Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Hugo Celmiņš. Divu Latvijas valdību vadītājs

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr. 131, 24.09.2003.,

Nr.134, 30.09.2003.

Šajā dienā notika valdības pēdējā sēde, kurā Ministru prezidents griezās pie saviem darba biedriem ar šādu uzrunu:

“Augsti godātie kolēģi! Mūsu valdības deklarācija, stājoties darbā, bija īsa, bet skaidra: 1) kārtība un drošība zemes iekšienē, drošība un miers uz ārieni, 2) sabalansēts valsts budžets un laba valsts saimniecība un 3) status quo sociālā likumdošanā.

Viena gada darbības laikā laba daļa nodomātā darba ar sekmēm veikta.

Zeme ir nomierinājusies, radusies sabiedrības uzticība un paļaušanās uz valsts varu, pilsoņi var nodoties mierīgam darbam. Iekšējās kārtības un drošības “proves akmeņi” – 1. maijs un, galvenais, Saeimas vēlēšanas, kad politisko kaislību viļņi sasniedz visaugstāko stāvokli, – rādījuši, ka dzīve sākusi ritēt bez traucējumiem. Kā nopietnāki valdības soļi turpmākās valsts drošības un miera labā minami valsts bruņošanās plāns, kas izvedams tuvākos piecos gados, un robežu aizsardzības reorganizācija. Ārējā politikā ar sekmēm turpināta draudzīgo attiecību uzturēšana un izkopšana ar kaimiņu valstīm. Kā jauns panākums uzskatāmas ievadītās sarunas par tirdzniecības līguma noslēgšanu ar Lietuvu un saimniecisko attiecību nokārtošana ar Krieviju, kas ievadīta no Latvijas saimnieciskās delegācijas Maskavā.

Solītā valsts budžeta sabalansēšana 1925./1926. gadam no mūsu valdības ar sekmēm izdarīta. Arī budžeta projekts 1926./1927. gadam no finansu ministra kunga sastādīta bez iztrūkuma. Tas no mums liels pakalpojums nākamai valdībai. Bet pagājušā gadā vispasaules saimnieciskie apstākļi un stāvoklis vispārīgi pasliktinājušies. Tas atstājis iespaidu arī uz Latvijas saimniecisko stāvokli. Lai uzlabotu valsts tirdzniecisko bilanci, valdība laikā ievadījusi noteiktu jaunu virzienu valsts saimnieciskā politikā. Valdība pieņēmusi konkrētu praktisku valsts saimniecības plānu, kas realizējams nekavējoties vistuvākā laikā un kura galvenais nolūks ir eksporta pavairošana, bet importa samazināšana. Mūsu valdība nepārprotami deklarējusi lauksaimniecības, kā Latvijas galvenās ražojošās nozares, aizsardzību uz vienādiem pamatiem ar rūpniecību, un savā Saeimai iesniegtā muitas tarifu projektā ievedusi arī aizsargu muitu uz rudziem. Tas ir nepārprotams žests jaunā virzienā. Tautas vietnieku un jaunās valdības koalīcijas darīšana, vai to ievēro un pieņem vai ne. Par lauksaimniecības interesēm valdība ir stāvējusi arī, izlemjot pozitīvi laukstrādnieku ievešanu vasaras mēnešos no ārzemēm (Lietuvas).

Sengaidītā ārējā aizņēmuma jautājumā ievadītās sarunas, liekas, nonākušas ļoti tuvu labvēlīgam gala mērķim. Un tiešām ir laiks, ka atvieglo nodokļu nastu, ko nes tagadējā paaudze, sedzot ārkārtējus valsts izdevumus, piemēram, Jelgavas-Liepājas dzelzceļa būvi, — uzliekot to nākamām paaudzēm, kuras pašas baudīs šo ārkārtējo izdevumu augļus.

Valdība caur finansu ministri ir darījusi arī visu iespējamo iespaidu uz Latvijas bankas kredīta politiku, novēršot nepareizo pārmērīgo importa veicināšanu.

Sociālā likumdošanā, kā solīts, ieturēts nepieciešamais status quo. Bet valdība nav neko iebildusi, turpretim atbalstījusi skolotāju pensiju likuma pieņemšanu, atzīstot to par lietderīgu.

