Kad Latvijā būs budžets bez deficīta

Helmuts Ancāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes priekšnieks

Foto: A.F.I.

Pēc intervijas Latvijas Radio 30. septembra raidījumā “Aktuālā intervija” plkst. 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Valsts budžeta projektu vakar bez neviena iebilduma pieņēma valdība, un tagad līdz 1.decembrim tas jāapstiprina Saeimai. Finanšu ministrs saka, ka negaidot dažādu sabiedrības grupu protestus, jo budžetā galvenais esot iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanās. Kāds tad ir mūsu valsts budžets un kādu valsts attīstību tas sola tuvākajā nākotnē, par to šodien “Aktuālajā intervijā” runāsim ar Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāju Helmūtu Ancānu. Ar asām diskusijām un aicinājumiem “meklēt sevī zvērus” ministrijas iepriekš bija spiestas nedaudz pievilkt jostas, lai sasniegtu premjera mērķi — divu procentu budžeta deficītu. Ekonomisti norāda, ka tādēļ Latvija varētu nonākt neizdevīgā pozīcijā pret citām Eiropas Savienības kandidātvalstīm, kuras atļaujas veidot budžetus ar lielāku deficītu, tādējādi iegūstot vairāk līdzekļu savai attīstībai. Jūsuprāt — vai Latvija šeit paliek zaudētājos?

Helmūts Ancāns: — Es domāju — noteikti ne, jo jāsaprot arī, ka budžeta deficīta lielums nav nekāds attīstību veicinošais faktors, un pašreiz tajās kandidātvalstīs, kur visaugstākie budžeta deficīti, attīstība ir vislēnākā. Mums ir jāskatās arī uz priekšu, jo šīs valstis sastapsies ar ļoti nopietnām problēmām, un būtībā Prodi kunga aicinājums nesteigties ar eiro ieviešanu ir tieši adresēts tādām valstīm kā Ungārijai, Polijai, Čehijai, kur šie budžeta deficīti ir ļoti nopietna problēma, kas pašreiz un pat pārskatāmā nākotnē nav atrisināma, līdz ar to tās tiek atturētas no eiro ieviešanas, tātad — no visu šo ekonomisko labumu saņemšanas, kas ir saistīts ar vienotās valūtas ieviešanu.

— Māstrihtas kritērijos ir pieļauts deficīts līdz trim procentiem, tātad neviens mums neprasa sajozt jostas līdz šiem diviem.

H.Ancāns: — Nē, pievienojoties Eiropas Savienībai, mums jāatceras, ka uz mums iedarbojas tā sauktais stabilitātes un izaugsmes pakts, kas nosaka to, ka normāli biznesa ciklā, tātad gan kāpumos, gan kritumos, budžeta deficītam vajadzētu būt vai nu sabalansētam, vai ar nelielu pārpalikumu. Un tikai atsevišķos ekstremālos recesijas gadījumos šis lielums var sasniegt minētos trīs procentus. Tātad pašreiz mums nav nekādu recesīvu, Latvijas ekonomika attīstās ļoti strauji, un, ja šādā situācijā mēs censtos vēl palielināt budžeta deficītu, tā būtu pilnīgi nepamatota un, es pat teiktu, pilnīgi neizskaidrojama politika.

— Jūsuprāt – cik ilgā laikā Latvija varētu sasniegt bezdeficīta budžetu?

H.Ancāns: — Tas, protams, atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem. Es teiktu arī – gan no pasaules ekonomiskās attīstības, gan arī no ekonomisko procesu attīstības Latvijā, kā arī to, ka mums jārēķinās ar diezgan būtiskiem izdevumiem arī nākamo gadu laikā, kas ir saistīti gan ar integrāciju NATO struktūrās, gan arī ar līdzfinansējuma atrašanu Eiropas Savienības līdzekļiem, līdz bezdeficīta budžetam mēs varētu nonākt kādos piecos sešos gados.

— Igauņi to jau ir izdarījuši, Lietuvā arī deficīts ir 1,5 procenti. Kāpēc viņiem tas ir izdevies un mums nav?

H.Ancāns: — Acīmredzot tur ir bijusi spēcīgāka politiskā griba un izpratne par to, ka budžeta deficīts nebūt nav vienīgais valsts attīstību veicinošais instruments un ka liels budžeta deficīts tādās mazās, atvērtās valstīs kā Baltijas valstis nebūt nav tā labākā lieta, un līdz ar to viņi ir spējuši panākt budžeta deficīta samazināšanu. Interesants piemērs ir tieši Lietuva, kas sistemātiski un konsekventi beidzamo trīs gadu laikā būtībā šo budžeta deficītu samazinājusi, izmantojot to, ka ekonomikas izaugsme bijusi spēcīga un labvēlīga tieši šādai samazināšanas politikai. Mūsu gadījumā faktiski iespējams, ka notiks pretējais.

