko pamatu un budžetu, tā veidošanu un izpildi. Līdz ar to, atņemot pašvaldībai tiesības patstāvīgi izmantot savu mantu, kas ir arī budžeta resursi, grozījumi likumā ir pretrunā ar likumu “Par pašvaldību budžetu”.

Minētā likuma 7.p. noteikts, ka pašvaldības budžeta izstrādē, apstiprināšanā un izpildē ir patstāvīgas un valsts pārvaldes institūcijas nedrīkst iejaukties.

Grozījumi likumā “Likums par ostām” 8.p.3. daļā ir pretrunā ar Eiropas hartu “Par vietējo pašvaldību”, kuru Saeima ir ratificējusi. Hartas 4. pantā ir noteikts, ka vietējām valsts varas institūcijām piešķirtās pilnvaras parasti ir pilnīgas un ekskluzīvas, bet prioritāte realizēt publiskos pienākumus ir tās valsts varas institūcijai, kura atrodas vistuvāk pilsoņiem. Savukārt lēmumu pieņemšanas procesā par jautājumiem, kas tieši attiecas uz vietējām valsts varas institūcijām, ir nepieciešams konsultēties ar tām.

Šie principi tika ignorēti, kas liecina par varas centralizāciju, lemjot arī tos jautājumus, kuri ar likumu noteikti kā pašvaldību pastāvīgas funkcijas.

Nedz likumprojekta sagatavošanas laikā, nedz to pieņemot, tā arī netika minēti juridiski korekti fakti vai ar tiesību aizsargājošo institūciju nolēmumiem apstiprināti argumenti, kāpēc nepieciešama centrālās izpildu varas paplašināšana attiecībā uz Rīgas pašvaldību un Rīgas ostu tajā skaitā.

Gada laikā šie ir jau ceturtie grozījumi likumā, kas no tiesiskās paļāvības viedokļa Rīgas ostai traucē tās uzņēmējdarbībā un sakaros ar sadarbības partneriem. Tas rada viņos nedrošību, vai osta varēs uzņemtās saistības izpildīt.

Uzskatu, ka, pieņemot grozījumus likuma “Likums par ostām” 7. pantā un attiecīgi papildinot pārejas noteikumus ar 10. punktu, ir pārkāptas Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta 1. daļas 2. punkta prasības.

Saskaņā ar šiem grozījumiem Ministru kabinets tiek pilnvarots apstiprināt Rīgas ostas pārvaldes nolikumu. Ir pamats uzskatīt, ka tas būs normatīvs akts, ar kuru apstiprinās nolikumu.

Ministru kabineta iekārtas likuma norma paredz, ka tādā gadījumā likumdevējam jāformulē noteikumu satura galvenie virzieni. Kā redzams no likuma grozījumiem, tas nav izdarīts, līdz ar to Saeima nav izpildījusi likuma prasības.

Ņemot vērā iepriekš izteiktos motīvus un argumentāciju, saskaņā ar Satversmes 71.p. prasībām lūdzu Jūs š.g. 25. septembrī pieņemto likumu “Grozījumi “Likumā par ostām”” nosūtīt Saeimas priekšsēdētājai un prasīt minētā likuma otrreizēju caurlūkošanu.

Ar cieņu —

Gundars Bojārs,

Rīgas domes priekšsēdētājs

2003. gada 29. septembrī