No daudziem ievadītiem un izšķirtiem likumdošanas jautājumiem kā svarīgi minami ministriju iekārtu likumprojekti un ierēdņu amata kategoriju un algu likumi, kuri jautājumā, pēc manas dziļas pārliecības, izšķirti ļoti pareizi valdības rīcībā atvēlēto līdzekļu robežās, turot priekš acīm tālāku mērķi – nevajadzīgās ierēdņu armijas samazināšanu.

Mūsu valdības galvenais solījums bija turpināt izkopt un sargāt visu iepriekšējo valdību labās tradīcijas, stiprināt mūsu jauno valsti politiskā, saimnieciskā un kulturālā laukā.

To pēc savas labākās saprašanas un spēkiem esam centušies pildīt.

Pagodinos izteikt Jums, mīļie kolēģi, sirsnīgāko pateicību par labo gribu strādāt un par ziedotiem spēkiem Jūsu resoros un kopīgā valdības darbā. Sevišķi pateicos par sirsnīgo sadarbību Ministru kabinetā, tāpat par labām, sirsnīgām attiecībām pret mani un savā starpā. Atļaujos, šķiroties, Jums novēlēt vislabākās sekmes un panākumus arī Jūsu turpmākā darbā.”

Valdības locekļu vārdā H.Celmiņam atbildēja satiksmes ministrs J.Pauļuks: “Augsti godāts Prezidenta kungs! Šodien, šķiroties no kopējā darba, kuru esam vairāk nekā gadu strādājuši, pēc Jūsu vārdiem, ar panākumiem, Jūs uzsvērāt labo saprašanos, kāda pastāvējusi starp Jums un mums un mūsu pašu starpā; tas nozīmē, ka mēs visi esam sapratuši savus atbildīgos pienākumus, ko mums uzlikusi suverēnā tauta. Varat būt pārliecināti, ka esam pielikuši visas pūles, lai sekmīgāki varētu veikt savus pienākumus pret valsti; tas bija iespējams, pateicoties Jūsu lietpratīgai vadībai. Varam aiziet ar pārliecību, ka esam darījuši pēc labākās apziņas. Novēlu jaunā kabineta locekļiem strādāt tādā pašā saticībā, kā to darījām mēs, un atļaujos izteikt Jums, Prezidenta kungs, savu un visu kolēģu sirsnīgāko pateicību un atzinību.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307. f., 1. apr., 1338. l., 301.-303. lp.)

Ar to arī H.Celmiņa pirmās valdības mūžs bija galā.

Pa otram lāgam vadot valdību

Latvijas 3. Saeimas vēlēšanas notika 1928. gada oktobrī. Parlaments sāka darbu 6. novembrī, ievēlot par priekšsēdētāju Dr.Paulu Kalniņu, priekšsēdētāja pirmo biedru — Albertu Kviesi, otro biedru — prof. Jāzepu Rancānu un sekretāru — Jāni Breikšu.

Augstā nama pirmās sesijas 6. sēdē 27. novembrī J.Breikšs nolasīja šādu Valsts prezidenta Gustava Zemgala rakstu:

“Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs

Pagodinos ziņot Jums, augsti godājamais priekšsēdētāja kungs, ka, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 56. pantu, esmu uzaicinājis Saeimas deputātu Hugo Celmiņu sastādīt ministru kabinetu.”

H.Celmiņš, kas, protams, bija strādājis šim mērķim jau pirms valsts galvas oficiālā paziņojuma, varēja lūgt parlamenta sekretāru Saeimas 30. novembra kopsēdē nolasīt viņa rakstu. Tajā bija teikts:

“Augsti godāts priekšsēdētāja kungs!

Izpildot Valsts prezidenta kunga š.g. 23. novembra uzdevumu, pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka esmu sastādījis ministru kabinetu sekošā sastāvā:

Ministru prezidents

Hugo Celmiņš

Ārlietu ministrs Antons Balodis

Finansu ministrs Ansis Petrevics

Iekšlietu ministrs

Eduards Laimiņš

Izglītības ministrs

Eduards Ziemelis

Kara ministrs Antons Ozols

Satiksmes ministrs

Fridrihs Ozoliņš

Zemkopības ministrs

Arturs Alberings

Tautas labklājības ministrs

Vladislavs Rubulis

Tieslietu ministrs

Balduins Disterlo

Zemkopības ministra biedrs ar balsstiesībām kabinetā

Staņislavs Ivbulis.”

Tūdaļ pēc tam jaunais premjerministrs nolasīja valdības deklarāciju. Ārpolitikā viņš solīja turpināt nostiprināt un veidot tālāk Latvijas starptautiskās attiecības, atbalstot vispirms miera centienus Austrumeiropā un aktīvi darbojoties Tautu Savienībā. Kabinets centīsies uzturēt un paplašināt Latvijas un Igaunijas politisko savienību uz ciešas ekonomiskās un kultūras sadarbības pamatiem. Sevišķu uzmanību veltīs arī draudzīgu attiecību padziļināšanai ar Lietuvu un visām citām Baltijas reģiona valstīm. Saimnieciskos sakarus ar ārvalstīm paplašinās, slēdzot jaunus ekonomiskos līgumus.

Iekšpolitikā valdība iestāsies par stingru administratīvo varu, centīsies nodrošināt mieru un kārtību un nesaudzīgi apkaros pretvalstisku elementu noziedzīgu darbību. Tā rūpēsies par stingru robežu apsardzību, par labi apmācītu armiju un gādās, lai tur valdītu patriotisms un valstiskums.

Kabinets solīja gādāt par agrārās reformas pabeigšanu, pasteidzinot zemes un mežu novērtēšanu un jaunsaimniecību koroborēšanu, kā arī to apbūvi un nostiprināšanu. Īpašu uzmanību pievērsīs jaunsaimniecību ierīkošanai un atbalstīšanai uz nekultivētām zemēm. Latgalē paātrinās sādžu sadalīšanu. Turpinot agrāro reformu, valdība stingri aizstāvēs un ieturēs privātīpašuma principu kā uz jaunsaimnieku, tā vecsaimnieku zemēm. Valdība gādās par karā izpostīto saimniecību pilnīgu atjaunošanu ar lētu kredītu un pabalstiem. Visnopietnāko vērību veltīs lauksaimniecības ražības un ienesības pacelšanai. Veicinās mākslīgo mēslu, lauksaimniecības mašīnu un spēkbarības palētināšanu. Piegriezīs sevišķu uzmanību meliorācijai, sevišķi Latgalē.

Valdība tāpat kā lauksaimniecību atbalstīs zivkopību un zvejniecību, palētinot un paplašinot kredītus zvejnieku rīkiem un piederumiem. Izbūvēs zvejas ostas, realizēs zvejniecības likumu un piešķirs līdzekļus kuģniecības attīstībai.

Kabinets solīja rūpēties par rūpniecības pacelšanu, gādājot par kredītiem un tirgu kā iekšzemē, tā ārzemēs, cenšoties sašaurināt industrijas ražojumu importu un veicinot to eksportu. Tā pabalstīs amatniekus un veicinās mājrūpniecību, atvēlot vajadzīgo finansējumu.

Gādājot par satiksmes ceļiem, valdība veicinās dzelzceļa tīkla paplašināšanu, izmantojot šim nolūkam arī privātkapitālu. To pašu darīs ar zemes ceļiem. Atvieglos zemniekiem uzkrautās ceļu klaušu nastas. Paplašinās un palētinās telefona tīklu.

Mazliet neparasti saucās programmas pēdējā daļa “Izglītības, kultūras un baznīcas laukā”. Lai gan Latvijā baznīca bija šķirta no valsts, H.Celmiņa valdība paredzēja skolās turpināt “piegriezt nopietnu vērību ticības mācības pasniegšanai”. Līdztekus tam tā solīja veltīt vislielāko vērību kultūras veicināšanai un izkopšanai kā pilsētās, tā sevišķi laukos, rūpēties par sistemātisku skolas un ārpusskolas izglītību.

Kabineta deklarācijas apspriešanā piedalījās 22 visu frakciju deputāti, gan uzteicot, gan arī kritizējot šo dokumentu. Viņu runasvīri iesniedza ne, kā parasti, divas, bet trīs pārejas formulas. Kabinetu atbalstošie tautas vietnieki ierosināja: “Noklausījusies valdības deklarāciju un debates pie tās, Saeima pāriet uz nākošo dienas kārtības punktu.” Tā dēvētā strādnieku un zemnieku (resp. komunistu) frakcija proponēja: “Ievērojot to, ka jaundibināmā valdība apdraud Latvijas darba ļaužu tiesisko un saimniecisko stāvokli, izsakām tai protestu un neuzticību.” Kreisie sociāldemokrāti ieteica: “Noklausījusies ministru prezidenta deklarāciju, Saeima izsaka ministru kabinetam neuzticību.” Balsošanā, saņemot 54 deputātu atbalstu, uzvarēja pirmā formula. Pret H.Celmiņu valdību balsoja 40 parlamentārieši. Atturējušos nebija.

Jauno kabinetu veidoja zemnieku bloks (Zemnieku savienība un Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija) un labā spārna partijas, iesaistot Latgales pārstāvjus (V.Rubulis, S.Ivbulis) un minoritātes (B.Disterlo). Trimdas vēsturnieka un jurista Ā.Šildes vērtējumā, H.Celmiņš “pulcināja ap sevi inteliģentus un darbīgus ministrus”.

Kā gandrīz jebkurā valdībā, arī šajā kabinetā laika gaitā notika dažas izmaiņas. B.Disterlo vietā 1929. gada 24. janvārī nāca cits vācbaltietis — B.Bērents. Tā paša gada 20. decembrī par kara ministru kļuva ģen. M.Vācietis. Pats premjerministrs 1930. gada 5. februārī uzņēmās arī Ārlietu ministrijas vadību.

Pirmās nopietnās kaujas kristības H.Celmiņa valdībai vajadzēja izturēt, apspriežot Saeimas III sesijā 1929. gada pavasarī valsts budžetu 1929./1930. saimniecības gadam (budžeta periods likumā bija noteikts no 1. aprīļa līdz 31. martam).

Pēc tradīcijas referents šajā jautājumā bija augstā nama budžeta komisijas priekšsēdētājs. Tālab 19. aprīlī pirmais uz tribīni devās deputāts zemsavietis V.Gulbis. Savuties atkal pēc tradīcijas Saeimas pārstāvja runai sekoja finansu ministra A.Petrevica uzstāšanās valdības vārdā, citiem vārdiem runājot, referāts par budžeta projektu.

Raksturojot budžeta ienākumu daļu, ministrs atzīmēja, ka visvairāk līdzekļu dod Finanšu ministrija: 1925./1926.g. — 83%, 1926./1927.g. — 79%, 1927./1928.g. — 79%, 1928./1929.g. — 82%, 1929./1930.g. — 81%. Tiešie nodokļi: apdrošināšanas, ienākumu, naudas kapitālu, nekustamās mantas, mantojumu un dāvinājumu, tirdzniecības un rūpniecības un patentu nodoklis dod 9,2% no budžeta. Netiešos nodokļus sniedza linu monopols, akcīze, spirta monopols, ievedmuita un izvedmuita. Zināms ienākumu avots bija nodevas — zīmognodoklis, muitas nodevas, kuģu nodoklis u.c.

Runājot par izdevumiem, A.Petrevics konstatēja, ka no 1926./1927. līdz 1929./1930. gadam vislielāko pieaugumu uzrāda sociālā apgāde un darba aizsardzība, pēc tās sanitārā uzraudzība un tautas veselība. Samazinājušies izdevumi valsts parādu atmaksai, pārvaldes iestādēm un valsts aizsardzībai. Pēdējai visvairāk — no 45 milj. latu 1925./1926. gadā līdz 39 milj. latu 1928./1929. gadā. Jaunā budžeta projektā šis skaitlis bija noslīdējis vēl zemāk — līdz 34 milj. latu. Izglītības ministrijas budžets bija paredzēts 18 milj. latu, Tautas labklājības ministrijas — 17,7 milj., Finanšu ministrijas — 14 milj., Zemkopības — 6,5 milj. latu. Šo resoru izdevumus paredzēja palielināt.

Ārkārtējo izdevumu grupā visvairāk līdzekļu bija domāts piešķirt pašai Finanšu ministrijai — 22,3 milj. latu. Taču tas bija par 7,4 milj. latu mazāk nekā iepriekšējā budžeta gadā. Visvairāk bija plānots palielināt piešķīrumu Satiksmes ministrijai, sasniedzot 17,9 milj. latu, un Zemkopības ministrijai 3,3 milj. latu. Ministrs paskaidroja, ka tas domāts ceļu būvei, meliorācijai un ūdensceļu regulēšanai. Visskopāk ar ārkārtējiem izdevumiem varēja rēķināties Tieslietu ministrija — tikai 2,5 tūkstoši latu, Iekšlietu ministrija — 12 tūkstoši latu un Ārlietu ministrija — 25 tūkstoši latu. Komentāru šiem skaitļiem A.Petrevica referātā diemžēl nebija.

V.Gulbja un A.Petrevica ziņojumiem sekoja spraigas debates 16 Saeimas sēdēs, kurās piedalījās visu frakciju pārstāvji, kamēr budžeta projekts, kuru bija izstrādājusi Finanšu ministrija un akceptējis Ministru kabinets, tika pieņemts 1929. gada 17. maijā ar 51 balss vairākumu, pret balsojot 33 deputātiem, saprotams, ar nevienu vien korekciju. Tas bija liels H.Celmiņa valdības panākums. Gandrīz pēc tāda paša, ja var teikt, scenārija noritēja valsts finanšu likuma apspriešana pēc gada, tāpēc par to nerunāsim.

H.Celmiņa otrā valdība turpināja nostiprināt izpildvaras institūcijas. Pamatojoties uz 1928. gada aprīlī pieņemtajiem ministriju iekārtas vispārīgajiem noteikumiem, tā izstrādāja un Saeima apstiprināja atsevišķu resoru iekārtas likumus. Savus struktūras aktus dabūja Izglītības ministrija (1929), Tieslietu ministrija (1930), Tautas labklājības ministrija un Zemkopības ministrija (abas 1931). Piemēra pēc aplūkosim nedaudz sīkāk pēdējo likumu.

Tajā bija noteikts, ka Zemkopības ministrija “pārzina un izmanto valstij piederošās zemes, mežus un ūdeņus, veicina lauksaimniecību un zvejniecību, izvedzemes ierīcību, pārzina veterinārās lietas un veic citus uzdevumus saskaņā ar atsevišķiem likumiem un noteikumiem”. Ministrijas sastāvdaļas ir: zemkopības departaments, meliorācijas departaments, mežu departaments un veterinārpārvalde. Pastāv ministra biedra amats. Ministrijā ir juriskonsultācija. Zemkopības departamenta galvenās struktūrvienības bija: lauksaimniecības pārvalde, mērniecības daļa, zemes vērtēšanas daļa un administratīvi saimnieciskā daļa. Lauksaimniecības pārvaldes sastāvdaļas bija: zemkopības daļa, lauksaimniecības skolu nodaļa, lopkopības nodaļa, zvejniecības un zivkopības nodaļa, būvniecības nodaļa un meteoroloģiskais birojs. Zemkopības departamenta vietējie orgāni bija apriņķu mērnieki, kas pārzina zemes ierīcības un mērniecības darbus un departamenta ziņā esošo zemju un ūdeņu iznomāšanu.

Cik zināms, 20. un 30. gados nebija pieņemts (vismaz Latvijā) runāt un rakstīt par valdību darbības pirmajām 100 dienām. Taču tas neko nenozīmē, ka sabiedrību neinteresēja šis jautājums. Ne velti H.Celmiņa runa Zemnieku savienības 14. kongresā saucās “Valdības uzdevumi un darbība pirmos 5 mēnešos” (“Brīvā Zeme”, 1929, 30.apr.).

Aplūkojot valsts iekšpolitiku un ārpolitiku, premjerministrs, kā jau labi tendēts politiķis, vispirms norādīja, ka valdība, rūpējoties par zemes drošību, modri seko komunistu darbībai, izdara kratīšanas un arestus, likvidē pretvalstiskas šūniņas. Valsts varas groži ir stingri kabineta rokās.