— Finanšu ministrs izpelnījās citu partiju kritiku, ka ir izteiktas pārāk zemas ieņēmumu prognozes nākamā gada budžetā. Tad tās par 25 miljoniem palielinājās, bet ekonomisti teica, ka latiņu droši varot celt līdz 50 miljoniem. Ieņēmumu dienests šobrīd pat varot neko nedarīt un arī tad nodokļi iekasēsies tik, cik nepieciešams. Vai šobrīd prognozes ir pieņemamas, vai vēl joprojām latiņa par zemu?

H.Ancāns: — Domāju, ka prognozes ir pieņemamas, un mums arī jāsaprot Finanšu ministrijas prognožu veidošanas mehānisms. Nokļūdīties prognožu veidošanā uz zemo pusi, tātad prognozes izveidot zemākas, nekā ir reālie ieņēmumi, — tas rada mums daudz mazākas problēmas nekā pretējais gadījums. Ja kādu ekonomisku satricinājumu, iepriekš neparedzētu apstākļu dēļ šie ieņēmumi ir daudz mazāki, tad valsts var nonākt daudz nopietnākās problēmās, nekā būtu, teiksim, pretējā situācijā. Līdz ar to es teiktu, ka prognozes ir pietiekami pamatotas, un īpaši daudz iespēju tās paaugstināt es gan nesaredzu.

— Pēc jūsu un arī dažādu ekonomistu izteikumiem, šobrīd Latvijas ekonomika attīstās ļoti strauji. Vai jūs prognozējat, ka tuvākajā laikā attīstība varētu palēnināties? Kā viens no argumentiem tiek minēta Eiropas Savienības ekonomikas stagnācija, kādēļ arī mums varētu šī attīstība kļūt lēnāka.

H.Ancāns: — Jā, ar šo faktu mums noteikti ir jārēķinās, un visas Viduseiropas un Austrumeiropas valstis tomēr redz šo ekonomikas izaugsmes tempu zināmu piebremzēšanos, Baltijas valstis varbūt ir bijušas drusku izņēmuma situācijā, lai gan arī Igaunijas gadījumā vērojama ekonomikas bremzēšanās. Pašreiz ir diezgan grūti pateikt, cik ilgi mūsu labais eksporta sniegums varētu turpināties un startēt ar, varētu teikt, ļoti precīzi tēmētām precēm tādā ziņā, ka tās atrodas šajā salīdzinoši neelastīgajā pieprasījuma daļā, tātad neatkarīgi no šiem ekonomiskajiem cikliem Eiropā mūsu preces, tā kā tās ir ar salīdzinoši mazu pievienoto vērtību, vienalga tiek pieprasītas. Tomēr var pamainīties šie apstākļi, un līdz ar to šī ekonomiskā izaugsme pēkšņi var izrādīties zemāka, mēs no tā neesam absolūti pasargāti.

— Tekošā konta deficīts jeb attiecība starp to, cik daudz mēs saražojam un izvedam no Latvijas un cik ievedam, jau kādu laiku ir 7 – 8 procentu līmenī par labu importam. Par ko liecina šis skaitlis? Pagājušajā gadā tas bija trešais augstākais starp ES kandidātvalstīm, augstāk bija tikai Igaunija un Slovākija.

H.Ancāns: — Jā, šī ir, es teiktu, hroniska Latvijas problēma jeb vismaz lauciņš, kas prasa pastiprinātu vērību. Tātad neapšaubāmi pašreiz Latvija attīstās strauji un dinamiski, un mēs esam pilnīgi pretējā ciklā, ja tā varētu teikt, ar mūsu galvenajām tirdzniecības partnervalstīm, tātad Eiropas Savienību. Līdz ar to arī skaidrs, ka mēs attīstāmies straujāk, ir lielāks importa pieprasījums un tas arī nodrošina šo tekošā konta pasliktināšanos. Un papildus tam es teiktu, ka faktiski ir iezīmējušies tādi strukturāla rakstura procesi, kas arī to nosaka. Jo, pieņemsim, Eiropas Savienībā kreditēšana nav nekāds jaunums, bet mūsu gadījumā daudzi cilvēki to apjauš kā papildu iespēju jau šodien baudīt labumus, ko viņi varētu citā situācijā baudīt tikai pēc tam, kad būtu ilgus gadus krājuši naudas līdzekļus. Un tieši šī kreditēšanas straujā attīstība arī veicina importa izaugsmi, jo plaša patēriņa ilglietošanas preces — dažādi ledusskapji, automobiļi, citas lietas, — tās visas var iegādāties uz kredīta, tāpat arī hipotekārie kredīti mājokļu būvniecībai, cik daudz galu galā būvniecībā ir pašmāju materiāli izmantoti. Tātad visi šie faktori būtībā nodrošina tekošā konta deficīta pieaugumu tieši līdz ar tirdzniecības bilances pasliktināšanos.