Noslēgts tirdzniecības līgums un satiksmes konvencija ar Poliju. Neveicas šajos jautājumos ar Lietuvu, bet tā nav Latvijas vaina. Muitas ūnijas līgums ar Igauniju virzās uz priekšu. Ar Krieviju parakstīts Ļitvinova protokols (tas, tāpat kā 1928. gadā noslēgtais Briāna-Keloga akts, noraidīja karu kā politisku mērķu sasniegšanas līdzekli — R.T.).

H.Celmiņš atzīmēja, ka notiek valsts saimnieciskā kursa maiņa. Budžets ir jāsamazina. Ienākumi jāpalielina nevis uz nodokļu, bet ārējo aizņēmumu rēķina. Reformēs nodokļu sistēmu un sociālo apgādību. Ievērojami palielinās izdevumus zemesceļu izbūvei.

Kabineta vadītājs informēja, ka koalīcijā ir 57 deputāti no 16 frakcijām. Opozīcija ir ļoti stipra un asa. Tā iesniedz daudz interpelāciju un jautājumu, kas traucē Saeimas un valdības darbu. Tiek kavēta daudzu nepieciešamu likumu pieņemšana.

H.Celmiņš, atkāpjoties no tradīcijas, pat Jaungada rakstu nosauca “Panākumi un uzdevumi” (“Brīvā Zeme”, 1930, 2. janv.). Tajā viņš mēģināja atbildēt uz jautājumu, kā valdība pilda savu deklarāciju. Premjerministrs pārspīlētā optimismā apgalvoja, ka tās liela daļa “pilnā mērā izpildīta”. Tas sevišķi attiecas uz valsts drošību un plūdu posta (1929. gadā — R.T.) novēršanu. Valsts saimnieciskā kursa maiņa par labu lauksaimniecībai ievadīta, bet tā prasīs daudz enerģijas un ilgāku laiku. Taupība valsts izdevumos arī uzdūrusies kavēkļiem. Bet, paaugstinot algas, uzlabots valsts darbinieku materiālais stāvoklis. Taču, no otras puses, kā atzīmēja publikācijas autors, “pārspīlētai (? — R.T.) likumdošanai pieteikts karš ar valdības izdotiem slimokasu likuma grozījumiem”. H.Celmiņš solīja nežēlot līdzekļus lauksaimniecībai, meliorācijai un zemesceļiem. Viņš atkal sūkstījās, ka valdības darbu kavē neapmierinātie sociāldemokrātiskie opozicionāri. Valdības gāšanas nolūkā viņi organizēja Saeimas ārkārtēju sesiju. Protestējot pret 81. panta kārtībā pieņemto slimokasu likumu, viņi pat organizēja ģenerālstreiku. Izņemot neuzticības izteikšanu kara ministram A.Ozolam, visi opozīcijas pieprasījumi ir noraidīti. Iekšējā opozīcija koalīcijā likvidēta, nomainot tieslietu un kara ministru.

Nedēļu vēlāk — 10. janvārī — tā pati “Brīvā Zeme” ievietoja H.Celmiņa rakstu “Pilsoņu politiskā aktivitāte”. Tā autors neprasīja, lai katrs pilsonis ziedo sevi vienīgi politikai, bet prasīja piedalīties savas partijas (lasi: Zemnieku savienības — R.T.) darbā, izkopt pilsonisko apziņu un pareizus politiskus uzskatus. Reizi trijos gados jāpiedalās Saeimas vēlēšanās. Premjerministra ieskatā, jāizskauž mazās partijas vai tām jāapvienojas, jo sadrumstalotība apgrūtina Saeimas likumdošanas darbu un vairākuma valdības sastādīšanu. Pilsonībai jābūt organizētai lielās politiskās partijās.

Tirdzniecības un rūpniecības žurnāls “Latvijas Tirgotājs” 1930. gada 1./2. laidienā publicēja premjerministra apskatu “Latvijas tirdzniecības bilance”. Tajā bija konstatēts, ka bilance ir negatīva: valsts 1929. gadā bija importējusi preces ar 362 milj. latu, bet eksportējusi tikai par 271 milj. latu. Vislielākais imports — 148 milj. latu vērtībā — bija no Vācijas. Taču eksports uz turieni līdzinājās tikai 72 milj. latu. Latvijas eksportā galveno vietu — ap 50% — ieņēma lauksaimniecības ražojumi (20% — lini, 20% — sviests un 10% — pārējais).

Turpmāk — vēl