— Jūsuprāt, šie 7 – 8 procenti uz kādu laiku varētu palikt šajā līmenī?

H.Ancāns: — Es diezgan bažīgi raugos uz šī gada rādītājiem, un šeit mums ir jāredz sasaiste starp valdības budžetu un tekošā konta deficītu jeb kopumā ārējo nesabalansētību. Ja pašreiz mēs varam teikt, ka astoņos mēnešos budžetā ir bijis pat pārpalikums un, neraugoties uz to, tekošā konta bilance jau par 35 — 40 procentiem sliktāka nekā iepriekšējā gadā. Tas viss vedina domāt, ja gada beigās mēs redzēsim lielākus valsts tēriņus un līdz ar to arī augstāku importa pieaugumu, tad šie 7 – 8 procenti arī būs nesasniedzams rādītājs. Tad mēs drīzāk būsim tuvu deviņiem procentiem. Līdz ar to tas jau kļūst par nopietnāku problēmu, un ir jādomā, kādā veidā tad šo problēmu mēs varam risināt, turklāt to instrumentu jau vairs nav nemaz tik daudz.

— Jūsuprāt, vai tas šobrīd notiek tā nopietni?

H.Ancāns: — Kas tieši?

— Šī analīze valdības līmenī par to, lai šis procents nepalielinātos.

H.Ancāns: — Mēs, neapšaubāmi, to analizējam, un mēs arī paudīsim savu viedokli, un mēs jau arī esam atkārtoti to pauduši valdībai, ka šajā situācijā budžets nav vairs tikai tāds sociāli ekonomiskais instruments, tas ir makroekonomisks instruments un viens no ļoti nedaudzajiem, kas pašreizējā brīdī mums ir pieejams. Un, vadoties no šiem apsvērumiem, ir nepieciešams zemāks budžeta deficīts, tātad ļoti apsveicams ir divu procentu deficīts nākamajā gadā, bet es teiktu, ka tam varbūt būtu jābūt pat zemākam.

— Inflācija — kādēļ Latvijā tā ir lielākā Baltijas valstīs? Augustā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, patēriņa cenas bija augušas par 3,4 procentiem. Eiropas Savienībā — vidēji divi procenti.

H.Ancāns: — Jā, šeit ir arī interesantas nianses, kas rodas no valūtas kursa attīstībām, un vēl viens papildu faktors ir tas, ko nu nekādi mēs nevaram ietekmēt, — ir neapstrādātās pārtikas cenas izmaiņas, kas saistītas ar nelabvēlīgo ražu. Un šīs neapstrādātās pārtikas cenu izmaiņas vienas pašas dod no šiem 3,5 procentiem vienu procentu punktu, līdz ar to tā ir ļoti būtiska ietekme. Otra ir valūtas kursa izmaiņas, šajā situācijā — eiro nostiprināšanās, kas ir izdevīga eksportētājiem, savukārt inflācijas skaitļos mums parādās kā negatīvais faktors. Jo viss, ko mēs importējam, un ļoti daudz no tā ir lietas, ko mēs vienkārši nevaram neimportēt, piemēram, minerālie produkti un citi izejmateriāli... tad šeit ir skaidrs, ka eiro kursa nostiprināšanās par apmēram 10 – 15 procentiem pret iepriekšējā gada līmeni ir novedusi pie tā, ka inflācijas līmenis ir kāpis. Vēl viens faktors, kas šogad ir bijis diezgan būtisks un tāds būs arī nākamajā gadā, ir administratīvi regulējamo cenu izmaiņas, tur varētu ieskaitīt arī nodokļu izmaiņas, kas ir saistītas ar integrāciju Eiropas Savienībā, šogad tie ir 0,4 procentu punkti, bet nākamajā gadā varētu būt jau vesels viens procenta punkts.

— Vēl par importu no trešajām valstīm. Ekonomikas ministrija atzīst, ka tagad, pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, gaidāms cenu pieaugums atsevišķu preču un izejvielu importam no tā sauktajām trešajām valstīm, pie kurām pieskaitāmas arī Krievija un Ukraina, no kurienes Latvija uz izdevīgākiem noteikumiem ieved izejvielas. Jūsuprāt — kas notiks šajā lauciņā?

H.Ancāns: — Šajā lauciņā nekas īpašs nenotiks. Pirmkārt, mums ir jārunā par to, ka vissvarīgākās būtībā ir ķīmiskās produkcijas un minerālproduktu tarifu izmaiņas, kopumā minerālajiem produktiem šīs tarifu izmaiņas ir 1,6 procenti. Savukārt, ņemot vērā to, ka šie minerālprodukti, kas tiek importēti no Krievijas un Ukrainas, dod apmēram 5,6 procentus no kopējā importa īpatsvara, var teikt, ka šis efekts ir ļoti nenozīmīgs, un līdz ar to no tā mums kaut kāda īpaša iespaida uz inflāciju gan nebūs.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā